Latvijas noslēpumi: "Russo-Balt" automobiļu rūpnīcas sākums un gals

Par to, ka Rīgā vispār sāka ražot automobiļus, jāpateicas krīzei dzelzceļa vagonu būves nozarē un Krievijas zaudējumam krievu–japāņu karā. Krīze piespieda Rīgā esošās Krievijas–Baltijas vagonu fabrikas ("Russko Baltijskij vagonnij zavod") īpašniekus meklēt jaunu biznesa nišu, savukārt nule sakāvi karā piedzīvojušie krievu militāristi bija spiesti domāt par armijas modernizāciju un mehanizāciju. Viens no šiem militāristiem bija ģenerālis Šidlovskis, kurš vienlaikus bija arī vagonu rūpnīcas akcionārs, un tieši viņš 1906. gadā nāca klajā ar priekšlikumu Rīgā ražot automašīnas un lidmašīnas. Protams, ar domu, ka šo tehniku varēs izmantot armijas vajadzībām.

Vagonu fabrikas darbiniekiem šajā jomā nebija pilnīgi nekādas pieredzes, tādēļ nācās meklēt palīdzību no malas. Par glābēju kļuva Beļģijā autobūves jomā strādājošais jaunais inženieris Žiljens Poterā, kuru pierunāja braukt uz Rīgu un no nulles izveidot automobiļu ražotni. Edvīna Liepiņa grāmatā Rīgas auto minēts, ka sākumā ārzemniekam bijis grūti sastrādāties ar vietējiem speciālistiem, kuri lielākoties bija latvieši, taču ar laiku abas puses tomēr pierīvējās un iemācījās strādāt kā vienota komanda.

Pāris gadu laikā tika iegādāts tiem laikiem moderns ražošanas aprīkojums, izstrādāti projekti, un 1909. gada vasarā bija gatavs pirmais "Russo-Balt" automobilis. Sākumā ražošanā izmantoja daļu importētu detaļu, taču vēlāk lielāko daļu sāka izgatavot tepat Rīgā. Rūpnīca ražoja vairāku modeļu automašīnas, tostarp arī kravas auto armijas vajadzībām. 1912. gadā "Russo-Balt" automobiļu fabrikā strādāja vairāk nekā 300 cilvēku, un te varēja montēt vienlaikus 40 automobiļus – tiem laikiem tas bija ļoti pieklājīgs skaits. Līdz Pirmajam pasaules karam "Russo-Balt" saražoja vismaz 623 automašīnas. Ražīgākais bija 1912. gads, kad tapa 264 mašīnas ar "Russo-Balt" logo. Tas nebūt nebija maz, jo, piemēram, itāļu "Alfa-Romeo" tolaik izgatavoja tikai 205, bet "Bugatti" 140 auto gadā. Diemžēl līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai divi "Russo-Balt" automobiļi – viens atrodas Maskavas Politehniskajā muzejā, bet otrs tepat Rīgas Motormuzejā. Arī pašai "Russo-Balt" automašīnu rūpnīcai nebija lemts ilgs mūžs – Pirmā pasaules kara laikā to evakuēja uz Krieviju, un juku laikos tā vienkārši tika aizlaista postā.

Vai par Rīgas rūpnīcas sasniegumiem tolaik zināja arī citur Eiropā? Zināja gan, un kā vēl! Jau no pirmās dienas Rīgā Žiljens Poterā ļoti labi apzinājās labas reklāmas nozīmi, bet automobiļiem nebija labākas reklāmas par uzvarām autosacīkstēs. Automobiļu ēras rītausmā sacensības, kurās dalībnieki mēroja lielus attālumus no vienas valsts uz otru, bija ļoti populāras, un žurnālisti tās plaši aprakstīja. Tādēļ jau 1909. gadā tika pieņemts lēmums pieteikt pirmo "Russo-Balt" automašīnu autobraucienam Sanktpēterburga–Rīga–Sanktpēterburga. Divdesmit trīs spēkratu konkurencē Poterā vadītais "Russo-Balt" finišēja ceturtais. Pirmajai reizei nebija slikti.

Nākamajos gados "Russo-Balt" pievērsās Eiropas apgūšanai. Par galveno braucēju kļuva tolaik Krievijā labi pazīstamais autožurnālists Andrejs Nagels, kurš ar "Russo-Balt" uzbrauca Vezuvā, bet 1912. gadā prestižajā Monako rallijā ar īpaši sacensībām būvētu auto (aprīkotu ar Rīgā ražotajām "Provodnik" riepām) 196 stundās veica 3257 kilometrus no Sanktpēterburgas līdz Monako. No 84 dalībniekiem finišu sasniedza tikai 40 – vairumu iegāza negaidīti lielais aukstums, jo pasākums norisinājās ziemā. Grāmatā Rīgas auto pat minēts, ka Nagels ceļojuma sākumā, vēl būdams Krievijas teritorijā, esot organizatoriem sūtījis telegrammu ar tekstu: “Es atbraukšu, ja mūs neaprīs vilki un mēs dzīvi nenosalsim.” Neaprija un nenosala. Vēl tajā pašā 1912. gadā "Russo-Balt" piedalījās autobraucienā no Krievijas līdz Spānijai un izcīnīja balvu par izturību. 1913. gadā "Russo-Balt" arī godam piedalījās braucienā apkārt Vidusjūrai, ieskaitot Sahāras tuksnesi. Auto visus pārbaudījumus izturēja godam un izpelnījās ārzemju preses uzmanību.

Bagātnieku auto

Lai gan "Russo-Balt" bija nenoliedzami kvalitatīvs automobilis, tam piemita viens trūkums – cena.

Salīdzinājumā ar citu Eiropas autoražotāju produkciju "Russo-Balt" mašīnas bija mazliet dārgākas. Piemēram, tā laika "Renault" auto Krievijas cenās maksāja ap 5000 rubļu, "Russo-Balt" atkarībā no modeļa – 5500 vai pat 7000 rubļu. Tādēļ pa kabatai tas bija tikai ļoti turīgiem cilvēkiem. Un tādu cilvēku netrūka cariskajā ģimenē. Pats Nikolajs II gan brauca ar ārzemēs ražotām automašīnām, taču liels "Russo-Balt" produkcijas cienītājs bija viņa brālēns, lielkņazs Konstantins Konstantinovičs, kuram esot piederējuši trīs šīs markas automobiļi. Tomēr dārdzības dēļ gluži tik liela pieprasījuma, kā bija cerēts, pēc "Russo-Balt" mašīnām nebija, savukārt cenu politiku laika trūkuma dēļ piekoriģēt neizdevās, tā kā drīz vien sākas Pirmais pasaules karš. Taču par darba trūkumu rūpnīca nesūdzējās, jo tās lielākais klients bija Krievijas armija.