Hanss Kristians Andersens un astoņi pārējie pasaules lielākie neveiksminieki

Persona: Roberts Skots

Nodarbošanās: polārais ekspresis.

Stāsts. Patiesībā britu karaliskās flotes virsnieks Skots nebija kaut kāds sestās paaudzes čeļuskinietis, taču, saņēmis virspavēlniecības piedāvājumu vadīt britu polāro ekspedīciju uz Antarktīdu, viņš saprata, ka šajā līkopā iegūst lieliskas karjeras iespējas. Pēc diviem (plus abas ziemošanas) sestajā kontinentā pavadītajiem gadiem, atklājis Edvarda VII pussalu, Transarktisko kalnu grēdu un izložņājis Viktorijas Zemi, mājās viņš tika sagaidīts kā visas impērijas varonis. Te viņš saņēma vai visu Vecās pasaules valstu ģeogrāfu biedrību zelta medaļas un 1910. gadā devās uz Antarktīdu vēlreiz ar ģenerālo misiju – atklāt Dienvidpolu! Taču šoreiz čaļiem negāja jau kopš paša sākuma – nosprāga ne tikai motorkamanas, bet arī Mandžūrijas poniji, kas sevi bija labi pierādījuši piekrastes teritoriju apgūšanā, bet nespēja turēt līdzi kontinentālajiem laikapstākļiem. Tā nu smagās kamanas zēniem nācās vilkt pašiem. 1912. gada 17. janvārī Skots sasniedza planētas galējo dienvidu punktu, bet liela bija viņa vilšanās priekšā redzam galveno konkurentu norvēģu karogu un viņu jarla Roalda Amundsena pirms 33 dienām rakstīto vēstuli. Angļi, protams, nekad nepadodas, un pēc astoņiem mēnešiem glābēji viņu sasalušās miesas atrada 20 kilometrus no piekrastes bāzes nometnes... Tieši Skotam pieder frāze, kuru bravūrīgu padarīja Divu kapteiņu autors Kaverins. Oriģinālā tā skanēja šādi: meklēt un atrast, neatrast un nepadoties!

Lūzera koeficients: 7. Es domāju, ka Skots un viņa vīri patiesībā jau nomira tajā brīdī, kad ieraudzīja Dienvidpolā vijamies skandināvu karogu.