Rakstniekam Ērikam Kūlim ir tikai viena dzelžaina prognoze – Ukraina uzvarēs

Kādas jaunas atziņas jums sniegusi dzīve pēdējā laikā?

Kad cilvēks ir sasniedzis noteiktu vecumu, viņš uz pasaulē notiekošajiem procesiem raugās citādi nekā jaunībā. Daudzas lietas, kuras jaunībā šķita prioritāras, tagad kļūst mazsvarīgas. Tomēr pastāv jēdzieni, kuru vērtība nekad nezūd. Tā ir dzīvība, radošais darbs, biedriskums, godīgums, uzticība savai valstij. 

Kopš Krievija iebruka Ukrainā, esmu kļuvis par kvēlu Ukrainas televīzijas ziņu fanu. Atceros epizodi 25. februāra naktī. Man nenāca miegs, un es domās kāvos ar saviem literārajiem varoņiem. Ieslēdzu Latvijas Radio 2, un pēkšņi rāmā mūzika pārtrūka, tika paziņots, ka būs nakts ziņas. Es vēl nobrīnījos, jo ziņas parasti raidīja sešos no rīta. Tās bija par karu Ukrainā. Protams, jau dienā bija informācija, ka sācies karš, tomēr naktī ziņas par iebrukumu un kritušajiem skanēja daudz spēcīgāk un izteiksmīgāk. No tās dienas es katru rītu klausos ziņas, bet dienā skatos Ukrainas televīzijas kanālus. Tagad mana dzīve aizrit kara ziņu fonā, pats galvenais – tā ir cīņa pret okupantiem.

Pastiprinātu uzmanību Ukrainai es sāku pievērst jau 2014. gadā, kad krievi okupēja Krimu un sāka nekārtības Doņeckas un Luhanskas apgabalos. No tā laika skatos Ukrainas televīzijas kanālus, turklāt ukraiņu valodā. Esmu iemanījies saprast lielāko daļu no, ko stāsta.

Vai šis laiks ir pateicīgs radošam darbam?

Ja teikšu, kā ir patiesībā, daudziem šķitīs, ka es plātos. Kā latvieši teic: “Plātās kā nabags ar raušiem.” Nāk klajā mani kopotie raksti, jau iznācis otrais sējums. Izdošanai tiek gatavoti divi stāstu krājumi un pasaku grāmata bērniem. Patlaban rakstu dienasgrāmatu, kurā fiksēju arī Ukrainas notikumus. Jāteic, dienasgrāmatu esmu rakstījis jau agrāk, tas noticis periodiski. To rakstīju jau padomju gados un arī vēlāk, Atmodas periodā un pēc tam. Tagadējo dienasgrāmatu rakstu sev un vēl nezinu, vai to publicēšu.

Skaidrs, ka savā vecumā es vairs nespēju ņemt aktīvu dalību karā. Par Ukrainu esmu uzrakstījis garstāstu un trīs īsos stāstus, tā ir mana artava šajā cīņā. Ja būtu vairāk naudas, nopirktu un aizsūtītu ukraiņiem kādu džipu.

Kā beigsies karš?

Ir tikai viena dzelžaina prognoze – Ukraina uzvarēs.  Protams, paldies sabiedrotajiem, kas apgādā ukraiņus ar ieročiem. Kā sava veida ķīlu es vērtēju NATO vadītāja Stoltenberga sacīto, ka nedrīkst pieļaut Ukrainas zaudējumu, jo tas būs arī NATO zaudējums. Kā mēs šodien redzam, krievi visādi mānās, lai slēptu zaudējumus. It sevišķi tas attiecas uz Hersonu. Krievu propagandisti ziņo, ka Krievijas armija veikusi ļoti veiksmīgu manevru, atvelkot karaspēku no Dņepras labā krasta. Neviena vārda par to, ka ukraiņi viņus vienkārši izspieda ārā no šīs pilsētas. Starp citu, kad Otrā pasaules kara laikā atkāpās Hitlera armija, arī vācu propagandisti ziņoja visu ko, tikai ne par atkāpšanos. Viņi stāstīja, ka vācu armija veikusi īpašu manevrus, lai iztaisnotu frontes līniju.

Vai reiz pienāks pasaulē tādi laiki, kad cilvēki vairs nekaros?

Ļaudis karo jau kopš Senās Grieķijas laikiem. Romas imperatora Cēzara kari, Trojas karš, pūniešu kari, Aleksandra Lielā iekarojumi, Hanibāla cīņas, Atilas karagājieni, Čingizhana ordu karagājieni, Ivana Bargā karagājiens uz Livoniju, Simtgadu karš un Trīsdesmit gadu karš. Pasaules vēsture – tas ir stāsts par cilvēku izraisītiem kariem. Anglija pret Franciju, Francija pret Vāciju, Vācija pret Prūsiju… Tādā garā, un tā tālāk. Viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem Kurts Vonnegūts reiz teica – cilvēcei kari ir nenovēršami kā šļūdoņi. Tas laikam ir cilvēku gēnos – karot. It kā mēs mierīgi nespētu dzīvot un nebāzties citiem virsū, bet diemžēl tā nenotiek. Ik palaikam uzrodas hitleri, staļini un putini, kuriem kaut kā pietrūkst. Un viņu impērisko iegribu dēļ dzīvību zaudē miljoniem cilvēku.

Piedzīvotā pandēmija un karš daudziem izraisīja lielu trauksmi. 

Par savu psihoemocionālo stāvokli es nesūdzos. Tiesa gan, uzliktie ierobežojumi kovida laikā ietekmēja arī mani. Pērn man palika 80 gadu – it kā liela jubileja. Tas bija laiks, kad nebija atļauts pulcēties telpās, tāpēc izpalika iecerētās orģijas. Kopā ar draugiem, paziņām un radiem atzīmējam šo pasākumu Rožu laukumā zem klajas debess. Bet vispār nebija tik slikti. Mani intervēja vietējā televīzija, saņēmu apsveikumus un dāvanas. Visprātīgākā dāvana bija no Ērika Vilsona, kurš man uzdāvināja glāzi. Tā ir viena no lietām, kas vīriešu kārtas cilvēkiem vienmēr noder. Starp citu, kad Vilsonam iznāca grāmata, arī es viņam uzdāvināju glāzi, turklāt īpašu. Kad tur ielej alu, uz glāzes attēlotā meitene paliek kaila. Kad Ēriku vēlāk satiku un jautāju, vai meitene laika gaitā nav zaudējusi savas spējas, viņš apliecināja, ka nav. Savu pievilcīgumu meitene ir saglabājusi.

Mums atkal ir jauna Saeima un valdība.

Jā. Tā kā Saeimā lielākā daļa ir jaunpienācēju, paies noteikts laiks, kamēr viņi apgūs deputātu darbā nepieciešamās zināšanas un prasmes. Mani pārsteidza diezgan ilgā valdības veidošana. Kā redzam, Saeimā ienākuši ļaudis, kas vairs nevēlas iet vecos ceļus – tos pašus, pa kuriem ejot, arvien izteiktāk atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas. Tiek runāts par Latvijā valdošo ministru feodālismu, kad katrā ministrijā ir pa vadonim, kuri savā starpā ne vienmēr saprotas. Tas izraisa pārdomas, kas mums traucē attīstīties. Pie mums taču nav kara. Jā, mums ir darbaroku trūkums, bet pie tā mēs paši esam vainīgi. Tie bija mūsu cilvēki, kas aizbrauca uz Angliju, Vāciju, Nīderlandi, Īriju un citām zemēm. Mani kaitina nihilistiskais izteiciens – lai pēdējais nodzēš gaismu. Tas ir vērtējams kā ļauns novēlējums.

Es aicinu dzīvot vienkāršāk – pieņemt to, kas ir, un nebēdāties par to, kā nav. Mēs taču redzam, kā dzīvo cilvēki Ukrainā. Viņus okupanti nepārtraukti apšauda ar spārnotajām raķetēm, met tonnīgas bumbas uz dzīvojamām ēkām, viņiem trūkst ūdens, elektrības un arī apkures.  Bet tajā pašā laikā viņi neizskatās panīkuši. Daudzi ir apņēmības pilni, jo pats galvenais – no savas zemes padzīt okupantus.

Raugoties uz negācijām vispār, jāatzīst, ka cilvēks ir būtne, kurai nekad nepietrūkst vēlmju, to ir papilnam. Nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk. Ja cilvēkam ir miljons, viņam vajag divus. Kad ir divi, vajag desmit. Un tad, kad ir desmit, viņš vienalga ir neapmierināts, viņam vajag piecpadsmit. Manuprāt, cilvēkam vajag vien tik, lai varētu normāli dzīvot un apmierināt savas materiālās vajadzības. Ja tev ir jumts virs galvas, pietiekama iztika, laba mūzika, labas grāmatas un labi draugi, tad ko vēl vajag?

Mums nepieciešams apzināties, kas viss šajā pasaulē ir nosacīts. Mēs varam uzskatīt, ka dzīvojam lielā labklājībā, ja salīdzinām sevi nevis ar bagātajiem Rietumiem, bet ar nabadzīgo Āfriku, kur iedzīvotājiem ir regulāri bada draudi.

Vai esat optimists?

Manā vecumā vairs nesanāk būt lielam optimistam. Rēķini, kā gribi, man daudz vairs nav atlicis. Protams, varu apņemties dzīvot līdz simts gadiem, bet – kāda  jēga? Kam ir vajadzīgs vecs, slims, deviņdesmit gadus vecs vecis? Vecis, kas sēc, sten un vaid?  Un, nedod Dievs, ja vēl sākas demence, zūd spējas redzēt un dzirdēt... Kam tāds krāms esi vajadzīgs? Būtu pateicīgs liktenim, ja no šīs dzīves es aizietu pie pilnas saprašanas, nevis dārzeņa stāvoklī. Un tomēr... Kamēr vēl spēju rakstīt, lielai melanholijai pagaidām neredzu iemeslu.