Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Shutterstock

Kā čekisti vajāja rakstniekus, kuru vienīgais noziegums - publicēja savus darbus Rietumos

Vīru pasaule
3. februārī 07:11 2024. gada 3. februārī 07:11
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Atgriežoties padomju laikos un vērtējot boļševiku varas izpausmes, nevar nepamanīt dīvainības, kas reizēm tika izspēlētas kā absurda teātra izrādes. Kā viena no tādām minama rakstnieku Jūlija Daniela un Andreja Siņavska tiesas prāva, kurā abus tiesāja par daiļradi. Par to, ka viņi bija uzdrošinājušies publicēt savus darbus Rietumos.

Vajadzēja dabūt ielūgumu, lai nokļūtu tiesas zālē, kur tiesāja abus rakstniekus. Čeka tos izsniedza Krievijas PSR Rakstnieku savienības uzticamākajiem biedriem un uzņēmumu partijas un komjaunatnes organizāciju aktīvistiem. Jau vēlāk dažādos vēstures izklāstos tika minēts, ka padomju disidentisms tā pa īstam sācies un attīstījies tieši ar rakstnieku Andreja Siņavska un Jūlija Daniela tiesas prāvu, kas notika 1966. gada februārī.


Vietā atgādināt, ka šie rakstnieki nerīkoja ne pretpadomju mītiņus, ne terora aktus, ne arī plānoja gāzt padomju varu –

vienīgais noziegums bija viņu daiļrade. Rakstniekus tiesāja par viņu stāstiem, kas ar pseidonīmiem tika publicēti ārzemēs. Padomju rakstnieki bija uzdrošinājušies publicēt savus darbus Rietumos, faktiski – pie ienaidniekiem. Dedzīgākie komunisti viņus dēvēja par dzimtenes nodevējiem un padomju iekārtas apmelotājiem. Tiesas process izraisīja negaidīti lielu rezonansi ne tikai Padomju Savienībā, bet visā pasaulē. Neraugoties uz cilvēktiesību aizstāvju un starptautisko organizāciju protestiem, Siņavskim piesprieda septiņus, bet Danielam – piecus gadus ieslodzījumā.

Tolaik padomju varai lojālajiem un uzticīgajiem rakstniekiem tika piešķirti dažādi bonusi – lielas grāmatu tirāžas, dāsni honorāri un labi apmaksāti komandējumi gan Padomju Savienībā, gan uz ārzemēm. Īpaši iztapīgie, tā teikt, ēda no rokas un aizgūtnēm slavēja padomju varu.

Ja rakstnieks bija gatavs slavināt padomju ideoloģiju, nodarboties ar pašcenzūru un izpausties sociālistiskā reālisma stilā, viņš varēja itin labi dzīvot –

daudz labāk un pārticīgāk nekā lielākā sabiedrības daļa. Tomēr bija arī tādi rakstnieki, kas atļāvās būt brīvi un neatkarīgi un rakstīja to, ko domāja. Tiesa, viņu darbus neviena padomju izdevniecība nepublicēja, tāpēc viņi lielākoties rakstīja atvilktnei vai nelegālajiem izdevumiem, ko dēvēja par samizdatu. Tur bija apkopoti materiāli mašīnraksta formā, ko izplatīja no rokas rokā. Dažiem izredzētajiem pavērās negaidīta iespēja publicēties ārzemēs, arī Andrejam Siņavskim un Jūlijam Danielam. Siņavskis publicējās ar pseidonīmu Ābrams Tercs, Daniels – kā Nikolajs Aržaks.

Kā čeka dzina pēdas

Te gan atklāti jāteic, ka nekā izteikta pretpadomiska Siņavska un Daniela darbos nebija, viņi nepavisam nebija dedzīgi cīnītāji pret pastāvošo varu. Rakstnieku galvenais noziegums bija viņu brīvdomība. Abi dzimuši 1925. gadā un piedzīvojuši Otrā pasaules kara šausmas. Jūlijs Daniels bija karojis Ukrainas un Baltkrievijas frontēs, ievainots un kļuvis par invalīdu. Arī Siņavskis bija karojis – dienējis kā radiomehāniķis militārajos aerodromos. Pēc kara abi kļuva par filologiem. Daniels pabeidza Maskavas Pedagoģisko institūtu, Siņavskis – Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.

Daniels pelnīja naudu, tulkojot krievu valodā dažādu padomju tautu literatūru, Siņavskis strādāja Maksima Gorkija vārdā nosauktajā Pasaules literatūras institūtā, pasniedza lekcijas augstskolā MHAT un publicējās literatūras žurnālā Novij Mir. Kad 1965. gada septembrī abus rakstniekus aizturēja, viņi jau bija labi zināmi gan literātu aprindās, gan plašākā sabiedrībā. Rakstnieku arests bija liels pārsteigums ne tikai viņu draugiem un paziņām, bet arī daudziem lasītājiem.

Čeka ilgi nespēja izskaitļot, kas slēpjas aiz pseidonīmiem Nikolajs Aržaks un Ābrams Tercs.

Čekisti pat speciāli bija izveidojuši filologu un literatūras kritiķu komisiju, kas analizēja Aržaka un Terca tekstus, salīdzināja tos ar padomju rakstnieku darbiem un mēģināja atrast līdzības rakstības stilā, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir Aržaks un Tercs, tomēr tas neizdevās. Eksistē vairākas versijas, kā čeka viņus atklāja. Viena no tām vēsta, ka rakstniekus čekai nostučījis kāds aģents – Jūlija Daniela bijušais kursabiedrs. Kad viņš klausījies Rietumu radiostaciju Svoboda, kur lasīts Aržaka stāsts Runā Maskava, viņš sapratis, ka autors ir Jūlijs Daniels, jo savulaik bija ieteicis viņam konkrētā stāsta sižetu. Ir arī eksotiskākas versijas.

Piemēram, dzejnieks Jevgēņijs Jevtušenko apgalvoja, ka pie tā vainojami ASV specdienesti, proti, kad 1967. gadā viņš viesojies ASV un ticies ar Ņujorkas štata gubernatoru Robertu Kenediju, tas atklājis, ka rakstniekus izdevis CIP. Tas izdarīts, lai novērstu vai vismaz uz laiku mazinātu pasaules sabiedrības uzmanību no ASV militārajām darbībām Vjetnamā un pievērstu uzmanību PSRS, kur vajā disidentus. Te gan jāatzīst, ka daudzi rakstnieki šo versiju novērtēja kā ļoti mazticamu un pauda izbrīnu, kāpēc Jevtušenko kaut ko tādu safantazējis. Starp citu, dzirdēta vēl fantastiskāka versija – ka notikusi informācijas apmaiņa starp padomju un amerikāņu specdienestiem, amerikāņi nodevuši rakstniekus, bet krievi zemūdens skices.

Jau vēlāk, deviņdesmitajos gados, Jūlija Daniela dēls Aleksandrs atzina: “Kā VDK uzzināja, kas ir Ābrams Tercs un Nikolajs Aržaks, nav skaidrs vēl līdz šim. Vienīgi zināms, ka informācijas noplūde notika ārpus PSRS. Tēvam nopratināšanas laikā rādīja ar viņa roku labotu stāsta Izpirkums eksemplāru, kas bija atrodams tikai ārzemēs.”

Represīvās sistēmas iedarbināšana

Kādā intervijā Andreja Siņavska sieva Marija Rozanova stāstīja – viņi jau iepriekš bija paredzējuši, ka čeka centīsies un, iespējams, arī noskaidros, kas slēpjas aiz pseidonīmiem Tercs un Aržaks.

“Mēs nolēmām, ka Siņavska aizturēšanas gadījumā viņš visu noliegs.

Teiks, ka nekā nezina, un viss. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad izmeklētājs man rādīja Siņavska liecību, kurā viņš bija atzinies, ka tiešām publicējies Rietumos un ka Ābrams Tercs – tas ir viņš. Es tomēr turpināju visu noliegt un pie sevis drudžaini domāju, kāpēc Siņavskis mainījis savu pozīciju. Tikai vēlāk sapratu viņa rīcību. Siņavskis uzskatīja, ka tā būs godīgāk un interesantāk. Jā, es to izdarīju – nu un tad? Kas tur nosodāms?”   

Rakstniekus apsūdzēja pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 70. panta par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Danielu apsūdzēja par stāstiem Runā Maskava, Izpirkums, Rokas un Cilvēks no MINAPa, bet Siņavski – par stāstiem Notiek tiesa, Ļubimovs un rakstu Kas ir sociālistiskais reālisms?.

Jau pirms gaidāmās tiesas prāvas laikrakstos parādījās publikācijas, lai sabiedrību noskaņotu negatīvi pret abiem rakstniekiem.

Ik palaikam dažādi raksti tika publicēti avīzēs Izvestija un Ļiteraturnaja Gazeta. Literatūras kritiķe Zoja Kedrina rakstīja, ka uzmanīgi izlasījusi abu rakstnieku darbus un viņai neesot ne mazāko šaubu, ka tā ir pretpadomju literatūra, kas pilna ar naidu pret sociālistisko iekārtu. Tajā pašā laikā viņa atzina, ka bijis grūti saprast šo autoru darbus, jo tajos ir pārāk daudz simbolu, alegoriju un mainīgu personāžu. Kā ierasts, laikrakstos publicētas arī sašutušu darbaļaužu vēstules, kurās pausts milzīgs sašutums par rakstnieku rīcību. Tomēr jāatzīst, ka šoreiz padomju varai negāja tik viegli, kā bija iecerēts.

Abi rakstnieki guva necerēti lielu sabiedrības atbalstu – gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs.

Pirmoreiz padomju vēsturē sākās atklāta un izvērsta kampaņa, pieprasot apcietināto literātu atbrīvošanu. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Toreizējam PSRS vadītājam Leonīdam Brežņevam tika nosūtīta atklāta vēstule, kurā pausts atbalsts aizturētajiem rakstniekiem. Vēstuli bija parakstījuši 63 literāti, to skaitā Bella Ahmaduļina, Bulats Okudžava, Konstantīns Paustovskis, Arsēnijs Tarkovskis, Vladimirs Voinovičs, Venjamins Kaverins, Kornejs Čukovskis, Iļja Ērenburgs un citi. Savukārt laikrakstā The Times bija publicēta ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Itālijas rakstnieku atklāta vēstule, kas adresēta padomju valdībai.

Amerikas un Eiropas rakstnieki izteica cerību, ka padomju valdība ieklausīsies pasaules sabiedrības protestos un atbrīvos Siņavski un Danielu no ieslodzījuma. Protams, tas viss padomju elitei bija ļoti nepatīkami, taču padomju represīvā tiesu sistēma jau bija iedarbināta un to apturēt vairs nebija iespējams. Turklāt Siņavska un Daniela atbrīvošana nozīmētu padomju tiesībsargājošās sistēmas kļūdas atzīšanu un piekāpšanos kaut kādiem brīvdomātājiem. Un pats galvenais – padomju vara negribēja pieļaut bīstamu precedentu, proti, radīt iespaidu, ka ar pilsonisku aktivitāti var izdarīt spiedienu un regulēt padomju represīvo iestāžu darbu.    

Zeļļi ar netīru sirdssapziņu

Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka rakstnieku tekstus regulāri uz ārzemēm izveda Francijas pilsone, Francijas militārā atašeja Padomju Savienībā meita Helēna Peltjē-Zamoiskaja, kas bija Siņavska laba paziņa. Agrāk Helēna bija studējusi krievu literatūru Maskavas Valsts universitātē, un Siņavskis bija viņas kursabiedrs. Studiju gados čekisti bija izsaukuši Siņavski uz pārrunām un uzstājīgi piedāvājuši izveidot ar Helēnu draudzīgas attiecības un kļūt par ziņotāju. Siņavskis piekritis un sācis dubultspēli. Viņš visu atklājis Helēnai un ieguvis viņas uzticību. Vēlāk abiem radies plāns par publicēšanos ārvalstīs. Helēna sākumā izvedusi tikai Siņavska, bet vēlāk arī Daniela darbus. 

Daudzi gan Padomju Savienībā, gan aiz tās robežām bija neizpratnē – par ko gan būtu jātiesā rakstniekus?

Vēsturē bija ne mazums piemēru, kad rakstnieki savus darbus publicēja ar pseidonīmiem ārpus savas valsts robežām. Turklāt 1948. gadā PSRS bija parakstījusi Starptautisko cilvēktiesību deklarāciju, kurā apliecināts, ka ikvienam cilvēkam dotas tiesības brīvi paust savus uzskatus, kā arī brīvi saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valstu robežām.

Sākumā padomju varas pārstāvji bija nolēmuši veidot atklātu paraugprāvu un jau iedarbināja jaudīgo propagandas mašīnu, lai sagatavotu sev vēlami noskaņotu sabiedrību, taču šoreiz tas neizdevās. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados vairs nevarēja paveikt to, kas bija itin viegli paveicams trīsdesmitajos gados. Sabiedrībā atbalsts rakstniekiem bija ievērojami lielāks, nekā to bija paredzējuši tiesas organizētāji. 1965. gada decembrī Maskavā, Puškina laukumā, pat notika mītiņš, paužot atbalstu aizturētajiem rakstniekiem. Mītiņā piedalījās lielākoties studenti, kurus ātri vien aizturēja un aizveda uz milicijas iecirkni, nopratināja un atlaida, bet drīz vien viņus atskaitīja no mācību iestādēm. Lai vai kā, bet tiesas procesa organizētāji nolēma rīkot ne īsti atklātu, ne īsti slēgtu tiesu. Tiesas zālē varēja iekļūt ar speciāliem ielūgumiem jeb kontramarkām, ko piešķīra Krievijas PSR Rakstnieku savienības uzticamākajiem biedriem un uzņēmumu partijas un komjaunatnes organizāciju aktīvistiem.

Ar asām apsūdzībām pret Andreju Siņavski un Jūliju Danielu uzstājās labi zināmais rakstnieks Mihails Šolohovs.

Vairāki ārvalstu rakstnieki lūdza Šolohovu aizstāvēt abus aizturētos literātus, taču viņš ne tikai neatsaucās uz šo lūgumu, bet tieši otrādi – nāca klajā ar savu apsūdzību. Ar asu kritiku viņš uzstājās 1966. gada aprīlī notikušajā partijas 23. kongresā, izsakot nožēlu, ka abiem rakstniekiem piespriests pārāk maigs sods. Kongresā Mihails Šolohovs teica: “Ja šie zeļļi ar netīro sirdsapziņu trāpītos divdesmitajos gados, kad tiesāja ne tik daudz pēc kriminālkodeksa, bet pēc revolucionārā taisnīguma... (Vētraini aplausi.) ...Oh, ne tādu vien sodu saņemtu šie vilkači! (Vētraini aplausi.) Bet tagad, redziet, izskan runas, ka viņi par bargu notiesāti. Es vēlos vērsties pie šo apmelotāju ārzemju aizstāvjiem. Lūdzu, neuztraucieties par mūsu literatūras kritiku! To mēs ne tikai saglabājam, bet arī attīstām. Tā asi izpaužas arī mūsu tagadējā kongresā. Bet meli – tā nav kritika, tāpat kā dubļi no peļķes – tās nav mākslinieka krāsas.”

Par tiesībām brīvi izpausties

Tiesas process sākās 1966. gada 10. februārī un ilga piecas dienas. To vadīja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ļevs Smirnovs. Tas, kas notika tiesas zālē, vairāk līdzinājās nevis klasiskam tiesas procesam, bet gan literatūras kritiķu diskusijai. Neviens no apsūdzētajiem neatzina sevi par vainīgu tajos noziegumos, kas viņiem tika inkriminēti.

Uz prokurora jautājumu, kādas idejas Jūlijs Daniels vēlējies paust savā novelē Runā Maskava, rakstnieks atbildēja, ka viņu interesējusi cilvēku psiholoģija un rīcība neparastos un ekstremālos apstākļos. Starp citu, Danielu visvairāk vainoja tieši par šo stāstu, ko kritiķi jau bija paspējuši nodēvēt par fantastisko un eksperimentālo reālismu. Savukārt apsūdzētāji uzskatīja, ka šajā stāstā apmelota padomju valdība. Stāstā minēts, ka PSRS Augstākā padomes pasludinājusi 1960. gada 10. augustu par Atklāto slepkavību dienu, tādējādi atļaujot un aicinot citam citu slepkavot.

Tiesas procesā Daniels tika vainots arī par stāstu "Izpirkums", kurā, kā uzskatīja apsūdzētāji, attēlojis padomju cilvēkus kā degradējošu sabiedrību.

Viņuprāt, stāstā pausta nepareiza atziņa, ka pie personības kulta vainojama visa padomju tauta, jo tās pārstāvji viens otru sēdinājuši lēģeros, bet pārējie to atbalstījuši. 

Protams, tiesā dabūja trūkties arī Andrejs Siņavskis. Sabiedriskā apsūdzētāja Zoja Kedrina citēja Siņavska stāstu Grafomāns, kur citu starpā bija rakstīts: “Klasiķi – lūk, ko es neieredzu visvairāk.” Kedrina norādīja, ka šādi autors izsakās par Padomju Savienībā cienītiem un respektētiem klasiķiem. Vēlāk Siņavskis gan uzsvēra, ka citāts izrauts no konteksta, šādi izsakās stāsta galvenais varonis – grafomāns, kas nepavisam nav veidots kā pozitīvs tēls.

Tie, kas apmeklēja tiesu, atzina, ka abi rakstnieki turējušies visnotaļ cienījami. Siņavskis bijis absolūti mierīgs, bet Daniels – pilns iedvesmas un ironijas.

Viņi atklāti runājuši par radošo brīvību un tiesībām brīvi izpausties. Ik palaikam rakstnieki labojuši un precizējuši prokuroru, kad tas neprecīzi vai nepilnīgi citējis viņu tekstus. Tiesā Siņavskis apliecinājis, ka sevi neuzskata par padomju varas pretinieku un viņa teksti nav nekāda ienaidnieka darbi. Viņaprāt, tiesas procesa atmosfēra ir tik fantastiska, ka par padomju varas ienaidnieku var tikt pasludināts ikviens klātesošais. Savukārt Daniels ironizējis, ka tiesāt par daiļliteratūru – tas ir absurdi. Ja rakstnieks uzrakstīs, ka Maskavā līst lietus, padomju vara viņu vēl apsūdzēs valsts klimata nomelnošanā. Viņš pauda izbrīnu: “Kedrina man pārmeta: jūs tikai paskatieties, ar kādu izteiksmi un spilgtumu Daniels attēlojis nošaušanas epizodi! Spilgtums un izteiksmība šeit kalpo par pretpadomju būtības pierādījumu!” Savā pēdējā vārdā viņš rezumēja, ka tiesas procesa laikā viņam visu laiku uzdoti jautājumi, taču neviena atbilde neesot uzklausīta.

Disidentisms – tikai spēcīgāks

Tiesas spriedums bija skarbs. Andrejam Siņavskim piesprieda septiņus, Jūlijam Danielam – piecus gadus ieslodzījumā. Abi nosēdēja, kā saka, no zvana līdz zvanam, turklāt stingrā režīma kolonijās. Vispirms brīvībā atgriezās Daniels, kas sākumā dzīvoja nometinājuma vietā Kalugā, bet tad Maskavā. Pēc atbrīvošanās viņš lielākoties nodarbojās ar tulkojumiem, kurus publicēja ar pseidonīmu Jūlijs Petrovs. Tā kā Daniels bija apzīmogots ar disidentisma zīmogu, bija neiedomājami izdot daiļliteratūru ar savu vārdu un uzvārdu. Piemēram, tulkotos Gijoma Apolinēra darbus Daniels izdeva ar drauga Bulata Okudžavas vārdu. Rakstnieka sieva Irina Uvarova stāstīja, ka, iznākot no apcietinājuma, Daniels savos sapņos ļoti bieži redzējis lēģeri. No rītiem viņš parasti stāstījis savus sapņus un reiz sievai atklājis, ka sapnī redzējis jūru, kas apvilkta ar dzeloņstiepli.

Pavisam citādi izvērtās Andreja Siņavska turpmākā dzīve. Pēc iznākšanas no lēģera viņš emigrēja un Franciju un kļuva par Sorbonnas Universitātes profesoru.

Tur viņš uzrakstīja savus memuārus Balss no kora un autobiogrāfisku romānu Ar labu nakti. Jau vēlāk daudzi politisko procesu analizētāji norādīja, ka ar šo tiesas prāvu padomju vara neko nepanāca, tieši otrādi – tikai pasliktināja savas pozīcijas. Pēc rakstnieku tiesāšanas padomju disidentisms kļuva vēl spēcīgāks, turklāt vairāki Padomju Savienībā dzīvojošie rakstnieki ar pseidonīmiem turpināja publicēties ārzemēs. Veidojās un attīstījās pilsoniskas sabiedrības grupa, kas iestājās par cilvēktiesību ievērošanu un pieprasīja padomju valdībai ievērot pašas izdotos likumus. Pabeidzot šo stāstu, vien jāpiebilst, ka Jūlijs Daniels nomira 1988., Andrejs Siņavskis – 2007. gadā.

Slepkavību diena

Rakstnieks Jūlijs Daniels it sevišķi tika vainots par stāstu Runā Maskava, jo tas, kā uzskatīja tiesa, apmelojot un nomelnojot padomju iekārtu. Lūk, stāsta fragments.

 “Pārraidām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās Padomes 1960. gada 16. jūlija Dekrētu. Sakarā ar labklājības ievērojamu paaugstināšanos pasludinām 1960. gada 10. augustu par Atklāto slepkavību dienu. Šajā dienā visiem Padomju Savienības pilsoņiem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, tiek dotas tiesības brīvi nogalināt citus pilsoņus, izņemot personas, kas minētas Dekrēta pirmajā punktā. Dekrēts stājas spēkā 1960. gada 10. augustā pulksten 6.00 un izbeidzas pulksten  24.00 pēc Maskava laika. Dekrēta pirmais punkts. Aizliegts nogalināt: a) bērnus līdz 16  vecumam; b) cilvēkus, kas ģērbti karaklausības un milicijas darbinieku formās; c) transporta darbiniekus, kas pilda savus darba pienākumus. Dekrēta otrais punkts. Slepkavības, kas veiktas pirms vai pēc norādītā laika, kā arī slepkavības laupīšanas un seksuālas vardarbības nolūkos tiks pielīdzinātas krimināliem noziegumiem, kam piemēros esošos likumus.”

Citi šobrīd lasa

48 gadus vecā Šarlīze Terona parāda seju bez kosmētikas un foto filtriem
FOTO: teātra leģendu Uldi Dumpi ar sajūsmu sagaida bijušajā darbavietā
VIDEO: Jēkabpils novadā baļķvedējam izbirst baļķi; tajos ietriecās pretimbraucošais dīzeļdegvielas vedējs 1
Pievienot komentāru