Latvijas noslēpumi: Ulmaņlaiku šopings
Lai gan varētu domāt, ka izpārdošanas un veikalu ķemmēšana ir mūsdienu parādība, patiesībā iepirkšanās drudzis gana labi pazīstams bija arī trīsdesmito gadu Latvijā. Tolaik pret to mēģināja cīnīties ar satīras palīdzību, taču ne pārāk veiksmīgi.
Nedisciplinēti pārdevēji, izlutināti pircēji
Iepirkšanās modē sāka nākt trīsdesmito gadu vidū, kad pamazām tika pārvarēta Lielā depresija. Tas sakrita ar laiku, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis, tādēļ ne velti mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem Ulmaņlaiki atmiņā palikuši kā pārticības gadi.
Pārdošanas gudrībās jeb, kā tagad teiktu, mārketingā arī tolaik darbojās tie paši paņēmieni, kas tagad. Viens no galvenajiem pārdošanas instrumentiem bija izpārdošanas, ko sarīkoja sezonas izskaņā. “Peldkostīmus, kas pavasarī maksāja 10 latus, tagad pārdod par sešiem. Mēteļus 30 latu vietā par 18. Līdzīga cenu starpība arī vasaras uzvalkiem, baltajām kurpēm, pludmales tupelēm un ūdens spēļu lietām. Veikalnieki atzīst, ka šogad manufaktūristiem bijusi izdevīga sezona, un, lai gan cenas zemākas nekā pagājušā gadā, tomēr Jūrmalas nodaļu atvēršana atmaksājusies. Slikti nav tirgojuši arī radio aparātu veikalnieki. Vasarnieki galvenām kārtām pirkuši divu lampiņu aparātus, no kuriem 76 procentus ražojusi Valsts elektrotehniskā fabrika,” 1935. gada vasaras sezonas noslēgumu aprakstīja tā laika avīzes.
Gluži tāpat kā mūsdienās, viens no tirgošanai karstākajiem laikiem bija Ziemassvētki, kad visi meklēja svētku dāvaniņas. Ap to laiku parasti veikali izrotāja savus skatlogus, visbiežāk ar papīra dekorācijām. Lielākā pirkšana bija apmēram nedēļu pirms svētkiem, tā sauktajā Zelta svētdienā. 1937. gadā Rīgas veikalnieki bija atzinuši, ka Zelta svētdienā pārdevuši vairāk nekā cerēts, tātad iedzīvotāju pirktspēja ir augusi. “Labu apgrozību atzīmē saldumu tirdzniecībā, kur iepērk krāšņas konfektes eglīšu rotāšanai un saldumus dāvanām. Dāvanu tirgū pirmā vieta tomēr piederēja rotaļlietām, jo ģimenes dzīvei un bērniem pēdējos gados pievērš arvienu lielāku uzmanību. Šogad lielākā skaitā pieprasītas audzinošās rotaļlietas bērnu pašdarbības veicināšanai un dažādas mehāniskās rotaļlietas, kas šogad dabūjamas sevišķi lielā izvēlē. Ļoti pieprasītas arī šaha spēles, jo mūsu šahistu panākumi par šo spēli ieinteresējuši plašākas aprindas. Arī albumi bilžu ielīmēšanai biežāk pieprasīti, ko izskaidro ar tūrisma izplatīšanos. Novērots, ka pircēji arvien vairāk pieprasa vērtīgas grāmatas un neskopojas arī pie dārgajiem luksusa izdevumiem. Liels pircēju pieplūdums bijis arī trauku veikalos, kur daudz pirkti dāvanām noderīgi porcelāna ražojumi,” tā Ziemassvētku iepirkšanās tendences 1937. gada nogalē ieskicēja Jaunākās Ziņas.
Nākamais iepirkšanās drudža paisums nāca februāra beigās, kad norisinājās lielā ziemas preču izpārdošana. To regulēja īpaši noteikumi, kas veikalniekiem atļāva izpārdošanu sākt tikai februāra otrajā pusē, – ja kāds mēģināja startēt ātrāk, varēja iedzīvoties naudas sodā. 1937. gada sākumā gan eksperimentālā kārtā izpārdošanu sāka jau janvārī, taču ne visi ar to bija apmierināti. “Tirgotāji saka, ka viņi paši sev izdarījuši lāča pakalpojumu, lūgdami pilsētas valdei izpārdošanu pārcelt no februāra uz janvāra mēnesi. Domādami ar šādu rīcību atdzīvināt kluso janvāra mēnesi, tie piemirsuši, ka ļaudis pa svētkiem iztērējušies. Izpārdošanas laikā pircēji meklējot rozīnes – gribot atrast kaut ko, kas būtu sevišķi lēti nocenots. Arī uzņēmumi, kas nepiedalās izpārdošanā, tiek ierauti pirkšanas mutulī. Publika kategoriski prasa zināmu atlaidi, jo, lūk, patreiz esot izpārdošana un tādēļ jādodot lētāk,” raksta tā laika avīze Rīts.
Pircēju kultūras līmenis gan reizēm klibojot, tā laikrakstam bija sūdzējušies pārdevēji: “Bieži veikalos notiek saskriešanās, kuras dažreiz beidzas ar kārtībnieka pieaicināšanu. Pircēji sūdzas, ka mūsu pārdevēji esot ļoti nedisciplinēti. Turpretī tirgotāji apgalvo, ka Rīgas publika esot sevišķi izlutināta. Ārzemniekus tie paši pārdevēji varot apkalpot bez mazākiem starpgadījumiem.”
Cīņa ar iepirkšanās dēmonu
Pēc visa spriežot, trīsdesmito gadu nogalē šopings jau daļai iedzīvotāju bija kļuvis par apsēstību, tādēļ atskanēja balsis, kas aicināja piebremzēt un ievērot mērenību. Arvien biežāk šāda satura publikācijas parādījās sieviešu auditorijai domātos žurnālos.
“Saprātīgās un aprēķinīgās sievietes ilgi un pacietīgi stāv skatlogu priekšā, rūpīgi pētot izliktās preces un cenas. Viņām galvā ir savs noteikts plāns: tik daudz drīkstu izdot par šo, tik par to. Bet tad nu vēl ir arī sievietes, kas izpārdošanas laikā sajūt zināmu satraukumu, ko notur par nervozitāti. Viņu acu priekšā viss sāk lēni, vilinoši griezties: brūnās un melnās kurpes, veļa un somiņas, grāmatas un kafijas servīzes, rīta tērpi un vakara tērpi, zeķes, dvieļi un cimdi. Dīvainajā skurbulī sajūk viņu iepirkšanās plāni, sabrūk paredzētie nodomi. Viņu psihiskais (un finansiālais) līdzsvars ir traucēts. Un piepeši viņas vairs nevar savaldīties. Lietas, kuras iegādāties viņas nemaz nebija domājušas, tagad krājas viņu rokās. Un atjēdzas tikai tad, kad naudasmakā vairs ir tikai pāris desmit santīmu. Tā ir cīņa ar dēmoniem! Un te uzvar tās sievietes, kas iztur izpārdošanas vilinājumus, neaizraujoties, neapreibinoties, bez drudžaina saraukuma izvēloties tiešām izdevīgo un vajadzīgo,” tā 1938. gadā savas lasītājas audzināja žurnāls Zeltene.
Piespiedu iepirkšanās drudzis
Gadu vēlāk gan latvju sievietēm par nevajadzīgu krāmu pirkšanu nācās aizmirst. Vācijas uzbrukums Polijai un Otrā pasaules kara sākums 1939. gada rudenī līdzi atnesa arī iepirkšanās psihozi, tikai tagad, pamatoti baidoties no juku laikiem, cilvēki priekšdienām pirka dažādas noderīgas lietas, sākot no sāls un beidzot ar zābakiem. Īpaši liels pieprasījums bija pēc Rietumeiropā ražotām precēm, jo visas zīmes liecināja, ka kara dēļ tās tūlīt vairs nebūs pieejamas. Preses izdevumi gan mēģināja vest pie prāta un audzināt veikalu tukšotājus, taču viss velti.
“Veselām kastēm pirka adatas, diegus, zeķes un tamlīdzīgas lietas. Daži pirkšanas drudzī bija tā aizrāvušies, ka lielos daudzumos pirka arī preces, ko mēs pašu zemē ražojam pietiekamā daudzumā. Ielās varēja redzēt ormaņus braucam ar veseliem maisiem cukura, miltiem un citiem produktiem. Jānožēlo, ka pirkšanas drudzis pārņēmis arī daļu mūsu inteliģences, taisni to ļaužu grupu, kurai ar savu nosvērto rīcību vajadzētu citiem rādīt priekšzīmi,” tā 1939. gada septembrī šķendējās Kurzemes Vārds.
Taču droši vien jau pavisam drīz tie, kuri bija laikus sapirkušies saimniecībā derīgas preces, jutās vinnētāji. Īpaši jau 1940. gada vasarā, kad Latvija piedzīvoja vēl vienu, šoreiz uz ilgu laiku pēdējo iepirkšanās vilni. Ienākot Latvijā padomju tankiem, bija skaidrs, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim, tādēļ ļaudis steigšus metās uz veikaliem, lai paspētu iepirkt preces nebaltām dienām. Un atkal sekoja audzinošas un kritiskas pamācības no avīžu lapām, tikai tagad veikalu izpircēji tiek dēvēti ne vairs par neapzinīgiem un dumjiem ļautiņiem, bet gan par pretvalstistiem elementiem. “To, ka šeit darīšana ar mūsu pretinieku slepenu darbu, pierāda fakts, ka vakar tirgū izlaists trīs reizes vairāk sviesta nekā parasti, bet, neskatoties uz to, drudzis vēl pilnībā neaprima. [..] Godīgam darba cilvēkam vēlāk būs jākaunas par to, ka saslimis ar šo mākslīgi radīto drudzi, ka palīdzējis tiem, kas negrib redzēt sociālistisku valsti. Apzinīgi strādnieki ar šo drudzi nesaslimst. Tie neļauj saslimt arī saviem līdzbiedriem. Katram apzinīgam strādniekam jāprot pienaglot uz vietas i politiskos, i finansiālos spekulantus, kas ceļ drudža temperatūru,” kategoriskā tonī savus lasītājus 1940. gada vasarā audzināja laikraksts Komunists. Un jau pavisam drīz tika atrasta pavisam efektīva metode, kā izārstēt cilvēkus no iepirkšanās drudža, – kad veikalu plaukti kļūst tukši kā izslaucīti, tad visi slimnieki ir tapuši dziedināti…
Pēdējā iepirkšanās
“Pie lielāko veikalu durvīm stāv garas rindas pircēju, kas drūzmējas un cenšas tikt ātrāk iekšā. Neizpaliek pat asāka vārdu izmaiņa. Kāds garāmgājējs noskatās un zobgalīgi saka: redz, kā vecās kliķes laikā visi nodzīvojušies pliki, ka, nu kaudamies, stāv rindā, lai dabūtu kādu drēbes gabalu. Pa ielām iet ļaudis, apkrāvušies ar saiņiem. Pie kāda nama piebrauc ormanis. No tā izkāpj kāds kungs. Lielā steigā tas paķer tur sakrautos saiņus un nozūd ar tiem durvīs. Pēc maza laiciņa viņš atkal ir ārā. Iesēžas ormanī, noslauka sviedrus un nosaka: “Bet tagad uz Ekonomisko veikalu!” Armijas ekonomiskā veikala darbinieks biedrs Meķis par šo drudzi izsakās tā: “Tikko nāca zināma vēsts par padomju iekārtas izsludināšanu mūsu valstī un prasība par Latvijas pievienošanu PSR, mūsu veikalu sāka šturmēt pircēji. Tie ir cilvēki, kas cenšas ar savu darbību ienest dezorganizāciju, ar baumām sacelt paniku.”
Laikraksts "Komunists", 1940. gada septembris
