Elīna: “Vectēvs bija liels patriots un kaismīgs hokeja skatītājs. Visi valsts svētki tika svinēti un visas hokeja spēles vienmēr tika skatītas pa TV. Pēc vectēva aiziešanas reiz, kad ar ģimeni sanācām kopā valsts svētkos (vecvecāku mājā), pēkšņi ieslēdzās TV un tur rādīja hokeju. Visi viens uz otru skatījāmies un vaicājām, kuram ir pults. Pults stāvēja uz plauka otrā istabas galā. Visa ģimene sapratām uzreiz, ka vectēvs sveicina svētkos.”

Līga: “Man kaimiņos dzīvoja jauna sieviete ar meitu un slimu mammu. Bijām labās un draudzīgās attiecībās. Kādu dienu kaimiņienes meita atskrien pie manis un saka, ka oma dīvaini uzvedas. Aizejot uz kaimiņu dzīvokli, konstatēju, ka oma nomirusi. Kamēr gaidījām kaimiņieni no darba, meitene dzīvojās manā dzīvoklī. Zvans pie durvīm, abas ar meiteni skrienam atvērt durvis, bet tur neviena nav... Zvanu dzirdējām abas. Tāds zvans ir bijis arī kaimiņienes māsai.

Juta: “Tas gan nebija pēc aiziešanas, bet pirms. Bijām ar mammu blakus vecvecmammai, burtiski stundas, pirms viņa aizgāja, viņa ik pa laikam pamodās, lai atkal aizmigtu. Vienu brīdi viņa atkal atmodās un ar acīm visu laiku sekoja kaut kam līdzi pa istabas griestiem un pēkšņi saka – “Kur man tieši jāiet?” Mēs ar mammu, maigi sakot, bijām šokā. Un tad mums abām bija sajūta, ka ome kavējas, jo negrib, lai mēs redzam viņas aiziešanu, grib, lai atvadāmies un braucam prom. Pēc pāris stundām omītes vairs nebija…”

Signe: “Mantoju no vecvecākiem dārzu ar vasarnīcu, vecmamma nomira, un dārzā pēkšņi nekas neaug, koki sāk bojāties, lepnākā agrā pojene neuzziedēja, gurķi šogad nebūs. Sēžu un domāju, sakritība vai kas vienkārši?”

Indra: “Māsa nāca sapnī un teica, ka salst kājas, vairākas reizes! Pastāstīju mammai! Mamma teica, ka zārkā kurpes tikai uzlika uz kājām, jo nevarēja uzvilkt! Mamma paņēma māsas mīļākās kurpes un aizgāja, ieraka kapiņa kājgalī! Māsa sapnī man stāstīja, cik ir mierīga un laimīga un vairāk nav bijusi man sapņos!”

Kkvedere: “Vīra mammai ļoti nepatika viens skapis virtuvē, kurš bija tāds pussabrucis. Viņa visu laiku savam vīram teica – salabo, vēl Kikai (man) vai kādam uz galvas uzkritīs. Protams, tas nenotika, bet skapis arī netika salabots padsmit gadu laikā. Un burtiski stundu pēc mums pazvanīja no slimnīcas, ka viņa aizgājusi, mēs dzirdam milzīgu blīkšķi. Skrienam mājās skatīties – kas, kur un kā, izrādās virtuvē tas skapis ar visu saturu nogāzies un izšķīdis.”

3_____1__2__: “Janvāris, mēģinu naktī aizmigt, bet neizdodas, jo pa galvu skraida domas par specifisku cilvēku (kāds viņam bija talants zīmēšanā, viņa dzīvi, utt.), mammas labākās draudzenes dēlu. Ar viņu kontaktā esmu pāris reizes mūžā tikai bijusi. Tonakt vēlāk aizmiegu, un nākošajā dienā, runājot ar mammu uzzinu, ka puiša vairs nav starp dzīvajiem. Joprojām liekas savādi, ka neļāva aizmigt domas par cilvēku, ar kuru ikdienā un pat svētkos netiek uzturēts kontakts, un iepriekš sarunās nav pieminēts.”

Sanita: “Pirms tēta aiziešanas logā nositās liels dzenis. Pirms zaudēju vēl vienu tuvu cilvēku, pie manis atlidoja balts balodis ar melnu kakliņu. Trīs dienas viņš nāca pie manas mājas. Un vienā vakarā lidoja man pie loga, visu nakti gulēja pie manas mājas zem dēļiem. Nākamajā rītā putniņu atradu dārzā mirušu. Tad pat ap to pašu pulksteņa laiku aizgāja arī tuvais cilvēks. Tik zīmīgi tas likās.”

Linda: “Nekad logos putni nav skrējuši, vienā rudenī tas notika divas reizes, pie guļamistabas loga. Viens mazāks un pēc kāda mēneša otrs lielāks. Drīz pēc tam mēs zaudējām nedzimušo meitiņu, pēc pusotra mēneša aizgāja vīra ome.”

Sendija: “Regulāri nāk sapņos, bet visspilgtākie – tantei bija mīļas sarkanas sandales, viņa atnāca sapnī un prasīja tās kurpes. Ierakām kapa kopiņā. Ome bija ļauns cilvēks, nebija kontakts ļoti daudz gadus. Sapnī bija sasaukta visa ģimene, arī aizgājusi tante, visiem pēc kārtas prasīja piedošanu par savu negantumu.”

meness_dimants: “Pirms gandrīz deviņiem gadiem nomira mans tētis. Kad ar mammu atnācu mājās no apbedīšanas biroja, sekcijai bija izgāzti plaukti ar traukiem. Vēlāk man zvanīja nepazīstams numurs un klusēja – kad atzvanīju, numurs neeksistēja.”

Diāna: “Nomira vecāmāte. (Tēta mamma). 5 dienas vēlāk viņai bija bēres. Daudz cilvēku, pilna lielā krematorijas zāle. Pati kremācijas notika vēl dažas dienas vēlāk, tajā dienā, kad kremēja, mums nodega pirts. Skaista guļbūve. Viņa gadiem sūdzējās, ka nav nekad bijusi mūsu pirtī, bet, kad bija kādi pasākumi, kurināja pirti, viņa negāja... Tā nu mēs vēl šodien smejam, ka “paķēra līdzi” pirti. Es neticu pārdabiskajam, bet šī bija tāda interesanta sagadīšanās.”

Aija: “Nākamajā dienā pēc tēva bērēm pamodos, jo sajutu, ka gultas kājgalī kaut kas smagi iesēžas. Domāju – kaķis, bet tad dzirdēju smagu cilvēka elpošanu. Paskatījos – gultas kājgalī neviena nebija. Un pēkšņi mājas pirmajā stāvā atskanēja troksnis, kādu mājā nekad nebiju dzirdējusi. Es kaut kā uzreiz nodomāju – tētis atnācis, un priecīga nogāju pirmajā stāvā un sāku šiverēt pa virtuvi. Pēc brīža mans tā brīža draugs nonāca lejā un uzreiz blakus telpā atskanēja troksnis, it kā pie sienas būtu bijis smags.”

Santa: “Tētis nomira, kad man bija 8 gadi. Vienīgo reizi, kad viņu sapnī redzēju, man bija 30 gadi. Man bija operācija, mierīgi varēju neizdzīvot, es saucu tēti miegā, lai paņem mani sev līdzi, skrēju viņam pakaļ, viņš gāja no manis tālāk un pateica, ka vēl nav laiks. Mani paņems, kad man būs X gadi. Dzīvosim, redzēsim, vai piepildīsies. Par izteikto gadu skaitu – mani apmierina.”

Līva: “Manai vecmammai pirms aiziešanas nāca pie gultas bērni ar ziediem. Opis pirms nāves pamodās, skatās uz mums un saka: “Tevi zinu, Tevi arī, bet Tevi nē.” Kad aizgāja brālis, tad 40. dienā, kad visi kopīgi atcerējāmies, pie sienas bija trīs klauvējieni. Pirms mammas māsai pateica, ka brālis aizgājis, viņai uz galda stāvēja lilijas, un pēkšņi viens zieds sācis liekties uz augšu un leju. Kad aizgāja mana mamma, tad dzirdēju, ka kāds ar roku brauc pa manu somu. Bet nevienu neredzēju, tikai dzirdēju.”

Sandra: “Sāka zvanīt sienas pulkstenis, kurš četrus gadus stāvēja.”

Ruta: “Manam tēvam svētums bija viņa auto, kuru deva tikai man braukt, manam vīram ne, kaut gan profesionāls šoferis. Kad nomira, manam vīram nācās sēsties pie stūres bēru organizēšanā. Kā viņš ar durvīm dabūja pa ausi. Nekāda vēja nebija, un pēc tam nāca man sapņos un pārmeta, ko mēs esam ar garāžu izdarījuši. Tikai nedaudz pārbīdījām dažas lietas un tik pedantiski atpakaļ nenolikām. Kad vīra tēvs aizgāja, pār dārzu pāršalca liels vējš, kaut gan bija karsta bezvēja diena.”

Viktorija: “23. decembris, sēžam, ēdam bēru mielastu, un no kaut kurienes uzrodas taurenis un lidinās pa zāli.”

Iluta: “Kad nomira ome, viņa pēc tam zvanīja manai mammai un sauca viņas vārdu. Mamma pārbijusies man zvanīja un teica, kas noticis. Pameklēju internetā, bija neskaitāmi stāsti, kur mirušie tiešām zvana.”

Madara: “Man arī bija jocīgi, dienā, kad mamma nomira, es vakarā sēdēju, stādīju bēru sarakstu ar cilvēkiem, kas jāaicina, un paņēmu viņas telefonu, lai dabūtu visus vajadzīgos numurus. Pašā vakarā zvanīja svešs numurs, pacēlu, otrajā pusē neko saprast nevarēja, tikai raudāja un raudot pateica “atvaino” un nolika.”

Sanita: “Pēc tēta aiziešanas divas naktis pēc kārtas viņš nāca pie manis sapnī. Pirmajā naktī, lai pateiktu, ka viņam viss ir labi, kopā pastaigājāmies, jokojāmies, šo to pateica. Otrajā naktī viņš piegāja pie mājas loga ar savu kaķi klēpī, lai parādītu, ka ir atkal kopā. Tas bija viņa mīļais kaķis, par kura nomiršanu, tētis stipri pārdzīvoja. Stāvēja un smaidīja. Pamodos ar tik siltu sajūtu. Viņš mani mazliet nomierināja, jo mēnesi pirms nāves, atradās reanimācijā un vairs tā arī nepajokojām.”

Elvis: “Kad mūžībā devās mana mamma, pēc dažām dienām redzēju viņu sapnī. Viņa bija apmaldījusies un nezināja, kur iet. Centos viņai parādīt, bet viņa nesaprata un bija apmulsusi. Vēl pēc dažām dienām atkal viņu redzēju sapnī. Šoreiz smaidīgu, priecīgu un apmierinātu. Nezinu, ko tas viss nozīmēja, bet līdz tam otram sapnim es biju patiešām satraucies.”

Iveta: “Otrajos Ziemassvētkos pirms vakarā dievkalpojuma aizgāju atgulties. Pie manis sapnī atnāca tētis, viņš tajā laikā slimoja, ļoti cieši apskāva un teica, ka vairs netiksimies. Atceros, ka teicu viņam, ka viņš mani skauj pārāk cieši. Kad pamodos, man paziņoja, ka tētis ir miris. Šis apskāviens man ļāva no viņa atvadīties un bija emocionāli vieglāk.”

Ina: “Kad mamma bija slimnīcā, es biju ciemos pie draugiem un pēkšņi sajutu aukstumu, kas iziet cauri visam ķermenim. Paskatījos, ka visi logi ciet, neviens cits neko nesajuta. Pēc pāris minūtēm saņēmu zvanu, ka mamma aizgājusi.

Kad vecmamma nomira, virtuvē grabinājās veļas auklas, gaisma slēdzās iekšā–ārā. Viņas guļamistabā bija krusts pie sienas, ko tante noņēma, bet katru rītu krusts bija atpakaļ pie sienas.

Anna: “Vecmamma mirusi jau septiņus gadus, šonakt redzēju visas viņas māsas un māsu meitas, sēdēja pie manis ap apaļo ēdamgaldu, un man rokās bija mana 1.3 gadus vecā meitiņa, kura pieskārās katrai no radu dāmām pie vaiga un noteica, ka ir laimīga atkal sajust savas māsas un māsu meitas. Es tik ļoti ilgojos pēc savas omītes.”

Santa: “Kad nomira vīra ome, dienu pirms bērēm mazgājos dušā, un pie durvīm pieklauvēja, es atvēru, neviena nebija, tā bija diezgan biedējoša sajūta. Man paziņa teica, ja pieklauvē, tad tas nozīmē, ka mirušais dod ziņu par to, ka nomirs vēl kāds, un tieši pēc 5 dienām nomira mans onkulis.”

Agnese: “Kad tētis gulēja slimnīcā, viņam dedzinājām smaržkociņus. Konkrēti vienu ļoti skaistu vaniļas aromātu. Pēc viņa nāves es ik pa laikam šo aromātu jūtu aizplīvojam sev garām. Citreiz kaut kur dabā, mežā, citreiz pilsētā.”

Laura: “Gandrīz 10 gadus atpakaļ atpūtos pie ezerveidīgas ūdens tilpnes. Mēs, 5 cilvēku grupa, peldamies ar piepūšamo matraci un viss oki. Te pēkšņi es sāku slīkt. Viss labi. Tiekam līdz krastam, redzam, nāk negaiss. Salasām visu, braucam mājas. Iekšā tāda dīvaina sajūta. Aizejam gulēt, un no rīta 4 vai 5 vecmamma nomirusi. Vēl tagad domāju, vai tā kā dabīga atlase bija vai kāds izvēlējās, kuru no dzimtas ņemt.”

Līga: “Jutu kad mirst vecāmamma un bioloģiskais tēvs. Un pēc nāves vēl 2 mēnešus katru vakaru viena laika staigāja vecāmamma pa māju. Un kad ar draudzenēm atpūtamies, pēkšņi ienāca virtuvē vecāmamma, un nolamāja un aizgāja (bija jau mirusi). [Draudzenēm] bija dīvaina sajūta, un spogulī kaut kas atspīdēja.”

Inese: “Kad omīte (dāma ar nešpetnu humoru) aizgāja, vakaru pirms apbedīšanas visa ģimene sanācām kopā un pārrunājām lietas nākamajai dienai. Vārdu pa vārdam, stāstu par stāstam, un pamazām sākam no viņas istabas nest ārā dokumentus, cilāt pierakstus. Drīz vien gaisā sākām sajust ļoti nejauku, neaprakstāmu smaku. To sajuta visi, atskaitot brāļa draudzeni, neskatoties uz to, ka viņa kopumā ir ļoti jūtīga pret dažādiem aromātiem. Sapratām, ka omas mantas jāliek atpakaļ un jāļauj paiet tām 40 dienām.”

see_me_now_x: “Kad baba nomira, viņas istabā regulāri modinātājs zvanīja.”

Laura: “Dažus gadus atpakaļ dzirdu, ka meita raud histēriski no otras istabas nakts vidu, skrienu un prasu – kas ir, saka, ka pamodās, un mazs, nepazīstams puika vienkārši stāv blakus viņas gultai un skatās virsū. Un kad viņš saprata, ka viņa redz viņu, kluva loti priecīgs, bet viņa nobijās un sāka raudāt. Bija pagājušas 2–3 dienas, kad mans tētis nomira. Es viņai jautāju, vai tas varētu būt bijis vectētiņš maza puikas izskatā, teica, ka jā, ka viņš viņai negribēja pārī darīt, viņa vienkārši ļoti sabijās.”

vitako13: “Kad biju padsmitniece, ar lidmašīnu nositās mans krusttēvs. Kad uzzinājām šo faktu, vecāki aizbrauca pie krustmātes, un es paliku mājās viena. Un vienā brīdī sajutu riktīgi aukstu vēju gar kājām. Jāpiebilst, ka tas bija decembris, un dzīvoklī visi logi bija aizvērti. Viena un vienīgā reize, kad šo “vēju” jutu.”

Ingus: “40. dienā pēc radinieces bērēm, pusdienu laikā, pieminot viņu, beidzās elektrība uz laiku, lampiņas nespīdēja. Pēc brīža ieslēdzās, bija parasta diena.”

Edgars: “Dzīvnieki... Nekad iepriekš neredzēti un tādi it kā iepriekš redzēti, bet ar galīgi dīvainu uzvedību. Plus suņa dīvaina riešana uz tukšu vietu. Tas pirmajās dienās.”

Samuels: “Neticiet, dārgā tauta, muļķībām, burvestībām un māņiem. Visu izsaka sirdsdomas. Un ticība uz to, Kas dāvā dzīvību mūsos.”

Aija: “Vecmamma stāstīja, ka īsi pēc vectēva aiziešanas viņa jutusi, ka viņas gultā kaut kas apsēžas. Nobijusies. Nekustējusies, aiztaisījusi acis un ignorējusi. Un tad pēkšņi kāds sācis gultu pamatīgi kratīt. Tad gan viņa piecēlusies gultā sēdus un skaļi teikusi: “Ilmār! Ja tev ir kas man sakāms, tad saki to citādākā veidā un nebaidi mani!” Gulta pārstājusi kratīties, bet nekas cits vairs nav noticis.”

Ina: “Apstājies sienas pulkstenis – tieši tēta miršanas laiks. Pamanīju tikai pēc vairākām dienām.”

Egita: “Nu, bija man tāds atgadījums. Tikko bija aizgājis mūžībā mammas draugs. Braucām no kapiem mājās, un nezinu, kas man lika iestrēgt pie zaļā signāla krustojumā, kad pa šoseju, uz kuras bija sarkanais signāls, pabrauca garām divas mašīnas ar ārzemju numuriem... Es biju lielā šokā, bet nu noteikti kāds mūs no mākoņu maliņas sargāja... Pēc šā gadījuma es vienmēr pārliecinos, vai visas mašīnas apstājušās uz aizliedzošā signāla...”

ed.s911: “Vecvecmamma sapnī atvadījās no manis, novēlēja labu dzīvi. Zīmīgi, ka nekad viņa nav bijusi sapņos. Pēc pāris dienām uzzināju, ka viņa ir nomirusi.”

Elēna: “Vectēvam bija mašīna, busiņš, vienmēr pats taisīja un pēdējie, kas brauca ar to, biju es un tētis, kādu laiciņu tā mašīna gāja, teiksim tā, klausīja, bet, kad vectēvs nomira, mašīna neiet, un neviens nespēj sataisīt, tā arī stāv.”

Un kāds ir jūsu stāsts?

Nāvējoša baktērija: kādus nelūgtus viesus gaida Latvijā