Māris Zvērs ar saviem ieročiem turpina Robina Huda iesākto

Sākumā tas bija hobijs. Kā jau vairumam puiku, kuri bērnībā taisījuši lokus no kārklu klūgām un mēģinājuši trāpīt mērķī ar pašķībām pašu darinātām bultām. Taču atšķirībā no pārējiem vienaudžiem Māris Zvērs interesi par lokiem un bultām nezaudēja arī vēlāk: “Tā nopietnāk par to sāku interesēties nometnes 3x3 laikā, kur folkloras kopas "Vilki" dalībnieks mums stāstīja par senajiem ieročiem. Tur triju dienu laikā izgatavojām sev vienkāršus šaujamlokus, un laikam jau tas bija tas brīdis, kad mani sakoda loku gatavošanas kukainis. Kopš tā brīža par lokiem sāku interesēties nopietni.”

Uztaisīsi nepareizi – salūzīs!

Nopietni – tas nozīmē šaujamloku meistarošanu profesionālā līmenī. Ne vairs niekošanos ar kārklu vicām, bet gan rūpīgu darbu, veidojot kompozītmateriālu konstrukciju. Šīs aizraušanās dēļ Māris pat pameta transportbūves studijas, jo sapratis, ka tilti nav viņai aicinājums. Toties loki gan! Sācis ar vienkāršiem koka lokiem, vēlāk Māris pārgāja uz līmētiem lokiem, līdz sasniedza līmeni, kad koku kombinē ar kompozītmateriāliem: “Sākumā uztaisa plānus laminātus, tad tos speciālā formā saspiež un salīmē ar epoksīda līmi. Taču tur ir ne tikai koka, bet arī stikla šķiedras un oglekļa šķiedras lamināti – tieši tie lokā veic galveno darbu, kokam atstājot tikai vizuālu funkciju. Visam pamatā ir fizikas likumi – ja tu būsi loku uztaisījis nepareizi, tas vienkārši salūzīs.” Neko patīkams šis darbs nav, jo koka slīpēšanas laikā radītie putekļi ir kaitīgi veselībai, tāpat līmes izgarojumi. Tāpēc meistars savā darbnīcā strādā īpašā respiratorā, kurā tiek pievadīts gaiss no ārpuses. “Ziemā gan tas nav patīkami, jo tev tieši sejā pūš gaisu ar temperatūru mīnus 20 grādi,” piebilst Zvērs.

Ņemot vērā ieguldīto darbu, skaidrs, ka neko lēts kompozītmateriālu šaujamloks nevar būt; tas maksā, sākot no 160 eiro. Pircēji lielākoties ir sportisti vai – ja tie ir vēsturiskie loki – vēstures rekonstrukcijas biedrības. Valstiskā piederība visdažādākā – sākot no Vācijas un beidzot ar Ziemeļameriku. Loka šāvēju aprindās Zvērs ir labi zināms, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Piemēram, Vācijas tirgū viņš nonāca, pateicoties vienam pircējam, kurš par Latvijā tapušo loku bija tādā sajūsmā, ka izreklamēja to savā šaušanas klubā, kura biedri pēc tam sāka Māra lokus pasūtīt cits pēc cita. Zvēra lokiem salīdzinājumā ar vācu meistaru taisītajiem ir viens liels pluss – kvalitāte ir apmēram tāda pati, taču cena 4–5 reizes zemāka. Taupīgajiem vāciešiem tas ir būtisks arguments. Sākumā Māris centies izpatikt visām pasūtītāju vēlmēm, taču drīz vien sapratis, ka tas nav iespējams, un tagad piedāvā izvēlēties vairākus standarta komplektācijas variantus.

“Šaujamloka izgatavošana ir tīrs roku darbs, tur neko nav iespējams mehanizēt. Bet roku darbs Vācijā maksā daudz vairāk nekā pie mums. Var, protams, pasūtīt arī Ķīnā, bet tur taisītie loki nebūs īpaši lētāki par manējiem – dārgākie maksās pat ap 400 eiro. Protams, var jau pasūtīt arī par 80 eiro, taču tie nebūs izturīgi,” skaidro Māris.

Tas gan nenozīmē, ka Zvēra taisītie loki būs mūžīgi. Tas vienkārši nav iespējams, jo pastāv tāda parādība kā materiālu nogurums – ar laiku pat visizturīgākais materiāls vairs nav tik izturīgs, kā bija sākumā. Uz loku, ko regulāri izstiepj, tas attiecas jo īpaši. Māris saviem ražojumiem dod četru gadu garantiju; apmēram tik ilgs ir ieroča mūžs, ja loku lieto profesionāls sportists, kurš dienā izšauj 100–150 bultu. “Svētdienas šāvējam”, kurš loku lieto tikai brīvdienās, loks kalpos ilgāk.

Šaujamloks karā

Loku gatavošana ir laikietilpīgs process. Pat vienkārša tikai no koka darināta vēsturiskā loka izgatavošana prasa kādas trīs dienas, kompozītmateriālu loki – vēl vairāk. Māris pēc vēstures pētnieku lūguma ir izgatavojis arī vairākus 14. gadsimta arbaletus, pirms tam studējot literatūru un pētot muzeju eksponātus. Pēdējā laikā gan viņš ar vēsturisko loku taisīšanu vairs neaizraujas: “Darbs tur jāiegulda liels, bet loks izskatās diezgan vienkāršs, un cilvēki negrib maksāt tik, cik par to darbu būtu jāmaksā. Problēma ar koka lokiem ir tā: ja tu darba procesā pieļauj kādu kļūdu, loks uzreiz ir sabojāts. Ar kompozītmateriāliem šajā ziņā ir vienkāršāk, jo ir šabloni; ja visu pareizi salīmē, tad šādu loku ir grūti sabojāt. Ar koka lokiem šis risks ir lielāks, piedevām tie ļoti jāsargā no mitruma. Ir pat entuziasti, kuri koka lokiem atvēl īpašu istabu vai kasti, jo šādiem šaujamlokiem vajag īpašu temperatūru un gaisa mitrumu; apmēram tāpat kā koka mūzikas instrumentiem.”

Koka lokus var izgatavot no dažādām koku šķirnēm, no kurām katrai ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, skujkoki ir labi ar to, ka ir sveķaini, bet sveķi ir labs līdzeklis pret mitrumu, kas ir koka šaujamloku lielākais ienaidnieks. Tāpēc Baltijas reģionā vēsturiski lokus mēdza taisīt no skujkokiem un bērza.

Sākumā Māris bija aizrāvies ar vēsturiskajiem lokiem un nopietni tos pētījis. Nevarējām viņam neuzdot tradicionālo jautājumu – vai ar bultu varēja cauršaut bruņas? “Pilnīgi drošas atbildes uz šo jautājumu nav. Ja bruņinieks bija bagāts un varēja atļauties labas bruņas, tad tās diez vai varēja cauršaut. Ja bruņas bija plānākas, tās droši vien varēja cauršaut, taču tur daudz bija atkarīgs arī no loka spēka. Tolaik bija tāda pati bruņošanās sacensība kā mūsdienās, kad viens izgudrotājs rada jaudīgu raķeti, otrs izstrādā raķeti, ar kuru to pirmo var pārtvert, tad pirmais izstrādā vēl labāku raķeti, un tā tas turpinās vēl un vēl. Tāpat bija arī viduslaikos: biezākas bruņas noveda pie spēcīgākiem lokiem, kas savukārt motivēja radīt vēl izturīgākas bruņas. Protams, jo spēcīgāks bija loks, jo lielāku fizisku spēku vajadzēja, lai ar to šautu. Ne velti izrakumos atrastajiem loka šāvēju skeletiem viena ķermeņa puse bija stiprāk attīstīta. Kā militārs ierocis loks no skatuves pazuda ne jau tāpēc, ka pirmie šaujamieroči būtu bijuši daudz efektīvāki, bet gan tāpēc, ka bija ļoti grūti nokomplektēt veselu armiju ar pietiekami trenētiem šāvējiem. Ar šaujamieroci apieties varēja iemācīties divās nedēļās, bet ar loku šaut trenējās desmit gadus. Anglijā zēniem no desmit gadu vecuma svētdienās obligāti bija jātrenējas šaut ar loku – tā radās armija, kas Simtgadu kara laikā vairākkārt sakāva franču bruņiniekus.”

Sports un medības

Par viduslaikiem viss skaidrs – tad loks noderēja gan karā, gan medībās. Taču ko ar Māra darinātajiem lokiem dara mūsdienās? Viens variants – piedalās šaušanas sacensībās, kas Eiropā ir diezgan izplatīta izklaide, un arī Latvijā ir vairāki desmiti entuziastu. Sacensībās parasti šauj no pārdesmit metru distances, taču tā nepavisam nav šaujamloka spēju galējā robeža.

Izrādās, loku meistari mēdz taisīt lokus, kas domāti tikai tāluma rekordiem. Tad sapulcējas, piemēram, izžuvušā sālsezerā, kur apkārtējās vides ietekme ir minimāla, un sacenšas, kurš tālāk aizšaus. Tādi īpašie sacensību loki nekalpo ilgi – parasti pēc kāda desmitā šāviena salūst. Taču savu uzdevumu pilda, un līdzšinējais bultas lidojuma rekords tālumā ir apmēram četri kilometri. Protams, par trāpīšanu mērķī, kas mazāks par Nacionālās bibliotēkas ēku, te runāt ir lieki. Mērķī šauj no krietni mazākas distances, un tiek lēsts, ka efektīvais attālums, lai loku izmantotu medībās, ir kādi 20 metri.

Otrs iespējamais pielietojums ir medības. Latvijā medības ar lokiem nav atļautas, taču kaimiņvalstī Igaunijā gan ir. Vēl ar šaujamloku drīkst medīt Dānijā, Francijā un jo īpaši Ziemeļamerikā. No humānisma un fair play viedokļa medības ar loku ir pat godīgākas nekā ar bisi vai karabīni, jo mednieks ir spiests pielavīties dzīvniekam līdz pārdesmit metru attālumam, nevis netraucēti šaut no teju vai puskilometra. Plus vēl drošības aspekts, jo atšķirībā no šaujamieroča loks tiek “pielādēts” tikai neilgi pirms šāviena izdarīšanas, tātad mazinās nelaimes gadījumu risks, nejauši izšaujot, piemēram, paklūpot. Nerunājot nemaz par to, ka ar loku ir pagrūti netīšām sašaut medību biedru. Ziemeļamerikā medību loki pat tiek klasificēti pēc šāviena jaudas – ar vājāku drīkst medīt putnus, ar stiprāku, piemēram, stirnas, ar pašu jaudīgāko – aļņus un lāčus. Tiesa, lai ar loku stātos pretī lācim, tur vajag lielu dūšu. Pats Māris gan medībās neiet, kas laikam arī pareizi, ņemot vērā viņa uzvārdu – nebūtu taču labi Zvēram šaut uz mūsu mazākajiem brāļiem... Taču viņš ir pārliecināts, ka medībās ar loku noteikti var gūt krietni vairāk emociju nekā ar karabīni: “Ja tu medī nevis gaļas, bet emociju dēļ, tad šaujamloks noteikti būtu labāka izvēle.”

Ir gan viens mīnuss salīdzinājumā ar bisi – lauku mājas iedzīvotājs ar to var izšaut gaisā, lai pamēģinātu aizbiedēt lāčus, kas pēdējā laikā apsēduši Igaunijas pierobežas rajonus. Ar loku vari šaut gaisā, cik gribi, lācim nebūs ne silts, ne auksts. Māris gan iesaka, ka šādos gadījumos var mēģināt nelūgtajam viesim iešaut ar trulu bultu pa dibenu, lai liktu viņam trūkties. Ja kādam ir vēlēšanās to izmēģināt, tagad zināt, kur var iegādāties loku...