Stāsts par kakadu
Tas notika dievu svaidītajā Bali salā. Tās austrumpiekrastē, netālu no publiskajām peldvietām, pie nelielas upes ietekas Indijas okeānā, bija ciems.
Pareizāk – nojume, tiesa, visai iespaidīga – savus piecsimt kvadrātmetrus plaša. Un piestūķēta kā humpalu paradīze – ar šūpuļkrēsliem, čuguna gludekļiem un trumuļiem, gliemežvākiem, tamtamiem, lokiem, nažiem, autentiskām segām, šķiet, Vestindijas kompāniju pieredzējušām ledeņu un cepumu skārda kārbām. Bet galvenais – tur svabadi ganījās baltie pāvi, pērļu vistas, kaut kādi zosveidīgie, taču ģenerālais protagonists sēdēja uz laktas. Melnais kakadu. Kad nebiju salas vidienē, katru dienu nācu viņu raudzīties. Tā nu viņš sēdēja pie savas ūdens bļodas – ne piesiets, ne citādi savaņģots. Pēdējā dienā domāju aiznest kādu cienastu un no brokastu tiesas nez kāpēc izvēlējos rambutānu. Nu, tādu lielķirša lieluma sarkanadatainu augli ar baltu mīkstumu. Melnais cienastu pieņēma aristokrātiski cēli, bet rambutāns viņam nemitīgi krita ārā no knābja. Kad jau ceturto reizi to biju viņam atdevis, man pieskārās papagaiļa mēle – tā bija cieta kā akmens! Bet pat ar izlobīto un ēdamo augļa versiju kakadū netika galā... Sasodīts, vajadzēja kukulī nest mango vai papaiju!
Tagad, vēl nesenā aukstumā un iekaisuša zoba pilnīgi izčakarēts, es atminos Budas svētīto salu, melno kakadu, un man kļūst silti!
