Ar moci pa takām cauri visai Latvijai: piedzīvojumu meklētāja un radītāja Riharda Gruntes stāsts

Izdzīvot tīklā un mežā

Runā, ka tu esot labos draugos ar datoriem?

Jā, esmu datorsistēmu tehniķis, pabeidzu Saldus profesionālo vidusskolu, atnācu uz Rīgu, iestājos universitātē, kur pirmās nodarbības bija tieši ar datoru; tur paskatījās un pateica, ka pirmo semestri es principā varu neapmeklēt. Sekoja kaut kāda augstākā matemātika, es piegāju pie tāfeles un sapratu, ka nē – tālāk nekas nebūs. Tāpēc izvēlējos pašmācības ceļu, izveidoju pats savu mājaslapu, un drīz jau mani darbā paņēma privāta reklāmas aģentūra.

Saldū?

Nē, es dzīvoju Rīgā un darbs arī ir Rīgā. Mans arods ir "self change optimise".

Latviski var, lūdzu?

Ja tu, piemēram, ieej "Google", ieraksti atslēgvārdus un meklē kaut ko, tas izlec, un es esmu atbildīgs, lai mūsu mājaslapa tajos sarakstos būtu pēc iespējas augstāk.

Un kā tu, būdams viensēdis, nonāci aktīvu novadpētnieku kastā?

Vispār jau tas ir loģiski: ja tev ir pastāvīgs un ļoti sēdošs darbs, tu meklē pēc iespējas aktīvāku izklaidi brīvajā laikā. No sākuma tas bija tīri militārais piesitiens – iestājos zemessardzē, no turienes arī nāk manas praktiskās iemaņas, kas ļauj man Latvijā daudz drošāk vienam pašam atrasties mežā, nakšņot un bez stresa izdzīvot. Es zinu medicīnu, protu navigēt, būvēt nojumes – man nevajag nekādas viesnīcas un citas civilizācijas ekstras.

Vari sašūt arī plēstu brūci?

Varu, iemaņas, tiesa, pastāvīgi jāuztur. Piemēram, tagad man vienmēr lielajā motosomā komplektā ir līdzi arī žņaugs. Tāpat profesionāls pārsējs. Bija man gadījums, kad izmetu no darba uz mājām mazu līkumu pa mežu, bet ceļā gadījās viens nodevīgs baļķēns, paslēpies zem sūnām; pārlidoju pāri ragiem, un celis uzdūrās uz viena stumbeņa. Gaļa ārā, puņķi pa gaisu, bet man nekā nav pa rokai. Labi, ka asiņošana nebija ļoti nopietna. Uzliku lupatiņu, ar kuru tīru mocim stiklu, pārsēju ar zābaka šņori un aizkliboju līdz Gaiļezeram.

Socializēšanās un taku izveide

Bet patlaban pret jums – enduro kovbojiem – privāto mežu īpašnieki un apsaimniekotāji nav noskaņoti diez ko draudzīgi un nesaka – "very welcome"!

Tā ir. Privātīpašumus noteikti nevajag izbraukāt. Tajās vietās, kur nav ceļu, pārsvarā jau izbraukā nevis enduro, bet mazākas jaudas krosinieki – viņi dod ručkā, un tad sūnas un biotopi iet pa gaisu. Tagad Pierīgā viņiem sadarbībā ar "Rīgas mežiem" ir izveidota trase, kas ir ļoti forši. Bet sabiedrībai jau vienalga: ierauga mežā moci, un viņiem viss skaidrs – aha, tas ir tas sūnu izbraukātājs! Mūsu klubā mēs braucam pārsvarā pa takām. Visai Eiropai cauri iet tā sauktais "Trans Euro Trail", un mums arī viena tāda ir. Katrai no šīm takām ir savs uzraugs vai pārvaldnieks, un Latvijā tas ir Mārtiņš Sils. Mēs kopā ar viņu pērn likām takas Kurzemē, Vidzemē, šogad arī Latgalē uzlikām – tās iet cauri lielākiem un mazākiem ceļiem, trāpās arī pa purvam, kurā var iegrimt. Ir arī privātīpašumi, ar kuriem iepriekš visu vajag saskaņot.

Cik biedru jūsu klubā ir?

Aptuveni trīsdesmit.

Un cik visā Latvijā ir tādu meža braucēju?

Domāju, noteikti pāri diviem simtiem. Ir arī tādi, kas brauc ar pašiem jaudīgākajiem enduro motocikliem pa pilnīgiem bezceļiem. Un tad viņi tos savus močus nokauj praktiski līdz kliņķim. Tas ir sports, un viņiem tas patīk.

Tas ir līdzīgi kā ar tām mašīnām, kuras ceļ ar vinčām un trosēm ārā no visādiem muklājiem?

Tu domā 4x4? Nu principā jā!

Tavs lielākais ceļojums pagaidām ir brauciens apkārt Latvijai pa perimetru?

Ir tā, piedevām esmu arī klubā "Appasaule", kā arī nodibināju pats savu mazo klubiņu, kas saucas "Outduro", un tur būtībā ir apvienoti abi stili – enduro un outdoor. Tas nozīmē, ka tu, iebraucot mežā, atrodi kādas interesantas vietas, kuras nav tūristu punktos; vari tur pārnakšņot, atzīmēt šo punktu un veidot takas jau nākamajiem braucējiem. Principā es meklēju pats savas vietas un veidoju savas takas un karti. Piemēram, ir divi kempingi – "Krasti" ar karstu čuguna ūdensbaļļu un ugunskura vietu un Kurzemē "Daba Laba" ar kafejnīciņu, kur cep picas un var arī ar loku pašaut; abi tie atrodas ārpus populāriem tūristu maršrutiem. Bet braucienā apkārt Latvijai sākām Ainažos un tad pulksteņrādītāja virzienā devāmies tālāk; kopumā nobraucām 2700 kilometru un arī tad meklējām līdzīgas vietas.

Dienā tas vidēji sanāk ap 160 kilometriem?

Nedaudz vairāk – mēģinājām ap divsimt noturēt. Uzstādījums jau bija netrakot un nekur nesteigties – normāli pagulēt un meklēt visādus interesantus punktus. Taču nevis pa pašu maršrutu, bet apkārt: ja tev gribas iebraukt kādā krodziņā vai sagribas aliņu; vai varbūt tur blakus ir kāds dižakmens vai kāda cita interesanta vieta.

Takuziņa ekipējums

Kas vēl enduro jātniekam bez medicīnas lietām jātur sedlu somā? Cirvis, nazis, telts, krams ugunij, telts nojume?

Tas ir atkarīgs no tā, vai tu pārvietosies no kempinga uz kempingu vai nakšņosi ārā savā vaļā. Gulēsi teltī vai vienkārši guļammaisā, Ja tu gribi izbaudīt dabu, tev būs jāņem līdzi daudz vairāk mantu. Pamatlietas ir gulēšanai. Piemēram, paklājiņš – piepūšamais aizņem mazāk vietas, tad guļammaiss atbilstoši sezonai, vēl arī ņem telti vai pārklāju. Personīgi es ņemu hamaku jeb šūpuļtīklu – mani tas ļoti nomierina. Tents pāri, mocis apakšā, un, pat ja gāž lietus, es no rīta varu operatīvi sapakoties. Nākamās ir ēdiena lietas: ar ko uguni iegūt, trauki, pats ēdamais, protams, nopietns nazis. Man līdzi, starp citu, arī tagad ir Šveices armijas tipa daudzfunkcionālais nazis – ar to gan var ātri atvērt tikai pudeli vīna.

Visaukstākā nakts, ko esi pavadījis mežā?

Mīnus 26 grādi. Pirms septiņiem vai astoņiem gadiem tepat Pierīgā. Tas vēl bija aktīva zemessarga laikā. Bet tā ir neatsverama pieredze.

Vietas, kuras izvēlamies

Kur vēl bez Latvijas ir veduši tavi neceļi?

Esmu izbraucis Igauniju, Sāremā salu, Lietuvu, šogad plānos bija Rumānija, bet tas tika atcelts, nākamgad ir doma apbraukt apkārt Islandei – arī monobraucienā, ar visu nakšņošanu...

Budžeta ziņā tas būs sālīts pasākums...

Zinu, es tam gatavojos. Islandē tāpat kā Sāremā nebūs lielo koku, tātad nebūs, kur hamaku piesiet, un nāksies domāt par citiem nakšņošanas variantiem. Tāpat vējš, no rīta viss noteikti būs mitrs – tas arī būs izaicinājums. Plus klajums, vientulības sajūta, nekuriene, it kā būtu uz Mēness nokritis.

Vispār tev ceļot vairāk patīk vienam vai kompānijā?

Gan tā, gan tā. Bariņā tu brauc kopā ar draugiem patusēt, atpūsties, bet tur ir grūti filmēt, tāpēc, kad ar "GoPro" kameru taisu savus nelielos videorullīšus, pārsvarā tomēr braucu viens. Savukārt grupā, kad ir bijis sarežģīts maršruts un kopā esat cēluši močus ārā, vakarā ir emocijas, sarunas, nākamās dienas plāni.

Man kā autolīdzbraucējam garlaicīgākais no Latvijas novadiem, šķiet Zemgale. Kāds ir tavs – profesionāla takuziņa – skatījums?

Vispār jau jā, bet arī tur var atrast ļoti interesantas vietas – piemēram, piramīdu pie Bauskas. Tur ir interesants stāsts, ka pirmais māju saimnieks to ir uzbūvējis uz āderu krustpunktiem. Priekšā pielikts liels akmens, kas ir lielāks par durvīm, un visa tā būve celta apkārt akmenim; tur ir baigā aura. Klīst leģenda, ka, ejot iekšā, tev ir jāpaprasa atļauja šim akmenim, un tikai tad tu vari apsēsties.

Nu riktīgi ezoteriski!

Riktīgi! Ļoti interesanti: kaut kādā nekurienē tu atrodi šādu artefaktu. Tās ir tās mazās un interesantās vietiņas, kuras es visur meklēju.

Tas viss nedaudz velk uz tādu geokešinga novirzienu...

Precīzi, tieši to es arī biju ieplānojis ar šo "Outduro" projektu. Neesmu vēl izdomājis pašas spēles noteikumus, bet tās noteikti būs tikai tās vietas, kur var piekļūt ar moci. Pagaidām sociālajos tīklos, instagramā, es rakstu – ja tu ar moci atrodi šo vietu, tad alus kaste no manis! Tas darbojas šādi – punkts atrodas 27 kilometrus no Brīvības pieminekļa...

Tu norādi azimutu?

Nē, tikai distanci. Uzliec Brīvības pieminekli, ar cirkuli apvelc diametru – un uz priekšu! Protams, ka bildē jau ir redzams nosacīts priežu mežs, vēl kaut kādi dabas špikeri. Interesanti, ka nākamajā dienā viens censonis jau to bija sameklējis; tā nu man tagad jāpērk alus kaste!

Burgernīca uz diviem riteņiem

Sociālajos tīklos bieži tiek slavētas tavas gastronomiskās iemaņas...

Tā ir mana aizraušanās, un es savos motobraucienos ļoti bieži ņemu līdzi visādas kulināriskas uzpariktes. Vedu līdzi gan pannas, gan katlus, gan kūpinātavu – tur es varu gatavot gan gaļu, gan zivis, varu arī maizi uzcept. Bet pašam man patīk tādi gaļīgāki ēdieni. No Kurzemes puses es varu dabūt steikus un burgerus. Visvairāk es gatavoju hamburgerus – jo tiem ir visvieglākā receptūra.

Man gan šķiet, ka burgerā bez maizītes un kotletes trešajam nopietnajam spēlētājam jābūt pikantai mērcei...

Nē, kotlete – tā ir pāri visam!

Bet bulciņas kādas – no brioša maizes?

Tas atkarīgs no tā, kas veikalā pa ceļam ir nopērkams. Vakar biju netālu no Krāslavas, tur nekādu hipermārketu nav – paņēmu tādas Maiziņš bulciņas. Atkausēju tās – un prīmā! Mīnuss bija tas, ka nebija normālas burgera mērcītes.

Aha!

Jā, bet es biju Latgalē. Paņēmu mārrutkus un uzsmērēju to kā sviestu – sanāca labi.

Dzīvojoties pa mežiem, tev vajadzētu labi zināt arī floras piedāvājumu...

Tik labi nav, bet, ja es kaut ko nepazīstu, tad bildēju un aizsūtu savai kontaktgrupai, un vienmēr zinātāji atrodas.

Bet zināmās meža veltes – ogas, sēnes?

Protams, tie paši lazdu rieksti – lai ziemā tev rokām neplaisātu āda, dienā vidēji ir jāapēd desmit rieksti.

Ja atgriežamies pie burgeriem – ja es kaut ko nejaucu, kotleti taču gatavo no maltās gaļas?

Pareizi, pārsvarā tas ir liellops, bet reizēm arī trāpās mikss – kopā ar cūkgaļu, kas gan nav īsti labi, jo tad burgers ļoti ātri piedeg. Bet vislabāk sanāk tieši no medījuma. Tā gaļa ir blīvāka, liesāka un ar izteiktu medījuma garšu. Vienalga, alnim vai briedim. Būtībā ir tā, ka, svaigā gaisā mielojoties ar burgeru, tu jau principā tās pārējās sastāvdaļas īsti nejūti – primārā ir gaļa.

Kas vēl ir tavā firmas piedāvājumā?

Noteikti – steiks. Un ne tikai tradicionālais – apgrozot uz pannas no abām pusēm, ar sparģeļiem piedevās, esmu provējis no tā pagatavot arī gulašu – gastronomija jau savā būtībā ir viens nepārtraukts eksperiments. Grupas braucienā tas ir tāds saliedējošs pasākums – skaties, viens nes malku ugunij, otrs stīvē pannu ārā no tavas mugurenes, trešais kaut ko jau mizo. Ēdiena gatavošana – tas ir kaut kas no civilizācijas pirmsākumu rituālu maģijas.