Restauratora darbs un sirdslieta: cilvēks, kurš ik dienu pieskaras vēsturei

“2005. gadā beidzu Rīgas Celtniecības koledžas Restaurācijas nodaļu, kur varēja mācīties par  mēbeļu restauratoru. Man bija pareizais meistars, kurš ievirzīja domāšanu, ka senatnīgais un vecais ir liela vērtība. Varu teikt, ka galdniecība man jau ielikta šūpulī, jo gan tēvs, gan vecvectēvs bija galdnieki,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atklāj Aigars Pilenieks.

Negaidīti atradumi

Pileniekam patīk darbi ar vēsturi, ar savu īpašo stāstu: “Strādājot parasti domāju – kā tas tapa, kur glabājās, ko savā mūžā pieredzējis? Restaurācijā katrs darbs ir jauns izaicinājums, jo nav divu vienādu. Kad nododu savus restaurētos darbus tālāk, pašam kādu laiku ir tukšuma sajūta.”

Galvenais darbarīks šajā procesā esot prāts. Jo vienmēr vispirms jāpadomā un tikai tad var sākt darboties, jāuzklausa arī  dažādi viedokļi. Restaurācijas gaitā mēdz atklāties negaidīti atradumi. Elejas pagastā atrodas Sesavas evaņģēliski luteriskā baznīca, uzbūvēta 1633. gadā no mūra 1567. gadā celtās koka baznīcas vietā. 1855.–1859. gadā pēc lielas pārbūves tā ieguva tagadējo veidolu.

Pilenieks restaurējis fragmentu no epitāfijas – piemiņas uzrakstu virs apbedījuma. Tie bijuši divi necili, appelējuši dēļi, kas vienkārši mētājušies stūrī. Draudzes cilvēki teikuši – salīmē, paskaties!

“Es  sāku tīrīt netīrumus un atklāju, ka uz tiem rakstīts Dieva vārds, divi panti no Bībeles. Šīs plāksnes bija saglabājušās no 1699. gada. Aizrāvos un veicu apjomīgu izpēti, rekonstruējot zudušos burtus un iztulkojot tekstu. Darbs gan neizskatās grandiozs, bet ir vecāks nekā pašreiz esošā baznīca,” sajūsminās restaurators.

Vispirms jāsasveicinās

Nesen meistars restaurējis 18. gadsimta krucifiksu no Lēnu Sv. Trīsvienības baznīcas Skrundas pusē, Nīkrāces pagastā. Tas bijis ar ļoti augstu māksliniecisko vērtību. Pilenieks atzīst, ka to radījis labs amatnieks, bet krucifikss ilgus gadus stāvējis ārā un laika zobs noskalojis zeltījumu un krāsas.

Tagad uz to var palūkoties ar citām acīm.  “Ar tādu vērtību darbojoties, tu saproti, ka pret to jāizturas ar pietāti, skrupulozi – pat jāsarunājas ar seno priekšmetu. Kad es no rītiem ieeju savā restaurācijas darbnīcā, vispirms ar senajiem priekšmetiem sasveicinos un tikai tad ķeros pie darba,” atklāj restaurators.

Meistars atjaunojis arī baznīcu altārgleznas, darbojoties ar to rāmjiem – tie ir sakrāli priekšmeti, pret kuriem jābūt īpašai attieksmei. “Ja galdniecībā kaut ko ne tā izdari, ņem un pārtaisi, bet restaurācijā tā vairs nevarēsi.”

Ministru krēsli tapa Centrālcietumā

Pileniekam īpaši tuvs ir nacionālā jeb tautiskā romantisma stils un mēbeles, kas Latvijā  bija populāras pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Veselas grāmatas cienīgs sižets esot divu it kā vienkāršu nacionālā romantisma stilā darinātu krēslu stāsts. Tie atradās privātkolekcijā, bet tagad ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes īpašums.

20. gadsimta pirmajā pusē, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, ēka Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 3, kur šobrīd atrodas Ārlietu ministrija, bija viena no svarīgākajām ēkām galvaspilsētā – tajā atradās gan Ārlietu ministrija, gan Valsts kanceleja un Ministru kabinets, gan arī dzīvokļi vairākiem valstsvīriem – Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam un citiem. 

Ministru kabineta sēžu zāles interjera iekārtošanai bija pasūtīts apjomīgs mēbeļu komplekts (tostarp sanāksmju galds un krēsli ministriem un premjeram), kas, kā izpētes gaitā noskaidrojās, tapa Centrālcietuma mēbeļu darbnīcās. To dizaina jeb metu autors ir Pauls Rūdolfs Rubis, maz zināma un pētīta personība, bet nozīmīga un daudzpusīga gan kā latviešu daiļamatnieks, gan kā Tieslietu ministrijas ierēdnis.

Dāvana Ulmanim vārdadienā

“Vārds pa vārdam, cilvēks pēc cilvēka, un tika atrasti vēl citi Ministru kabineta sēžu zāles iekārtas krēsli, arī citas mēbeles no Centrālcietuma darbnīcām,” klāsta aizrautīgais meistars.

Trīsdesmito gadu beigās Centrālcietuma darbnīcās izgatavots arī īpašs krēsls kā dāvana Kārlim Ulmanim vārda dienā – 28. janvārī. Krēsla sēdei izmantots klūgu pinums, un tā īpašniece atcerējās, ka viņas tēvs Žanis Valdmanis, tolaik Centrālcietuma mēbeļu darbnīcas vadītājs, ar lielu satraukumu ziemas laikā meklējis klūgas.

Ir leģenda, kas gan nav pārbaudāma, bet ir diezgan ticama, ka mēbele tiešām Ulmanim uzdāvināta, ļoti gājusi viņam pie sirds un izmantota, tāpēc uz roku balstiem pat saglabājušies traipi no tējas vai kāda cita dzēriena. Šis krēsls nonācis atpakaļ pie darbnīcas vadītāja, jo Ulmanis lūdza izgatavot vēl vairākus tādus pašus, tomēr šo nodomu īstenot neizdevās, jo neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu pārtrauca PSRS okupācija.

“Arī Ministru kabineta sēžu zāles daudzo krēslu stāsti ir tik saistoši, ka man ir pat sapnis – uzrakstīt par tiem grāmatu. Ja varētu to īstenot, tad es savai darbībai varētu ielikt lielu komatu. Jāatzīst, neesmu rakstītājs un liels teorētiķis, bet gan vairāk praktiķis,” savā sapnī dalās Pilenieks. Arhīvos gan vēl būs jāpameklē materiāli – ir daudz ko pētīt.

Pēc senām fotogrāfijām

Arī Popes muižas bufete ir milzīgs, apjomīgs darbs ar savu vēsturi. Baronu fon Bēru dzimtas ģerbonis, kas sākotnēji atradies mēbeles augšdaļā, laika gaitā bija pazudis.

“Pētot senus, neskaidrus fotoattēlus, mēģinājām atrast kopsaucēju, kā to izgatavot no jauna pēc iespējas atbilstošāku sākotnējam veidolam. Man patīk darbi, kur saglabājušās kādas liecības, ja jūtu aizmetni – var sākt rakt. Tas arī ir liels pētniecisks darbs. Restaurators no amatnieka atšķiras ar to, ka pirmajam jāzina, kādas iepriekšējos gadsimtos bija tehnoloģijas, paņēmieni, apdares materiāli. Arī pašam ir interesanti – ko senā mēbele vai priekšmets savulaik ir redzējis un piedzīvojis,” pārdomās iegrimst meistars.

Arī Popes muižas krēsli bijis aizrautīgs darbalauks. Interesants jau ir fakts, ka tie izdzīvojuši, kaut gan kopējais stāvoklis bijis bēdīgs.  Vecā fotogrāfijā redzams, ka pavisam bijuši desmit krēsli, bet Pilenieks restaurējis divus, kurus izdevies atrast. Tie bijuši ļoti augstvērtīgi, ieguldīts liels darbs – strādājuši izcili kokgriezēji, galdnieki, tēlnieks, arī izveidotais rotangpalmas pinums ir ļoti laikietilpīgs.

“Restaurācija aizņēma ļoti ilgu laiku, un tagad varu arī iedomāties, cik laika bija vajadzīgs to izgatavošanai. Tajā laikā jau nebija masveidīgas izgatavošanas mašīnas, viss bija roku darbs. Koki vesti no vietējiem mežiem, dabīgi žāvēti, katrā krēslā ir baronu fon Bēru dzimtas heraldika – ģerbonis ar lāci. Tas liecina, ka pasūtītājs gribēja  katru krēslu izcelt. Tie bija novietoti pie ēdamgalda, katrs viesis bija lielā cieņā.” Vēl aizvien nav zudusi cerība, ka kādreiz izdosies atrast arī pārējos krēslus.

“Dažreiz restaurācija ir ļoti smags fizisks darbs. Piemēram, Popes muižas senā bufete – smaga, liela, masīvs ozolkoks. Fiziski pārvietot priekšmetus reizēm ir ļoti grūti – nav salīdzināms ar mūslaiku mēbelēm, kuras viegli salikt. Jo smagāks priekšmets, jo savā ziņā vērtīgāks. Ne vienmēr, bet lielākajā daļā gadījumu,” piebilst Pilenieks.  

Slēptuvītes kā sīpolu mizas

Darba meistaram netrūkst. Intervijas laikā Pilenieks sēž pie diviem "Art Deco" (elegants, eklektisks dizains ar aizsākumiem ap 1920. gadu Parīzē – Red.)  stila priekšmetiem – vitrīnas un rakstāmgalda, kuri ceļos uz Jūrmalu. Ir pat zināms amatnieks, kas šo darbu savulaik veica, pēc restauratora domām, arī viņa galarezultāts ir ļoti skaists un izdevies.

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā apskatāmas Pilenieka restaurētās pēc ievērojamā latviešu gleznotāja Jūlija Madernieka skicēm izgatavotās "Art Deco" mēbeles viņa tuvam draugam, folkloristam, kordiriģentam, komponistam Emilim Jūlijam Melngailim.

“Man darbnīcā uz restaurāciju rindā šobrīd stāv sekreters – savulaik piederējis latviešu komponistam, mūzikas pedagogam un kritiķim Jāzepam Vītolam. Šīs mēbeles nodalījumus lobīju kā sīpolu mizas – tur atradu daudzas slēptuvītes. Arī Triju Zvaigžņu ordeņa kastīti. Tas ir tuvākās nākotnes projekts – līdz Jaungadam jātop gatavam,” plānus ieskicē pieredzējušais meistars.

Šobrīd darbi notiek Rīgas Doma iekštelpās, kur Pilenieks atjauno koka detaļas durvju portālam. To apgleznojis 17. gadsimta vācu meistars Kords Meijers no Līneburgas.

Nosargāt no aplamām iegribām

“Jāatzīst, ka slavenie vārdi nav tas, uz ko es eju. Tas dažreiz pat ir apgrūtinājums, īpaši mēbeles īpašniekam. Cilvēkiem nereti ir savs viedoklis un redzējums par restaurāciju, un, kad es viņiem stāstu un skaidroju procesu, tad iznāk pat spraigāka diskusija par to, ko es ar mēbeli darīšu un ko nekādā gadījumā ne,” atklāts ir restaurators. “Nereti pilnībā izpildīta klienta vēlme būtu mēbeles sabojāšana, it sevišķi, ja, piemēram, ir iegriba priekšmetu ar intarsijām* nevis atjaunot sākotnējā izskatā, bet nokrāsot baltu.”

Turpretim, ja atjauno iespējami tuvāk autentiskajam, tad arī paaugstinās priekšmeta vērtība. “Nodarboties ar interpretāciju – tā nav restaurācija, tas nav īsti pareizi,” strikts ir meistars.

“Man patīk aizbraukt uz vietas – paskatīties, uzklausīt cilvēkus. Pēdējais brauciens bija uz Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcu. 1938. gadā Ludzā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, un no vecās baznīcas saglabājušās tikai dažas svēto figūras. Tagad viena  ir manā darbnīcā, un tur atkal ir stāsts – neesam precīzi noskaidrojuši, kurš svētais tas ir, versijas ir dažādas. Gribu izpētīt tās izcelšanos, man jāizgatavo trūkstošās detaļas, kuras šim svētajam savulaik atradušās rokās. Ja man sirdi piesien konkrētas lietas, tad iesaistos. Ja tas ir vienkārši – vai nevari galda virsmu noslīpēt vai pārlakot, tad izaicinājums tādam darbam ir mazāks. Dažreiz varbūt nepieciešams tikai pakonsultēt,” meistars vienmēr izsver svaru kausos darbu svarīguma pakāpi, novērtē, kāds labums pašam, kāds sabiedrībai, priekšroku dodot lielākam mērķim.

Dalās zināšanās ar jaunajiem

Visticamāk, neviens cits restaurators tā nepēta mēbeļu vēsturi, un tas ir Aigara Pilenieka ieguldījums Latvijas izaugsmē un kultūrtelpā. Šīs lietas ilgi saglabāsies, dzīvos vēl daudzus  gadus – protams, ar nosacījumu, ja būs atbilstīga uzturēšana.

Pilenieks ir arī Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas kokapstrādes skolotājs: “Ja maniem audzēkņiem degs acis un viņi savu nākamo specialitāti saistīs ar koku, tad man būs liels gandarījums. Ja viņi iet pa ielu un pasaka – meistar, kā iet, tad tas man ir lielākais prieks. Neviens finansiāls aspekts to neatsver, jo tas silda sirdi.”

Daudzi viņam esot vaicājuši – tu strādā viens, tev grūti, paņem palīgus! Pagaidām jūtot, ka spēj viens tikt galā, bet mācekļi noteikti būšot. Negribas arī restaurāciju pārvērst par masveida ražošanu, kur zustu pievienotā vērtība un pat kvalitāte.