Kā intervijā Jauns.lv norāda organizācijas pārstāve, kinologu grupas vadītāja un biedrības juriste Irina Brūniņa, cilvēki reizēm nesaprot organizācijas būtību - tā ir brīvprātīgo palīdzība, tā nav valsts iestāde.

Ģimenes sāpes un sabiedrības attieksme

"Vispirms mēs vēlētos izteikt visdziļāko līdzjūtību pazudušā vīrieša tuviniekiem," pauž Brūniņa. "Pats galvenais ir, lai cilvēki saprastu, ka neatkarīgi no tā, kādi komentāri ir izskanējuši, šī ir liela nelaime ģimenei. Mēs visi saprotam, ka šī traģēdija ir briesmīga, un, ja ir zaudēts mīļotais cilvēks, nekādi pārmetumi nevar atgriezt to atpakaļ. Mēs lūdzam sabiedrību un tos, kas raksta komentārus, saglabāt cieņu un sapratni pret šo ģimeni, kas ir piedzīvojusi tik lielu zaudējumu," viņa uzsvēra.

Irina norādīja, ka daži cilvēki, kas aktīvi piedalās diskusijās sociālajos tīklos, ir aizmirsuši par empātiju, pārmetot ģimenei par notikušo nelaimi, piemēram, par neesošu vesti, dodoties uz ūdens. "Ģimenei jau ir jāpārdzīvo tas, kas noticis, un mēs nevēlamies piedalīties šajos pārmetumos, kas viņiem rada papildu sāpes. Viņiem ar šo traģēdiju būs jāsadzīvo visu mūžu."

Papildu nelaimes nav nepieciešamas

Bezvēsts.lv organizācija šobrīd nav iesaistījusi savus brīvprātīgos meklēšanas pasākumos saistībā ar Daugavā noslīkušo vīrieti, jo pēc rūpīgas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka šobrīd nav skaidri noteikta meklēšanas zona. Tas ne tikai apgrūtina meklēšanas efektivitāti, bet, protams, arī apdraud pašu brīvprātīgo drošību. Irina Brūniņa uzsvēra, ka meklēšanas darbi Daugavā, īpaši bez precīzas informācijas par straumes virzienu un vietām, kur vīrietis varētu atrasties, ir ļoti bīstami, ja tos neveic profesionāļi.

Bezvēsts.lv organizācija vienmēr darbojas atbildīgi, nodrošinot, lai meklēšanu veic tikai apmācīti un sertificēti brīvprātīgie, kuri zina, kā rīkoties bīstamos apstākļos. Tā kā organizācijas resursi un brīvprātīgo skaits ir ierobežoti, un, ņemot vērā, ka šāda meklēšana bez precīzas teritorijas var būt neefektīva un dzīvībai bīstama, tika pieņemts lēmums pagaidīt līdz būs vairāk informācijas, kas ļautu veikt meklēšanu efektīvi un droši. Irina norādīja, ka organizācija neizslēdz turpmāku piedalīšanos meklēšanas pasākumos, ja būs atbilstoši apstākļi un būs skaidri definēta meklēšanas zona, taču šobrīd, kamēr tā nav, brīvprātīgo iesaistīšana šajā procesā ir ne tikai bīstama, bet arī neproduktīva, jo šāda situācija var radīt papildu nelaimes.

Irina arī piebilda, ka pēc pārmetumiem, kas izskanējuši sociālajos tīklos par organizācijas rīcību, daudzi brīvprātīgie arī nemaz vairs nevēlas piedalīties meklēšanas darbos, jo viņi ir emocionāli ietekmēti no šiem negatīvajiem komentāriem. "Šāda situācija ir radījusi papildu stresu brīvprātīgajiem, kas apzinās, ka viņu centieni netiek novērtēti."

Tāpat viņa skaidro, ka pirms noslīkušā vīrieša meklēšanas Daugavā, Bezvēsts.lv brīvprātīgie jau bija piedalījušies divos citos meklēšanas darbos. "Mūsu brīvprātīgie bija piedalījušies divos meklēšanas pasākumos uz ūdens, un viņi bija ļoti noguruši," viņa skaidroja. "Mēs bijām noguruši gan fiziski, gan emocionāli, jo šie pasākumi bija ļoti intensīvi un prasīja lielu ieguldījumu. Brīvprātīgie, kuri piedalījās, jau bija strādājuši divas dienas pēc kārtas, un viņiem nebija iespējas atgūt spēkus." Irina norādīja, ka, ņemot vērā šo nogurumu un arī to, ka viņiem nebija pilnīgas pārliecības par to, vai meklēšanas pasākumi būs efektīvi, tas bija iemesls, kāpēc viņi nolēma atturēties no tūlītējas iesaistīšanās nākamajā meklēšanas pasākumā.

Irina Brūniņa skaidroja, ka savukārt par telefonzvaniem un palīdzības pieņemšanu atbild brīvprātīgie, kuri ir pieejami tajā brīdī. "Mums nav dežūrdaļas, kas ir gatava uzreiz reaģēt uz katru izsaukumu. Kad mēs saņemam zvanu, mūsu brīvprātīgie, kuriem ir laiks un iespējas, pieslēdzas un apstrādā šo informāciju," viņa paskaidroja. "Mēs pieņemam zvanu ar autoatbildētāju palīdzību un anketas pieņemam elektroniski. Pēc tam, kad kāds no mūsu brīvprātīgajiem, kuram ir laiks, var pieslēgties, viņš apstrādā šo informāciju un organizē tālākos pasākumus." Irina uzsvēra, ka šāda pieeja ir nepieciešama, jo organizācijai nav iespējas uzturēt pastāvīgu dežūrējo operatoru vai pilnībā automātisku atbildes sistēmu. Arī šajā konkrētajā gadījumā pieteikums tika izskatīts tad, kad tas bija iespējams, un tika nosūtīta atbilde.

Neprofesionāli meklēšanas darbi un brīvprātīgo drošība

Bezvēsts.lv pārstāve arī pievērsās jautājumam par meklēšanas pasākumiem, kas, viņasprāt, šajā situācijā var būt apdraudēti, ja tos veic neapmācīti cilvēki. "Sociālajos tīklos ir bijuši aicinājumi piedalīties meklēšanā, bet tas nav droši," viņa norādīja. "Ir cilvēki, kuri nekādā veidā nav apmācīti, bet tomēr piedalās meklēšanas darbos, kas rada papildu riskus. Neapmācīti glābēji var apdraudēt ne tikai savu dzīvību, bet arī citu cilvēku dzīvību."

Irina uzsvēra, ka Bezvēsts.lv organizācija ir atbildīga par brīvprātīgo drošību un veic meklēšanu tikai tad, kad ir skaidri definēti riski un kad ir pieejami atbilstoši apmācīti cilvēki. "Mēs veicam meklēšanu tikai ar kvalificētiem brīvprātīgajiem, kuriem ir nepieciešamā izglītība un apmācība. Ir ļoti svarīgi, lai meklēšanas darbi būtu droši un lai mēs precīzi zinātu, kur mēs atrodamies un kādi ir riski," viņa teica.

Ierobežotie resursi un brīvprātīgo darbs bez atlīdzības

Bezvēsts.lv ir brīvprātīgo organizācija, kuras darbs tiek veikts uz brīvprātības pamata, un šī ir viena no galvenajām problēmām, kas rada pārpratumus sabiedrībā. Irina atzīmēja, ka daudzi cilvēki nesaprot, ka brīvprātīgie strādā bez jebkādas atlīdzības, pat neievērojot darba stundas vai personīgos ierobežojumus.

"Visi mūsu brīvprātīgie strādā pilnīgi bez atlīdzības," viņa uzsvēra. "Mēs neesam valsts glābšanas dienests, mēs esam parasti cilvēki no tautas. Mūsu resursi ir ierobežoti – mēs nevaram atļauties pastāvīgu dežūrēšanu vai ātro reaģēšanas komandu, kā to var atļauties lielas organizācijas."

Irina paskaidroja, ka, lai arī organizācija cenšas reaģēt uz katru izsaukumu, tās darbība ir atkarīga no brīvprātīgo pieejamības un laika. "Mēs visi esam cilvēki ar darbiem, ģimenēm un citiem pienākumiem. Kad saņemam izsaukumu, mēs to apstrādājam, un brīvprātīgie, kuri var piedalīties, pievienojas meklēšanas pasākumiem. Bet mēs nevaram vienmēr būt pieejami uzreiz," viņa skaidroja. "Mēs visi strādājam no sirds, un mēs visi ieguldām savu laiku un resursus, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši nelaimi."

Irina Brūniņa arī norādīja, ka sociālajos tīklos ir izplatījušies nepatiesi apgalvojumi, ka Bezvēsts.lv saņem naudu par savu darbu. "Es bieži redzu komentārus, kur tiek apgalvots, ka organizācijas vadība saņem atalgojumu, bet pārējie brīvprātīgie strādā bezmaksas," viņa skaidroja. "Bet tā nav taisnība. Visi mūsu brīvprātīgie strādā pilnīgi bez atlīdzības. Neviens no mūsu brīvprātīgajiem, vai tie būtu meklētāji, kinologi, dronu piloti vai citi, nesaņem algu. Mēs to darām no sirds un neievācam naudu no cilvēkiem, kam mēs palīdzam. Ja kāds vēlas atbalstīt mūsu darbu, mēs pieņemam tikai ziedojumus, ko ieskaita mūsu organizācijas kontā, bet nekad nepieņemam naudu tieši no cilvēkiem, kam mēs palīdzam."

Finansējuma trūkums un nepieciešamība pēc sabiedrības atbalsta

Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskaras Bezvēsts.lv, ir finansējuma trūkums. Irina izskaidroja, ka organizācijai nav valsts atbalsta vai dotācijas, un visi izdevumi tiek segti no biedru iemaksām un ziedojumiem. "Mēs paši maksājam par saviem treniņiem, par tehniku, kas nepieciešama meklēšanai, par degvielu, lai brauktu uz pasākumiem. Mēs bieži vien paši savācam naudu, lai veiktu nepieciešamos remontus mūsu aprīkojumam," viņa atzina. "Mēs esam viens no nabadzīgākajiem sektora dalībniekiem Latvijā, jo viss tiek apmaksāts no mūsu personīgajiem līdzekļiem."

Irina uzsvēra, ka brīvprātīgie ne tikai iegulda savu laiku, bet arī savus finansiālos resursus, lai sagatavotos un piedalītos meklēšanas pasākumos. "Mēs to darām, jo mēs ticam tam, ko darām, un mēs vēlamies palīdzēt," viņa teica. "Tomēr mēs nevaram turpināt šo darbu bez sabiedrības atbalsta." Irina arī norādīja, ka organizācija ir ļoti atkarīga no ziedojumiem - tās nav pietiekami lielas summas, lai nodrošinātu regulāru darbu vai tehnisko aprīkojumu remontu. "Mums pat nav naudas, lai remontētu mūsu aprīkojumu – dronus, ūdens meklēšanas iekārtas," viņa piebilda. "Mēs visi ieguldām savu laiku, naudu un enerģiju, lai palīdzētu cilvēkiem, un tas tiek darīts no sirds, un tad ļoti sāp, ka cilvēki raksta negatīvus komentārus un nenovērtē mūsu darbu."

Irina Brūniņa arī pieminēja, ka organizācija reizēm saņem pārmetumus, ka nedodas palīdzēt tālāk no galavaspilsētas, bet ir jāsaprot, ka ir grūtības organizēt meklēšanas pasākumus ārpus Rīgas un tās tuvākās apkārtnes, jo resursi ir ierobežoti. "Mēs bieži sastopamies ar situācijām, kad nevaram piedalīties meklēšanas pasākumos tālu no Rīgas, piemēram, Krāslavā, jo mums nav pietiekami daudz resursu, lai segtu ceļa izdevumus un nodrošinātu visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus," viņa skaidroja. "Mums nav ne autobusu, ne iespējas pasūtīt transportu, jo par visu ir jāmaksā, un mēs to darām ar saviem līdzekļiem. Tāpēc, ja mums nav atbalsta vai līdzekļu, ir ļoti grūti izbraukt uz tālākām vietām."

Sabiedrības attieksme un empātija

Pēdējā laikā ir skaidri redzams, ka sabiedrības attieksme pret Bezvēsts.lv un tās brīvprātīgajiem ir mainījusies. Irina norādīja, ka cilvēki bieži vien neaizdomājas, ka viņi paši reti piedalās meklēšanas pasākumos, pat tad, ja tas attiecas uz viņu tuvākajiem. "Kad mēs lūdzam palīdzību meklēšanā, mēs neesam saņēmuši pietiekamu atsaucību no sabiedrības. Bieži vien cilvēki ir gatavi kritizēt un pārmest, bet kad jāpalīdz, viņi paši nepiedalās," viņa norādīja.

Irina arī aicināja sabiedrību būt vairāk empātiskai. "Mēs visi esam cilvēki, un tas ir tas, kas mums ir jāsaprot," viņa teica. "Ja kāds no mums nonāk nelaimē, mēs vēlamies, lai citi palīdz, bet tas nenozīmē, ka mēs varam vienlaikus uzbrukt tiem, kas cenšas palīdzēt. Mums visiem jābūt vienotiem, īpaši tādos brīžos."

Irina Brūniņa intervijā minēja kādu "anekdoti", kuru viņas kolēģis darbā bieži stāsta, lai ilustrētu to, kā cilvēki uztver palīdzības sniegšanu. Anekdote vēsta, ka, ja tu palīdzēsi cilvēkam vienu reizi, viņš pateiks "paldies", ja palīdzēsi otro reizi, viņš pateiks "ļoti labi", bet, ja nepalīdzēsi trešo reizi, tad jau saņemsi pārmetumus. Šī "anekdote" skaidri atspoguļo to, kā sabiedrība var ātri aizmirst par sākotnējo pateicību un sāk uzskatīt palīdzību par pašsaprotamu, pat ja tā tiek sniegta ar lielu ieguldījumu no brīvprātīgo puses. Irina uzsvēra, ka šī ir arī bieži sastopama situācija viņu organizācijā, kur daudzi brīvprātīgie iegulda savu laiku un resursus, lai palīdzētu citiem, bet, kad tiek piedzīvota kritika vai nepateicība, tas var radīt vilšanos un samazināt motivāciju turpināt palīdzēt.

Brūniņa vēlreiz lūdz sabiedrību saprast, ka organizācijas, kas darbojas uz brīvprātīgā pamata, nav nekādi valsts dienesti, kas ir uzreiz pieejami un spēj izpildīt katru prasību uzreiz. Bezvēsts.lv un tās brīvprātīgie ir cilvēki, kas dara šo darbu no sirds, bet viņiem ir ierobežoti resursi, gan laika, gan finansējuma ziņā.

Vai “trešais pasaules karš”?