100 lietas Latvijas simtgadei. 1947. gads: LPSR KRIMINĀLKODEKSS
Raņķu pagastā Tautas tiesa bargi soda labības dedzinātājus un kaimiņieņu slepkavniekus – Vētru ģimeni. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1947. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1948. gads.
1947. gadā nekādas lielās 18. novembra svinības mūsu tēvzemē nevarēja notikt, jo visapkārt bija bandīti, dedzinātāj, laupītāji, slepkavnieki, kaitnieki un visi pārējie deģenerāti, kuriem nav laika domāt par valsti un tās labklājību. Lasot 1947. gada Latvijas „brīvās preses” izdevumus tā vien šķiet, ka viena puse tautas to tik vien dara kā kaitē visam, kas labs un cēls, bet otra puse tautas daļa mežonīgi cīnās ar šiem slepkavniekiem un razbainiekiem. Kas nu šādā laikā par svinēšanu!? Tāpēc 1947. gada lieta ir LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) KRIMINĀLKODEKSS, kuru savā darbā un principos izmantoja, kā kādā padomju kulta filmā teikts, pati humānākā tiesa pasaulē – padomju tiesa.
Pat 18. novembrī jārīko tiesas un kaitnieku vaņģošanas akcijas. Par to, kas bija ievērojamākais notikumus Kurzemes hercogistes dižgara dzimtajā pilsētā 1947. gadā ziņo laikraksts „Padomju Kuldīga”:
„18. novembrī 1. iec. Tautas tiesa sodīja Emīliju Vētru ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, viņas mietu Erni Vētru – uz 10 gadiem un nepilngadīgo dēlu Jāni Vētru – uz 8 gadiem.
Sodītie 1946. gada 23. septembrī nodedzināja Raņķu pagasta „Bajāru” labības šķūni. Ugunsgrēkā aizgāja bojā visa vēl neizkultā labība.
Šā gada 4. februārī nepilngadīgais J. Vētra, savas mātes sakūdīts un māsas Ernas atbalstīts, nošāva „Aizupjos” dzīvojošo pilsoni Annu Doniņš, kura redzējusi šķūņa dedzinātājus nozieguma vietā.
Šā gada 12. maijā nepilngadīgais J. Vētra aplaupīšanas nolūkā smagi ievainoja pilsoni Mariju Briedi. Bez tam noziedznieki izdarījuši arī vairākas zādzības. Daži Raņķu pagasta iedzīvotāji zinājuši par Vētras ģimenes noziedzīgo rīcību, bet, atriebības baidīdamies, nav par to informējuši izmeklēšanas iestādes. Taču šāda izturēšanās nav pareiza. Visiem pilsoņiem pienākas tiesu iestādēm sniegt nekavējoties ziņas par noziedzīgiem elementiem, lai padomju tiesa tos sauktu pie likumīgas atbildības un ātri likvidētu viņu noziedzīgo darbību”.
Jāteic gan, ka 1947. gadā „brīvās, padomjzemes saules apmirdzētās” Kursas novada žurnālistika kliboja un apriņķa prokuratūras jaunākā jurista Z. Kibiša reportāžā ne ar pušplēstu vārdu nav minēts, kas Vētras ģimeni pamudināja uz tik „drausmām” neģēlībām – vai tā cīnījās mežabrāļu pusē, vai pēc saviem ieskatiem rīkojās ar savu padomju varas nozagto īpašumu, vai vienkārši no padomju kopsaimniecības šķūņa paņēma sauju graudu, lai paglābtos no bada nāves, kas viņus piemeklējusi Staļina paradīzē...?
