Cēsu mācītājs Gints Polis par savu misiju Indijā: "Šajā ziņā viņi pārtikušos rietumniekus sit pušu vienos vārtos"
Cēsu novada gleznainā Raiskuma pagasta Kalnozolos dzīvojošo luterāņu mācītāju Gintu Poli kalpošanas ceļš jau daudzus gadus ved uz tālo Indiju, šopavasar jau devīto reizi.
Ikdienā Polis kalpo Cēsu Sv. Annas un Valkas–Lugažu draudzē, ir Nacionālo bruņoto spēku kapelāns, taču laiku pa laikam dodas uz kristīgo misiju Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā Kalpondi ciemā Tamilnādas štatā Indijas dienvidos. Šo gadu laikā Polim par Indiju, tās iedzīvotājiem, viņu sadzīvi un vietējām tradīcijām radušies savi vērojumi un iegūta laba pieredze.
Ar tēva svētību
20. gadsimta 30. gados Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pirmā bīskapa Kārļa Irbes meita, misionāre Anna Irbe kopā ar tamilu luteriskās baznīcas ordinēto mācītāju G. Stīvenu aizsāka kristīgās misijas veidošanu. Vairākus gadus pirms tam, 1924. gada Pūpolsvētdienā, Vecajā Sv. Ģertrūdes dievnamā bīskaps Irbe savu meitu iesvētīja par misionāri un nosūtīja kalpošanai ārmisijā Indijā.
Jau pēc misionāres nāves dziļā cieņā un pateicībā par viņas nesavtīgo kalpošanu ļaudīm Indijā šīs kristīgās misijas turpinātāji to nosauca viņas vārdā.
Padomju okupācijas gados palīdzības sniegšana misijas darbam no Latvijas bija liegta, bet 2011. gada pavasarī tā tika atjaunota. “Tagad mēs tikai turpinām Annas Irbes un Stīvena svētīgi aizsākto. Tiem, kuriem ir interese tieši par šīs misijas vēsturisko attīstību, šobrīd interneta dzīlēs atrodami daudzi materiāli. No savas puses labprāt dalos ar to, ko šajā kontekstā pats esmu piedzīvojis, redzējis un aptaustījis,” teic Gints.
Atbalsta ziedotāji
“Mana aktīvā līdzdalība iesākās 2011./2012. gada ziemā, kad bez angļu un tamilu valodas zināšanām, arī bez mazākās šādas kalpošanas pieredzes uz trim mēnešiem vienatnē no Latvijas devos pirmajā pilnīgi nezināmajā misijas kalpošanas ceļojumā,” atceras Gints.
Viņš bija kopā ar tamilu mācītāja Stīvena meitu, misijas vadītāju Violetu Stīvenu, kura šīs vasaras sākumā tika aizsaukta mūžībā, un viņas vīru Ričardu Hūperu. “Varbūt tieši valodu nezināšanas dēļ ikkatru maltīti iesākām ar lūgšanu latviešu valodā, kas Violetai atgādināja viņas bērnības notikumus kopā ar Annu Irbi,” saka mācītājs.
2014. gadā LELB bīskaps Pāvils Brūvers, diakone Vija Klīve, Saldus Sv. Gregora kalpošanas skolas absolvents Andris Dekants, Mežaparka draudzes mācītājs Ilmārs Rubenis un Polis kopīgi nodibināja Annas Irbes Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Indijā atbalsta fondu, lai aicinātu un iedrošinātu ar ziedojumiem palīdzēt uzturēt šo misiju.
“Tajā laikā kā sava veida brīnumu piedzīvojām daudzu LELB draudžu, privātpersonu, uzņēmēju lielo atsaucību un nesavtīgo palīdzību, kas dāvāja iespēju vairāku gadu garumā pilnībā nodrošināt astoņos dažādos ciemos draudžu darbību, Kalpondi ciema misijas centra un tajā esošās zēnu patversmes uzturēšanu, arī iesaistīto kalpotāju ikdienas nepieciešamības. Tāpat vakara klašu apmācību vairāku apkārtējo ciemu bērniem un Čituras ciemā atbalsta centru sievietēm, pret kurām ģimenē izturas vardarbīgi. Jau vairākus gadus ikmēneša izdevumus no sava budžeta sedz LELB Virsvalde, bet fonds ar saziedotiem līdzekļiem piedalās konkrētos atbalsta projektos,” atklāj Polis, kuram uzticēts vadīt minētā fonda valdi.
Darbā gūst sirdsmieru
Tā kā dokumentu kārtošana bija Ginta tiešais pienākums, fondā vienojušies, ka juridiskā adrese būs viņa dzīvesvieta, lai viss ir vienuviet. “Raiskums un īpaši jau mūsu mājas Kalnozoli ir mana visu veidu spēku atjaunošanās vieta jeb miera osta. Padziļināti neesmu pētījis, bet no tā, kas man zināms no radiem, mans mazdēls ir jau astotā paaudze Raiskuma pagastā, tāpēc sevi mierīgi varu uzskatīt par šīs vietas vēsturisko pamatiedzīvotāju ar dziļām un stabilām saknēm,” teic Gints.
Garīgā un miesīgā balansa uzturēšanai pateicībā un ar prieku viņš rušinās savā bioloģiski sertificētā vīna dārzā, kas apjoma ziņā ir mazliet lielāks par mūsu piemājas dārziņos ierasto. No pavasara līdz rudenim papildu atbildība ir par nelielu teķu ganāmpulku, kas ganās pļavā blakus mājai.
“Jāatzīst, ka praktiskā vīnakoku kopšana un teķu bara savaldīšana palīdz izprast vairākas nianses, kur Rakstos līdzībās runāts par avju ganīšanu un aprūpēšanu, arī vīna dārza kopšanu. Šīs praktiskās nodarbes man personīgi ir visgarīgākie un vissvētīgākie, kā tagad moderni izsakās, retrīti vai rekolekcijas. Nekur speciāli nav jābrauc, jāiziet tikai laukā, jāsāk darboties vīna dārzā vai ar jēriem, un, neko speciāli nemeklējot, miers vienkārši atgriežas pats no sevis. Arī esot misijas kalpošanā Indijā, vēroju vietējo ļaužu attieksmi pret lopiņiem un lauku darbiem,” stāsta raiskumietis.
Kalpot, nevis pāraudzināt
“Misijas kalpošanas pieredze daļēji ļauj izprast vietējo ļaužu domāšanu un to, kāpēc viens vai cits jautājums tiek kārtots tādā veidā, kas pēc rietumnieku izpratnes būtu jādara pilnīgi citādi. Joprojām nav izdevies daudz ko saprast Indijas milzīgajā dažādībā. Tajā pašā laikā vislielākais sliktums, ko tā saucamie gudrie no Rietumiem var nodarīt tamilu ļaudīm, ir centieni viņu domāšanu un dzīvesveidu mainīt uz rietumniecisko. Mēs no malas esam tikai viesi viņu zemē un neesam šeit aicināti mainīt vietējo dzīvesveidu, bet tieši caur viņu domāšanu visā tajā dažādībā palīdzēt ieraudzīt ceļu pie Kristus. Protams, tādā saprātīgā veidā, lai ticības dēļ neapgrūtinātu gan vietējo, gan arī savu sirdsapziņu,” skaidro mācītājs.
Dažreiz cilvēki Latvijā neizpratnē jautā, kāpēc kaut kur jābrauc lāpīt pasauli, ja tepat pašiem tik daudz darāmā? “Nenoliedzami, tas tā ir, tomēr mana atbilde ir šāda: līdzīgi kā izpratnē, ka visa pasaule nav tikai “tēva sētas robežās”, tā arī Kristus baznīcu nevaram ietilpināt vienīgi katras lokālās draudzes garīgajā teritorijā. Nenoliedzami, palīdzēt atjaunot pussabrukušas baznīcu ēkas vai līdzdarboties lauksaimniecības darbos ir tas redzamais, bet vienkārši būt līdzās šiem ļaudīm, kad viņiem tajā vidē jāpiedzīvo dažādi kristīgās ticības veidošanās un nostiprināšanās procesi, ir pilnīgi kas cits, acīm neredzams, rokām nesataustāms, tomēr sirdi piepildošs un svētīgs. Tajā pašā laikā vairāki notikumi man ir tik ļoti pamācoši, ka dažbrīd, vērojot vietējo ļaužu savstarpējās attiecības, neviļus izjūtu sevi kā pirmziemnieku puišeli īsās bikšelēs, kurš no dzīves neko daudz vēl nesajēdz,” atzīst Gints.
Priecājas par to, kas ir
Pēc rietumnieku mērauklas, šajos lauku apvidos vērojama ļoti izteikta nabadzība, tomēr vietējie dalās tajā, kas viņiem ir, jo zina, ka arī viņus grūtā brīdī kāds atbalstīs un palīdzēs, kad viņiem nebūs nekā. “Dalīšanās ir pašsaprotama, un tā ir bagātība, kurā viņi pārtikušo Rietumu iedzīvotāju sit pušu vienos vārtos. Tie ļaudis priecājas un novērtē to, kas viņiem ir dots, un nedomā jeb nelauza galvas par to, kā nav,” novērojis Gints.
Daudziem Latvijā ir ļoti viegli citiem atdot to, kas pašiem kļuvis lieks vai paliek pāri, aizņem tikai vietu bēniņos, pagrabā vai šķūnītī, taču dalīties nozīmē dot no tā, kas pašam arī ir vajadzīgs, tomēr konkrētajā brīdī citam to vajag vēl vairāk.
Par sadzīvi Gints saka: “Kā jau Indijā – citāda attieksme pret dzīvniekiem, darbu, sanitārajiem apstākļiem, ceļiem un, protams, ar nekur citur līdz šim neizjustu braukšanas stilu. Tā ir šo ļaužu dzīve, un nav pat jēgas to salīdzināt ar citiem apstākļiem, kultūru vai tradīcijām.”
Dejas pēc dievkalpojuma
Indieši latviešiem lielā mērā saistās ar dejām viņu filmās. “Dejas – tās, protams, ir vienmēr un visur,” piekrīt Gints. “Piemēram, ražas novākšanas laikā dievkalpojumi tiek svinēti vakaros, jo vietējiem ļaudīm tā ir peļņas iespēja apkārtējo zemnieku laukos. Vienā dienā, karstumā strādājot, var nopelnīt pat divus simtus Indijas rūpiju, kas pēc pašreizējā kursa ir aptuveni 2,3 eiro. Kad vakarā ļaudis pulcējas vienkopus, vairākas neliela auguma stiegrainās sieviņas, kuras visu dienu ir nostrādājušās, dievkalpojuma sākumā apsēžas un parasti pēc neilga laiciņa jau ir aizmigušas. Tas ir ļoti cilvēciski un saprotami, jo viņas vienkārši ir pārgurušas. Tad vienā brīdī atžirgst un uzreiz aktīvi iesaistās dziedāšanā, bet pēc dievkalpojuma arī dejošanā.”
Šogad Gints pirmo reizi savā apzinātajā kristieša dzīvē svinēja nevis Pūpolu, bet kopā ar tamiliem Palmu svētdienu. Iepriekšējo gadu laikā ar vietējiem kalpotājiem izveidojušās patiešām abpusēji cieņpilnas, sirsnīgas un savstarpējas uzticēšanās pilnas attiecības.
Sirsnīgs paldies
Gan vietējie misijas kalpotāji, gan tie ciemu iedzīvotāji, kuri šo aprūpes kalpošanu saņem, ikreiz kopīgajās lūgšanās pateicas Latvijas ļaudīm un visiem viņu atbalstītājiem, jo apzinās, ka bez šīs palīdzības viņu ikdiena būtu pat ļoti sarežģītāka.
“Arī es no savas puses cieņā, pateicībā un sirsnībā saku paldies visiem šīs misijas atbalstītājiem. Lai svētīti gan devēji, gan saņēmēji!” piebilst Gints, kurš nākamo došanos misijas kalpošanā plāno diezgan drīz – septembra beigās vai oktobra sākumā – un paredzējis tur būt aptuveni līdz Adventam, protams, ja Dievs tā gribēs. “Ja rodas interese uzzināt ko vairāk, lūdzu, droši rakstiet man gints@kalnozoli.lv vai zvaniet pa tālruni 28301530,” aicina mācītājs.
