"Brīžam liekas, ka Lāčplēša gars devies uz Ukrainu" - mākslinieks Jānis Borgs sarūgtināts, ka Latvijā tik daudz mutes bajāru
“Ja es būtu Īlons Masks, atjaunotu visas Latvijas muižas un pilis,” saka mākslinieks un mākslu vērotājs Jānis Borgs. Mūsu saruna ne tikai par viņa hobiju – apmeklēt lauku restorānus, bet arī par laiku, kad atkal jājundī Lāčplēša gars.
Kopš šā gada 24. februāra daudziem dzīve apmetusies kājām gaisā.
Jā. Tonakt arī sērfoju internetā un četros no rīta dabūju ar Putina bozi pa galvu. Sākās visabsurdākais iebrukums “brāļu” zemē, kura gan vispār neeksistējot... Visas ap Ukrainas tematiku saistītās informācijas uzsūkšana joprojām aizņem tik daudz laika, ka nu man nobrucis viss agrāk, miera laikos, ievērotais rātnais dienas režīms. Notikumu bagarēšana parasti notiek naktīs, tāpēc pa dienu es daudz guļu. Pensionāram dota cēla priekšrocība.
Izmantoju dažādus informācijas avotus – ne tikai Latvijas medijus un jūtūbā atrodamos, bet arī pasaules lielos ziņu dienestus – BBC, CNN... Gadās pat iekrist naidnieka melu peļķēs. Pēc tam tikai duša vai vemjamzāles. Tad nu par veselīgu dzīvesveidu runāsim citreiz.
Karš Ukrainā – tā ir pirmā tēma, kurai tagad uzmanīgi sekoju līdzi. To izjūtu dziļi personīgi, jo iedomājos, kas varētu notikt ar mums, ja ukraiņi tik drošsirdīgi nestāvētu pretim orku kanibāliskajam iebrukumam. Lāčplēša gars mums nereti izpaužas mutes bajāru līmenī, un nav īstas pārliecības par mūsu ieroču spēku, ja to nebalsta spīts un gara spēks. NATO vīri mirt par Latviju nepavisam netīkos, ja mums pašiem nebūs atbilstoša cīņas spara un savas niknas valstsgribas. Brīžiem liekas, ka Lāčplēsis pavisam aizdevies uz Ukrainu...
Mēs jau labi redzam sabiedrības daļas reakciju uz iecerēto obligāto militāro dienestu. Tā ir gļēva un mazdūšīga, neviens īsti negrib maksāt asins cenu par valsts neatkarību. Pie tās mēs brīnumaini tikām divas reizes ar Visvarenā žēlastību un bez dramatiski lieliem upuriem. Trīsdesmit gadu laikā neatrisināta Latvijas–Krievijas un Latvijas–Baltkrievijas robežžoga epopeja piepildīta ar varnešu solījumiem un muldoņu. Vai te nav pamats aizdomām, ka kādiem ir trekni izdevīga šāda situācija? Varbūt tā tiktu pārāk bloķēti iespējamie dižpeļņu nesošie kontrabandas kanāli? Jebkura tur kolonna šādi rūpējas par mazo, zaļo un pieklājīgo cilvēciņu vairošanos Latvijā, kuri tad par sevi kādā X stundā atgādinātu ar Krimas stila referendumu? Kā nomanāms – tīkotāju netrūkst.
Pārāk bieži Latvijas politiskajā dzīvē trūkst adekvātuma principam – kalpot Latvijai un tās tautas labumam. Tos jau gan stumda kaudzēm, bet vairāk tiek ne Latvijai un tautai, bet veiklo ziķeru savtīguma maisiem un seifiem. Kā redzam, arī šo Saeimas vēlēšanu un pēcvēlēšanu galvenais un nešpetnākais plēsiņš ir ap kabatas interesēm.
Realitātes sajūtu zudums, nesakarīga stumdīšanās un nesakārtotība, savtīgu interešu priekšā bīdīšana notiek daudzās jomās. Piemēram, laikā, kad Ukrainā rit mums eksistenciāli izšķirošs karš un pastāv globāla atomkara draudi, kad nazis, tā teikt, jau ir pie rīkles, sabiedrībā līdzās citām plānā galdiņa urbšanas jezgām sākās arī dedzīga spriedelēšana, vai bērniem ir tiesības mainīt dzimumu. Kāds asprātis to viedi komentēja – ja bērnības iegribas ņemtu par pilnu, tagad puspasaule būtu pilna vai nu ar bezdarba astronautiem, vai arī ar vienacainiem koka vienkājas indivīdiem, kas savējās īstās ķermeņa daļas zaļā bezprāta jaunībā ziedojuši par godu pirātu romantikas izjūtām.
Vai tiešām varas stūrmaņi nesaskata lielās, varētu teikt – nacionāli vitālās, problēmas? Kā valsts drošība visos aspektos. Vai atcerēsimies to pufināšanos kovida sākotnē – vai vīrusa ierobežošanas kampaņā zobu pastu drīkst pirkt, bet zeķubikses tomēr ne... Kur vien pagriezies, visur nebūšanas, un to straume mediju ziņās neplok. Nezin kāpēc reiz gana pastiprā Latvija nu jau par astoņiem gadiem atpaliekot no mūžīgi pirmajiem igauņiem? Tāpēc likumsakarīgi aizvien biežāk iznirst netīkams jautājums – vai šī ir tā Latvija, par kuru latvji tik dedzīgi iestājās Atmodas laikā? Droši vien tikai retais tagad varēs atbildēt 100% apstiprinoši. Vai mēs tagad varam teikt, ka ikvienam no mūsējiem nu ir tik labi, kā reiz bija cerēts, – pats saimnieks savā zemē, kur laimē diet?
Kļūstot vecākam, pamazām uzkrājas tas, ko Bodlēra vārdiem varētu saukt par ļaunuma ziediem – Les Fleurs du mal... Tā ir buķete, kas sastāv no kaitēm un slimībām, un ar laiku tā kļūst tikai kuplāka. Bet šī tēma ir tik neoriģināla un banāla (lai gan katram cietējam galvenā), ka gaudu āriju atstāšu aizkulisēs. Tomēr viens ir jāsaka – tā nemēdz būt, ka pasmagi slimā organismā kaut kas viens pēkšņi ir plaukstošā kārtībā. Šoreiz analoģiju savām problēmām rodu Latvijā, valstī un sabiedrībā un teju visās jomās. Veselības aprūpē, lai cik jauki, zinoši un entuziasma pilni mediķi tur būtu, sabiezē visādi absurdi, nevarības, limiti, izmaksu pieaugumi, pieejamības problēmas, birokrātiski trombi, kas gauži attālina vēlmi priekā diet...
Un, patiesi, nekas labāks nerādās arī citās jomās. Ganoties feisbuka pļavās, uzgrūdos kāda jaunuļa pieminekļu jaukšanas modrībai. Rau, tepat Rīgas Daugavmalā esot saglabājies viens tāds aizdomīgs padomjlaiku memoriāls ar atainotiem ļaužiem, kas vicinot aizliegto sarkano karogu (gan bronzas nekrāsainībā). Tas viss esot sakarā ar kaut kādu tur 1905. gadu. Un tad šokējošs jautājums – vai te feisbuka vidē neatrastos kāds, kas kaut ko zina par to gadu, kas tur īsti tāds noticis? Nu šī situācija gan bija vairs ne kā akmens Latvijas izglītības kalstošajā dārziņā. Tas bija kārtīgs lielas trauksmes meteorīts.
Tālākā dienas kārtībā uz nojaukšanu, šķiet, varētu aktualizēties Rainis – kā nekā sociāldemokrātu līderis, 1905. gada ideju virzītājs un ne bez sociālistu internacionāles sarkanā karoga rokā. Neizglītībai ir dramatiski tālejošas konsekvences.
Jums esot savdabīgs hobijs – apmeklēt lauku ēstuves un restorānus.
Viens otrs patiesi dēvē mani par gardēdi, kurš deviņdesmito gadu sākumā Latvijas medijos ieviesa restorānu kritiku. Kāds nu tur īpaši gardēdis, jo garšīgi paēst jau tīko ikviens. Pēcpusdienu pārdomās mani biedē šādas nodarbes mīkstmiesīgums un saikne ar komforta pasauli. Man reiz gadījās kopā padzīvošana ar kādu sicīliešu pavāru, kurš vēroja manu latvisko entuziasmu griķu putras ēšanā. Tu nu gan barojies kā cietumnieks, viņš brīnījās un lika galdā kontrversiju – izsmalcinātu 12 stundas gatavotu polentu. Es gan konsekventi cildinu klasiski zemniecisko latviešu virtuvi ar visu, ko dod lauki, dārzi, mežs, ezeri, upes un jūra. Vienkāršībā balanss un spēks.
Tomēr ir jau prieks, ka ēšanas kultūra Latvijā pagaidām attīstās, tā kļūst daudzveidīgāka, interesantāka. Uzdrošinos teikt, ka šajā jomā esam nedaudz priekšā igauņiem un lietuviešiem. Pēdējos gados it sevišķi ielīksmo dažviet Latvijas laukos redzētais.
Skaidrs, ka nevaru visur aizbraukt un visu izbaudīt, taču vērojumi liecina, ka še arvien uzrodas jauni trendi. Vietā atzīmēt, ka uzplaukums saistīts ar piļu un muižu “renesansi” pēdējās pāris desmitgadēs. Daudzviet restaurētajās muižās tiek ierīkotas viesnīcas un restorāni, kur prot gādāt tīkamus pārsteigumus. Kaut kādā “nekurienē” vai lauka vidū pēkšņi uzrodas stila restorāns ar pretenzijām uz zvaigznēm. Tur viesmīļi tevi sagaida ar baltiem cimdiem rokās.
Šādas lauku ekspedīcijas sāku pirms gadiem divpadsmit, brīdī, kad nolēmu savas dzimšanas dienas vairs nepavadīt Rīgā, bet doties kaut kur uz laukiem. Tas taču ir jauki – padzīvot muižas viesnīcā ar senām stila mēbelēm, pabaudīt mielastu stila restorānā kopā ar Mocartu fonā, pabrokastot baroka paviljonā, iekafijot rīta saulē uz muižas terases ar skatu uz angļu parku...
Diemžēl mans mūžs ir par īsu, lai apmeklētu visas iekārotās vietas. Latvijā vēl joprojām netrūkst šo pagājības liecinieku graustu un drupu. Ja es būtu Īlons Masks, ieguldītu kādus miljardus arī Latvijas muižu un piļu atdzimšanā. Un pie viena neaizmirstu arī pārējo Baltijas mantojumu.
Bet visi šādi hobiji lai paliek privātos līmeņos, jo, pa veco gultni šļūcot, ik mīļu mirkli jāattopas ar ikdienas saukli mutē – Slava Ukraine! Gerojam slava! Un lai par tavu labāko hobiju tagad pārtop kaut niecīgākais atbalsts Ukrainai – gan kāds ziedots eiriku mazumiņš, gan kāds silts apģērba gabals, ēdienu paka, gan atbalsta vārds vai pat mītne ukraiņu bēdu brālim. Kaut reizi jel aizej uz ukraiņu ēdnīcu vai kultūras pasākumu... Un gods lai tiem, kuru palīdzībai jau plaša vēriena mērogi ar Lāčplēša garu.
