Darināt pulksteņus no neparastiem materiāliem. Ģirta Brenča neparastais talants

“Pārsvarā visi pulksteņi veidoti no materiāliem, kuriem nav nosakāma vērtība, un tie nav nopērkami veikalā, izņemot mehānismus. Te, piemēram,  ir izmantots 70 gadus vecs dienvidu pusē stāvējis koks, tāds vēja un lietus, laika grauzts, dažādi polimēru materiāli no 60. un 70. gadu tehniskajām shēmām, keramiskie stieņi no 60. gadiem, kas atradās dažādās apsildes iekārtās, un daudz kas cits,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Ģirts.

Lētāk būs tikai sliktāk

Ģirts izmanto pat kokus, kuri jau apauguši ar sūnām: “Neskarot sūnu pārklājumu, apstrādāju to ar dzelteno toni, un veidojas zaļi dzeltena nokrāsa.” Katrs laikrādis ir unikāls, tikai vienā eksemplārā.

“Materiālus iegūstu no visurienes, no visnejēdzīgākajām lietām, no darbnīcām, no senām padomju laika zinātniskām iestādēm. Koku gan izmantoju maz, pārsvarā ir metāls, polimēri, elektroshēmas,” uzskaita Ģirts. Dizainu viņš veido ar vieglu uzmetumu uz papīra. Pilnībā nevar uzzīmēt, jo ir detaļu kaudze, vajadzīga kaut aptuvena sākuma ideja, viena detaļa, ap kuru veidojas stāsts, un tad arī kaut kas sāk rasties.

Šogad pirmoreiz meistars nolēmis veidot pulksteņus arī tirdzniecībai un guvis mācību. Nolēmis, ka jādarina vienkāršāks variants, lai arī cena ir pieņemamāka un zemāka, tapa desmit sagataves, laika patērēts gana daudz, un tomēr visu nācās izmest. “Nevar darbam pieiet ar domu, lai vienkāršāk un lētāk, jo tas beidzas ne ar ko,” atzīst Ģirts.

Pārdomas darba gaitā

Pirmie pulksteņi tapa jau pirms pārdesmit gadiem. “Pulkstenis man ir interesants laika idejas dēļ. Tas man šķiet kā viens no pretrunīgākajiem mērinstrumentiem, ko radījis cilvēks. No cilvēces pirmsākumiem mēs esam centušies privatizēt visu esošo, tajā skaitā arī neesošo, un laiks, protams, nav izņēmums. Mēs to esam ievietojuši ietvarā, sadalījuši noteiktās daļās, kas, protams, ārkārtīgi atvieglo dzīvi. Līdz ar to varam saskaņoti rīkoties un veikt milzumdaudz dažādu citu funkciju,” aizdomājas Ģirts.

Viņa skatījumā laika raksturs kaut kādā mērā līdzinās vēja darbībai, kas atrodas nepārtrauktās virziena, spēka pārmaiņās. “Protams, tā ir ļoti subjektīva šā brīža laika izpratne manā skatījumā. Droši vien plašākā ieskatā mēs īsti nespējam izprast laiku, jo mūsu dzīve ir pārāk īsa un prāts pārāk aprobežots. Varam tikai sajūtu līmenī to apjaust. Sākot izgatavot pulksteņus, darba procesā ir par ko padomāt. Tas ir šā brīža subjektīvs redzējums, varbūt pēc mēneša man tas būs citādāks,” filozofē Ģirts.

“Laiks ir pētīts gan empīriski, gan visādos citādos veidos. Bet man šķiet, ka laika ritējumu var apjaust vairāk vai mazāk intuitīvi. Tas nav īsti izrēķināms un saprotams. Jebkurš bērns zina, kā var desmit minūtes vilkties un kā var pusdiena paiet vienā mirklī. Tas ir tas pats laiks. Pulkstenis mums rāda vienu, bet dzīve pavisam ko citu.” Ģirts ciparnīcā neliek skaitļus, jo bez tiem laikrādis ir mazliet noslēpumaināks: “Pulkstenis vispār ir neliela spēle ar laiku.”

Vislabāk, ja vienā elpas vilcienā

Un cik izmērāma laika vajag, lai uzmeistarotu pulksteni? “Nevaru pateikt, jo tas ir ļoti individuāli. Laiks ne vienmēr liecina par kvalitāti. Ir pulksteņi, kuri tapuši vienā dienā un ir ļoti veiksmīgi. Bijuši arī tādi, pie  kuriem pat pusotru nedēļu esmu mocījies, un beidzies viss ar to, ka palicis nepabeigts, pēc diviem trim mēnešiem esmu izjaucis detaļās. Vidēji pulkstenis top trīs dienās līdz nedēļai. Es nekad pilnībā neesmu apmierināts ar savu darbu. Ir tādi, par kuriem nekaunos, bet neviens nav simtprocentīgi tāds, kurš man pašam šķiet ideāls,” meistars ir paškritisks. “Es arī nesaprotu, kā cilvēks var būt apmierināts ar sevis padarīto, tam īsti neredzu progresu. Jo galu galā mēs tiecamies pēc pilnības. Ja to sasniedzam, pazūd jēga visam.”

Tomēr darbam nav jātop mocībās, vislabākie un sirdij tuvākie ir tie, kuri top vienas elpas vilcienā – “sakrīt viss, atrodas īstais materiāls, īstā forma, īstie savienojumi, un viss sanāk”.

Nepieņem visu gatavu

Lielā mērā dzīvē svarīgākā lieta viņam ir bijusi arī mūzika, pašam diemžēl neesot talanta, bet protot klausīties. “Tieši mūzika mani ir veidojusi kā cilvēku, iemācījusi abstrakti raudzīties uz lietām, kaut kādā mērā noteikusi grāmatu izvēli. Es teiktu, ka mūzika no visām mākslām ir vismaģiskākā un neizprotamākā. Tādēļ dodu priekšroku tikšķošajiem mehānismiem, kaut kas starp metronomu un braucošu vilcienu.”

Ģirts darbojas ne tikai ar pulksteņiem, viņš nespējot dzīvē pieņemt gatavu vidi – nopirktu veikalā, tāpēc mājās nav nevienas pirktas mēbeles, lampas un, protams, pulksteņa. Viss paša rokām dizainēts un veidots. “Man ir  alerģija pret gataviem, pirktiem priekšmetiem. Protams, ir arī ārkārtīgi skaistas lietas, bet tām ir pavisam cita vērtība. Mani maz satrauc, kas man ir mugurā, bet nav vienalga, kas atrodas ap mani,” par sevi saka Ģirts.