Pēc vairāku gadu pārtraukuma esi atgriezusies TV ekrānos – raidījumā Aina studijā!. Kā tu televīzijā jūties?

Ir liels gandarījums, ka tava kompetence tiek novērtēta neatkarīgi no gadiem. Jūtos vajadzīga, un ir tik labi, ka netiek domāts tikai par lineāro laiku, kas ved uz novecošanos, jo pieredze jau nenoveco, ja vien pats neesi kļuvis galīgi senils un spēj paškritiski uz sevi paskatīties.

Saņemot šo piedāvājumu, pirmā izjūta bija, ka esmu laika mašīnā, kuru nevaru kontrolēt, tā vienkārši brauc uz priekšu – un gadi brauc uz priekšu. Laika mašīna mani iesviedusi atpakaļ, bet tagad esmu cits cilvēks. Pa šo 20 gadu pauzi, kas man bijusi TV jomā, daudzas lietas ir mainījušās. Domāju, tagad esmu kļuvusi drošāka, pārliecinātāka un labāk zinu, ko es gribu, neļaujos tādai sadarbībai, kurā atņem manu personības amplitūdu, kā tas bija pirms 20 gadiem, kad biju maza skrūvīte lielā sistēmā. Tad man nebija pat izpratnes, kā tāda televīzijas sistēma strādā un cik daudz cilvēku katra raidījuma tapšanā ir iesaistīti.

Interesanti – visus dēvē par TV sejām jeb personībām, bet nereti realitāte ir tāda, ka tava personība ļoti tiek apdraudēta un patiesībā tev ir tikai izpildītāja loma. Tā bija ļoti liela dzīves skola! Arī atsauksmes par mani tolaik bija visādas, un dažkārt jutos ļoti ievainojama un neaizsargāta.

Taču pārmaiņas ir notikušas, un tās ir pozitīvas. Arī tajā, ka ar savu būšanu ekrānā aizstāvu sievietes, kurām ir pieredze un kuras ir vēl darboties spējīgas. Turu pozīciju, ka mēs vēl varam būt noderīgas un iedvesmot, ka vēl varam dot kādas jēgpilnas idejas. Tāpēc raidījumam Aina studijā! teicu jā. Jo daba saka – iespēju ar gadiem paliek arvien mazāk.

Vai sanāk, ka šis aicinājums vadīt raidījumu tev bija kā pārsteigums? Tev šķita, ka tagad sasniegts tāds vecums, ka uz televīziju vairs neaicinās?

Jā, tieši tā! Pa šo laiku jau jauna paaudze ir izaugusi! Citreiz satieku pieaugušus cilvēkus, un viņi saka – vai tu atceries, ka es kā bērns biju tavā sarunu šovā Aina? Ja saglabā atvērtību, ka pie horizonta kaut kas peld, nevis nolaid acis, nokar ausis un domā, ka vairs nevienam neesi vajadzīga, tad šādas iespējas nāk.

Raidījuma sezonas filmēšana ir noslēgusies, un, protams, ceru, ka būs arī nākamā, jo komanda pa šo laiku ir ļoti labi sastrādājusies. Mani viesi ir cilvēki, kas dalās savā pieredzē, un raidījums ir īpašs ar to, ka tam nebija uzrakstīts ļoti konkrēts scenārijs. Vadlīnijas, protams, bija, bet es ļāvos. Cilvēki reizēm jautāja, ko es raidījumā viņiem prasīšu. Atbildēju – nezinu! Un es tiešām nezināju, teicu – uzticamies un ļaujamies, kaut kādu zupiņu jau kopā uzvārīsim un centīsimies, lai pašiem tā garšo. Arī redaktorēm lūdzu – uzticieties man! Jūs esat izdarījušas savu darbu. Bet es esmu kā raķete! Jūs esat tās, kas izdara darbu, lai raķeti palaistu. Es varu jums teikt paldies par sagatavošanos, bet tālāk uz pogām spiežu un raķeti vadu es – un process ir autonoms, autentisks. Tas atbilst saukļiem – esi īsts, patiess, nebaidies no emocijām.

Es redzu, ka tev patīk būt tai raķetei!

Man patīk! Melotu, ja teiktu, ka nepatīk. Sevišķi, kad es jūtu – raidījuma komanda elpo. Pēdējā periodā mums tas īpaši izdevās, bet, kad ir vislabāk, tad ballīte beidzas. (Smejas.) Un par to es baigi skumu. Bet tā tas notiek.

Vai tu esi no tiem TV cilvēkiem, kuri sevi ekrānā skatās, vai tomēr ne?

Es skatos. Man tas iemācīts no Ainas šova laikiem – lietuviešu producents to deva kā uzdevumu. Viņš teica – tevi vērtēs, mācies novērtēt pati, mācies no sevis, lai kļūsti stiprāka. Vissvarīgākais tiesnesis esi tu pati. Šis producents man bija dievs, es klausīju! Viņš ir ļoti talantīgs un prata ievadīt šajā nezināmajā kā mentors.

Skatījos savus ierakstus un tiešām vērtēju. Piemēram, redzēju – tur es par daudz ķiķinu, tur par daudz aizraujos un mētāju rokas. Tad apņemos – nākamreiz būšu ieturētāka. Bet, kad sākas jaunā filmēšana, tas aizmirstas un tu atkal esi tu pats. (Smejas.) Un, man šķiet, tā arī ir vērtība – ka tu esi tu pats, nevis zaķītis, kam viss ir pareizi. Ja ēterā, piemēram, pārsakos, es sevi izlaboju un nepārdzīvoju – jo tas ir cilvēcīgi, mēs taču esam dzīvi.

Vai nāk prātā kāds raidījums vai temats, kas tev pašai bija īpašs un no kura tu paņēmi jaunas atziņas, neraugoties uz savu psihoterapijas speciālistes pieredzi?

Apskatīto tēmu loks ir ļoti plašs. Pirms Lieldienām bija tāds raidījums, kur doma bija salikt kopā reliģisko pieeju un tautas tradīcijas un diskusijā paskatīties, vai mūsdienās tas var pastāvēt līdzās. Piedalījās mācītājs Krists Kalniņš, dziedātāja Rūta Dūduma-Ķirse un viena suitu sieva – ieradās tautas tērpā un ar visiem sklandraušiem!

Krists raidījumā runāja tā, ka es apraudājos. Es atkal tūlīt raudāšu atceroties... Katrs viņa teikums aizgāja šeit (piesit roku krūtīm). Jutos kā mazā dievkalpojumā – viņš runāja par savām vājībām, par to, ka katru dienu iet to grūto ceļu, kurā mēģina nepazaudēt sevi šajā trakajā skrējienā, kurā esam mēs visi. Viņš runāja bez moralizēšanas. Tas mani aizkustināja no matu galiņiem līdz papēžiem. Jutos laimīga, ka sarunājos ar tādu personību, no kuras nāk tāds lādiņš, tāda vertikāle! Tas man bija neviltots pārdzīvojums un dziedināšana, ko nevar aizmirst.

Ir bijuši arī tādi raidījumi un stāsti, kas aizkustina līdz kaulam. Pašiem par pārsteigumu, cilvēki raidījumos ir ļoti atvērušies un runājuši par dziļām sāpēm, piemēram, par bērniņa zaudēšanu, par spontāno abortu. Viena sieviete – Dace, kurai piedzima nedzīvs bērniņš, – teica: visgrūtākais bija redzēt savu bērniņu zārkā. Viņa stāsta, un man tāpat kā citām mammām uzreiz acu priekšā ir bilde, kā tas varētu izskatīties.

Ir tik labi, ka šajā laikmetā sāpes mums nav jānorij un jāpaliek tikai racionāliem. Ka drīkstam sarunās nodot savu pārdzīvojumu, cilvēcību. Pret to man ir ļoti liela pietāte. Pat nav jāuzdod jautājums, kāpēc viņa ir tik ļoti atklāta. Viņa pati zina, kāpēc to dara. Tas ir šīs mammas spēks – atvērt savas visdziļākās sāpes. Jo sievietei nav nekā smagāka, kā zaudēt savu bērnu. Un visu šo ceļu izstāstīt, iziet pa maziem solīšiem, kā tas ir – gatavoties jau miruša bērniņa dzemdēšanai, kā ir piedzīvot dzemdības, kā – atvadīties no viņa.

Arī pati esi piedzīvojusi bērniņa zaudēšanu. Vai vari padalīties, kā tev bija atvadīties no viņa un kā tev tajā laikā pietrūka?

Jā, esmu piedzīvojusi sava bērniņa nāvi. Es ļoti ilgi turēju to sevī iekšā. Atvadījos ļoti personīgi. Mani dvīnīši piedzima priekšlaikus, bija ļoti maziņi un tika ielikti inkubatorā – tādā kā kupoliņā. Un neņēma ārā, kamēr nebija drošības par viņu veselību. Anniju izņēma ātrāk, bet puisīti atstāja inkubatorā pie sistēmām. Ārsti bija racionāli un teica, ka dara, ko var, un nezina, kā būs. Man bija intuīcija, ka es izglābšu vienu, bet no viena man būs jāatsakās. Naktī es aizgāju pie puisīša, viņš vēl bija kupoliņā. Un no rīta viņš nomira. Laikam tā ir – ja esi ar sevi dziļā kontaktā, tev daba pasaka priekšā, kā būs. Mammām ir jāuzticas savai intuīcijai, tas ir ļoti svarīgi. Jo informācijas apkārt ir ļoti daudz, bet vislielākā gudrība ir mammas sirdī, intuīcijā. Tāda ir dzīve. Tu radi bērnu, bet, ja ko radi, pastāv arī zaudējuma iespējamība. Tas ir tik brīnumains process, kurā nav nekādu garantiju.

Manam bērniņam nebija zārciņa un nebija bēru. Es nezinu, vai no manas puses tā bija pareiza rīcība. Vienkārši nevarēju iedomāties to bildi, ka es viņu redzēšu mazā zārciņā. Šķita, ka tagad man ir jāapkopo visi spēki, lai no riska zonas izvilktu meitiņu. Ka tam, lai ieraudzītu otru savu bērnu mazā zārciņā, man nebūs resursu. (Aina raud.)

Ir pagājuši divdesmit gadi, un daudzas lietas ir mainījušās, piemēram, mammām tagad ir pieejams atbalsts, par šādiem notikumiem runā, un tev uzreiz nav jāmetas atpakaļ dzīves ritmā, jātiek galā ar uzdevumiem, kam tu jaunībā nemaz neesi gatava, tu pat neaptver, kas tas ir un kas notiek. Man šķiet, svarīgi ir arī tas, ka šodien saviem bērniem drīkst pieskaitīt arī tos, kuri ir zaudēti spontānā aborta rezultātā. Ka, ja veido dzimtas koku, tajā tiek iezīmēti arī viņi – agrīnā grūtniecībā zaudētie bērniņi. Tās dvēselītes bija atnākušas.

Tas ir tas emocionālais dziļums, kurā reizēm ir vērts nolaisties un nebaidīties no tā. Lai tā cilvēcības dobīte tiek aplaistīta. Šādas dziļas tēmas nav jārunā tikai psihoterapeita kabinetā. Reizēm, kad cilvēki draudzējas, viņi aizdomājas – par ko tad mēs īsti sarunājamies, kāds ir mūsu kopābūšanas saturs? Vai draugiem uzticam šīs dziļās lietas, vai arī vienkārši labi pavadām laiku? Protams, šodien ir ekskluzīvi atrast laiku, lai pavadītu to kopā, taču reizēm ir svarīgi šo laiku pavadīt tā, lai piepildītu sirdi. Ir brīnišķīgi, ja cilvēks aiziet pie neitrāla cilvēka – speciālista, kurš var izturēt šādas smagās jūtas. Bet kādreiz starp draugiem ir tik liela tuvība, ka viņi ir uz vienas frekvences un var uzticēt viens otram to savu daļu, kas ir visintīmākā, kurā ir kādas sāpes. Reizēm to ir neveikli uzklausīt, jo cilvēki nezina, kā izturēties, kad otrs pārdzīvo. Taču pamazām par šādām tēmām var pieradināties runāt. Ir ļoti vērtīgi atrast šādu oāzi, kur draugu lokā var dalīties un smelties. Tas mums sabiedrībā ir neapgūts lauks.

Piekrītu, ka neapgūts. Mēdz būt arī tā, ka tev kāds tuvinieks piezvana un saka – nu, kā jums klājas? Jums taču viss labi, vai ne?

Jautā un paši atbild! Man sāp šāda paviršība, nevērība. Reizēm es šādu jautājumu uzdevējus atļaujos konfrontēt – laikam ar gadiem kļūstu neiecietīga. (Smejas.) Mani tādas lietas sāk kaitināt! Ir svarīgi atrast labu mirkli, kad nostopēt šo ātrvilcienu, kurā esam, un teikt – ja tu man uzdod jautājumu, vai tu būtu tik mīļa un paklausītos atbildi? Citreiz, kad šādi negrib dzirdēt atbildi, var rasties sajūta – tātad es neesmu interesanta? Vai arī sajūta, ka starp mani un šo cilvēku nav iespējama lielāka tuvība, paļāvība. Ja reiz nav pacietības klausīties.

Vasarā tu piedalīsies vecākajai paaudzei veltītajā festivālā Zelta ritmi, un tava kā lektores tēma ir attiecību tiltu būvēšana un stiprināšana starp paaudzēm. Sanāk, ka par attiecībām mēs runājam visu mūžu, lai gan šķiet – ja sasniegta dzīves otrā puse, šim jautājumam tā kā vajadzētu būt atrisinātam.

Man ir viens piemērs galvā. Mamma un pusaudze meita, sarežģīts attiecību posms. Vairāk darbojos ar meitu, meitenei ir tāds identitātes meklēšanas posms un vienlaikus ļoti sliktas attiecības ar mammu. Un, kad ar mammu runājos, domāju – kā lai iedodu viņai to spēju sniegt meitai patiesu klātbūtni? Šad tad pēc sarunām meita pati sāka teikt, lai pasaucam mammu. Reiz šādā mirklī mamma emocionāli tika aizskarta, viņā parādījās emocijas, un pie savām emocijām viņa pielika vienu teikumu – meitiņ, tu nevari iedomāties, kam esmu izgājusi cauri. Un meitenei parādījās par mammu interese, bet man – cerība, ka starp mammu un meitu saikni var atjaunot. Patiesa klātbūtne ir nozīmīga. Bērnam neatkarīgi no vecuma ir jāparāda, ka tu neesi tikai monstrs, kas visu var un kontrolē. Tad atjaunojas savstarpējā cieņa un interese. Un tad tā grāmata veras vaļā un bērnam ir iespēja pamazām par mammu uzzināt kaut ko vairāk. Piemēram, kāpēc mamma nerunā ar māsu, brāli vai citu radinieku, kāpēc kāds radinieks nekad neierodas uz viesībām. Tā ir dzīves skola, kas notiek ģimenē. Mamma no sevis var iedot to, ko zina, pastāstīt, ko patiesībā par to domā, nepasludinot, ka tā ir vienīgā patiesība. Es to redzu tā, tu, iespējams, to redzi citādi.

Pirms vairākiem gadiem meita man uzdāvināja tādu grāmatu, kurā jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem par manu dzīvi. Tas ir jauki! Jo meita taču ļoti daudz par mani nezināja.

Kas vēl dzīves otrajā pusē ir jāmācās par attiecībām? Kāpēc jāturpina mācīties attiecības?

Vecākiem dzīves otrajā pusē saviem bērniem ir jāļauj dzīvot savu dzīvi, nedrīkst dzīvot viņu dzīvi. Es pati sevi visu laiku uzmanu, lai manis bērniem nav par daudz. Labāk lai viņiem manis pietrūkstu, nekā esmu par daudz! Šad tad es jūtu ilgošanos pēc viņiem un tad pastāstu par savām vajadzībām, lai apmierinātu savas ilgas – satikties, darīt kaut ko kopā. Šad un tad, ne jau katru nedēļu. Iezīmēju tradīcijas, kurās es gribu būt klātesoša. Palīdzēt vai vienkārši piedalīties – vienalga, kādā formātā, jo jūtu sirdī ilgas pēc saviem bērniem. Un man ir jārūpējas, lai esmu saviem bērniem patīkama. Ja es būšu nūģe, tad viņi satiksies vai zvanīs man tikai pienākuma pēc, bet to es ļoti negribu. Tad tā ir mana atbildība – kā savu dzīvi padarīt dzīvīgāku.

Domāju par šo tematu no abām pusēm – lai nepalieku tāda skumja, ar mēmu pārmetumu pret saviem bērniem, ka nav zvanījuši jau vairākas nedēļas. Bet, ja dēls nav piezvanījis kādu mēnesi, tad noķeru sevī šo sajūtu – ilgas. Un tad iekšēji ar sevi sarunājos – kāpēc viņš man nepiezvana, vai tad savā aizņemtajā ikdienā man nevar atrast piecas minūtes? Bet to es viņam skaļi nesaku. Kad noķeru šīs ilgas, zvanu pati un apjautājos, kā klājas, dodu viņam signālu – man tevis pietrūkst. Zvanu nevis tādēļ, lai viņu kontrolētu, lai viņš man atskaitītos, bet lai vienkārši aprunātos.

Piemēram, meita, izlasījusi sociālajos tīklos, izstāstīja, ka mans dēls ir saņēmis gada pedagoga apbalvojumu; viņš strādā Ventspils mūzikas skolā. Domāju – bitīt matos, tas taču ir baigais notikums, vai tad viņš nevar man piezvanīt un dalīties savā priekā! Fūrija manī pamodās! Zvanīju pati, dēls sāka taisnoties, ka nav zinājis un tamlīdzīgi, bet es teicu – mīļais, lūdzu, atceries, ka mana mammas sirds no tā barojas. Mēs varam nesatikties, bet mana sirds tev seko līdzi. Tavi panākumi un dalīšanās ar tiem man iedod tādu degvielu, un jūtos piesaistīta ģimenei – kamēr vien elpoju. Viņš saka, lai darbi paši runā. Jā, darbi runā, bet dalīties priekā – tas ir tik vērtīgi! Jo no mammas nebūs ne skaudības, ne nenovīdības, būs tikai dubults prieks. Jo man taču nav vienalga, ko tu dari.

Tas ir kolosāli, ka tu zvanīji un šo izrunāji, nevis apvainojies un sāki sevī rūgt.

Jā, un, ja sāk rūgt, tad beigās no tās mīklas vairs neko nevar uzcept, jo pārrūgusi. Tie arī ir tie attiecību tiltiņi – es paņemu savu materiālu un eju būvēt, un tad aicinu: vai tu vari arī no savas puses atnest kādu baļķīti, lai starp paaudzēm izveidojas stabilāks tiltiņš? Proporcijai jābūt samērīgai, lai pieaugušiem bērniem nav spiediena un sajūtas, ka vecāki grib dzīvot viņu dzīvi. To ļoti bieži var dzirdēt no pieaugušiem bērniem – ka vecāku viņu dzīvē ir par daudz, nu cik var! Bet, ja varētu vienoties par attiecību kvalitāti, ka mēs abpusēji kaut ko ik pa brīdim šim tiltam pieliekam, un vienalga, kurš to sāk darīt pirmais...

Un tālāk parādās jautājums, kā izveidot vēl arī citas attiecības, lai nav attiecības tikai ar bērniem.

Jā, viens faktors ir piederības veidošana ģimenei. Turklāt tu kā vecāks jau esi trešais attiecību loks – vari būt klāt tikai tik, cik abām pusēm ir patīkami. To jāmācās sajust. Un runāt, ja kaut kā pietrūkst. Bet pārējais laiks ir ar kaut ko jāaizpilda. Nedrīkstētu pārāk ierauties sevī, jo ir svarīgi dabūt enerģijas apmaiņu ar citiem. Tu sēdi pie televizora un patērē citu dzīves – un tam nav ne vainas, ja tas aizņem tikai daļu laika –, taču dzīvais kontakts ir neatsverams. Kad notiek festivāls Zelta ritmi, to var tik labi redzēt – tās priecīgās sejas, sapucējušās dāmas, kā kolektīvi danco vai dzied un šiverē. Tā atmosfēra sniedz iedvesmu, un iedvesma var iekustināt tavu ikdienu tā, ka sāc domāt – mūsu rajonā arī ir deju kolektīvs, koris, kāds grāmatu klubiņš, varbūt jāiesaistās. Lai var justies piederīgs un satikt dzīvus cilvēkus, jo tā ir cita vērtība – nevis sarunāties tikai pa telefonu.

Klātienes komunikācija mēdz būt tik grūta.

Jā, bet tāpēc ir iespēja izvēlēties. Mēs esam jau tik viedas, ka izvēlamies, ar ko, kāpēc, cik daudz un kādā sakarā komunicējam. Mazāk ir vairāk – man ļoti patīk šis teiciens. Tie var būt arī tikai daži cilvēki, ar kuriem tu jūti piepildījumu. Cilvēkam nevajag masas, nevajag piedalīties visos pasākumos, kā trakai skriet no kora uz dejām, tad uz kulinārijas kursiem un vēl kaut kur. Ja to vari, tad skrien, bet visiem to nevajag. Katram ir citas vajadzības. Ja gribi iet dziļumā, tie būs daži cilvēki, ar kuriem kopā tu vari paklusēt, būt tāda, kāda esi, kad nav jāiespringst, nav jādomā, ko teikt un ko neteikt. Tādu cilvēku ir maz. Laime ir tiem, kuriem ir pārbaudītas attiecības, senas draudzības, kurās varbūt ir puds sāls kopā apēsts – attiecībās ir rūdījums. Šādās attiecībās var būt noslēgti arī savi kontrakti, piemēram, es savai draudzenei esmu pateikusi – ja jūti, ka ar mani vairs kaut kas nav kārtībā, tu būsi pirmā, kura man to pateiks, apsoli man to! (Smejas.) Abpusēji šādi esam vienojušās.

Kontrakti ir dažādi. Zinu kaimiņienes, kuras ir apsolījušās viena par otru turēt rūpi, jo dzīvo vienas. Taču viena man saka – es to otru vairs nevaru izturēt, jo viņa visu laiku runā tikai par slimībām. Es saku, ka laikam tad tas kontrakts vairs nestrādā. Jo, ja tas tev liek slikti justies, tad ir jāsamazina šī kontrakta daļa. Ja kaimiņienei kaut kas kaiš, tu vari viņai uzvārīt zupiņu, bet, ja tas tevi nomāc, tev ir tiesības ar viņu vairs tik daudz laika nepavadīt. Bet tu vari arī riskēt, mēģināt konfrontēt un teikt – ja tu runāsi par slimībām, es pie tevis vairs nenākšu. Var būt arī tieša valoda. Ierobežot, lai cilvēki nenolaižas līdz līmenim, kad visa pasaule griežas tikai ap viņu problēmām. Lai sāk mācīties saprast, ka tas saindē gaisu. Var pateikt kaut ko, bet mazākā dozā, lai tas neaizpilda visu laiku, ko varam pavadīt kopā, lai nav tā, ka viens visu laiku vaid, bet otrs ir uzklausītājs.

Ko tad, ja uzklausītājs mēģina teikt, bet vaidētājs sāk vēl vairāk vaidēt un apelēt, ka nav neviena cita, kam šo uzticēt?

Tad jāsaka – pasaki konkrēti, kas tev kaiš, es piezvanīšu, noskaidrošu, ko var darīt lietas labā. Sarunu var vest uz risinājumu.

Nevis atstāt indi, kas izplatās.

Jā. Nevis sūdzēties, sūdzēties, sūdzēties, bet meklēt risinājumus. Ja vienam nav spēka to atrisināt, tad var risināt kopā. Tiem, kas ir stiprāki, ir jātur vadība savās rokās, nevis jācieš kopā un kādā brīdī jāsāk dusmoties.

No vienas puses, šķiet, ka cilvēka dzīve ir tik vienkārša un skaista, bet no otras…

…sarežģīta. Jo, redz, ar gadiem tās sliktākās rakstura īpašības kļūst spilgtākas. Žēl. Kādreiz aizbraucu uz kādiem senioru klubiņiem, un uzreiz ir redzams, kurš tur ir pārņēmis vadību. Reiz ievēroju, ka tā ir viena dominējoša kundze, bet pārējās puktojas. Domāju – man kaut kā šai kopienai ir jāpalīdz, jo citām nav drosmes. Vairs neatceros, ko konkrēti šai kundzei pateicu, bet idejiski: ja tu esi kopā ar citiem cilvēkiem, tad tas ir kā dziedāt korī – ir jādzird citu balsis. Atceros, ka ļoti sen mani meta ārā no kora, jo man ir pārāk spēcīga balss. Lika palikt pēc stundām.

Lai paliec pēc stundām un mācies dziedāt klusāk?

Lai mācos dziedāt kopā, jo es neesmu soliste. Un tas ir jāiemācās. Koris, manuprāt, ir ļoti labs attiecību simbols. Tagad dzied soprāni, tagad basi. Un katra kopa skatās vienā virzienā, ir savā frekvencē. Ja ir runa par socializēšanos, tad mēs esam spiesti pieklājīgi rēķināties ar otra cilvēka robežām, negrūsties virsū ne fiziski, ne emocionāli. Bišķiņ pieturēt to savu nešpetno raksturu, citādi tevi atstās uz kora pēcstundām. (Smejas.) Vai teiks – tu korim nederi, dziedi solo savā dušā.

Un tomēr korim ir diriģents.

Pasākumā diriģents ir cilvēks, kurš dod norādes un savāc visus kopā, bet dzīvē diriģents esi tu pats. Un tu diriģē savu emociju orķestri. Ja tev ir slikti, atrodi kādu cilvēku, pie kura tu vari vērsties pēc palīdzības, bet neizmanto viņu. Ja tu ej pēc palīdzības, tā nav izmantošana, tas ir pašcieņas jautājums.

Dzīves otrajā pusē būtu vēlama paškritika. Pieņemšana, ka tu vairs neesi tik dižs un vairs nevar tā – kā māku, tā dziedu, viss mūžs ir nodzīvots, kāda vaina! Tieši vecumā ir jākļūst uzmanīgākam pret savām rakstura īpašībām, ja vien gribi turēties pie dzīves ar cilvēkiem, kuriem vēlies būt patīkams. Nevis izdabājošs, sevi noliedzošs, bet patīkams cilvēks. Kurš, sevi cienot, ciena arī otru.

Tāpēc, kad sakām – jaunības maksimālisms –, mēs piedodam to.

Jā, jo tur vēl priekšā ir ceļš. Bet dzīves otrajā pusē laika ir palicis daudz mazāk – kam tu to tērē? Tas bija tas, ar ko Krists Kalniņš raidījumā mani ļoti aizkustināja. Viņš teica – kad tad, ja ne šodien? Kad tad, ja ne šodien sākam kļūt patiesāki pret sevi? Savu enkuru vajadzētu turēt tā, lai katru dienu vari kļūt labāks. Pirmkārt, pats savas dzīves dēļ. Un tad skatīties, kas vēl ir manā dzīvē. Kas ir tie asniņi, kas aug katru pavasari, kuru mēs piedzīvojam. Dvēseles pavasaris novecojot ir jāuztur apzināti.

Aina Poiša viesosies festivālā Zelta ritmi

Festivāls Zelta ritmi ir īpaši vecākajai paaudzei veltīts izglītojošs, izklaidējošs un saliedējošs pasākums, kura mērķis ir iedvesmot dzīvot skaisti neatkarīgi no vecuma. Festivāli ir apmeklējami bez maksas, un tie beidzas ar zaļumballi. Pasākumu rīko vecāku organizācija Mammām un Tētiem, un šogad Zelta ritmi notiek ne tikai Rīgā, bet arī reģionos:

Siguldas novadā, Morē: svētdien, 15. jūnijā, no plkst. 12.00 līdz 17.00;
Tukuma novadā, Kandavā: svētdien, 27. jūlijā, no plkst. 12.00 līdz 17.00;
Rīgā: svētdien, 10. augustā, no plkst. 11.00 līdz 16.00 skvērā aiz Nacionālā mākslas muzeja. Vairāk uzzini www.zeltaritmi.lv

Satiksmes ministrija apsver iespēju samazināt atļauto braukšanas ātrumu ārpus apdzīvotām vietām līdz 80 kilometriem stundā