Kultūras ziņu vadītāja Kristīne Komarovska un viņas drosmīgās izvēles

Pārmaiņas inducēja tas, ka pārdegi, vai bija kādi trauksmes signāli, kas liecināja, ka esi uz izdegšanas robežas?

Lai kaut kas dzīvē izdotos, ir par to jādeg; es degu un nodegu (smejas). Strādāju radio un televīzijā, darbs man ļoti patika, tā laikam arī bija vislielākā nelaime. Ja patīk tas, ko dari, tad gūti pamanīt tādas spilgtas izdegšanas pazīmes. Jā, biju nogurusi, brīžiem pat aizkaitināta. Bija momenti, kad likās, viss ir stulbi – es esmu stulba, konkrētais projekts ir stulbs, apkārtējie ir stulbi, cīnījos ar dusmām, milzīgu kategorismu. Pēc kara jau visi gudri – tagad zinu, ka brīžos, kad piemeklē dusmas, ir jāatrod laiks sev – jāizbrauc uz jūru, jāieelpo svaigs gaiss, jādara tas, kas iedvesmo un patīk. Tad ilgtermiņā būšu vesela. Tagad to saku arī saviem draugiem – ikvienam ir tiesības paņemt brīvu dienu, pateikt darbā, ka, lai turpmāk pilnvērtīgi strādātu, šo piektdienu vajag brīvu. Šķiet, mums, latviešiem, ir raksturīgi baidīties priekšniecībai jautāt laiku savai mentālajai veselībai. Ideālā variantā labam vadītājam ir pienākums ieraudzīt, kad darbinieks sāk izdegt un piedāvāt viņam atpūsties. Manuprāt, tas raksturo tādu emocionāli inteliģentu sabiedrību – skatāmies paši uz savu garīgo stāvokli un pavērojam arī citus.

Pusgadu pavadīji Grieķijā. Ko grieķi dara citādāk?

Viņi kavē. Sākumā bija ļoti grūti pierast, ka, piemēram, pasniedzējs var kavēt 40 minūtes no lekcijas vai beigās neierasties vispār. Dusmojos, uzskatīju to par necieņu. Bet viņi to nedara aiz ļauna prāta. Viņi māk plūst pa dzīvi, to baudīt. Mēs Latvijā esam ļoti punktuāli. Taču, kad atbraucu, sapratu, ka punktualitāte ir laba tikai tad, ja tas, ka kāds kavē, otram neizraisa negatīvas emocijas. Latvija, ja kāds nokavē kaut vai 10 minūtes, otrs uzreiz ir īgns, apvainojas vai dusmīgs. Spēja savaldīt savas emocijas ir tikai pašsaprotama inteliģenta cilvēka rīcība.

Kādi ir grieķu vīrieši?

Ļoti vīrišķīgi.

Kas ir vīrišķīgs vīrietis?

Vīrišķība ir kaut kas tāds, kas vai nu piemīt, vai nepiemīt. To nevar tā mākslīgi radīt. Tās ir manieres – prasme atvērt sievietei durvis, padot mēteli, pavilkt krēslu. Tā ir vispārēji cieņpilna attieksme pret sievieti. Grieķis mācēs tev pienākt klāt un apjautāties, vai jūties labi, vai viss kārtībā. Latvijā reti kad vīrietis sievietei piedāvās krēslu, palīdzēs novilkt mēteli. Vīrišķīgam vīrietim nepiestāv vērpt kaut kādas intrigas, būt nenoteiktam, nespēt pieņemt lēmumus. Man šķiet, ka Latvijā mani vienaudži ir transformējušies no vīriešiem par čaļiem. Gribas jautāt, kāpēc tās stiprās latviešu sievietes – mātes – savus dēlus ir izaudzinājušas par tādiem puikām. Negribu vispārināt, varu dalīties tikai novērojumos, kas šajos gados veikti.

Ir teiciens – ka sievietei ir jākļūst par vājo dzimumu, sievišķīgai, tad vīrietis kļūs vīrišķīgs. Piekrīti?

Nē. Tas taču ir absurdi, kāpēc man būtu jāizliekas, ka nevaru ieskrūvēt spuldzīti vai sasniegt savas karjeras virsotnes tikai tādēļ, lai vīrietis sajustos kā stiprais dzimums. Protams, ka varu viņam sievišķīgi pajautāt, vai viņš var ieskrūvēt to lampu, un blakus stipram vīrietim sieviete var sajusties un arī sajūtas vājāka, atslābst no “visa varēšanas” sindroma. Bet, ja viņš ir lamzaks, kuram desmit reižu jāatgādina par spuldzīti, un beigu beigās pašai tā jāieskrūvē, tad par kādu “neatļautu” vīrišķību mēs vispār runājam? Ja vīrietis, ejot uz randiņu, kaunas uzdāvināt puķes, aizbildinoties – nu, ko es tagad viņas staipīšu līdzi. Tad jau arī sievietei uz randiņu nav jāpucējas – nu ko tad es tagad pucēšos, slinkums. Tas ir attieksmes jautājums.

Kā ir studēt, kad tev vairs nav 25 gadi?

Mans solis sākt studijas 29 gadu vecumā ir daudzus iedvesmojis. Šā gada laikā esmu saņēmusi daudz vēstuļu ar vārdiem: “Arī es esmu uzsācis mācības augstskolā!” Tas tikai nozīmē, ka cilvēki vēlas sākt mācības arī pēc 25 gadu vecuma, taču baidās. Kā to savienot ar darba un ģimenes dzīvi? Kā iejusties atkal studenta ādā? Kā justies kā nezinītim? Tas ir mīts, ka līdz ar augstskolas sola pamešanu cilvēka izglītības ceļš beidzas. Tas ir pilnīgi normāli, ja nepārstājam mācīties un augt visa mūža garumā, vienalga, vai tas ir augstskolā, kursos vai pašizglītošanās ceļā. Kā ir mācīties? Grūti! Mācības nav vienīgais, kas piepilda manu ikdienu. Ir darbs Latvijas Televīzijā, tagad arī darbi ar fondu Viegli, Lielo Ķīnas laternu festivālu Lietuvā. Tomēr pāri visam tieši diplomātijas maģistra studijas ir lielais izaicinājums. Ironiski, ka man netrīc rokas un kājas, kad vadu Kultūras ziņas, turpretim, ja jādodas auditorijas priekšā un jārunā par kādu starptautiskās diplomātijas tematu, zaudēju valodu. Studijas ir ārpus manas komforta zonas, tomēr savu izvēli nenožēloju.

Nesen nosvinēji 30. dzimšanas dienu. Ir kādi atklājumi?

Tagad izvērtēju savas dzīves 30 gadus, tas noteikti ir atskaites punkts manā dzīvē, kā jau visiem. Viens no pēdējiem atklājumiem par sevi – ļoti bieži esmu pārdzīvojusi, ka varētu kādam nepatikt. Nereti esmu sevī turējusi tādas destruktīvas domas – ka es taču varēju izdarīt labāk, pateikt citādāk, būt perfektāka. Citkārt tas sakāpinātais perfekcionisms pašai pret sevi ir gaužām neveselīgs. Nepamatota vainas apziņa. Un līdz ar to šķiet, ka arī apkārtējiem ir tikpat augstas prasības pret mani, kaut gan reālajā dzīvē tā nav. Absurdi. Piemēram, ja man tika atteikts pasākums, ilgi analizēju, kāpēc tā, jutos slikti, meklēju vainu sevī. Tagad esmu sapratusi, ka ne vienmēr stāsts ir par mani. Var būt pasākumi, kuriem kā vadītāja, rīkotāja vai producente vienkārši neesmu piemērota. Un tas nav par mani. Sapratu, ka cilvēks pēc dabas ir egoists, viņš tāpat domās, ko gribēs, un lielākoties par sevi, nevis mani. Atskārtu, ka tas, ko citi domā par mani, ir viņu problēmas, man par sevi jādomā labu, jo jau tā esmu pārpārēm kritiska pret sevi. Vienmēr esmu bijusi godīga, taisnīga, uz sarunu vērsta, man nav raksturīgi kaut ko darīt ar ļaunu prātu, tāpēc ir bezjēdzīgi uztraukties, vai visiem esmu pietiekami laba. Šogad pilnīgi izjutu mirkli, kad pārstāju būt atbildīga par citu cilvēku domām. Tagad varu pateikt un arī nepateikt to, ko patiesībā domāju, un mani tas vairs nesatrauc. Apzinos, ka varu kādam nepatikt, un tās ir viņa tiesības, bet tas neietekmē manu pašsajūtu.

Kā ir ar sevis mīlēšanu? Runā, ka sieviete sevi tā līdz galam iemīl tikai pēc 30 gadu vecuma?

Pirmām kārtām tas, vai sieviete sevi mīl vai – tieši – pretēji nicina, nāk no viņas pašas, tomēr šī sevis mīlēšana ir arī cieši saistīta ar blakus stāvošo vīrieti. Sākumā tas ir tēvs, pēc tam mīļotais. Ja kādā dzīves posmā kāds no šiem vīriešiem liek justies nepietiekamai, neatzītai vai pat nemīlētai, tas atsaucās arī uz sievietes iekšējo pasauli. Vīrietim vienmēr ir izvēle – graut savu sievieti un teikt, kā viņai nav, vai, pat ja viņā tā labā ir mazliet, teikt, ka viņai ir viss. Manā dzīvē mamma biežāk saka, ka esmu vislabākā, visskaistākā, vistalantīgākā. Tētis ir skopāks savos vārdos. Taču ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi, arī tad, kad teicu, ka pametu darbu, eju studēt, braucu uz Grieķiju; viņi varbūt nesaprata, bet vienmēr zināju, ka man ir pamats, lai kas arī dzīvē notiktu, vieta, kur atgriezties.

Trīsdesmit gadu slieksnis tradicionāli kultivē uzskatu, ka tas ir pēdējais brīdis precēties, vīt ģimenes ligzdiņu, laiks bērniem, bet tu ņem un otrreiz iestājies augstskolā. Vai jūti sabiedrības spiedienu?

Jā, noteikti. Atminos, pat televīzijas interviju, kurā tika izgriezts žurnālista jautājums man – Kristīn, un kad tad tev būs bērni? Man tas šķiet tik neadekvāts, nekorekts un galēji personisks jautājums. Vai sabiedrība vispār ir gatava dzirdēt atbildi? Varbūt šie bērni var būt, iespējams, nevar, varbūt sieviete nemaz negrib bērnus. Tas ir tas pats jautājums, ka man ir tiesības kādam nepatikt. Tāpat sievietei ir tiesības negribēt bērnus. Tāpat domāju, ka nav māksla radīt bērnus, māksla ir viņus izaudzināt par labiem cilvēkiem. Varu šodien aiziet uz ballīti un palikt stāvoklī, un ko tad? Nav svarīgi, ko citi domā. Svarīgi ir satvert savu laimes recepti – cita sieviete rod piepildījumu bērnos un mājas dzīvē, cita – izpaužoties profesionāli. Un dienas beigās domāju, cik daudz tā ir izvēle, cik daudz likumsakarības. Šobrīd negribētu ne ar vienu mainīties vietām. Es zinu, ka man vēl viss ir priekšā, un tā ir ļoti laba sajūta!