"Mans ekipējums ir gatavībā" - jaunie ukraiņi par kara draudiem ar Krieviju
Šobrīd pasaules uzmanības centrā nonākusi Ukraina, uz kuras robežām koncentrējas arvien lielāki Krievijas armijas spēki. Kijevā un citur valstī šīs Krievijas darbības rada bažas par iebrukuma gatavošanu.
Zināms, ka Krievija 2014.gada februārī okupēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Kopš 2014.gada aprīļa Maskavas atbalstītie un apbruņotie kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri ieņēmuši plašus apvidus Luhanskas un Doņeckas apgabalos, Ukrainas austrumos. Konfliktos bojā gājuši vairāk nekā 14 000 cilvēku.
2015. gads - Krima grimst tumsā. Rindas pēc benzīna, ēdiena un svecēm
Krievijas anektētajā Ukrainas Krimas pussalā ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, jo 1,9 miljoni Krimas iedzīvotāju ir palikuši bez elektrības pēc tam, ...
Daudziem jaunajiem ukraiņiem, kas dzimuši ap Padomju Savienības sabrukumu vai pēc tā, Krievijas darbības ir tiešs apdraudējums neatkarībai, kurā viņi uzauguši. Lai gan daudziem Ukrainā dzīve turpinās kā parasti, nevar noliegt, ka situācija ir neomulīga.
Medijs "Vice" aprunājās ar dažiem Ukrainas iedzīvotājiem, lai izprastu, ko viņi domā par pašreizējo dzīvi valstī, kas, iespējams, ir uz kara sliekšņa.
Jogas pasniedzēja Jana Borodina, 25 gadi, Kijeva
"Krievija iebruka Ukrainā 2014. gadā, un kopš tā laika mūsu valsts ir destabilizēta. Tūkstošiem ukraiņu jau ir gājuši bojā šajā karā, un to skaits nepārtraukti pieaug.
Pēdējā laikā apkārt ir vēl vairāk negatīvu un satraucošu ziņu, tāpēc šobrīd kaut ko plānot ir gandrīz neiespējami.
Es zinu, ka daudzi cilvēki šobrīd cenšas iegūt citu valstu pilsonību, pērk biļetes, lai izceļotu no Ukrainas. Tomēr lielākā daļa paliks Ukrainā, un viņi ir gatavi aizsargāt savu valsti un savas ģimenes, jo tas ir viss, kas viņiem ir.
Esmu mainījusi savu ikdienu, rūpīgi sekoju līdzi jaunumiem par konfliktu un rūpīgāk pārbaudu informācijas avotus.
Arī man ir ekipējums un piederumi, ko esmu gatava ņemt līdzi, ja uzbruks Kijevai, tomēr es negribu ticēt, ka tas notiks.
Ja Krievija uzskata, ka ukraiņi ir viņu brāļi, tad kāpēc man ir tik grūti nokļūt Krimā, lai satiktu savu māti, un daudziem maniem draugiem šādas iespējas vispār nav? Manas lielākās bailes ir, ka Krima kļūs par Krieviju. Krima ir Ukraina, mana bērnība aizritēja Krimā. Tikai krieviem ir tieša iespēja uzrunāt savu valdību un pieprasīt tai pārtraukt iebrukumu citās valstīs, izplatot pseidovēsturisku propagandu, piemēram, noliedzot, ka Ukraina ir neatkarīga valsts. Krievijai jābeidz izlikties par svētu palīgu un aizsargu.
Saspringtā situācija Krimā 2014.gada 3.februārī
Nākotne Ukrainai nebūs viegla. Mūsu uzdevums ir nezaudēt savas kā neatkarīgas valsts pozīcijas, mums ir jārunā par savām tiesībām un jāizplata patiesība. Ukrainā mums ir tiesības runāt par savu valdību un problēmām, tāpēc mums vajadzētu izmantot šīs dārgās tiesības, kuru nav, piemēram, Krievijā vai Baltkrievijā. Klusēt ir tas pats, kas piekrist noziegumam un kļūt par tā daļu."
Stiliste un IT atbalsta darbiniece Jūlija Romanetsa, 28 gadi, Lucka
"Manuprāt, Krievijas spiediens nav nekas jauns. Karš Ukrainas austrumos turpinās jau 8 gadus. Bet pēdējā laikā es lasu par jauniem draudiem un karaspēku, kas piesaistīts mūsu robežām. Spriedze aug, tomēr es nekrītu panikā un gribu ticēt, ka pilna apjoma karš nesāksies. Neesmu gatavojusies, bet varbūt vajadzētu. Es nezinu.
Es esmu pozitīvs cilvēks un ticu laimīgām beigām. Ukraiņi ir cilvēki ar lielu sirdi un stipru garu. Es sajutu šo enerģiju 2014. gada revolūcijas laikā. Es vēlos, lai Krima atkal kļūtu ukraiņu un lai visas militārās darbības mūsu teritorijā tiktu pārtrauktas. Taču situācija ir tik nestabila, neko nav iespējams paredzēt.
Krievijas varas iestādes nevar pieņemt, ka mēs esam neatkarīga valsts. Viņi pastāvīgi iejaucas mūsu iekšpolitikā. Viņi vēlas atjaunot Padomju Savienību, kas, manuprāt, ir briesmīgi.
Es domāju, ka brīvība ir viena no svarīgākajām vērtībām, kas cilvēkiem ir. Es nevēlos to zaudēt.
Es nevēlos izjust tādas valsts ietekmi, kurā netiek ievērotas cilvēktiesības un brīvība."
Mārketinga darbinieks Ivans Vasiļjevs, 30 gadi, Kijeva
"Kad es pirmo reizi izdzirdēju ziņas par 100 000 Krievijas karavīru pie mūsu robežām, es biju noraizējies, tāpat kā pārējie. Bet neaizmirstiet, Ukraina dzīvo kara noskaņās jau kopš Krimas okupācijas. Ukrainas armija tagad ir spēcīgāka nekā jebkad. Tomēr ir grūti dzīvot mierīgi, ja zini, ka pastāv iebrukuma risks.
Mēs dzīvojam kā uz naža asmens. Neviens nezina, kā šī situācija tiks atrisināta. Varbūt tā ir politiskā šaha spēle vai kas tamlīdzīgs. Bet, ja tā nav, tas, protams, ir biedējoši. Kuram nav bail no kara? Bet es joprojām ceru, ka kara nebūs.
Es domāju uz dažiem mēnešiem pārcelties uz Eiropu un tad skatīties, kas notiks. Daži avoti teikuši, ka iebrukums paredzēts 20. februārī. Bet kurš gan izplata iebrukuma datumu? Cenšos nekrist panikā. Sociālajos medijos, internetā ir daudz dezinformācijas. Kā jau teicu, es cenšos saglabāt vēsu prātu.
Krievijas armijas grupējumi Krimā un Ukrainas pierobežā (2014. gads)
Es nesaprotu, kā Krievija var šādi uzvesties 21. gadsimtā. Ja esat liela un varena valsts, labāk būtu veidot spēcīgu ekonomiku, aizsargāt cilvēktiesības, pievērst uzmanību klimata pārmaiņām, LGBTQ+ tiesībām un citām civilizētām lietām, bet nē.
Putina Krievija vēlas izveidot Padomju Savienību 2.0.
Es ceru, ka tad, kad būšu vecs, es kurnēšu par baložiem, nevis korupciju, tiesām, policiju vai ko tamlīdzīgu."
Bārmenis un dejotājs Vlads Mahoviks, 26 gadi, Kijeva
"Es jūtos briesmīgi par šo politisko situāciju. Man šķiet, ka viss šis karš ir bezjēdzīgs, un 21. gadsimtā šķiet neticami, ka mēs runājam par fizisku karu. Tas ir traki, ka cilvēkiem ir jāzaudē dzīvības politisko spēlīšu dēļ.
Kopš 2014. gada Ukraina pret Krieviju cīnījusies ar streikiem un saasinātām politiskajām attiecībām. Es toreiz redzēju, kāda bija Kijeva, un tas bija šausmīgi. Mēs katru dienu lasām daudz rakstu un reportāžu par visu, kas notiek. Tas notiek bez pārtraukuma. Ielās nav izcēlusies panika, bet visi domā, ko darīt tālāk.
2014. gads. Nakts no 18. uz 19. februāri Kijevā
Cilvēki jau ir noguruši. Šķiet, ka mums tuvojas apokalipse, bet mums joprojām ir jāiet uz darbu!
Protams, sliktākajā gadījumā, ja tas būs iespējams, es vedīšu savu ģimeni uz citu valsti bēgļu gaitās, jo es nevēlos, ka mana ģimene pieredz karu.
Man šķiet, ka Krievija uzvedas agresīvi un muļķīgi. Es tiešām nesaprotu vardarbību un to, kā tādā veidā var risināt problēmas. Protams, ja kāds mēģina iebrukt jūsu mājās, jums tās ir jāaizsargā, un es saprotu, kas notiks pēc tam, kad Krievija sāks uzbrukt. Bet es patiešām nevēlos, lai tas notiktu, un ceru, ka viss, kas notiek, ir tikai informatīvs karš, kuru mēs 2022. gadā varēsim aizvadīt bez cilvēku upuriem.
Manas lielākās bailes ir no tā, ka var sākties Trešais pasaules karš un dažas vadošās valstis var izmantot atombumbas.
Lai gan man patīk Ukraina un tās ir manas mājas, šeit dzīvot kļūst arvien grūtāk. Šobrīd es nesaskatu savu nākotni manā dzimtenē."
Kā rit dzīve Ukrainā: Kijivas ielas Covid-19 karantīnas laikā
Mūzikas producents Dmitrijs Kolahs, 34 gadi, Kijeva
"Es nejūtos īsti labi. Bet situācija ir tāda, ka cilvēki Kijevā un Ukrainā jau ir pieraduši dzīvot ar baiļu sajūtu. Tā ir tik liela, ka tu kā cilvēks neko nevari izdarīt.
Kijevā jau ir bijis karš, tagad ir pandēmija, tāpēc mēs esam raduši dzīvot ar šo sajūtu. Tomēr nu situācija ir nedaudz nopietnāka, lai gan ne visi tam tic, jo šī nav pirmā reize, kad Krievija draud ar iebrukumu.
Kijevā mēs joprojām ballējamies, bāri ir pārpildīti. Nav nozīmes tam, ka Ukrainā ir 5000 Covid-19 gadījumu dienā - tas mums tagad ir rekords.
Cilvēki dzīvo savu dzīvi, bet šobrīd tu ej uz bāru nevis lai pabūtu ar draugiem, bet lai pārrunātu valstī notiekošo.
Pie katra galdiņa, katrā bārā cilvēki runā par valstisko situāciju, viņi apspriež, ko gatavojas darīt. Tā ir kā šī brīža galvenā sarunu tēma."
2014. gada janvāris. Vardarbīgās sadursmes starp opozīcijas protestētājiem un likumsargiem Kijevā
