"Vienīgais prieks - iznest pašai savus atkritumus" Dzīve pēc karantīnas Ķīnā vairs nav "normāla"

"Esmu no ASV Virdžīnijas štata un Ķīnā dzīvoju četrus gadus. Es ceļoju pa Austrāliju un Jaunzēlandi ķīniešu Jaunā gada laikā, kad uzzināju par koronavīrusa uzliesmojumu Uhaņā, kas ir netālu no manas pastāvīgās dzīvesvietas," saka Devika Kopikara, angļu valodas pasniedzēja, kas savu pieredzes stāstu par dzīvi pēc Covid-19 uziesmojuma Ķīnā uzticējusi "CNN". 

"Saņēmu ziņu no ASV vēstniecības, ka amerikāņiem tiek "rekomendēts" palikt Ķīnā un, ja iespējams, neatgriezties Amerikā. Uzsāku 14 dienu karantīnu domājot par to, kā garīgu un psiholoģisku izaicinājumu."

Devikas dzīvokļa durvis tika aizlīmētas ar lentu, lai gadījumā, ja viņa izlemtu izbēgt, tas būtu uzreiz redzams. Ārpus karantīnas viņa ir jau 40 dienas, bet dzīve Ķīnā "ir ārpus normālas". Lai arī jaunais koronavīrusa uzliesmojums Ķīnu skāra laika posmā no Ziemassvētkiem līdz februāra vidum, trīs mēnešus vēlāk dzīve valstī ir krasi mainījusies.

Pirmajā dienā pēc karantīnas Devikai bija jādodas uz dzīvokļa izīrēšanas biroju, kur viņai nācies parādīt sarakstu ar katru dienu fiksēto ķermeņa temperatūru. Pēc temperatūras izmērīšanas viņai izsniegts "zaļš" mobilā telefona kods, kas jāuzrāda pirms ieešanas pārtikas veikalā un iekāpšanas sabiedriskajā transportā.

Kods kļūtu sarkans, ja Devika telefonā izslēgtu GPS: "Es joprojām uzrādu kodu veikalos, bet prasības kļuvušas nedaudz brīvākas. Apsargi pie manas daudzdzīvokļu mājas arī vairs nav tik stingri ar temperatūras mērīšanu ik reiz, kad eju prom vai atgriežos mājās."

Devikas pirmā ekskursija bija pa piemājas ielu. Aptuveni puse no veikaliem bija atvērti. Tikmēr pārējie - slēgti kopš Ziemassvētkiem: "Kā sastinguši laikā. Taču es priecājos, ka varēju aiziet uz pārtikas veikalu. Karantīnas laikā es nosūtīju pārtikas produktu sarakstu savai darbavietai un kaimiņiem, lai viņi katru trešo dienu man piegādātu ēdienu, bet vismaz tagad es varu izvēlēties tās firmas lietas, kuras pati vēlos."

Tomēr izejot no mājas Deviku sagaidījusi vilšanās – veikalu plaukti bija gandrīz tukši. "Vairums draugu atrodas karantīnā. Es nevaru nevienu aicināt pie sevis, jo dzīvojamā kompleksā drīkst atrasties tikai konkrētās mājas iedzīvotāji. Lai gan biju laukā no karantīnas, es joprojām atrados izolācijā."

Devika nospriedusi, ka palutinās sevi ar picu, taču piegādātāji nedrīkst ienākt mājā un, kamēr viņa saņēma savu pasūtījumu, pica jau bija auksta: "Sāka likties, ka vienīgais prieks no karantīnas beigām ir iespēja iznest pašai savus atkritumus."

Skolā stundas notiek attālināti. Daži restorāni lēnām atveras, taču kamēr esi uz vietas un neēd, obligāti jānēsā maska. Lielveikalu darbalaiks ir saīsināts.

"Drīzumā es varētu atgriezties dzimtajās mājās, bet redzu, ka krīze ir skārusi Ameriku. Es lūdzu dievu par savu māti Floridā. Viņa ir ļoti sociāls cilvēks. Lai gan viņai ir 82 gadi. Tagad viņa ir spiesta izolēties.

Es sēroju par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem tagad jārīko bēres saviem mīļajiem, kas miruši no Covid-19 un vairāk nekā 150 tūkstošiem pacientu, kuri cīnās par savu dzīvību. Kāda būs "normālā" dzīvē, kad šī pandēmija beigsies? Īsā atbilde: tā būs kā amerikāņu kalniņi - progress būs lēns un nepastāvīgs.

Par laimi, es varu strādāt attālināti, taču kā būs ar tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ir spiesti zaudēt darbu? Atlabšana prasīs laiku. Tomēr es saskatu arī iespējas. Cerams uzņēmumi tagad sapratīs, cik svarīgi ir nodrošināt saviem darbiniekiem veselības apdrošināšanu.

Vēl viena svarīga mācība – mēs neesam vientuļa sala. Šī pieredze mums ir devusi iespēju būt izturīgiem. Krīze pierāda, ka jebkuros apstākļos mēs spējam izdarīt labāko. Turēsimies pie tā."