Igaunis Vladimirs Sārs Sibīrijā pārvalda četras reizes lielāku teritoriju nekā viņa tēvzeme
Igaunis Vladimirs Sārs jau gadu ir Baltijas mērogiem milzīgas pašvaldības vadītājs Sibīrijas Tālajos Ziemeļos – Krasnojarskas apgabala Bogučanskas rajonā, kas ir četras ir lielāka teritorija nekā Igaunija. Sāra senči vēl Krievijas impērijas - cara laikā 19. gadsimtā bija starp tiem baltiešu zemniekiem, kuri, atbrīvojoties no dzimtbūšanas žņaugiem, devās pēc labākas dzīvi uz Sibīriju. Bogučanskas rajona vadītājs lepojas ar savām igauniskajām saknēm.
56 gadus vecais igauņu vīrs savulaik ir beidzis Krasnojarskas Lauksaimniecības institūtu un savu karjeru sācis kā kombainiera palīgs, pēc tam pamazā kāpis pa karjeras kāpnēm – bijis traktorists, kolhoza priekšsēdētājs, zemnieku saimniecības vadītājs. Pēc PSRS sabrukuma viņu vietējie cilvēki ievēlēja pašvaldībā, kļuva par Krasnojarskas Kirova rajona vadītāju, bijis citos pašvaldības iestāžu amatos. Līdz pērnā gada 9. maijā Krievijas tiesībsargājošās iestādes par 14 000 eiro liela kukuļa pieprasīšanu aizturēja iepriekšējo Bogučanskas rajona vadītāju. Tad nu Krasnojarskas gubernatoram nācās meklēt jaunu rajona vadītāju un par tādu izvēlējās Sāru.
"Sibīrijas sirds" Pērnavas lielumā
Sārs Tallinas laikrakstam „Postimees” sniedzis plašu interviju, kurā stāsta par tālā rajona dzīvi. Viņu pārsteidz neaptveramais Sibīrijas plašums. Piemēram, rajona centra pilsētiņai Bogučanskai tek Amūra, kura tur sasniedz divu kilometru platumu. Šo vietu var dēvēt par „Sibīrijas sirdi”. Iedzīvotāju gan ir daudzreiz mazāk nekā Iagunijā – rajonā dzīvo vien 45 000 cilvēku, tas ir apmēram tikpat cik Pērnavā.
Sārs stāsta, ka viņa darba pienākumos regulāri nākas braukt uz apgabala centru 700 kilometru tālo Krasnojarsku (ceļš turp un atpakaļ, kas ir aptuveni tikpat garš kā no Tallinas cauri Latvijai un Lietuvai līdz Polijas robežai, bieži vien aizņem trīs diennaktis, jo 150 km nav vis „normāls ceļš”, bet gan bezceļš). Tāpēc pašvaldības prioritāte ir ceļi. Otra sāpīgākā problēma ir komunālā saimniecība, kas balstās vēl uz padomju laikā celtajām ogļu katlumājām. Sibīrijā ir vienas no augstākajām apkures cenām Krievijā. Sāram ziemas laikā par savu trīsistabu dzīvokļa apkuri jāmaksā 12 000 rubļu jeb 170 eiro mēnesī, kas ir apgabala vidējā pensija, bet vidējā alga ir no 18 līdz 30 tūkstošiem rubļu (250-410 eiro).
Vienu problēmu rajonā Sārs sakās atrisinājis un tas ir darbs. Rajonā strādā Krievijā lielākā alumīnija rūpnīca, ir attīstīta mežsaimniecība, būvē celulozes rūpnīcu, cilvēki dodas strādāt arī uz tuvējām naftas atradnēm.
Tāpat kā visu Sibīriju, arī Bogučanskas rajonu, šovasar skāra milzīgie Sibīrijas meža ugunsgrēki, tomēr mazākā apmērā, nekā citos rajonos. Paldies Dievam, Bogučanskā bija, kur nosēsties helikopteriem, kuri varēja uzņemt ūdeni un pēc tam to izgāzt uz degošās taigas (helikopters vienā reizē var uzņemt 2000-3000 litrus ūdens un tos uz degošā mežā izgāzt dažu sekunžu laikā). Tomēr beigās ugunsgrēku apdzēsa nevis ugunsdzēsēji, bet gan lietus.
Skolā sarunājās igauniski, lai skolotāji nesaprastu
Vietējie sibīrieši par Sāru saka – ļoti labs saimnieks, nosvērts un taisnīgs. Laikam jau nosvērtā un mierīgā igauņu daba. Viņš ir no vecigauņu ciema, kur vēl padomju laikos bija dziļas igauniskas saknes. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad Sārs sāka iet skolā, viņa dzimtajā Augšbulankas ciematā bija 300 igauņi un daļa bērnu skolā savā starpā sarunājās igauniski, lai skolotāji viņus nesaprastu. Arī tagad mājās ar vecākiem, brāli un māsu Sārs sarunājas tikai igauniski.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, viņam bija doma pārcelties uz dzīvi Igaunijā. Toreiz 25 gadus vecais puisis pat vairākus mēnešus tēvzemē nostrādāja par agronomu, bet pēcāk ģimenes apstākļu spiests aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju, kā pats saka: „kur piedzimis, tur arī esi piederīgs”.
"Igauņiem jābūt favorītiem"
Jautāts, vai viņam igauniskā izcelsme netraucē vaidot karjeru Krievijā, Sārs atbild: „Ja pats no tā nekaunies, tad nekas nemaisa. Sibīrijas igauņiem, un ne tikai – visiem igauņiem, jābūt favorītiem”. Viņš ļoti cer, ka Igaunija neaizmirsīs savus tautiešus Sibīrijā un organizēs gan viņiem mācības, gan nometnes savas nacionalitātes saglabāšanai. Joprojām Sāra dzimtajā pusē ir daudzas ģimenes, kas piekopj igaunisko dzīvesveidu un runā igauniski. Tuvākajos 40-50 gadus Sibīrijā vēl noteikti saglabāsies igauniskais.
Lai arī Sārs vairāk pozicionējas kā saimniecisks darbinieks, viņš ir arī Kremļa valdošās partijas „Vienotā Krievija” biedrs.
Ceļojums pa Bogučanas rajonu:
