Viens no astoņiem Latvijā palikušajiem. Edvīns Šakalis kalēja profesiju apguvis no tēva

“Kā tēvs mani pie lakts pielika, tā arī sāku ar kalēja darbiem nodarboties. Tētis pats izmācījās par kalēju kādreizējā kolhozā “Straume”. Mazotnē tēvam gāju līdzi uz darbnīcu, kad tikai bija brīvs laiks. Vienīgais – skola tam traucēja,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" smej Edvīns.

Pat sievietes nevainības josta

“Pati pirmā lieta, ko esmu izkalis, bija  skrūvgriezis. No sākuma gan biju rūpniecisko iekārtu remontatslēdznieks, bet ar dzelžiem visu mūžu nodarbojos kopā ar tēvu. Viņš gan tik smukas lietas neradīja, bet galvenokārt kolhoza laikos apkala zirgus, apmēram divpadsmit dienā. Kad man apnika netīrie dzelži, sāku kalt smukas lietas, visu laiku aizvien sarežģītākas. Man tagad ir vieglāk pateikt, kas nav kalts. Pat sievietes nevainības siksna ir kalta,” atklāj Edvīns.

Meistars ir kalis griliem rokturus, tapuši žogi, vārti, riteņi, krēsli, Rundāles pilij rožu statīvi un svečturi, arī dažnedažādus nažus un cirvjus darinājis. Cilvēki bieži vēlas praktiskas lietas – krāsns kruķus un šaupelītes krāsnīm.

“Pirmo reizi radot darbu, ir interesanti, jāieliek savas domas, bet katrs nākamais ir sava veida robotisks. Visvairāk esmu veidojis zvanus, tapuši apmēram desmit tūkstoši, un visā pasaulē skan. Tie enerģētiski tīra mājas. Manuprāt, tā ir dvēseliska un maģiska lieta,” teic Edvīns.

Meistardarbs ziemas priekiem

Īpašs piedāvājums ir ragavas, šoziem gan pagaidām nopirktas tikai vienas, lai tajās jūgtu poniju. “Reklāma liela, zvana daudz, bet, kad nosaucu cenu – naudiņas nav! Maksā no 100 eiro un uz augšu, galu galā ļoti liels darbs jāiegulda. Ragavas top dekoratīvas, apmēram astoņās stundās ir gatavas. Materiāls – dzelzs,” paskaidro meistars.

“Manuprāt, par ragavām cilvēki negrib maksāt, jo mums jau “Depo” ir ķīniešu darinājumi. Nebūtu “Depo”, mēs dzīvotu zelta dzīvi,” spriež Edvīns. “Ķīniešu ražojums izturēs vienu bērnu, bet ar manējām var izvizināties vismaz desmit mazuļi un tikai tad sabojāt. Pagājušajā gadā arī viena Austrālijas latviete, esot Latvijā, nopirka manas ragavas. Ārzemju latvieši gribētu iegādāties, bet grūti aizvest.” Diezgan labi kalējam klājies kovida laikā – daudzi iekārtoja mājas, pirka daudz grilu un arī citas lietas.

Ap tūkstoti skatītāju gadā

Ciemos brauc arī daudz ekskursantu, saskaitījis, ka apmēram tūkstotis gadā, bet kādreiz bijuši pat seši tūkstoši. “Cilvēkiem patīk vērot manu darbošanos. Bērniem mirdz acis, un man arī prieks visu rādīt un ļaut pašiem izmēģināt.” Te viss ir gluži kā sendienās, ēze, lakta un āmurs, smēdi kurina ar oglēm.

Kalēja darbs gan pamazām izzūd, nopūšas Edvīns. Meistars lēš, ka Latvijā šobrīd ir apmēram astoņi aktīvi strādājoši amata brāļi: “Taču nereti cilvēki līmē lietas kopā un dēvē sevi par kalējiem.” Divi puiši par mācekļiem bijuši, bet viņiem apnika. Pa jokam te neko nevar, tas ir smags, fizisks darbs. “Bet ja patīk, tad nav grūti. Kalējs nedrīkst slinkot – ja uguns sarkana un labi deg, tad jākaļ.”

Ar trīs tonnu kravu uz tirgu

Katru darbdienu Edvīns darbnīcā strādā no rīta līdz vakaram, bet sestdienās un svētdienās dodas uz tirgu: “Nauda tāpat vien nenāk pie cilvēka. Katrreiz apmēram trīs tonnas smaguma busiņā vedam.” Viņš jau sešpadsmit gadus sestdienās tirgojas Rīgā, Kalnciema kvartālā, sastopams arī Straupē, Zirgu pasta tirgū, tas esot ļoti labs, bagātīgs, daudz pircēju pat no Tallinas un Pērnavas.

“Cilvēki bieži vien tirgos nāk kā uz ekskursiju, nevis iepirkšanos, skatās un priecājas. Man visas ir lietas, kuras ikdienā lieti noder, piemēram, malkas grozi, trīskāji, kur zupas katlu iekārt. Ir jau arī amatnieki, kuri, sevi izglītodami, veido mākslas darbus, bet kam tas vajadzīgs, vajag taču naudu un praktiskas, sadzīviskas lietas,” uzskata kalējs.

Šogad gan tirgošanās rit vājāk, cilvēki vairāk taupa, jo viss kļuvis dārgāks. Tomēr Edvīns uzsver: “Ja man šis darbs nepatiktu, tad nedarītu. Hobijs, darbs, nauda – tas ir viss kopā. Tikko āmurs ceļas uz laktu augšā, tā iedzen dzelzī dvēselīti.”