Varbūt jau nokavēts, bet noderēs nākamai ziemai! Riharda Rušenieka padomi, kā aktīvi pavadīt gada aukstāko gadalaiku

Slēpju veikals

Šoreiz liksim mierā kalnu slēpošanu un pievērsīsimies tikai aristokrātiskajai distanču slēpošanai, jo šim sporta veidam var pievērsties arī tajās vietās, kur nav ne tikai kalnu, bet pat pakalnu. Sāksim ar pašiem pamatiem – kā izvēlēties pareizās distanču slēpes? Ja esi pilnīgs iesācējs, tad pirms došanās uz veikalu jātiek galā ar fundamentālu jautājumu – kādu slēpošanas stilu tad piekopsim? Klasisko vai slidsoli? Jo katram no šiem slēpošanas stiliem ir ne tikai sava veida slēpes, bet atšķiras arī zābaki un nūjas. Izvēle ir katra paša ziņā, taču iesācējiem vienkāršāk apgūstams varētu būt klasiskais stils, jo tas ir dabiskāks un vairāk līdzinās pārgājiena solim. Ar slidsoļa slēpēm klasiskajā solī vienkārši būs grūti tikt uz priekšu, turklāt slidsoļa slēpju iegādē jāņem vērā slēpotāja svars un garums. Slidsoļa slēpes parasti ir nedaudz īsākas nekā klasiskā stila. Nopietniem slēpotājiem parasti ir abu veidu komplekti, plus vēl tā saucamās apvidus slēpes, lai var doties ārpus trasēm.

Vēl viens svarīgs jautājums, par ko nedrīkst aizmirst – kā slēpes tiks koptas? Rihards iesaka mēreni aktīvas sezonas laikā vismaz pāris reizes tās nogādāt slēpju servisā, lai tur profesionāli apstrādātu slīdvirsmu – nopulētu un savaskotu. Ja jūtams, ka sezona būs gara un intensīva, var sākt domāt par speciāla gludekļa un vasku iegādi. It kā izklausās tas viss sarežģīti, bet, kad izmēģinot un iemanoties, neesot tik traki. Galvenais, lai būtu pamatīgs galds, kurā ar speciālām skrūvspīlēm pirms procedūras varētu nostiprināt pašu slēpi. Un tālāk jau, vadoties pēc gaisa temperatūras, jāskatās, ar kādiem vaskiem un smērēm slēpi apstrādāt.

Ja neesi pārliecināts, vai slēpošana patiešām ir tavs aicinājums, tad pirmajās pāris reizēs var izmantot slēpju nomas pakalpojumus. Ārkārtīgi smalku ekipējumu noma, protams, nepiedāvā, taču svētdienas slēpotājam būs gana labi. Pats Rušenieks slēpojot ar vienkāršu ekipējumu, bieži vien izmantojis jau palietotu, bet elitārāku ražojumu – un neesot ne vainas.

Cik tad slēpes maksā? Klasisko slēpju komplekta cenas svārstās no 100 līdz 250 eiro, bet slidsolī viss no 250 eiro tikai sākas. Jo, kā jau minēts, atšķiras pilnīgi viss, zābakus un nūjas (kuras slidsolī ir stipri garākas) ieskaitot. Šis varētu būt vēl viens arguments, kādēļ labāk sākt ar klasisko soli.

Trases un maršruti

Rīdzinieki var sākt ar Biķerniekiem un Mežaparku, taču ar to vien slēpošanas trašu piedāvājums Latvijā ne tuvu nebeidzas. “Pēdējos gados slēpošanas trašu skaits Latvijā aug, jo vairākas pašvaldības ir iesaistījušās to veidošanā. Prieks redzēt, ka slēpošana Latvijā attīstās,” saka Rihards. Par interesantākajām viņš uzskata Vidzemes puses trases, jo tām raksturīgs mainīgs reljefs un nav visu laiku jābrauc pa līdzenu lauku. Viena no labākajām ir Smeceres sila trase Madonā – pagara un ar ļoti interesantu reljefu. Vēl Rušenieks uzslavē Raimonda Dombrovska uzturēto Vanagkalna trasi Jaunpiebalgā, laba trase ir arī Alūksnē. Kurzemes pusē – Talsu trase. Ja meklējam kaut ko tuvāk Rīgai, tad Ogres Zilie kalni un Ērgļi. Galu galā, arī Biķerniekiem nav nekādas vainas, tikai jārēķinās, ka tur diezgan bieži pa trasi bradā kājāmgājēji…

Ja abstrahējamies no pandēmijas sagādātajām neērtībām un plānojam slēpošanas izbraucienus uz tuvējām ārzemēm, tad, protams, pirmajā vietā ir Igaunija ar Otepes slēpošanas un biatlona centru. Pats Rihards gan katru gadu cenšas vismaz nedēļu izrauties uz Somiju, lai paslēpotu aiz polārā loka. Tur esot daudz pievienoto vērtību – ainavas, ziemeļbrieži, polārblāzma, bet teju katrai distanču trasei blakus ir kalnu trases, kas varētu ieinteresēt slaloma un citus ātrā sniega izprieču fanus. Somijas pluss ir ļoti sakārtotā slēpošanas infrastruktūra – ik pēc kādiem desmit kilometriem trases malā ir namiņš, kurā var pasildīties un izmantot labierīcības. Dabas skatu cienītāji līdzīgus labumus var baudīt arī Norvēģijā, tikai jārēķinās, ka tas izmaksās dārgāk.

Apģērba izvēle

Patīk tas mums vai nē, taču ziemā mēdz būt diezgan auksti, tāpēc, pirms doties trasē vai pārgājienā, jāpadomā par piemērotu apģērbu. Te gan Rihards oponē sporta veikalu mārketinga speciālistiem, kuri aizgūtnēm stāsta, ka katram sporta veidam nepieciešams citāds ekipējums. Pēc Rušenieka domām, tas varbūt attiecas uz fanātiķiem, kuri nopietni nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem un katram no tiem drēbju skapī ir sarūpētas vairākas drēbju kārtas. Savukārt vidusmēra amatieris uz slēpēm mierīgi var kāpt tajās pašās drēbēs, ar kurām viņš veic rudens krosiņus. Pēc tam jau sezonas gaitā pats ķermenis pateiks priekšā, ko papildus derētu iegādāties – varbūt kādu labāku, pieguļošāku jaku, kurai ir ventilācijas atveres, varbūt labākus cimdus.

Rudens treniņtērps derēs mazos mīnusos, taču ko iesākt, ja ārā ir mīnus 15 vai pat mīnus 20? Rihards atminas, ka viņam nācies slēpot Somijā pat mīnus 30 grādos, taču uzsver, ka Latvijā īsti nav tādu ziemu, lai nāktos satraukties par nopietniem ķermeņa apsaldējumiem. Taču ļoti aukstā laikā par siltāku apģērbu, protams, vajag padomāt. Te svarīgs ir drēbju slāņu jeb kārtu princips, kas veido termoslāni, pasargājot cilvēku no aukstuma. Tāpēc labāk ir uzvilkt vairākas plānas drēbes, nevis vienu biezu jaku. Skaidrs, ka nepieciešami labi cimdi, var arī izmantot sejas masku, lai neapsaldētu seju un degunu – nu, pie tādām jau mēs pandēmijas laikā esam pieraduši. Kājās merino vilnas zeķes, jo galvenais princips ir viens – kamēr tu kusties, aukstums tev nepiezagsies!

Ekstremālie pārgājieni

Pārgājiens mums parasti asociējas ar kaut ko vairāk vai mazāk siltiem laika apstākļiem raksturīgu. Pārgājieni īpaši populāri kļuva, sākoties pandēmijai, kad ierastie ārzemju ceļojumi kādu laiku mums bija liegti un nācās meklēt alternatīvas tepat Latvijā. Taču ir vīri, kuri pārgājienā dodas arī ziemas spelgonī, un Rušenieks ir viens no viņiem. Vajag tikai attiecīgi sagatavoties un ievērot vairākus noteikumus, tad viss būs kārtībā – tā uzskata Rihards, kurš pamatus dzīvošanai āra apstākļos apguvis Zemessardzē.

Protams, jo zemāka ir gaisa temperatūra, jo mazāks ir komforta līmenis un pieaug pasākuma ekstremālā sadaļa. Tādēļ Rihards iesācējiem iesaka sākt ar īsiem, vienā dienā pieveicamiem maršrutiem – tā teikt, aklimatizācijai. Pēc pāris tādiem izmēģinājuma pārgājieniem jau var pamēģināt divu dienu pārgājienu ar nakšņošanu brīvā dabā. Tas nepavisam nenozīmē, ka cilvēkam jābūt kaut kādā profesionālā un elitārā augstkalnu alpīnisma ekipējumā, pietiek vien ar pamatzināšanām un pareizām drēbju kārtām. Rihards uzskata, ka daudz sliktāki laikapstākļi ir nevis –20 grādi, bet  ap nulli, kad ir drēgns un lietains, jo tad viss ir mitrs, slapjš un neko lāgā nevar izžāvēt! Jo, galvenais, ejot naktī gulēt teltī vai pončo (pats Rihards priekšroku dod pēdējam, nevis telts gaisa bezcirkulācijai), ir sausas drēbes. Tātad sanāk, ka vismaz apakškreklam, sausām zeķēm, apaviem un cimdiem rezervē ir jābūt? Jā, tā ir viena no pamatprasībām. Tad būsi drošs, ka pat izmērcējies kādā upītē tu varēsi pārģērbties, sasildīties un turpināt ceļu.

Daži Riharda padomi mūsdienu robinsoniem

• Termodinamiskais princips. Nav jābaidās no tā, ka aukstums uzbrūk, bet gan no tā, ka pazūd siltums! Tātad uz sniega guļammaisā vai teltī gulēt būs siltāk nekā uz plikas zemes!
• Nakšņošanas vieta jāizvēlas aizvējā vai kādā egļu vērī un jāizvairās no bedrēm un ieplakām, jo tajās parasti ir aukstāk.
• Ejot gulēt, jāatsvabinās no visām mitrajām ekipējuma kārtām. Slapjas drēbes nesilda!
• Lienot guļammaisā, nevajag savilkt mugurā visas drēbes – tā ir tipiska iesācēju kļūda. Iznākumā parasti salst kājas, jo ķermeņa korpuss nespēj piesildīt guļammaisu, viss siltums paliek zem jakas, Tādēļ jaku vajag vilkt nost un uzlikt pa virsu guļammaisa kājgalim.
• Akumulatorus, baterijas un termosu ņemam līdzi guļammaisā. Plusi – elektronika nenosēdīsies, un no rīta mums būs silts dzēriens.
• Zābaki obligāti jātur zem guļammaisa, citādi zemas nakts temperatūras ietekmē no rīta tie būs pārvērtušies akmenī un nebūs apaujami.
• Kokvilnas apģērba vietā labāk izvēlēties merino vilnu vai labu sintētiku.