Toradži cilts ceļ no kapa ārā aizgājējus, lai pozētu ģimenes fotogrāfijām
Pasaule šokā - Indonēzijā izrok tuviniekus no kapa, lai ar tiem kopā pozētu ģimenes fotogrāfijām
Toradži ciltij, kas mīt Sulavesi dienvidos Indonēzijā, ir cieņā ļoti savāda tradīcija. Viņi no kapa ceļā ārā savus mirušos tuviniekus, tērpj tos jaunās drānās un pozē kopīgām ģimenes fotogrāfijām. Šie attēli un rīcība šokē pasauli, taču ne šīs cilts cilvēkus, kas tajā nesaskata nekā briesmīga.
Reizi trijos vai četros gados toradži cilts apdzīvotie ciemi pārvēršas ļoti spocīgās vietās rietumnieku acīm. Ļaudis no kapa vietām ceļ ārā savu mirušo tuvinieku mumificējušos ķermeņus, lai suminātu aizgājējus un izrādītu tiem savu mīlestību. Viņi ķemmē to matus, liek jaunas brilles un tērpj jaunās drānās.
No kapenēm nes ārā zārkus un no tiem izceļ aizgājējus. Ar visparastāko krāsošanas otu palīdzību rūpīgi attīra mirušo ķermeņus no putekļiem. Tad līķus piesien pie koka staba un karstajā tropu saulē ļauj tiem kārtīgi izkalst. Pēc tam aizgājējus pucē svētku drānās un uzņem kopīgas ģimenes fotogrāfijas.
“Toradži ir tauta Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā. Pie tās pieder ap 650 000 cilvēku, no kuriem 450 000 joprojām dzīvo toradžu tradicionālajā teritorijā Tanatoradžā. Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, bet pārējie ir musulmaņi vai pieder vietējai animistu reliģijai alukai (aluk - "ceļš"). Indonēzijas valdība oficiāli atzīst šo reliģiju ar nosaukumu "aluktodolo" (Aluk To Dolo - "senču ceļš"),” teikts interneta enciklopēdijā "Wikipedia". “Vārds "toradži" cēlies no kaimiņos dzīvojošo bugiešu valodas vārdiem “to riaja”, kas nozīmē "cilvēki no kalnienes". Nīderlandiešu koloniālā valdība oficiāli nosauca šo grupu par toradži (“Toraja”) 1909. gadā. Toradži ir pazīstami ar saviem sarežģītajiem apbedīšanas rituāliem un klintīs izcirstajām kapenēm, kā arī ar savām tradicionālajām laivveida ēkām tonkonaniem un krāsainajiem kokgrebumiem. Toradžiem bēres ir nozīmīgs notikums, ar ko saistītie rituāli, kurus parasti apmeklē simtiem cilvēku, ilgst vairākas dienas.”
“Toradži tradicionāli uzskata, ka nāve nav kas pēkšņs, bet gan pakāpenisks ceļš uz Puju (“Puya”) - mirušo valstību.”
“Ir trīs apbedījumu veidi: zārku var novietot alā, klintī izcirstās kapenēs vai arī pakārt pie klints. Zārkā ievieto arī mirušajam pēcnāves dzīvē nepieciešamās lietas. Bagātniekus parasti apbedī klintīs izcirstās kapenēs. Šādas kapenes parasti ir dārgas un to izveide prasa vairākus mēnešus. Dažos apgabalos šādās kapenēs apglabā vairākus ģimenes locekļus. Kapenēs parasti novieto no koka izgrebtus mirušo tēlus tautau (“tau tau”). Zīdaiņu un bērnu zārkus mēdz ar virvēm pakārt pie klints vai kokā. Šādi piekārti, tie var saglabāties vairākus gadus, līdz virves sapūst un zārks nokrīt zemē.”
