Latvijas noslēpumi: kā Rainis ekskursijā uz Maskavu neaizbrauca

Kultūra kā ekspansijas līdzeklis

Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī mūsu valsts teritorijā vairākus gadus notika Neatkarības karš (1918–1920), kurā jaunizveidotā Latvijas armija karoja arī ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.

Neatkarības karš noslēdzās 1920. gada 11. augustā ar miera līguma parakstīšanu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. No brīža, kad starp abām valstīm nodibinājās diplomātiskās attiecības un Rīgā izvietojās padomju diplomātiskā pārstāvniecība, tās pārstāvji, līdzīgi kā tas notika arī padomju pārstāvniecībās Tallinā un Kauņā, sāka meklēt, fiksēt un pēc iespējas politiski vervēt padomju iekārtai un padomju valstij simpatizējošus atbalstītājus, visbiežāk no kreisi noskaņotās inteliģences aprindām. Šāda veida kultūras diplomātijas loma padomju ārpolitikā savu politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanai pieauga pēc sacelšanās, kas tika rīkota ar PSRS atbalstu, izgāšanās Vācijā 1923. gada oktobrī. Pēc šīs neveiksmes Padomju Savienība savu ārpolitisko ekspansionistisko mērķu sasniegšanai atteicās no vispasaules revolūcijas idejas, vairāk uzmanības pievēršot savas netiešās ietekmes sfēras palielināšanai ar citām metodēm.

Bija paredzēts, ka viens no šādiem ietekmes palielināšanas instrumentiem būs 1925. gada 5. aprīlī dibinātā Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar ārzemēm (Всесоюзное общество культурных связей с заграницей jeb VOKS). Biedrības oficiālie mērķi bija dibināt un attīstīt sakarus zinātnes un kultūras jomā starp padomju kultūras, zinātnes un mākslas iestādēm un darbiniekiem un analogām ārvalstu iestādēm. VOKS dibinātāji bija PSRS Tautas komisāru padome, Ārlietu tautas komisariāts, Izglītības tautas komisariāts, PSRS Zinātņu akadēmija,

Vissavienības arodbiedrību centrālā komiteja un Komunistiskā internacionāle. Viens no VOKS papildu uzdevumiem bija pārvarēt PSRS diplomātisko izolāciju, kurā tā bija nonākusi 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā.

Atsevišķi latviešu kreisi noskaņotās radošās inteliģences un mākslinieku aprindu pārstāvji (parasti pietuvināti Latvijas Sociāldemokrātiskajai Strādnieku partijai) jau divdesmito gadu sākumā runāja par nepieciešamību dibināt ciešākus sakarus ar Padomju Krieviju (vēlāk – Padomju Savienību) kultūras sakaru jomā. Tomēr galvenā iniciatīva šādu sakaru dibināšanai piederēja padomju pusei. VOKS savas darbības veicināšanai katrā valstī nozīmēja pilnvaroto, kas parasti bija pirmais vai otrais padomju pārstāvniecības sekretārs. Latvijā VOKS pilnvarotie bija ar padomju izlūkdienestiem cieši saistītie PSRS ģenerālkonsuli Rīgā Vladimirs Šenševs (1925–1930), Ivans Meņickis (1930–1931) un Andrejs Titovs (1931–1934).

Jau no savas darbības pirmsākumiem VOKS centās panākt, lai tā radošās inteliģences daļa, kas Latvijā runāja par ciešāku sadarbību kultūras jomā un dažādu kultūras dzīves aktivitāšu apmaiņu starp abām valstīm, apvienotos kādā lielākā un legālā organizācijā, kurā darbotos sabiedrībā pazīstamas kreisi noskaņotas personas, kas nekādā gadījumā nedrīkstēja būt saistītas ar Latvijas komunistisko pagrīdi. Tādas direktīvas 1926. gadā tika dotas VOKS pārstāvim Latvijā Vladimiram Šenševam. Maskava uzstājīgi prasīja Padomju Savienības sūtniecībai Rīgā veicināt šādas organizācijas izveidošanu, norādot, ka nepieciešams rūpīgi izvērtēt, kuri latviešu inteliģences pārstāvji būtu pieaicināmi kā organizācijas vadošās personās.

Nenotikusī ekskursija

1926. gadā padomju pilnvarotais pārstāvis Aleksejs Černihs savā ziņojumā VOKS vadībai norādīja, ka Rīgā ar padomju diplomātiskās pārstāvniecības aktīvu atbalstu tiek komplektēta grupa ekskursijas braucienam uz Padomju Savienību un starp potenciālajiem ekskursantiem būtu iekļaujami (vai uzaicināmi piedalīties šādā ekskursijā) tie redzamie latviešu inteliģences pārstāvji, kurus vēlāk varētu izmanto topošās biedrības darbā. Šajā ziņojumā padomju diplomāts ir pieminējis Raini un Bruno Kalniņu, sniedzot arī viņu raksturojumus. “Par Raini: viņš ir lielākais latviešu dzejnieks. Politiskās ietekmes nav.

Sociāldemokrāti viņu virza dažādiem amatiem tikai vārda dēļ. Virzīts par Valsts prezidentu, bet ievēlēts netika, par ko bija ļoti apvainojies. Droši vien sociāldemokrāti virzīs viņu par prezidentu arī nākamajās vēlēšanās, ja, protams, Rainis nenomirs. Par Bruno Kalniņu: ievērojams sociāldemokrāts, viens no galvenajiem labējiem sociāldemokrātiem. Nesen bijis ar strādnieku delegāciju Ļeņingradā, no turienes atgriezies ar izmainītu nostāju. Sācis biežāk iegriezties pie mums (tas ir, padomju sūtniecībā), aktīvi mēģina tuvināties ar mūsu (PSRS) strādnieku sporta kustību. Iekšpolitiski joprojām paliek komunisma ienaidnieks.” Tāpat Černihs norādīja, ka Kalniņam nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību, jo “šo personu var apstrādāt, tā kā viņš vēl ir ļoti jauns”.

Tiesa, jau jūnijā, kad bija pienācis laiks ekskursantu delegācijai doties uz PSRS Bruno Kalniņa vārds no potenciālajiem padomju sadarbības partneriem bija izslēgts, jo Aleksejs Černihs ziņoja VOKS priekšsēdētājai Olgai Kameņevai par to, ka Bruno Kalniņš ir “paveicis neiedomājamu cūcību”, – uzņemoties delegācijas vadību, atrunājis braukt Raini uz PSRS un arī pats atteicies braukt, līdz ar to 1926. gadā šāds brauciens nenotika. Kā raksta Aleksejs Černihs: “Esmu noskaidrojis pie sociāldemokrātu centrālkomitejas, tad šādas rīcības cēlonis ir viņu partijas CK ieteikums Kalniņam un citiem sociāldemokrātiem uz PSRS nebraukt, jo pastāv bažas, ka sava ekspansīvā un impulsīvā rakstura dēļ Rainis var palikt Padomju Savienībā.” Jāteic, ka gan padomju pārstāvniecības darbinieki, gan VOKS Baltijas nodaļas ierēdņi savos ziņojumos vairākkārt bija norādījuši, ka viņi ļoti gribējuši Raini aizvest vizītē uz Padomju Savienību un cerējuši uz viņa palikšanu šajā valstī, jo “šādam solim Raini varētu mudināt satikšanās ar Pēteri Stučku un viņa sievu – Raiņa māsu Doru”.
1929. gada 25. aprīlī Rīgā notika Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS (Sociālistisko Padomju Republiku Savienība) tautām dibināšanas kopsapulce, kurā tika paziņots par organizācijas izveidošanu. Šādas biedrības izveidošana atbilda padomju pilnvarotās pārstāvniecības un VOKS pārstāvniecības Latvijā iecerēm. Par biedrības priekšsēdētāju kļuva Rainis, bet pēc viņa nāves – rakstnieks Pāvils Rozītis. Tieši viņa vadībā bija noorganizēta arī pirmā lielā biedrības aktivitāte – padomju grafiķu darbu izstāde Rīgā 1929. gada beigās.

Buksējošā biedrība

Trīsdesmito gadu sākumā VOKS vadība Maskavā izrādīja neapmierinātību ar Latvijas biedrības darbu. Tā 1929. gada decembrī VOKS vadībai iesniegtajā pārskatā par Kulturālās tuvināšanas biedrības ar SPRS tautām darbību bija atzīmēts, ka Maskava ir ļoti neapmierināta ar biedrības priekšsēdētāja Pāvila Rozīša darbību, kurš neesot izrādījis pietiekamu entuziasmu padomju iekārtas propagandas jomā, un piedāvā viņu nomainīt, taču darīt ieteica to ļoti uzmanīgi, jo Pāvilam Rozītim simpatizējot Latvijas plašsaziņas līdzekļi, izņemot melnsimtniecisko presi. Nākamo gadu VOKS ziņojumos par darbību Latvijā tika vairākkārt atzīmēts, ka Latvijas biedrības darbība ir neapmierinoša un daudz pasīvāka un sliktāka nekā analogas biedrības darbība Lietuvā. Padomju puse arī apgalvoja, ka biedrības valdē ir ļoti maz Padomju Savienības īsteno draugu un biedrība nevēlas īstenot VOKS izstrādāto padomju “pastiprināto māksliniecisko eksportu” Latvijā. 1935. gada 15. decembra atskaitē vadībai par savu darbību Latvijā VOKS pārstāvis minējis, ka “Latvijas–PSRS kultūras tuvināšanās biedrība gan pastāv, taču faktiski tā neko nedara”.

Savukārt biedrības valde sūdzējās par to, ka tā ir pilnībā atkarīga no VOKS nevēlēšanās ar Latvijā dibināto veidojumu sadarboties. Daudzas biedrībā iecerētās idejas netika realizētas: nenotika vairākas iecerētas padomju mākslinieku viesizrādes Latvijā, jo acīmredzot Maskava šādas aktivitātes neuzskatīja par nepieciešamām; padomju puse bieži neapstiprināja to ekskursantu sarakstus, kuri vēlējās biedrības organizētajos braucienos apmeklēt Padomju Savienību. Daudzos gadījumos VOKS vadība uzskatīja, ka potenciālo ekskursantu vidū ir personas, kuras nespēs patiesi novērtēt padomju iekārtas priekšrocības, vai gluži vienkārši starp ekskursantiem nebija pietiekami nozīmīgu personību. Iespējams, ka ekskursiju dalībnieku neapstiprināšana un pašu nevēlamību Padomju Savienībā var skaidrot ar to, ka daudzi no ekskursantiem vēlētos apciemot vai satikties ar saviem PSRS dzīvojošajiem radiniekiem, kuri tobrīd varbūt jau bija represēti.

VOKS pārstāvji Latvijā atskaitēs ziņoja, ka pēc 1934. gada 15. maija autoritārā apvērsuma Latvijas–PSRS kultūras biedrības darbība esot krietni samazinājusies. “Pēc apvērsuma Latvijas biedrības darbība ir pamirusi, un tā faktiski beigusi pastāvēt. [..] Pēc apvērsuma apmēram 50 % no tiem, kas agrāk ar mums kontaktējās, ir zaudējuši sakarus, arī individuālie kontakti ir pazuduši,” teikts VOKS Baltijas sektora 1935. gada atskaitē.

Pēdējais cēliens

Trīsdesmito gadu beigās Kulturālās tuvināšanas biedrības ar SPRS tautām veica pārreģistrēšanos un ieguva zaļo gaismu savai darbībai no Latvijas Republikas oficiālajām varas iestādēm – Ārlietu ministrijas un Sabiedrisko lietu ministrijas. Tādējādi Latvijas Republikas oficiālā vara centās demonstrēt savus labos nodomus attiecībās ar Padomju Savienību.

Pavisam citi nodomi attiecībā uz šo biedrību bija padomju speciālajiem dienestiem. Trīsdesmito gadu beigās padomju pārstāvniecība Latvijā ar VOKS starpniecību sāka aktīvu darbību, lai iesaistītu biedrībā kreisi noskaņoto inteliģenci. Īpaši jāatzīmē padomju sūtniecības padomnieka Ivana Čičajeva un sūtniecības pirmā sekretāra Mihaila Vetrova darbība šajā jomā. Pēdējais no 1937. gada līdz 1940. gada vasarai paralēli savam oficiālajam diplomātiskajam amatam bija arī VOKS pilnvarotais pārstāvis Latvijā. Tieši Vetrova darbības laikā sākās aktīvi mēģinājumi no padomju redzes viedokļa kūtrās Kulturālās tuvināšanas biedrības ar SPRS tautām vietā radīt kādu Maskavai pieņemamāku kreisāku un komunistiskāku organizāciju. Tā kā šis nodoms nerealizējās, nācās izlīdzēties ar latviešu kreiso aprindu inteliģences pārstāvju pulcēšanu ap jau esošo biedrību.

Acīmredzot tā nav sakritība, ka pēc padomju okupācijas 1940. gada 21. jūnijā Maskavas diktāta iespaidā sastādītajā Augusta Kirhenšteina marionešu Latvijas Tautas valdībā bija četri Kulturālās tuvināšanas biedrības ar SPRS tautām aktīvisti un tuvu stāvoši cilvēki: pats Kirhenšteins, Pēteris Blaus, Jānis Jagars un Jūlijs Lācis.