Latvijas noslēpumi: epidēmiju uzveicējs, ārsts un ģenerālis - Pēteris Sniķers

Jūsu Augstlabdzimtība…

Pēteris Sniķers dzimis 1875. gada 7. decembrī Skultes pagasta Kazbuļos lauksaimnieka ģimenē. Pamatizglītību nākamais ārsts un karavīrs ieguva Skultes proģimnāzijā, kuru pabeidza 1893. gadā, savukārt trīs gadus vēlāk – Nikolaja ģimnāziju Rīgā. Šajā pašā gadā viņš iestājās Krievijas Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā, un no šā brīža medicīna un kara gaitas ir viņa dzīves noteicošākās sastāvdaļas. Paralēli studijām 1898. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā, kur Sniķers dienēja 67. Taratutinas kājnieku pulkā kā jaunākais ārsts.

Krievijas militārās medicīnas augstāko mācību iestādi topošais mediķis un virsnieks pabeidza 1901. gadā. Sniķeram kā akadēmijas beidzējam piešķīra civildienesta titulārpadomnieka pakāpi. Saskaņā ar Krievijas valsts dienesta ierēdņu gradācijas sistēmu jeb Rangu tabeli titulārpadomnieka nosaukums atbilda štābkapteiņa dienesta pakāpei kājnieku karaspēkā, un šīs kategorijas ierēdņi kļuva par muižniekiem bez mantošanas tiesībām. Šādi ierēdņi bija jāuzrunā “Jūsu Labdzimtība”. 1902. gadā Sniķeru nosūtīja praksē uz ārzemēm, viņš papildināja zināšanas Berlīnes, Parīzes un Vīnes klīnikās. 1904. gadā ieguva Dr. med. grādu, aizstāvot doktora disertāciju Par papulonekrotiskā tuberkulīna būtību. 1904. gadā kļuva par Rīgā izvietotā 179. Ustjdvinskas (jeb Daugavgrīvas) kājnieku pulka jaunāko ārstu.

Militārais dienests Sniķeram ļāva līdztekus karavīra gaitām pakāpties pa sarežģītajām Krievijas ķeizara ieviestajām civilo ierēdņu gradācijas kāpnēm: 1904. gada viņš kļuva par koledžas asesoru (nu viņu varēja uzrunāt “Jūsu Augstlabdzimtība”), 1908. gadā – par galma padomnieku. 1908. gadā Sniķers kļuva par jaunāko ordinatoru Ādas un venerisko slimību nodaļā Rīgas kara hospitālī. 1912. gadā viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi.
1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš, un Sniķeru iecēla par Austrumprūsijā izvietotā 320. lauka hospitāļa galveno ārstu, novembrī viņš kļuva par 10. evakuācijas punkta galveno ārstu, bet decembrī viņu pārcēla līdzīgā amatā uz 25. rezerves hospitāli. 1916. gada novembrī ārsts pulkvedis Pēteris Sniķers kļuva par 2. latviešu strēlnieku brigādes ārstu Tērbatā, paralēli militārajam dienestam viņš lasīja lekcijas Tērbatas Universitātes medicīnas studentiem kā privātdocents, kā arī bija Ādas un venerisko slimību kara hospitāļa priekšnieks Elvā, nelielā apdzīvotā vietā netālu no Tērbatas. Pēc Krievijas armijas faktiskās izjukšanas 1918. gada martā Sniķers demobilizējās un dzīvoja Valkā, kur nodarbojās ar privātpraksi.

Epidēmiju uzveicējs

Kad Kārļa Ulmaņa vadītā jaunās Latvijas Republikas Pagaidu valdība pēc uzvarām Cēsu kaujās pārņēma savā kontrolē visu Vidzemi un no divām dažādām latviešu bruņoto spēku grupām sāka veidoties vienota Latvijas armija, tajā iestājās arī Sniķers. Latvijas bruņotajos spēkos viņš sāka dienēt 1919. gada 19. jūlijā kā Latvijas Armijas virspavēlnieka štāba Sanitārās pārvaldes priekšnieks un kara sanitārais inspektors. Šīs pārvaldes uzdevums bija ļoti grūts – Neatkarības kara apstākļos vajadzēja radīt armijas medicīniskā dienesta organizāciju no nulles, veikt armijas apgādi ar ārstniecības līdzekļiem praktiski bez finansēm un bez iespējas iegādāties nopietnus krājumus vietējā tirgū.

Tomēr Armijas virspavēlnieka štāba sanitārā pārvalde tika galā ar šo uzdevumu, turklāt, tieši pateicoties šai militārās medicīnas iestādei, Latvijas teritorijā nepilnu divu gadu laikā bija izskausta tīfa un venerisko slimību epidēmija. Ar šīm ligām militārie mediķi tika galā lielā mērā, pateicoties tieši Latvijas armijas ārsta – pulkveža (šo pakāpi Latvijas armijā viņam apstiprināja 1920. gadā) Pētera Sniķera veikumam un vadībai. Pēc viņa ieteikuma pa Latvijas dzelzceļiem sāka kursēt speciāli aprīkoti dezinfekcijas un atutošanas vagoni – pirtis, kuri, ierodoties kādā apdzīvotā vietā, ierīkoja tur karantīnas zonu, sniedzot palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales iedzīvotājiem, cenšoties izolēt un ierobežot epidēmijas izplatības rajonus. Karaspēka daļas tika apgādātas ar dezinfekcijas līdzekļiem un dezinfekcijas aparātiem, kurus arī lietoja tīfa, dizentērijas un venerisko slimību izplatības ierobežošanai ne tikai starp karavīriem, bet arī civilistiem.

Vienlaikus viņa pieredzi izmantoja arī “civilajā” medicīnā – Sniķers bija Rīgas 1. slimnīcas ādas un venerisko slimību nodaļas vadītājs. Savukārt 1919. gada vasarā un rudenī kopā ar kolēģiem Paulu Dāli un Pēteri Nomali viņš piedalījās Latvijas Augstskolas (vēlākās Latvijas Universitātes) Medicīnas fakultātes dibināšanā, kļuva arī par šīs augstākās mācību iestādes privātdocentu un vadīja Ādas un venerisko slimību katedru. Sniķers bija arī vairāku Rīgas slimnīcu nodaļu vadītājs, 1923. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes profesoru, vairākkārt viņš bija arī augstskolas Medicīnas fakultātes dekāns un Latvijas Universitātes padomes loceklis, arī Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes loceklis.

Lepra un cietumnieki

Novārtā nepalika arī militārais dienests. 1923. gadā Sniķeru paaugstināja par ārstu – ģenerāli, un viņš joprojām pildīja armijas Kara sanitārās pārvaldes priekšnieka pienākumus. Sniķera autoritāte militārajās aprindās bija neapstrīdama, un tieši šā iemesla dēļ viņš reizēm varēja atļauties izteikt dažas no mūsdienu redzes viedokļa ekscentriskas idejas. Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājās Kara sanitārās pārvaldes priekšnieka, ģenerāļa Sniķera oficiāla vēstule kara ministram pulkvedim Fricim Birkenšteinam, rakstīta 1924. gada 2. jūlijā, kurā cienījamais dakteris ierosināja: “Tīri zinātniskos nolūkos gribētu kādam pārmācības namā (t. i., cietumā) esošajam uz nāvi notiesātam noziedzniekam, gan tikai ar viņa piekrišanu, veikt lepras baciļu potēšanu, lai noskaidrotu dažādus ar šīs slimības inficēšanos saistītus apstākļus. Jo lepra kā slimība šobrīd vēl apdraud Latvijas iedzīvotājus – Latvijā ir ap 300 spitālīgo, pie kam viņi visi ir saslimuši piekrastes rajonos. Ja pētījumi būtu ar negatīvu rezultātu, tad uz nāvi notiesātajiem sods varētu tikt aizstāts ar cietumu.” Savu lūgumu Sniķers pamatoja ar to, ka gribot noskaidrot, vai lepra ir lipīga slimība vai nav.

Kara ministrs principā piekrita ģenerāļa idejai, tomēr nolēma subordinācijas kārtībā šo vēstuli nosūtīt uz Ministru kabinetu apspriešanai. Pēc neilga laika valdības tieslietu ministrs Jūlijs Arājs atbildēja ģenerālim, ka šādus eksperimentus veikt nav iespējams, jo gadījumā, ja cietumnieki inficēsies ar lepru, tos nebūtu, kur novietot, jo “cietumā nevar, bet leprozorijā radīsies vajadzības ierīkot arestantu istabas, kas principā ir neiespējami”. 3. septembrī Ministru kabinets noraidīja iespēju eksperimenta nolūkos potēt uz nāvi notiesātos, tiesa gan, nepaskaidrojot atteikuma iemeslus. Uz Sniķera tālāko karjeru ideja par lepras eksperimentiem nekādu iespaidu neatstāja. 1925. gada decembra atestācijā Sniķers bija novērtēts pozitīvi, un tā laika kara ministrs ģenerālis Rūdolfs Bangerskis bija pašrocīgi atzīmējis: “Atstājams līdzšinējā amatā, jo augstāku nav.”

Vēl Pēteris Sniķers 1921. gadā nodibināja un līdz 1937. gadam vadīja Latvijas Baltā Krusta biedrību prostitūcijas apkarošanai. 1933. gadā Sniķeru no pārvaldes priekšnieka amata pārcēla uz Kara ministrijas virsštatu, bet 1934. gada janvārī viņš pēc paša vēlēšanas no karadienesta atvaļinājās. Banketā Virsnieku namā, kas bija sarīkots par godu ģenerāļa aiziešanai no dienesta, kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis teica: “Ārsta – ģenerāļa profesora Sniķera personība, viņa darba griba un neatlaidība, kas vienmēr pārvarējusi visus kavēkļus, kādu agrāk tik nesamērojami vairāk bija latviešu censonim, ir viens no spilgtākajiem paraugiem latviešu jaunekļiem, ja tiem kādreiz savā darbā liekas, ka pagurst prāts un atslābst rokas.” Sniķera apbalvojumu klāsts bija itin plašs: Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķira, Aizsargu Nopelnu krusts, Polijas Polonia Restituta ordenis, Lietuvas Ģedimina ordenis, savulaik karojot nopelnītas bija cariskās Krievijas Sv. Vladimira, Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņu dažādas šķiras, nemaz nerunājot par dažādām medaļām un goda zīmēm.

Šajā laikā Sniķeru augstu vērtēja ne tikai kā universitātes mācībspēku, ārstu venerologu un militāro mediķi, bet arī kā sabiedrisko darbinieku: 1934. gadā viņu ievēlēja par Vēža apkarošanas biedrības valdes priekšsēdētaju, bet 1937. gadā – par Ungārijas Dermatovenerologu biedrības korespondētājlocekli.

Interesanti, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, būdams praktizējošs venerologs, Sniķers kļuva par gana folklorizējušos personu, par viņu pat rīmes sacerēja: “Tas nav puika, tas nav ziķers, / Ko nav ārstēj’s dakters Sniķers” un “Šodien jāceļ rūgtais biķers, / Jāapciemo dakters Sniķers”. Pēteris Sniķers bija arī liels mākslas cienītājs, mākslas darbu kolekcionārs un mākslas mecenāts, viņa kolekcijā bija Ivana Aivazovska, Iļjas Repina, Īzaka Levitāna, Vasilija Vereščagina, Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Jāzepa Grosvalda, Jāņa Tilberga, Niklāva Strunkes, Voldemāra Irbes un citu pazīstamu otas meistaru darbi. Vēlāk daļa kolekcijas tika atdāvināta Latvijas Universitātei, bet daļa nonāca muzejos.

Politiski un sociāli aktīvs Sniķers bija arī pēc tam, kad Latvijai nācās piedzīvot divas okupācijas. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītājiem. Šis dokuments apliecināja latviešu pilsonisko pārstāvju izveidotās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – vēlmi cīnīties pret visām okupāciju varām un panākt demokrātiskas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Pēc padomju otrreizējas okupācijas viņš vēl 1944. gada nogalē paspēja piedalīties Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes darbības atjaunošanā, taču 1944. gada 5. decembrī Sniķers nomira. Viņu apbedīja Rīgā, Meža kapos.

Folkloras tēls

Interesanti, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, būdams praktizējošs venerologs, Sniķers kļuva par gana folklorizējušos personu, par viņu pat rīmes sacerēja: “Tas nav puika, tas nav ziķers, / Ko nav ārstēj’s dakters Sniķers” un “Šodien jāceļ rūgtais biķers, / Jāapciemo dakters Sniķers”. Pēteris Sniķers bija arī liels mākslas cienītājs, mākslas darbu kolekcionārs un mākslas mecenāts, viņa kolekcijā bija atrodami Ivana Aivazovska, Iļjas Repina, Īzaka Levitāna, Vasilija Vereščagina, Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Jāzepa Grosvalda, Jāņa Tilberga, Niklāva Strunkes, Voldemāra Irbes un citu pazīstamu otas meistaru darbi. Vēlāk daļa kolekcijas tika atdāvināta Latvijas Universitātei, bet daļa nonāca muzejos.