Latvijas noslēpumi: apbrīnojams tirdzniecības modelis, kas balstās uz godaprātu
Ņem pats no plauktiem visu, kas tev patīk, bet naudiņu pēc tam atstāj, lūk, tajā kastītē. Izklausās neticami, taču padomju Latvijā dažus gadus tiešām pastāvēja tirdzniecības modelis, kas bija balstīts uz uzticēšanos cilvēkiem.
Tā sauktos kioskus bez pārdevēja nomaļās apdzīvotās vietās sāka ieviest piecdesmito gadu beigās. Princips bija vienkāršs: tā kā uzturēt veikalu ar pārdevēju miestiņā, kur ir tikai kādi divdesmit iedzīvotāji, neatmaksājas, vietējās valdes ēkā ierīkoja improvizētu bodīti, kur plauktos salika pirmās nepieciešamības preces – sāli, cukuru, sērkociņus, maizi, vēlāk arī laikrakstus un papirosus. Bet blakus nolika kastīti, kurā pircēji sabēra naudiņu par tām precēm, ko bija paņēmuši. Nekāda pārdevēja šādā kioskā nebija, tādēļ teorētiski pastāvēja iespēja blēdīties – teiksim, paņemt preces par rubli, bet kastītē iebērt 70 kapeikas vai arī neiebērt neko. Turpat blakus bija arī šķīvis ar sīknaudu, lai pircējs pats varētu paņemt atlikumu.
Tā laika prese apgalvoja, ka kiosku kasēs iztrūkumi fiksēti diezgan reti un tādos gadījumos starpību parasti sedzis vietējais darba kolektīvs. Tātad būtībā tirdzniecības sistēma ne ar ko īpaši neriskēja: dārgu preču šādos kioskos nebija, tādēļ milzīgs iztrūkums nekādi nevarēja gadīties, bet sīkos iztrūkumus kompensēja, vadoties pēc kolektīvās atbildības principa.
Kioski bez pārdevēja guva plašu izplatību, piemēram, tikai Jēkabpils rajonā vien sešdesmito gadu vidū darbojās 66 šādi kioski, tātad visā republikā to skaits noteikti sniedzās simtos. Tika gan atzīts, ka gadoties arī atsevišķi trūkumi, piemēram, dažviet pārāk reti kioskiem atvedot svaigu maizi. Saskaņā ar plānu preces kioskiem vajadzēja piegādāt ik pārdienas, taču vietām pievedums bijis tikai reizi nedēļā.
Sešdesmitajos tika organizēti ne tikai pirmās nepieciešamības preču kioski, bet arī papirosu automāti, alus automāti un sviestmaižu automāti – tie gan vairāk bija raksturīgi pilsētām. Arī dažās skolās darbojās kioski bez pārdevējiem, kuros varēja iegādāties burtnīcas, zīmuļus un citas mācībām nepieciešamās preces.
Apgrozījums šajās tirdzniecības vietās bija diezgan liels, tomēr sešdesmito gadu pusē bezpārdevēju kiosku mode pamazām sāka beigties. Vietā nāca jauna tirdzniecības forma, kas ļāva apkalpot nomaļākās apdzīvotās vietas, – autoveikals, kas pāris reižu nedēļā piestāja pie attālāko māju namdurvīm.
