“Zemessargi trenējās Spilves lidlaukā. Es piekritu arī lēkt ar izpletni un gribēju pamēģināt. Uzsākām mācības, kur lēcām militārās metodēs ar apaļa formas desanta izpletņiem no 600 metru augstuma,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Reinis.

Sāka ar locīšanu

Kā jau pusaudzim, naudas nebija, bet instruktors deva iespēju – locīt izpletņus. Kad zemessargi piezemējās pļavā, Reinis devās pakaļ izpletņiem un tos sagatavoja nākamajam lēcienam. “Tas ir smuki, akurāti jāsaloka kā pēc grāmatas, lai viss ir pareizi un droši. Tas bija veids, kā brīvdienās es sev nopelnīju iespēju tikt lidmašīnā un lēkt ar izpletni,” teic Reinis.

Viņš joprojām atceras savu pirmo reizi: “Bija ļoti bail. Mēs nakšņojām lidlaukā tā kā kazarmās uz grīdas, izgūlušies uz izpletņiem. Sešos no rīta, kad tikko uzlec saule un nav vēja, tie bija vislabākie apstākļi, kādos iesācējus var izlaist ar apaļajiem, nevadāmiem izpletņiem. Visu to nakti no mums lielākā daļa negulēja.”

Brīdī, kad vajadzēja lēkt, Reinim kājas bija ļenganas. “Grūti bija spert to soli, bet, no otras puses, ja ir nolemts un esmu tik tālu ticis, instruktāža ir bijusi, viss ir pārbaudīts, zinām, kas jādara un kā tas notiks, atliek vienkārši racionāli tam pieiet un izdarīt.” Viņš saņēmās un izlēca, taču atzīst, ka tikai pēc 20 lēcieniem bailes pāriet.

Bailes no nezināmā

Taču uztraukums saglabājies joprojām, it īpaši situācijās, ja kaut kas nav skaidrs. “Šobrīd esmu instruktors ar pieredzi un varu teikt, ka stress ir joprojām no tā, ja es kaut ko nezinu. Ja ir neskaidri laikapstākļi – nav redzamības, mākoņi ir zemi, vējš stiprs. Tie ir brīži, kad uztraucos, jo tad es pieņemu lēmumu, darīt vai nē,” skaidro izpletņlēcēju instruktors.

Pieņemt lēmumu ir svarīgi, jo Reinis uztraucas par saviem apmācāmajiem. “Aiz manis stāv jaunāki izpletņlēcēji, kam acis deg, bet man ir bail par viņiem, un tad dažreiz saku, atvainojiet, mēs braucam lejā, nevaram lēkt šādos apstākļos.”

Pašam Reinim ir nācies lēkt visdažādākajos apstākļos – gan stiprā vējā, gan bezvējā, piezemēties pludmalē, uz asfalta un citur. Viņš ir lēcis vairāk nekā 30 valstīs un atzīst, ka nekur nav tik skaisti un zaļi kā Latvijā. Kaut arī skati ir fascinējoši, it sevišķi Alpos, dažreiz tie var radīt sarežģījumus.

“Mēs nedrīkstam būt mākonī iekšā. Gadās, kad lēciena laikā izlidojam cauri, ja tas ir mazs mākonītis, tad ir forši, ir skaists piedzīvojums, bet, ja ir liels mākonis ar ledu iekšā un neredzam, kur lidojam, parādās riski,” stāsta Reinis.

Izpletņlēcējam ir skaidri jāredz zeme, lai zinātu, kur nolaisties, citādi ir “kā loterija, zinu, ka izpletnis atvērsies arī mākonī, bet nezinu, kur lidoju, un, izlidojot ārā, varu būt nevis virs lidlauka, bet gan divus vai trīs kilometrus tālāk virs meža vai jūras, un tā var būt nopietna problēma”.

Tā rezultātā Reinim nācies piezemēties uz nepazīstama lauku ceļa un ar stopiem braukt atpakaļ uz lidlauku. “Labi, ka šie gadījumi ir veiksmīgi beigušies bez lielām traumām,” piebilst Reinis.

Nobiedē makšķernieku

Vienreiz Reinim gadījās nopietna situācija. Tallinā viņš lēca ar izpletni virs jūras, lidmašīnā bija vairāki izpletņlēcēji, un pirmie izlēca tuvāk krastam. Reinis bija viens no pēdējiem, un krasts atradās krietni tālāk. Reinis pārbaudīja ekipējumu, ķiveri, brilles, augstuma mērītāju, kostīmu un visu pārējo. Izlēca, atvēra izpletni un pēc laika saprata, ka līdz krastam netiks.

“Jau prātā noskaņojos, ka būs jāpeld ar visu izpletni un drēbēm. Vienīgais, ko ieraugu tajā brīdī, ka vistuvākais ir mols kādus 200 metrus jūrā iekšā,” atceras Reinis. “Neiekritu ūdenī, bet piezemējos uz divus metrus platas betona mola joslas. Nolaidos blakus makšķerniekam, un viņš sabijās, gandrīz vai makšķere izkrita no rokām. Bet es izglābos, un man nenācās peldēt.”

Pēkšņi un strauji tuvojas zeme

Ir pieņemts, kad izpletnis jāatver, kad sasniegts 1000 metru augstums. Kad Reinis krīt brīvajā kritienā, viņš skatās uz savas rokas augstuma mērītāju, jo ar acīm un izjūtām pateikt, cik zeme tālu, nevar. "Ja mēs izlecam no četru kilometru augstuma, tad līdz kādiem 500 metriem attālumu līdz zemei nevaru noteikt, tā vairāk izskatās kā karte priekšā. Un tikai tad pavisam pēkšņi var redzēt, ka strauji tuvojas zeme.”

Kādā lēcienā Reinis kopā ar citu izpletņlēcēju zaudēja laika izjūtu. “Mēs bijām treniņnometnē ārzemēs, kur lēcām visu laiku no četru kilometru augstuma un pieradām, ka brīvais kritiens ir 60 sekunžu ilgs. Atbraucām uz Rīgu, lēcām no divu kilometru augstuma, un mums bija paredzēts brīvais kritiens 30 sekundes, bet mēs tajās mēģinājām izdarīt visu to pašu, ko darījām četros kilometros 60 sekundēs.”

Rezultātā izpletņlēcēji aizrāvās, iekams attapās, ka 1000 metru slieksnis sen pārsniegts un līdz zemei drīz būs palikuši 400 metru. “Ātri, paniski metām ārā izpletņus. Šajā gadījumā, ja man 400 metros būtu problēma ar galveno izpletni, visdrīzāk es rezerves izpletni nepaspētu iedarbināt, tad iznākums būtu slikts. Bet modernie izpletņi labi strādā, 1000 reizēs varbūt vienu reizi var būt kāda problēma – tas tiešām notiek ļoti reti.”

Pazaudēt izpletni maksā dārgi

No 3500 lēcieniem Reinim divas reizes nācies atvērt rezerves izpletni. Auklas bija savā starpā sapinušās, līdz ar to izpletnis nav taisns un simetrisks, bet viena puse sažņaugta.

“Tad izpletnis griežas, vertikālais ātrums nav liels, bet tas sāk mežonīgi rotēt, un es to rotāciju nevaru apturēt. Tad es novērtēju situāciju. Pamēģinu paraustīt, auklas nevaru atbrīvot, iztaisnot gaitu izpletnim neizdodas, un es pieņemu lēmumu, ka ar šo vairs nevaru piezemēties, atkabinu un atveru rezerves izpletni,” klāsta Reinis. Ja rodas problēmas arī ar rezerves izpletni, vēl esot iespēja izglābties. “Ne visi gadījumi uzreiz ir letāli, varbūt būs strauja piezemēšanās ar traumu risku.”

Ja jāatver rezerves izpletnis, rodas vēl viena problēma. “Nākamais, par ko pārņem stress, ir, kur vējš aiznesīs atkabināto izpletni, jo tas maksā 4000 eiro,” atklāj Reinis. Viņš ir divas dienas staigājis pa mežiem un meklējis izpletni, vienu atrada kokā un kāpa augšā, lai atgūtu, otrreiz Limbažos izlika sludinājumu un lūdza palīdzību. Izpletnis bija iekritis kukurūzas laukā, vēlāk ierauts kombainā, un to atveda saplēstu. “Arī tā gadās,” smej Reinis.

Ģimene Reinim uzticas

Reiņa ģimene jau ir pieradusi pie viņa ekstrēmā sporta. “Mamma nekad nav iebildusi. Varbūt nedaudz uztraucās, bet viņa uzticas man, ka pieņemu racionālus lēmumus, izvērtēju, neko pārāk dullu nedaru. Es sportā esmu salīdzinoši saprātīgs.”

Reinim ir sieva Elīna un divas meitas: “Viņas jau no dzimšanas ir pieradušas, ka es dzīvojos pa lidlauku,” stāsta Reinis. Arī sieva iesaistās un ir šuvusi viņam speciālus izpletņlēcēja tērpus kā triko, ar kuriem ir visātrākā un visgludākā lidošana. “Viņa ir lēkusi tandēmā kopā ar mani, patika. Vēja tuneļos Elīna arī lido. Pēdējos gados mazāk, bet sākumā viņai bija diezgan liela interese.”

Lēciens no stratosfēras

Pasaulē ir cilvēki, kas lēkuši no stratosfēras. Jaunāko rekordu – 41,422 kilometrus – 2014. gada oktobrī sasniedza amerikāņu datorzinātnieks Roberts Alans Justass. Lidojums lejup ilga 15 minūtes, lielākais ātrums sasniedza 1323 kilometrus stundā.

Reinis tajā saskata slavu, publicitāti un pierādījumu, ka tas ir iespējams, un arī lielu risku. “Šādā lēcienā ir skafandrs ar apsildi, gaisu, dažādām funkcijām, kas pasargā cilvēku no vides ietekmes. Tādā tērpā lidot un kontrolēt brīvo kritienu ir ļoti grūti. Var būt milzīga ātruma rotācija, bezsamaņas riski,” skaidro Reinis. Taču, ja viņam būtu iespēja, viņš arī lēktu no šāda augstuma. Šādi projekti ir kā zinātnisks eksperiments, kas prasa lielu budžetu, komandu un tehniskās iespējas.Lielākais augstums, no kāda lēcis Reinis, ir 5500 metru. “Tad mēs lidaparātā lietojam skābekļa maskas, lai paliktu vēl lemt un rīcībspējīgi izlēkšanas brīdī.”

Sapnis sasniegt pasaules rekordu

Pašlaik Reinis gatavojas doties uz Spāniju, kur būs treniņi un grupas no 40 līdz 60 cilvēkiem, kas veidos gaisā konkrētu figūru, lidojot ar galvām uz leju un tieksies pēc rekorda. “Labākos no šīs grupas gada beigās uzaicinās uz pasaules rekordu veidošanu. Es mēģināšu pārbaudīt savas spējas,” saka Reinis.

Pasaules rekordu sasniegšanā piedalīsies 200 cilvēku un lēks no apmēram desmit lidmašīnām. “Izpletņlēcēji lidos vertikāli ar galvu uz leju, sadosies rokās kaut uz dažām sekundēm un izveidos lielu figūru. Tur ir jāizdara ļoti daudzas lietas 60 sekundēs. Arī man pēc 28 gadiem šajā sportā būs liels adrenalīns un satraukums, vai izdosies savu daļu no tā darba izdarīt,” Reinis ir apņēmības pilns.

Ķekavas skolā noticis incidents; skolas ceļ trauksmi par agresīviem skolēniem