Kā noķert un pagatavot izmanīgo vēdzeli

Savos vairāk nekā trīsdesmit aktīva copmaņa gados vēdzelēs, šķiet, esmu bijis piecas vai sešas reizes – Ventā, Mēmelē, Lielupē un Aiviekstē. Tas – statistikai. Tagad sekos sūra realitāte. Manās kompānijās bija gan pavisam zaļi ļurbu batāliju ierindnieki, gan pieredzējuši veterāni ar attiecīgām zināšanām un gadījumu folkloru. Tad, lūk! Pa visām šīm reizēm (pāris gadījumos – pat ar astoņiem kātiem) mans rezultāts bija četri sapali. Sapali, tavu māt! Pārējiem arī bija sapali, kāda rauda, un reiz trāpījās prāvs ālants. Vēdzeles pa šīm reizēm mums kopskaitā bija kā tie tēva dēli – veselas trīs. Veselas, bet ļoti sīkas (atļaujamais paturamais loma garums – 30 centimetri, kopskaitā vienam makšķerniekam – piecas). Copējām mēs lielākoties pie normāla ūdens līmeņa un temperatūras, zināmās vietās. Tiesa, pie Ventas kāds pustraks zemes privātnieks – kurzemnieks – mūs gandrīz sašāva. Arī laika apstākļi bijuši dažādi – par pilnu mēnesi neko neatminu, bet ideāli un arī tādi apstākļi, kuros tu sava riebīgākā kaimiņa suni nedzītu ārā, ir bijuši! Protams, ka tālāko tekstu jūs varat lasīt kā tādas diletanta žēlabas, bet, objektīvi vētot – vēdzele patiesi ir viena no grūtāk prognozējamākajām un noķeramākajām Latvijas zivīm!

Divas lotiņas

Zivju panteonā nekas tā neveldzē dzirdes mehānismus kā vēdzeles latīniskais nosaukums – "Lota lota". Ēriham Kestneram gan viņas bija divas māsiņas – bet tas lai paliek liriskai atkāpei. Vēl mums vajadzētu zināt, ka ļurbas (vēdzeles nosaukums Kurzemē) sālsūdens tuvākā radiniece ir menca. Saldūdenī vēdzelei radu nav. Pārsvarā mājo ar skābekli bagātīgās ūdenstilpēs – visās mūsu lielākajās upēs, bet sastopama arī to pietekās un strautos. Zinot mūsu, ar sāli nabadzīgo jūru, atrodama arī upju grīvās un arī Baltijas piekrastē. Nelielos, īpaši jau aizaugušos un slēgtos ezeros jūs vēdzeli vispār varat nemeklēt. Cik man zināms, vienīgais ar vēdzelēm puslīdz bagātīgs ezers ir Burtnieks. Vispār zivs ir vienpate, tai patīk uzturēties dziļākos ūdeņos, klasiskās slēptuves – akmeņu dzoti un ierakumi, siekstas, kritalas, zemkrasta alas un masīvas koku sakņu ligzdas. Kopā vēdzeles pulcējas tikai seksa forumos, kuri Latvijā parasti ilgst no janvāra līdz martam.

Kur meklēt

Tie laiki, kad puišeļi starpganu pauzēs vasaras bulos bradāja pa strautiņiem un ar dakšiņām uzsprauda vai, apveļot akmeni, ieguva leknus vēdzeļu lomus, sen ir pagājuši un atstājuši liecības vienīgi Jāņa Jaunsudrabiņa daiļradē un mūsu senču atmiņās (manējie izpildījās Dienvidkurzemē – Ventas pietekā Vadakstē). Tāpēc pāriesim pie šodienas aktīvākajiem un optimāliem vēdzeļu meklējumu maršrutiem. Diezgan ātri izslēdzam Gaujas baseinu, jo tā ir upe, kura dažām zivju sugām (zandarti, vimbas) smilšu sanesu un transformējošās grunts dēļ īpaši nepatīk. Par Daugavas lejteci man kādas īpašas informācijas nav, iespējams, labāka situācija ir upes vidū – Ogrē, Pededzē un Aiviekstē. Taču zvērināti vēdzelisti vienbalsīgi atzīst, ka galvenie eldorado meklējumu ģenerālvirzieni ir trīs – Lielupes, Salacas un Ventas baseini. To arī norāda tur noķertie rekordi, bet par tiem vēlāk. Pats galvenais, protams, bez izzinātas vietas, ir ūdens temperatūra – ideāli būtu 5–8 grādi, jo tieši šādā ledusūdenī ļurba uzsāk aktīvu pirmsnārsta mielošanos. Otrs faktors – ūdens līmenis. Labāk – pat drusku augstāk nekā vidējais, nevis zemāks. Manuprāt, mazāka nozīme ir vējam un mēness fāzei, drīzāk jau atmosfēras spiedienam. Par vispārējiem laika apstākļiem jau minēju. Vienīgā aksioma: ja esat aktīvi pa tukšo copējis līdz pusnaktij, metiet mieru – ķirbis par karieti nepārvērtīsies!

Ar ko kārdināt

Mani iejūsmināja kāds "YouTube" atrodams krievu copmaņa video. Darbība risinās Rietumsibīrijā, nelielā Obas baseina upītē. Čalis, kā noprotat, dodas vēdzelēs. Sākumā viņš dodas pēc upē nogremdētas piecdesmit litru caurumotas (tas – skābeklim) plastmasas kannas, kura mudž no ēsmas – nelieliem ķīsēniem. Un tālāk, gluži kā pasakā, tik apstaigā gar krastu ūdenī uz zariem nostiprinātās gruntenes. Tādu viņam bija piecpadsmit. Gala rezultāts – viena vēdzele uz 2,5 kilogramiem, kādas piecas pāri kilogramam un vēl dažas, kuras sev ar āķi bija pārāk apskādējušas žaunas. Lieliski, ja tev piedāvājumā ir teju divdesmit kilogramu dzīvu ķīšu! Protams, Latvijā tāda izmēra un daudzuma vēdzeļu jūs neatradīsiet nekur. Skrobe un nesaprašana – kādā vīzē viņš tika pie tāda lēruma ķīšu – superēsmas tieši plēsoņu – zandartu, asaru, arī vēdzeļu – karināšanai! Ir jau meistari, kuri pamanās pirms copes sagrabināt pāris saujiņu vīķu vai ausleju vai izgrābstīt piemājas karūsu dīķi, bet citādi nekas labāks par slieku, īpaši – naktstārpu, mūspusē vēl nav atklāts. Ir entuziasti, kuri pa drēgnajām rudens pļavām trenkā vardītes, vai īpaši fanātiķi, kuri tiešā jūras tuvumā strādā ar svaigu garneli vai nēģa fragmentu. Ir dzirdēti arī šādas uzkodas uzvarošie atreferējumi, bet vienalga – lai nepadarītu copi par urāna katla rasējuma cienīgu, ieteiktu jums palikt pie sliekas klasikas.

Par ķeršanu

Šoreiz nepievērsīšos ziemas copei – tā vispopulārākā, kā jau minēju, ir Burtniekā, kur vilktos lomus tomēr nevar salīdzināt ar ziemeļkaimiņu Peipusu. Atklātā ūdenī nekas labāks par gruntsmakšķeri (ja gribat – sauciet par fīderi) vēl nav izdomāts. Kātu vajadzētu tādu bomīgu – noteikti ar pāri 100 gramiem. Auklu – nekādu pīto, tikai monofilo. Mierīgi var nekautrēties ņemt arī diametrā pāri 0,3 mm, jo vēdzele nav nekāds tur uzmanīgais līnis vai breksis – ar izmēru jūs to nekādi nenobaidīsiet! Sistēmā – slīdošais svins vai fiksētais – tas droši vien jums jāizvēlas pašiem. Tāpat arī montāža – jo vienkāršāk un ātrāk nomaināma, jo labāk. Āķi ieteiktu ofsetu, tas ir, ar vienu spici, un noteikti – modeļus ar pagarinātu kātiņu. Nevajag lietot nekādus smalkos karpu signalizatorus – pietiks ar nelielu zvaniņu kāta spicē vai uz auklas. Redzamībai – pieres lukturis, omulībai – ugunskurs. Ne ūsas, jūsu labdzimtības!

Par rekordiem

Viena kilograma vēdzele, noķerta Latvijas ūdeņos, jau ir cienījamas trofejas vērta zivs. Taču, lai cik dīvaini izklausītos, lielākie eksemplāri tiek noķerti pavasarī, pēcnārsta periodā, tieši ar spiningu. Tā 2002. gadā mūsu olimpietis, šķēpmetējs Ēriks Rags Ventā pieveica 4,08 kilogramus smagu ļurbu, un tūlīt pat no Vidzemes, Salacā, svarā pilnīgi identisku zivi uzvarēja Andris Višņakovs. Taču vēl pēc sešiem gadiem, ja atmiņa neviļ, spiningojot ar gumijzivi, V. Žimants uzveica jau patiesi gigantisku eksemplāru 5,5 kilogramu trofejsvarā. Taču, kā zināms, izņemot Dziesmu svētkus, citur pasaulē viss ir lielāks. Tā arī milzīgākās vēdzeles dzīvojas pa ziemeļiem – Kanādu, Aļasku, Norvēģiju, Sibīriju un Kamčatku. Oficiālais IGFA (tātad – ar makšķeri) rekords fiksēts 2010. gadā Kanādā (starp citu, tur šo zivi sauc par maria), Saskačevānā, Dīfenbeikera ezerā – 11,4 kilogrami. Turpat sastopami arī citi fiksētie, taču oficiāli nereģistrētie lomi – tā Karēlijā 2008. gadā Vodlas upē noķerta 11,92 kilogramus smaga un 116 centimetrus gara vēdzele. 1870. gadā Aļaskā ar makšķeri pievārēta 27,2 kilogramu vēdzele. 1860. gadā Irtišas ezerā, Sibīrijā – 32 kilogramu monstrs. Uz jautājuma zīmes ir divi supertrofeju parametri – 36 kilogrami Irtišas upē un vēl viens 19. gadsimtā Aļaskā fiksēts eksemplārs, 34 kilogramu svarā.

Epikūriešu priekam

Vispār vēdzeli uzskata par garšīgu, bet pagatavošanā – visai specifisku zivi. Te jums variants apviļāt olās un miltos vienkārši nestrādās – svaigā zivī ir daudz šķidruma, un, klasiski apstrādājot, daudz labuma vienkārši iztecēs. Internetā uzgāju recepti – cepta vēdzele sīpolu krējuma mērcē, bet tāda deviņsoļu garuma eposa vietā ātrāk var uzcept briedi! Mūsu piedāvājums – zivi vispār nezvīņot, jo tās zvīņas ir mikroskopiskas, taču izķidāt, obligāti atstājot aknas, nomazgāt, nosusināt, piepildīt ar zaļumiem – dillēm, pētersīli, sāli, pipariem, ķiplokiem – un sautēt pīlē vai folijā attiecīgi krējuma vai sviesta mērcē.

Bet bonusā – viena recepte no Krievijas 19. gadsimta kulinārijas izvirtības augstākās ekvilibristikas. Šis izaicinājums aprakstīts Vlada Piskunova grāmatā Russkaja kuhņa ar nosaukumu Mņevaja uha. Senslāvu valodā naļim (vēdzeli) sauca par meņ. Jau toreiz bija zināmas vēdzeles gardo aknu (tāpat kā radinieces – mencas) īpašības. Bet kā lai tās padara vēl lielākas, treknākas un saldākas? Tieši tālab īpaši smalkos restorānos dzīvas vēdzeles sāka pērt ar rīkstēm un uzrīdīt tām izsalkušas līdakas (to vajadzētu iekļaut kādā Gladiatora filmas rimeikā)! Šāda epizode aprakstīta A. Ļeskova novelē – viena no Pēterburgas smalkākajiem restorāniem Malij jaroslavec šefs Vsevolods Krestovskis pats no akvārija izzvejoja, viņaprāt, pašu cienījamāko vēdzeles eksemplāru un pašrocīgi arī vadīja viņas pēršanu, lai no stresa pietūkušās aknas iegūtu īpašu maigumu.

Zupai vajadzīgs:

• Viena aprīlī ķerta vēdzele – 1,5–2 kg
• Sīpols
• Burkāns
• Neliela pētersīļa sakne
• 100 g prosas
• Lauru lapa
• Melnā pipara graudiņi
• 2 olas
• Dilles
• Sāls

Recepte:

• Sālsūdenī novārām labi noskalotu prosu. Uzberam to uz sieta un vēlreiz noskalojam.
• Vēdzeli noskalojam aukstā ūdenī un nosusinām ar papīru. Iztīrām, obligāti saglabājot aknas un pieņus.
• Zivi sadalām un liekam katlā. Pievienojam zaļumus un aukstu ūdeni. Uz vidējas uguns vārām divas stundas. Izņemam zivi – tā vairs nebūs vajadzīga; pievienojam sāli, piparus un lauru lapu.
• Vārošā buljonā uz pāris minūtēm iemetam pieņus un aknas. Pēc tam – ņemam ārā un atdzesējam.
• Padarām buljonu dzidrāku. Uzputojam olas baltumu, pievienojam un maisot vēlreiz uzvārām. Vēlreiz atdzesējam.
• Porcionējam ar šķēlītēs sagrieztām aknām un pieņiem. Pievienojam karoti vārītās prosas. Uzlejam karstu buljonu un pārkaisām ar sasmalcinātiem zaļumiem.

Vēdzeļu copei noderīgas lietas

* Cenas makšķernieku un tūrisma preču veikalos var atšķirties.