Caur atslēgas caurumu: ieskats Baltkrievijas ciemos, kur 21. gadsimts nav lielā cieņā
Tikai dažu stundu brauciena attālumā no Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas daudzi mazo ciematiņu iemītnieki dzīvo pēc senču tradīcijām un mūsdienu diktētās normas savās dzīvēs vēl tik ļoti nav ielaiduši.
Aģentūra "Reuters" vēstī, ka aptuveni 80% no 9,5 miljoniem Baltkrievijas iedzīvotāju mīt mazākas vai lielākas nozīmes pilsētās. "Mēs esam tālu no civilizācijas, un tas ir labi. Es te jūtos ērti," saka 41 gadus vecais Vladimirs Krivenčiks, kurš palicis savā dzimtajā Karpkovo ciemā Ukrainas pierobežā, Baltkrievijas dienvidos, un tur audzina arī ģimeni.
Ieskats Baltkrievijas ciemos, kur 21. gadsimts nav lielā cieņā
Ieskats Baltkrievijas ciemos, kur 21. gadsimts nav lielā cieņā
"Mēs izdzīvojam, pateicoties šai zemes strēlītei," viņš stāsta, norādot - ja aizbrauc uz Minsku kaut uz pusi dienas, viņam sāk sāpēt galva un velk atpakaļ uz laukiem.
Lielākā daļa ciemata iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību un savus laukus nereti uzar ar zirgu, bet sēšana tiek veikta ar rokām.
Savukārt 75 gadus vecajai Jekaterinai Pančenjai lielākās izmaiņas dzīvē ir apjausma, ka jauni cilvēki kļuvuši varen slinki. "Pagātnē bērni negāja ballēties. Viņi strādāja klaukā vai nesa labību uz dzirnavām," viņa stāsta.
"Es visu daru pati: baroju lopus kūtī, vistas pagalmā, es novācu un konservēju dārzeņus. Upe ir blakus, mežs, vasarā sēnes un ogas. Nē, es nekad mūžā nepārvākšos uz pilsētu," viņa prāto.
Pančenja arī pieprot arī vietējās tautas tradīcijas, piemēram, veidot ziedu izšuvumus, dziedāt a capella kora dziesmas, kā arī piekopt senās pagānu ceremonijas, kuras izdzīvojušas pat padomju ēras ideoloģiskās propagandas ietekmi.
