Lietuvas dienvidos veidos jaunu sumbru dārzu

Sumbru aploks apmēram 100 hektāru platībā tiks ierīkots Stēgaļu dabas kompleksā starp Marcinkoņu un Zervīnu ciemu, netālu no Baltkrievijas un Polijas robežas. Sumbri turp tiks pārcelti no valsts vidienes, Ķēdaiņu rajona, kur tie sagādājuši ne mazums raižu zemniekiem.

Nacionālā parka speciālisti cer, ka tas palīdzēs ne tikai saglabāt un paplašināt sumbru populāciju Lietuvā, bet arī piesaistīt Varēnas rajonam vairāk tūristu.

Tikmēr vietējie ļaudis raizējas, ka lielie dzīvnieki, palaisti savā vaļā, varētu nodarīt kaitējumu viņu dārziem. Viņi arī neslēpj, ka nepavisam nebūtu priecīgi sastapt sumbru mežā.

Arī Varēnas rajona mērs Aļģis Kašeta šo ideju vērtē skeptiski un ir neapmierināts, ka ieceres autori nav konsultējušies ar pašvaldības vadību.

Līdz XVI gadsimta sākumam sumbri (Bison bonasus) visā Eiropā bija plaši izplatīti, bet tad cilvēku saimnieciskās darbības un negausīgu medību dēļ viņu skaits sāka strauji samazināties un vienubrīd tuvojās sugas izmiršanas robežai. Lietuvā jau XIX gadsimta vidū sumbru vairs nebija palicis, bet 1919.gadā tika nošauta beidzamā savvaļas sumbru govs Belovežas gāršā, Polijas daļā. Otrā pasaules kara laikā sumbri tika iznīcināti arī toreizējās Padomju Savienības teritorijā.

Pēc Starptautiskās Sumbru aizsardzības biedrības datiem, starp visiem sumbriem, kas vēl bija izdzīvojuši dažādu valstu zooloģiskajos dārzos, parkos un privātīpašumos, galu galā bija palikuši nedaudz vairāk par četriem desmitiem tīrasiņu dzīvnieku. Vērts atzīmēt, ka lielākā daļa no tiem bijuši "lietuviešu izcelsmes".

Milzīgos dzīvniekus tomēr izdevās pasargāt no izmiršanas, pamazām atjaunojot populāciju. Radās iespēja tos audzēt arī Lietuvā. Aptuveni pirms četrdesmit gadiem sumbru audzētavai tika izraudzīts jauktu koku mežs Pašiļos. Pirmie divi sumbri tika ievesti no Krievijas. Turpmākajos gados tiem sekoja vēl astoņi dzīvnieki, bet 1971.gadā nāca pasaulē pirmais vietējais sumbru teliņš. Pēc kāda laika vairāki sumbri tika izlaisti no aplokiem, lai sāktu veidot savvaļas populāciju. Tiesa, ne visur tas izdevās.

Sumbrs, kas šobrīd ir lielākais savvaļas dzīvnieks Eiropā, var svērt līdz pusotrai tonnai un dzīvo 20-30 gadus. Lai gan šie dzīvnieki ir visai miermīlīgi, zemnieki bieži žēlojas, ka viņi izbradā un noēd sējumus.

Vides speciālisti atzinuši, ka sumbru reintroducēšanā pieļautas kļūdas. Lai gan nav šaubu, ka līdz ar populācijas atjaunošanu cilvēks atjaunojis arī vēsturisko taisnīgumu pret gandrīz izmedīto sugu, tomēr vietas izvēle Lietuvā izrādījusies aplama, jo sumbri izplatījušies apvidū ar auglīgām zemēm un attīstītu lauksaimniecību.

Dzūkijā sumbru aploks tiek veidots valsts zemē, pamestās pļavās, kas sākušas aizaugt ar krūmiem. Kā pastāstījis nacionālā parka direktors Eimutis Gudelevičs, šai apkaimē mājo daudz savvaļas dzīvnieku un putnu un sumbru aploks varētu piesaistīt lielu tūristu interesi, jo tas atradīsies vairāku tūrisma, tostarp ūdenstūrisma maršrutu tuvumā. Aplokā dzīvnieki tiks turēti, kamēr iedzīvosies un sagaidīs pēcnācējus.

"Ceram, ka izveidosies vēl viens savvaļā dzīvojošu sumbru bars, kas varētu apvienoties ar Baltkrievijas Belovežas gāršā dzīvojošajiem sumbriem," sacījis Lietuvas Vides ministrijas Dabas aizsardzības nodaļas vadītājs Vilmants Graičūns.

Kā laikrakstam pastāstījis Varēnas virsmežzinis Toms Bazevičs, šai apvidū jau tagad mēdz ieklīst sumbri no Baltkrievijas, bet grūti prognozēt, kā te iedzīvosies viņu sugasbrāļi no Ķēdaiņiem.

Tikmēr Varēnas rajona mērs atsaucies uz zinātnieku viedokli, ka sumbriem vairāk piemēroti jaukti meži, un paudis bažas, ka Dzūkijas smilšainajos priežu silos dzīvniekus var nākties piebarot vai arī rēķināties, ka viņi apciemos vietējo ļaužu dārzus, tīrumus un labības lauciņus, kuru šai novadā jau tā nav palicis daudz.