Prieks, skumjas un ziedošs ķiršu koks: kā Ivica no Horvātijas kļuva par mūsējo

Lai arī Ivica ir labi iedzīvojies Latvijā, horvātiskums plūst pāri malām. Uz mirkli piemirsis ārkārtējo situāciju, viņš ir gatavs aicināt ciemos pie sevis – uz Aizkraukli. Pats savu raksturu sauc par cietu – tas ir kāds dziļāks kodols, ko zina vien savējie. Baumaņu ģimene – meitas Iveta un Solvita, viņu tētis Imants un Ivica – dziedošo ģimeņu šovā 2012. gadā, iekarojot skatītāju mīlestību, ieguva otro vietu. Pērn Imants aizgāja mūžībā, un Ivica ar skumjām atzīst, ka tā dēļ viņu muzikālā grupiņa esot pajukusi.

Tilts uz Balkāniem

– Sanāk, ka mēs Latvijā tevi esam labi integrējuši, jo te tu jūtoties vairāk mājās nekā dzimtajā Horvātijā. Vai tā ir?

– Tagad noteikti. Pirmajos gados varbūt vēl nebiju pieradis, bet tas notika ļoti ātri. Tagad aizbraucu pie mammas uz Horvātiju un jūtos kā ciemos (smejas), vairs nav tā. Manas mājas ir šeit, Latvijā.

– Cik tev bija gadu, kad pārcēlies?

– Divdesmit pieci, tas bija 2004. gadā.

– Pirmoreiz atbrauci jau deviņdesmito beigās…

– Jā, ar deju kolektīvu no Horvātijas uz festivālu "Sudmaliņas"; tas diemžēl vairs nenotiek tik glauni kā agrāk. Biju pavadošajā sastāvā, spēlēju kapelā. Mums katrā ciematā Horvātijā ir deju kolektīvs un kapela. Mana mamma ir no viena rajona, tētis no cita. Piedzimu mammas rajonā, bet, kad man bija četri gadi, pārcēlāmies uz to, kur uzaudzis tētis. Vedot kolektīvus uz Horvātiju, vienmēr ietvēru vairākus reģionus – tie ļoti atšķiras. Man patīk braukt ar autobusu, ar lidmašīnu nav tas. Autobusā visas mantas līdzi, apstājies, kur gribi. No Ungārijas puses iebraucam, tur es dzīvoju, var teikt, dziļā Latgalē. Tur cilvēki apstrādā zemi, viss notiek, bet nauda aiziet Zagrebai un piejūras reģioniem. Cilvēki Horvātijas Latgalē dabū vismazāk, lai gan baro visu Horvātiju.

– Tu Latvijas kolektīvus ved uz Horvātiju?

– Tagad, dzīvojot Latvijā, aktīvi organizēju sadraudzības pasākumus, vedu kolektīvus uz Horvātiju un otrādi. Bieži vien apmetamies Koprivnicā, kur ražo pasaulslaveno Vegetu. Starp citu, vai tu zināji, ka "Vegeta" ir no Horvātijas?

– Nē!

– Jā, un tā ir oriģinālā, ne kaut kāds kukhareks. Koprivnica ir pa vidu starp mammas un tēta reģionu. Jocīgi – kopš esmu Latvijā, man lielākie draugi dzīvo tieši tur. Smejos, ka esmu apstājies pa vidu un varu braukt uz visām pusēm. Ar kolektīviem tur noteikti pāris dienu uzturamies, arī pie jūras.

Ilgus gadus bija sadarbības līgums ar Pļaviņu domi un vienas pilsētas domi Horvātijā. Tur brauca gan kolektīvi, gan mazie futbolisti, gan koristi. Aizpagājušajā gadā pats organizēju festivālu pie jūras, arī tur bija kolektīvi no Latvijas. Plānos bija, ka arī pagājušajā vasarā tāds notiks, bet Covid-19 dēļ atcēla. Festivālā bija Olgas Rajeckas kolektīvs Madara, esmu braucis arī ar deju kopu Līgo Jāņa Purviņa vadībā, ar ļoti daudziem Latvijas kolektīviem. Balkānu biedrība panāca, ka pretī hotelim Radisson uz AB dambja novieto apgleznotu Lieldienu olu. Horvātija tādas dāvina ik gadu – kultūras galvaspilsētām. Ar šo biedrību to noorganizējām, un tagad arī Rīgā tāda ir.

– Varbūt tavas sabiedriskās darbošanās rezultātā ir izveidojušies vēl kādi starptautiski pāri?

– Pilnīgi iespējams. Vienu noteikti zinu (smejas). Manas kolēģes meita apprecējās ar puisi no Horvātijas, viņi arī dzīvo Latvijā.

– Jūs ar Solvitu aicināja par vedējiem?

– Nē, nē. Tā kā viņi precējās pagājušajā gadā, neko nedrīkstēja rīkot.

Par sevi pastāvēt

– Tu horvātus esi salīdzinājis ar latgaļiem…

– Daudzi neticēja, ka esmu no Horvātijas, teica – ko muldi, tu taču esi no Latgales! Mans akcents mazliet velk uz latgaliešu. Kas horvātiem ir līdzīgs latgaliešiem – viņi cits citam palīdz, nāk pretī. Muzicējot daudz esmu braukājis pa Latviju, un, piemēram, dodoties uz Ventspils pusi, var just, ka nav tik liela siltuma kā Latgalē.

– Tad tu vairāk kā starp savējiem jūties Latgales pusē?

– Tā varētu teikt. Lai gan arī Aizkrauklē, kur tagad dzīvojam, ir ļoti labi. Piecpadsmit gadus nodzīvojām Rīgā, tur, protams, ir sava dzīve, kā jau lielā pilsētā – burzma un skriešana. Beidzot esam sievas dzimtajā vietā.

– Baumaņu mājās Cepļi?

– Cepļos palika Solvitas un Ivetas mamma, šad tad tur aizbraucam, kaut ko palīdzam. Dzīvojam Aizkrauklē dzīvoklī, pilsētā ir darbs gan Solvitai, gan man, meitai skola – vienkāršāk aizsniegt. Imants, Solvitas tētis, mums ļāva būt Rīgā, pieskatīja mūsu meitu, Diāna visus šos gadus bija pie viņa. Pa nedēļu strādājām Rīgā, brīvdienās bijām Aizkrauklē. Meita te gāja dārziņā, skolā, mūzikas skolā, Imants par viņu rūpējās. Diemžēl pērn viņš mūs atstāja, negaidīti, un bijām spiesti pārcelties no Rīgas uz Aizkraukli. Taču uzskatu – tas ir uz labu. Te cilvēki mūs pazīst, ir draugi, mūziķi, dejotāji, tāpēc nebija grūti iedzīvoties. Jūtu, ka manī ir tāds horvātu spītīgums; iespējams, tas man palīdzēja integrēties. Droši vien cilvēkiem, kuri ir mīkstāki, ne ar tik cietu raksturu, ir grūti citās valstīs iedzīvoties.

– Viņi jūtas vai nu apdraudēti, vai nekomfortabli?

– Nevar īsti par sevi pastāvēt. Par Balkānu cilvēkiem saka – ar viņiem labāk nekonfliktēt. Bet tā nav, esam ļoti draudzīgi. Vienīgi tas, ka mākam par sevi pastāvēt.

– Skatoties horvātu seriālu, man bija jāpierod pie tā, kā cilvēki bļauj un sit viens otru.

– Par Latgali jau arī mēdz teikt, ka cilvēki ir skaļāki (smejas). Nav tik traki. Ir mazliet asāki, bet ne tā, ka strīdas. Cilvēkiem patīk tā izrādīties, viņi ir dzīvīgi, priecīgi.

Sāls un čili

– Es Horvātijā iemīlējos Pagas salā – skaista, interesanta vieta.

– Kad pirmoreiz Imantu vedu pie sava radinieka Pagas salā, braucām ar prāmi, un viņš man teica – kur tu mani ved, izskatās kā uz Mēness! Bet otrā pusē salai paveras tāds skats…

– Lavandas zied, aitas staigā pa ielām, zvejnieku krodziņi, ostiņas.

– Pagā ir viens no gardākajiem un dārgākajiem aitas sieriem Eiropā. Kāpēc cena tik augsta? Jo aitiņas, kas ganās pa salu, ēd tikai tās zāli. Gatavojot sieru, viņi sāli nepievieno. Jūra ir ļoti sāļa, vējš atnes tās ūdeni, un sāls nonāk arī uz augiem, aitas ēd, un viņu piens ir sāls piesātināts.

– Pats vairāk esi kalnu, lauku vai jūras cilvēks?

– Man ļoti patīk ūdens, mana horoskopa zīme ir Zivis. Lielāko daļu brīvā laika pavadu skaistajā Daugavā. Kolēģim ir neliels kuterītis, es to apkalpoju, esmu par kapteini, un man ļoti patīk vizināt cilvēkus – naktīs līdz Kokneses pilsdrupām, skats no Daugavas ir tik skaists! Jā, esmu cilvēks, kuram patīk dzīvot pie ūdens.

– Arī Cepļu mājas ir ļoti skaistā vietā pie pašas Daugavas. Dzirdēju, ka tu tur saimnieko viesu namā – vāri gulaša zupu un cep veselu sivēnu uz iesma.

– Tas man jau Horvātijā bija hobijs, tur piedalījos gulaša zupas vārīšanas sacensībās. Ieguvu trešo vietu valsts mērogā.

– Tev esot īpašas kalnu ganu receptes?

– Sivēnu cepu septiņas līdz deviņas stundas. Gulašs vārās četras stundas, bet trīs vajag, lai visu sagatavotu – gaļa jāsagriež, sīpoli, kartupeļi. Katru gadu no Horvātijas vedu garšvielas. Saldo papriku un čili ņemu no draugiem, ir viens onkulis, kurš pa laukiem vāc puķes, zālītes, kas man vajadzīgas sausā veidā kā piedevas. Arī lauru lapas ņemu no Horvātijas. Cepļos man ir liels lauru koks podā, jo svaigas lapas ir pilnīgi kas cits nekā veikalā pirktās. Veikala lapas jāliek trīs četras, bet svaigās vai kas ņemtas no vecmāmiņas – tikai viena. Katru gadu Horvātijā nopērku kaut ko tādu, kā nav šeit, kas der grilēšanai, vārīšanai. Sivēna iesmu gan nevedu, pagatavoju pats, jo zinu, kādu vajag.

– Tu esi metināšanas speciālists…

– Horvātijā pabeidzu virpotāju un frēzētāju skolu, gadu papildinājos, pēc tam strādāju kuģu būvētavā, apguvu metināšanu, man ir diplomi. Rīgā strādāju kravas servisā. Tagad – diezgan lielā rūpnīcā, nodarbojamies ar metālapstrādi, metināšanu, frēzēšanu, virpošanu un arī tirgojam metālu. Sadales tīkli bija pasūtījuši īpašas piekabes lieliem kabeļu ruļļiem. Daudzas valstis tādas ražo vieglajām mašīnām un busiņiem, Baltijā esam pirmie, kas ražo tādas piekabes traktoriem. Tikko dabūjām sertifikātu, saņemam pasūtījumus, ir darbs.

– Tu strādā gan rūpnīcā, gan vadā cilvēkus ar kuģīti?

– Kuģītis ir mans hobijs (smejas).

Man visu laiku patika kaut kur iet

– Uzaugi viensētā?

– Privātajā mājā. Horvātijā ciemati atšķiras – māja pie mājas un ciemats pie ciemata, tie ir it kā savienoti, un uz robežas – skola.

– Tas no cilvēku dabas atkarīgs – jūs esat draudzīgāki, patīk būt kopā.

– Noteikti. Ir vietas kalnos, kur cilvēki dzīvo atsevišķi, viņiem ir citādi. Mans ciemats bija pie upes, kas Horvātiju atdala no Ungārijas, no mājām divi kilometri. Reiz vasarā puišeļi peldējām upē – puse tās pieder ungāriem, puse mums, tad vēl nebijām Eiropas Savienībā. Piebrauca ungāru robežsargi, savāca mūs laivā, aizveda uz robežu, un tad nu peldbiksēs gaidījām, kad vecāki atbrauks pakaļ.

– Tava ģimene bija muzikāla?

– Īstenībā ne. Pāris onkuļu varbūt bija, bet mamma un tētis ne. Arī brālis spēlēja kapelā tāpat kā es. Viņš diemžēl agri aizgāja.

– Tev ir dabas dots talants.

– Tā var teikt. Ne stundu neesmu mācījies mūzikas skolā, spēlēju pēc dzirdes. Bet esmu nācis no vides, kur visu laiku skanēja mūzika.

– Ko teica tavi tuvinieki, kad paziņoji, ka dzīvosi Latvijā?

– Kad sapazinos ar Solvitu, tieši tajā gadā mans brālis bija nomiris. Tas bija diezgan smagi, es visu laiku biju ar viņu, vienā istabā dzīvojām. Bija grūti, domāju, braukt vai nebraukt uz tām Sudmaliņām, mamma teica – nu brauc, ko sēdēsi mājās tā dēļ. Aizbraucu, un tas varbūt arī bija viens no grūdieniem, lai kaut ko mainītu. Mājās visu laiku kaut kas atgādināja par brāli… Lai gan arī Horvātijā – pēc skolas aizbraucu pie jūras strādāt kuģu būvētavā, tad iesauca armijā. Nevar teikt, ka baigi biju mājās. Man visu laiku patika kaut kur iet. Mamma parasti dusmojās – ja neesmu skolā, tad esmu kur citur. Pie ugunsdzēsējiem, spēlēju futbolu, gāju uz kikboksu, muzicēju – es nevarēju uz vietas nosēdēt.

Problēmas ar centību

– Kā svinējāt kāzas – šeit vai Horvātijā?

– Latvijā, un diemžēl neviens no manējiem uz tām nevarēja atbraukt. Tajā laikā es vēl nepratu valodu (smejas). Tik ātri apprecējāmies tāpēc, ka es te varēju uzturēties tikai 90 dienas, vajadzēja uzturēšanās atļauju.

– Sākumā braucāt viens pie otra ciemos?

– Trīs gadus. Runājām ilgi, kā darīt, Solvita teica – brauc mājās pēc mantām. Viņa bija atbraukusi pie manis ciemos, ar autobusu braucām uz Latviju. Vācijā nokavējām autobusu un 48 stundas sēdējām autoostā Minhenē, nekur netikām, jo nebija, kur nodot mantas. Vēl bija viens jauns puisis, melnādains, viņš arī tur sēdēja.

– Tādas ugunskristības izturējāt.

– Jā, noslēpums tāds, ka man bija līdzi slivovica (smejas). Bija auksti. Autoosta ārpus pilsētas, mazs veikaliņš ar bulciņām strādāja tikai trīs stundas dienā.

– Jūs to neuztvērāt kā sliktu zīmi.

– Nē. Kas tad jaunam…

– Imants tev bija sagādājis darbu Latvijā, uzreiz varēji sākt strādāt.

– Mūsu draugu patēvs kādreiz bija CSDD priekšnieks, viņš vadīja firmu Rīgā, kas saistīta ar kravas pārvadājumiem un noliktavām, un Imants palūdza, lai viņš mani pieņem darbā. Pirms braucu uz Latviju, jau zināju, ka darbs man būs.

– Tas dod stabilitātes sajūtu.

– Nujā, citādi mēs būtu domājuši, ko darīt. Sanāca interesanti – ierados Latvijā, un pēc piecām dienām man bija jābrauc uz darbu Rīgā. Solvita, Iveta un Imants ar deju kolektīvu brauca uz Portugāli. Iedeva adresi, kur man Rīgā ir dzīvoklis, adresi, kur jāierodas darbā, un – ej! Nezināju pilsētu, nevienu no valodām. Trīs dienas paliku ar sievasmāti, savācām vīnogas, mēģinājām uztaisīt vīnu, cik no tām latviešu ogām varēja. Sazinājāmies ar pirkstiem, jo viņa angļu valodu nesaprata. Uz Rīgu aizbraucu ar adrešu papīrīti rokās. Dzīvoklis bija Juglā, darbs – kur tagad Riga Plaza, cauri visai pilsētai jātiek. Darbā krievi, angliski nerunā. Tīri labi varēju saprast, jo daži vārdi horvātiem un krieviem ir līdzīgi. Priekšnieks, ar kuru vēlāk kļuvām labi draugi, ar rokām parādīja, kas man jādara, un aizbrauca. Sāku strādāt – sevi jāpierāda. Esmu pieradis vāciešu režīmā – ja jādara, tad jādara, pāris stundās tiku galā. Viņš atbrauc un sāk kaut ko bļaustīties, pasauc vienu, otru, trešo, visi rokām plātās, nesaprotu, kas notiek. Domāju, zvanīšu Solvitai teikt, ka jau pirmajā dienā mani atlaiž no darba. Vēlāk elektriķis paskaidroja, ka viņiem ir sava sistēma, bet es pa divām stundām biju izdarījis to, kas jāpaveic nedēļas laikā. Man šoks – izrādās, nedrīkst tik ātri strādāt, stundas likme, nekur nav jāskrien. Tas no padomju laikiem vēl bija palicis. Pēc tam nekādu problēmu nebija, sapratu, kā jāstrādā. Pēc mēnešiem trim četriem jau sāku runāt latviski un krieviski.

– Esi talantīgs uz valodām?

– Iespējams. Saka, tiem, kas māk dziedāt, spēlēt, dzirde ir laba, un viņi ļoti ātri uztver valodas. Tā varētu būt. Man nav bijis problēmu kontaktos ar cilvēkiem.

Kāzām – stadions

– Kas bija grūtākais, pie kā bija jāpierod, jāsaprot?

– Sākumā man ar latviešu virtuvi bija problēmas. Esmu pieradis, ka garšvielas liek vairāk.

– Tev ēdiens likās bezgaršīgs, pliekans?

– Tāds īpatnējs. Cilvēkus, kas pie manis brauc no Horvātijas, nevaru pierunāt, lai auksto zupu uzēd. Tāda rozā, viņi domā – nu kas tas ir? (Smejas.) Man ļoti trūka horvātu baltmaizes, ko divreiz dienā pieved svaigu, siltu, kraukšķīgu. Protams, tas nav veselīgi, bet tā biju pieradis. Vēl es nevarēju saprast, kāpēc cilvēki neiet ciemos, nedraudzējas. Piemēram, mana mamma no rīta pieceļas, aiziet uz veikalu un pēc tam kaut kur uz kafijas pauzīti – pie kaimiņienes vai radinieces. Pēcpusdienā kāds nāk pie viņas. Ne zvana, ne piesakās. Tas šeit ir īpatnēji – kāpēc kāds nevarētu nākt, nedēļu iepriekš nepabrīdinājis.

– Tev nācās savu raksturu kādā veidā pamainīt?

– Vajadzēja bišķi sevi piebremzēt. Bet tāpat cilvēki pie mums nāk. Diemžēl kovida dēļ nevarēju jūs aicināt, bet tā mēs jūs labprāt uzņemtu savās mājās.

– Solvita ir no tevis ko mācījusies, aizņēmusies kādas tavas paražas?

– Viņai bija grūti pierast. Kad vēl nebiju pārcēlies dzīvot uz Latviju un mēs abi braucām uz Horvātiju, tikko esmu sētā, nāk viens, otrs, trešais. No rīta līdz vakaram kaut kur bija jābūt ciemos. Vai nu kāds nāk, vai es eju. Brokastis ēdīsim tur, pusdienas tur un vakariņas citur. Man ir ļoti daudz radu, pa visu Horvātiju. Ja kāzas būtu rīkojuši Horvātijā, gandrīz vai futbola laukumu vajadzētu. Mana mamma auga septiņu bērnu ģimenē, tēvs – deviņu, vecmammas māsai bija vienpadsmit bērnu, vēl draugi… Horvātijā viss ciemats droši var nākt uz kāzām, bet nav tā, ka visi sēž no rīta līdz vakaram. Tādus viesus sauc zem loga – jauni puiši un meitenes nāk pie kultūras nama loga, kur notiek kāzas, viņiem iznes gan paēst, gan padzert. Bet viņi nav starp tiem ciemiņiem, kas sēž iekšā. Tāpat kā Latvijā nāk čigānos.

– Mūsu kāzās arī goda vārtus taisa.

– Mums tādus taisīja Aizkraukles deju kolektīvs Pēda; caur to, starp citu, mēs ar Solvitu arī iepazināmies. Viņa bija tur dejojusi. Kas vispār notika – atbraucu uz Latviju, uz Sudmaliņām, mūsu kolektīvu uzņēma Pēda, un dzīvojām pa mājām. Imants teica, ka pie sevis ņems mūziķus. Es biju tulks no savas puses, Latvijas pusei – Solvita. Visi aizgāja gulēt, mēs virtuvē Cepļos tā ilgāk pasēdējām, tā arī viss sākās (smejas).

– Uzcienāji ar slivovicu?

– Jā… Kolektīviem vienmēr līdzi ir vīns. Kad vedu kolektīvu no Latvijas, man autobusā ir gardumi no Horvātijas, kurus iepriekšējā gadā esmu atvedis un paglabājis. Tad es viņus pa ceļam lēnām gatavoju Horvātijai. Esmu grupas vadītājs un arī apkalpoju.

Nevar mani čakarēt

– Daudzu bērnu kultūra horvātu ģimenēs, cik saprotu, iet mazumā?

– Jā, tagad viss mainās. Tādi laiki pienākuši. Manā reģionā vēl ir, bet pie jūras vai Zagrebas pusē cilvēki ir citādi. Saku – laukos jūs daudz un lēti pabaros, bet aizbrauksiet pie jūras, tur būs jāmaksā.

– O, tur ir tādas cenas!

– Tāpēc jau saku. No tūristiem ņems, cik vien var izspiest. Ar sievu atpūtāmies pie jūras, skatos – paziņas netālu no mums, atbraukuši ar tūrisma firmu, izvietoti apartamentos privātmājās. Aizbraucām pie viņiem, padzērām kafiju, viņiem gribas vīnu – kur var nopirkt? Es to vietu īsti nezināju, noeju lejā pie saimnieka. O, viņš priecīgs, ka esmu atbraucis, varēšu patulkot, uznesa viņiem trīs litrus vīna par velti. Par kondicionētāju jāmaksā desmit eiro dienā, arī to viņš iedeva par velti, kā savam cilvēkam. Cits citam palīdz, nekādu problēmu, nav žēl.

– Tava atvērtā daba varbūt palīdzēja iedzīvoties, spēji uzlauzt latviešu noslēgtību.

– Parādīju, ka pie manis droši var vērsties jebkurš un par jebkādu jautājumu. Ja spēšu, palīdzēšu. Ja man vajag palīdzību – lūdzu, palīdziet. Tā ir jādzīvo, tā jārīkojas. Trakajā laikā, kad Balkānos karš gāja pāri, cilvēki ļoti daudz ko pārdzīvoja, un arī es dabūju diezgan. Tas ilga piecus gadus, nedēļu bija skola, divas nevarēju iet, mēnesi skola, tad atkal nedēļu sēdi pagrabā. Man bija sunītis, kurš ilgus gadus pēc kara ap Ziemassvētkiem un Jaungadu divas nedēļas nelīda no pagraba ārā.

– Jo baidījās no salūta?

– Jā. Pēc visa pārciestā cilvēki saprot, kā var palīdzēt. Tagad ir Covid-19, decembrī Horvātijā bija zemestrīce, viena pakaļ otrai…

– Ceru, ka tavu tuvinieku tai rajonā nav.

– Nav, bet mamma ar tēti arī skrēja ārā no mājas, jo tā trīcēja. Grūdienus juta visā Horvātijā. Bet kas notiek – celtniecības firmas nāk ar saviem cilvēkiem, materiāliem, uzceļ jaunu māju, neko par to neprasa un brauc prom. Tie, kam pie jūras ir kemperi, brīvdienu mājas, kuras var pārvietot, ved uz to reģionu. Mums bija karš ar serbiem, un arī viņi tagad ved konteinerus. Tā ir Dienvidslāvijas, Balkānu kopiena – ja ir bēda, cits citam palīdz. Man ir draugs no Serbijas, kurš dzīvo Rīgā, akordeonists Radovans. Pēc gadiem viņš man var būt tēvs, un viens otram sakām – nezinām, kāpēc mēs karojām. Tur bija kāda roka… Mūsu doma ir, ka Dienvidslāvija bija diezgan stipra valsts, un kāds darīja visu, lai to izjauktu. Nu, skaties, serbi tagad sūta palīdzību Horvātijai, lai gan viņi ir daudz nabadzīgāki.

– Traģiski – tik daudz dzīvību zaudēts…

– Manas meitas Diānas krusttēvs ir liels mākslinieks, gleznotājs naivists, bet viņš ir arī paleontologs ar savu privāto muzeju. Tur vienmēr vedu cilvēkus – viņam ir pat dinozauru kauli! Pētot vēsturi, var redzēt, ka daudzas lietas ir līdzīgas ar latviešiem. Ja papēta, nākam no viena zara, senie priekšmeti ir līdzīgi – Aizkraukles muzejā esmu redzējis. Var teikt, pat vienādi. Latvijā ir saglabājušās tradīcijas, tās šeit tiek koptas, bluķa vilkšana, piemēram, bet kādreiz to zināja arī Horvātijā. Mums ir Ivanski Kresli – reģions netālu no Koprivnicas, kur svin Jāņus. Un mans vārds Ivica nozīmē Jančuks.

– Tavējie tevi uztver kā Jančuku – apsveic Jāņos?

– Īsti nē (smejas).

– Jāņu vainagu galvā neliek?

– To jā. Lielākoties spēlējam, un tad jau bez ugunskura un vainaga nekādi nevar.

Horvāts un latviešu gars

– Esi palicis par ģimenes lielo vīrieti – jūti atbildību?

– Var teikt, ka mūsu grupiņa, Baumaņu ģimenes kapela, diemžēl ir pajukusi. Iveta aizgāja uz savu pusi, mēs esam savā pusē, es piespēlēju vienai etnokompānijai Rīgā, arī Aizkrauklē. Mazliet pajukusi mūsu muzikālā lieta. Diemžēl jūtams latviešu gars – lai neviens neapvainojas. Kļūst tā kā vēsi. Imants bija tā roka, kas noturēja visus kopā. Kamēr viņš bija dzīvs, viss bija labi.

– Jūti, ka arī Diānā ir muzicēšanas gars?

– Mēs viņai to neuzspiedām, bet šad tad kopā uzstājamies. Viņa iet mūzikas skolā, tur bija pasākums, kur spēlējām – Solvita, Diāna, es un mans draugs, kas bija atbraucis no Horvātijas. Diānai ir ļoti laba balss, ļoti laba dzirde, viņā ir viss, kas vajadzīgs muzicēšanai, un mēs to turpināsim. Neapstāsimies.

– Diāna ar tavu mammu runā horvātiski?

– Kamēr esam blakus mēs ar Solvitu, negrib runāt. Mēs noslēpāmies, klausījāmies – jā, bez problēmām! Ar manu mammu viņa runā. Arī Solvita ļoti labi runā horvātiski.

– Tev ir skaista dziesma par ķiršu koku… Puisis saka, lai tikai to neaiztiek, grib redzēt to ziedam, kad atgriezīsies. Tev ir maza nostalģija pēc savas dzimtenes?

– Ir, protams, ka ir. Kā tad nebūs… Bet aizbraucu – tur visi mani draugi apprecējušies, vairs nav tā. Viss mainās. Tagad man citā reģionā ir vairāk draugu nekā tur, kur kādreiz dzīvoju. Daudziem ir lauku tūrisma objekti – tas ir mazs saldumiņš, ko sev atstāju, lai cilvēkiem, kuri ar mani brauc uz Horvātiju, būtu kas tāds, kā citiem nav. Kā jums šeit – ir taču jāparāda Latgale. Man ir ļoti labas attiecības ar Alūksnes pilsētu, esmu Pļaviņu goda pilsonis. Dīvaini, jo deklarēts esmu Aizkrauklē. Ilgus gadus mums bija sadarbība. Mainījās vadība, tāpat arī Horvātijā…

– Kura latviešu dziesma tev ir vistuvākā?

– Man ļoti labs draugs ir Mārtiņš Brauns. Tā noteikti ir viņa dziesma.

– Saule. Pērkons. Daugava?

– Jā... Jā.

Daudzi neticēja, ka esmu no Horvātijas, teica – ko muldi, tu taču esi no Latgales! Mans akcents mazliet velk uz latgaliešu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "No svešā par savējo – Mūsējie III" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".