Raiņa laikabiedru atmiņās ne reizi vien norādīts uz Raiņa iekšējām pretrunām. Piemēram, viņš sauca sevi par vientuļnieku, taču ne visai viegli panesa vienatni – jutās pamests, atstāts un nelaimīgs. Viņš vairākkārt pats sev atgādināja, ka jānododas tikai mākslai, taču izšķieda daudz laika politikā un sabiedriskajuā darbā.

Rainis ilgojās pēc draudzības un augstu to vērtēja, taču ar draudzēties viņam nevedās. Būdams optimistiskā pasaules uzskata sludinātājs, viņš allaž grima pesimismā. Sevišķi smags Rainim bija 1913. gads, kad viņš piedzīvoja smagu depresiju un, kā atklāj dienasgrāmata, bieži raudāja.

Ar sabeigtiem nerviem

Liela daļa Raiņa dzīves bija nesaraujami saistīta viņa dzīvesbiedri – dzejnieci Aspaziju. Ir uzskats, ka līdz iepazīšanās brīdim ar Aspaziju dzejnieks bijis tikai Jānis Pliekšāns, bet pēc tam – Rainis. Liktenīgā sastapšanās notika 1893. gadā; ne Rainim, ne Aspazijai tās nebija pirmās attiecības. Aspazijai aiz muguras bija vētraina, vairākām romantiskām dēkām bagāta jaunība, agra apprecēšanās un šķiršanās no pirmā vīra – Zemgales lauksaimnieka Vilhelma Valtera.

Arī Rainis nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Vēlāk Aspazija savos atmiņu stāstījumos norādīja, ka Raiņa māte gribējusi panākt, lai dēls apprec kāda turīga pilsoņa meitu. Interesanti, ka Rainis dienasgrāmatā par savu bijušo līgavu sauca Natāliju Draudziņu, pazīstamo ģimnāzijas vadītāju.

Par dzejnieka intīmo dzīvi daudz ko atklāj literatūrvēsturnieka Kārļa Dziļlejas eseja Intīmais Rainis, kas uzrakstīta 1953. gadā, bet publicēta tikai 1984. gadā trimdas latviešu izdevumā LaRAs Lapa. Dziļleja raksta: “Nonākot saskarē ar Aspaziju, visiem citiem sieviešu tēliem Raiņa acīs pēkšņi vajadzēja izgaist. Strauji impulsīva, kaislīga temperamenta sieviete un eksplozīva jūtu dzejniece savaldzināja viņu nesaraujamām saitēm.”

Vairāki Raiņa laikabiedri vēlāk norādīja, ka attiecībās ar Aspaziju žurnālists Jānis Pliekšāns bieži vien zaudējis galvu un aizmirsis par redaktora pienākumiem Dienas Lapā, reizēm pat pazudis uz vairākām dienām, lai tās pavadītu Aspazijas kompānijā. Jaunībā Aspazija bijusi visai jestra, nereti tikusi manīta jautru uzdzīvotāju kompānijās Rīgas krogos.

Dziļleja savā esejā stāsta, ka Raiņa kopdzīve ar Aspaziju bijusi gan laimīga, gan nelaimīga. “Nav noliedzams Aspazijas lielais nopelns pie tā, ka Rainis, ilgus gadus šaubīdamies par savu dzejnieka talantu, viņas mudināts un pārliecināts, ir kļuvis par mūsu lielāko dzejas meistaru. Tāpat nav noliedzams, ka Aspazija, sākot ar 1893. gadu, ir bijusi liesmaina partnere mīlas dzīvē, un laikam gan ne ar vienu citu sievieti visā mūžā viņš reāli nav vairs izbaudījis tik dziļu mīlas prieku. Bez tam būtu jādomā, Aspazija bijusi arī pašaizliedzīga līdzgaitniece, daloties ar lielo trimdinieku viņa liktenī.”

Šo kopdzīvi gan aptumšojusi kāda problēma – abi bijuši diezgan slimīgi. Rainis dienasgrāmatā un arī vēstulēs bieži piemin savus sabeigtos nervus un neskaitāmas reizes atkārto, ka viņš raud. Arī Aspazija bijusi slima ar nerviem un paslepus lietojusi narkotiskus medikamentus. Visu vēl pastiprinājuši pirmo emigrācijas gadu spaidīgie materiālie apstākļi.

Pārlapojot Raiņa dienasgrāmatu, atklājas, ka 1913. gadā viņš pārdzīvojis smagu dvēseles krīzi, dziļu depresiju. Turklāt šajā laikā iezīmējies Raiņa un Aspazijas konflikts un garīga atsvešināšanās. “17.1.13. ...Kāda vientulība. Kas tad būs? Šodien atkal divas reizes stipri noraudājos, un tagad vakarā nav labāk. 25.1.13. Man tāda grūtsirdība, ka grūti izturēt. Pašnāvības domas atkal uzmācas, neskatot uz visu garīgo pretspēku. 28.1.13. Tā noguru, ka raudu, un esmu ļoti nervozs.

Vakarā tomēr gribu strādāt. Ir laikam tāpat paradums ļauni rakstīt Iniņai, ņemt visus sīkumus ļaunā. Un es nemaz nespēju atturēties pretī. Arī tas jāieradinās uz labu. 6.3.13. Es biju vakar jau drusku ticis uz ceļa, bija jau cik necik cerības, nu tā vakar tik briesmīgi tiku atsviests atpakaļ, un raudāšana vēl lielāka. Šodien atlaižas nelabums. Rakstu vēl nelabu vēstuli Iniņai, nevaru atturēties. Bet labāk jau ir. 10.3.13. Es vakarā pēc maziem darbiem paņēmu rokā Galu un sākumu, lasīju un raudāju pats par sevi. Kauna vairs nebija, taisnība taču viss ir, kas tur sacīts... 18.3.13. Es pēc dabas piederu pie maigajiem, pēc darbiem pie cietajiem. Tas tāpēc, ka man pret savu maigo dabu aizvien jācīnās ar lielu spēku.

Tādos apstākļos bija arī Gēte, bet viņam nevajadzēja tik stipri cīnīties, jo viņš nebija nervozs. Tā viņa darbos varēja parādīties arī maigums. Es arī pie tā tikšu, kad būšu vesels un turēšu nervus rokā. 9.9.13. Šis laiks ir viens no briesmīgākiem visā mūžā... Bet tagad visvairāk jāizšķiras. Ja es tagad pazaudēju, tad viss pazaudēts, ne vien mīla, bet arī darbs un dzīve. Nu turies!”

Svina pika pie Raiņa kājām

1920. gada aprīlī Rainis un Aspazija atgriezās Rīgā, kur tika sagaidīti ar karalisku godu. Viņi kopīgi bija izcietuši trimdu un atgriezušies brīvajā Latvijā. Šodien nereti tiek popularizēta atziņa, ka, lūk, Aspazija upurēja savu daiļradi, lāpot Rainim zeķes un gatavojot ēst, lai tikai viņas ģeniālais dzīvesbiedrs varētu netraucēti strādāt. Aspazija savās atmiņās rakstīja: “Toreiz man tikai retus brīžus bija iespējams ziedot dzejai. Es gādāju par ikdienu, lai vismaz Rainis pieder dzejai.”

Tomēr ne visi piekrīt šādam atzinumam un norāda, ka Aspazija nav bijusi tāda altruiste, kā daudzviet attēlota. Andrejs Upīts rakstīja: “Vienīgais Aspazijas nopelns kopdzīvē ar Raini ir tas, ka viņa šo ģeniālo, bezgala kautro cilvēku ir sadūšinājusi dzejot un sākt savas dzejas arī publicēt. Arī to, protams, ne aiz kādas idejiskas dziņas, bet ar to pašu egocentriskas patmīles romantikas nolūku – lai viņa, latviskā Aspazija, būtu iedvesmojusi un izaudzinājusi sev savu latvisko Periklu.

Visa turpmākā Aspazijas dzīve kopdzīvē ar Raini ver vienu bēdīgu lappusi pēc otras mūsu literatūras un kultūras vēsturē un Raiņa dzīves un likteņa stāstā. Iesākās šīs bēdīgās lappuses jau ar to, ka Aspazija, tūliņ kā iepazinusies ar Raini, tiecas to pilnīgi okupēt, atrauj no darba Dienas Lapas redakcijā un sanaido ar pašiem tuvākajiem darba un domu biedriem. Pēc īsa, revolucionārā dzejnieka sievas cienīga perioda pa Raiņa trimdas laiku viņa kā svina pika līdz mūža beigām pielīp lielā proletariāta dzejnieka kājām.”

Arī literatūrvēsturniekam Kārlim Dziļlejam bija ne sevišķi komplimentārs viedoklis par Aspaziju. Tuvāka pazīšanās ar slaveno dzejnieku pāri viņam sākusies pēc viņu atgriešanās dzimtenē, kad Dziļleja neskaitāmas reizes abus apmeklējis gan Rīgā, gan Jūrmalā, daudz ar viņiem runājis un intervējis. “Kopš pirmās dienas, kad Aspazija izkāpa no vilciena Rīgā, nekad neesmu redzējis viņu jautru, smaidošu, laipnu, bet vienmēr saīgušu, aizdomīgu pret visiem cilvēkiem, arī pret tiem, ko viņa dēvēja par saviem draugiem, un tas, ko viņa teica par Raini, arvienu saturēja neapslēptas nievas un nicināšanu.

Ir tiesa, ka visos Raiņa – Aspazijas dzīvokļos valdīja neiedomājama bezgaumība un banalitāte. Aspazija pati ar saviem tērpiem un izturēšanos arī personificēja bezgaumību. 1920. gadā atgriežoties Latvijā, viņai bija 52 gadi. Daža sieviete šajā Balzaka bīstamajā vecumā mēdz būt vēl ziedoša un spēj valdzināt vīriešu sirdis. Aspazija jau toreiz bija pāragri novītusi un apdzisusi, miesās izplūdusi, flegmatiska, pakurla, tūļīga gaitā un kustībās, bezgaumīgi ģērbusies tiklab mājās kā sabiedrībā, un viss ap viņu viņas mājā bija mietpilsoniski banāls. Cik Rainis bija izšķērdīgi devīgs un atsaucīgs pret katru, kas pie viņa griezās savās vajadzībās, tik Aspazija bija sīkmanīgi skopa.”

Kā norāda Dziļleja, Aspazijas skopums kārtējo reizi izpaudies, kad dzejnieki noīrējuši vasarnīcu Majoros. “Tas bija nožēlojams būcenis, ko viņi bija noīrējuši vasaras atpūtai; trim cilvēkiem tur bija grūti apgriezties, pie tam gar logu nemitīgi dārdēja garām ejošie vilcieni un pūta dūmus iekšā pa visām šķirbām. Rainis atzinās: “Te jau strādāt nevaru, bet mums ir labs kaimiņš, tas ļauj man sēdēt viņa dārza lapenē!” Ne aiz līdzekļu trūkuma, bet aiz Aspazijas skopulības bija noīrēta šāda vasarnīca, kur nebija iespējams ne atpūsties, ne strādāt.”

Arī par Aspazijas saimniekošanas prasmi Dziļleja nebija sajūsmā: “Vienu vienīgu reizi no daudzajiem apmeklējumiem esmu kā viesis ticis aicināts pie galda (tas bija Baznīcas ielā) – pie vakariņu tējas. Pat visvienkāršākā strādnieka dzīvoklī neesmu ticis aicināts pie tik skopa un nevīžīgi klāta azaida galda kā dzejnieces mājā: maize bija pasniegta vecā, netīrā, uz visām pusēm izspūrušā, salauzītā klūdziņu groziņā. Ar to man arī pietika, lai nevēlētos vēl otrreiz tikt aicināts pie šādas mājasmātes galda.”

Dzejnieka mīļākās

Dziļleju nepatīkami pārsteigusi Aspazijas uzvedība pēc Raiņa nāves – dzejniece nonicinājusi Raiņa personību un noliegusi viņa darbu vērtību. Aspazija izteikusies, ka beidzot sāks jaunu dzīvi un varēs brīvi radīt pati savus iecerētos darbus, jo līdz šim viss viņas garīgais spēks esot ieplūdis Raiņa darbos. Vēlāk gan Dziļleja secināja, ka, neraugoties uz ārēji samērā labvēlīgiem apstākļiem, Aspazija pēc Raiņa nāves tomēr nav devusi apsolītos lielos darbus.

Nav noliedzams, ka pēc atgriešanās no trimdas Aspazijai nepatika savu agrāko pozīciju zaudēšana. 1920. gada vasarā viņa skumīgi secināja: “Sākumā daudzināja tikai Aspaziju, tad Aspaziju un Raini, vēlāk Raini un Aspaziju, un tagad es jau pavisam palieku ēnā, daudzina tikai Raini.”

Reiz kādā sarunā ar Dziļleju, kas notikusi 1935. gada novembrī, Aspazija izteikusi šaubas, vai Rainis ir pelnījis tādu godināšanu, kādu izrāda Raiņa piemiņas fonds. Rakstīt lugas viņam palīdzējusi Aspazija, viens pats viņš tās nebūtu uzrakstījis. Rainis pratis tikai sacerēt dzejoļus savām mīļākajām.

Bet kas tad bija Raiņa mīļākās? Kā viena no šī saraksta tiek minēta žurnāliste un rakstniece Austra Krauze. Ar dzejnieku viņa iepazinusies Šveicē, kad Rainis trimdā organizējis Latviešu komiteju, bet Austra Krauze bijusi šīs organizācijas sekretāre. No dzejnieka vēstulēm var spriest, ka viņa iemantojusi Raiņa simpātijas, tomēr nav īsti skaidrs, vai viņiem tiešām bijusi mīlas dēka. Dziļleja gan apšauba šādu attiecību iespējamību, jo Austra Krauze, kā viņš norāda, bijusi lesbiete. 1941. gadā viņa izdarījusi pašnāvību.

Vēl tiek minēta rakstniece Ivande Kaija, kas 1913. gadā kļuva populāra ar savu romānu Iedzimtais grēks, kur tam laikam neparastā vaļsirdībā tiek traktētas mīlas problēmas. Abu draudzība sākās Šveicē, vēlāk dzejnieks viņai rakstīja jūsmīgas vēstules.

Nevar nepieminēt vēl kādu no Raiņa meitenēm –16 gadus veco skolnieci, dzejnieka talanta apjūsmotāju, jauno literāti Elzu Skrastiņu. Divdesmito gadu sākumā viņa rakstīja dzejoļus un jūsmoja par latviešu dzejniekiem, sevišķi par Raini. Dzejnieks viņu pamanīja un uzaicināja ciemos. Ar laiku ciemošanās kļuva bieža un regulāra, viņi viens otram sūtīja vēstules. Par attiecībām ar izcilo dzejnieku Elza rakstīja savā dienasgrāmatā.

Reiz meiteni pārsteigusi lietusgāze, viņa pie Raiņa ieradusies samirkusi. Dzejnieks bijis ļoti norūpējies – ievedis istabā, nosēdinājis uz dīvāna, nometies uz ceļiem un novilcis apavus. Kailās pēdas glaudījis un sildījis ar savām plaukstām, līdz mājās negaidīti pārradusies Aspazija. Tajā pašā vakarā dzejnieks devies meiteni pavadīt un uz kāpnēm viņu skūpstījis. Vēlāk Elza savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka „tie nebija tēva skūpsti”.

Var noprast, ka Raiņa personība un talants meiteni žilbināja. Kādā vēstulē viņa rakstīja: “Man ir tik labi pie Tevis. Nav nekur tik labi. Un kad es aizeju, tad nesu līdz bezgala daudz klusas laimes. Puķe aizvien uz sauli tiecas, un šī tieksme zūd tikai, ja noplūc to. Tā arī es, kamēr dzīvošu, tiekšos pēc Tevis. Šodien es staigāju gar tavu māju un vēros divos logos. Es nezinu, kādēļ man kvēl vaigi, kad esmu pie Tevis? Un iekšā arī uguns iedegas. Vai to visu dara mīla jeb tas siltums, kas no Tevis plūst? Citreiz es tā nekvēloju. Bet skaisti tā kvēlot. Skaisti, kad Tu skūpsti… Teic, kādēļ Tu dažreiz skūpsti tik savādi? Mans papiņš un onkulis tā neskūpsta. Bet, ja Tu negribi atbildēt uz to, lūdzu, neatbildi. Es prasu tikai to, ko Tu gribi teikt.”

Abu attiecības ilga aptuveni divus gadus – no 1920. līdz 1922. gadam. Stāsts beidzās, kad Elzas tēvs uzzināja par šīm attiecībām un aizliedza meitai tikties ar dzejnieku. Laika gaitā Elzas lielā jūsma mazinājās, viņa tikai reizēm aizsūtīja kādu vēstuli: “Kādreiz es Tev apgalvoju, ka tikai Tevi kā vīrieti spēju mīlēt. Bet pārdomājot šaubos, vai maz kādreiz esmu Tevi mīlējusi kā vīrieti. Tā bija tikai idejiska mīla.”

Pēc ģimnāzijas beigšanas Elza studēja baltu filoloģiju. 1928. gadā viņa apprecējās ar biologu Kārli Ābeli. Kara beigās ģimene atstāja Latviju uz aizceļoja uz Austrāliju. Elza Ābele kļuva par rakstnieci, cita starpā viņa publicēja arī atmiņas par Raini. Viņa nodzīvoja garu mūžu, aizsaulē devās 2002. gadā.

Vērtējot Raiņa iespējamās mīlas dēkas, literatūrvēsturnieks Kārlis Dziļleja pauž uzskatu: “Mīlas sakari šī vārda nopietnākā un dziļākā nozīmē Rainim bijuši tikai ar nedaudzām sievietēm; pēc nelaimīgām jaunības dēkām tās bijušas Aspazija, tad Olivijas prototipi (vismaz viena sieviete Šveices laikā), Biruta Skujeniece, Olga Kliģere – abi Mēness meitiņas prototipi.”

Viņš piebilst, ka ar aktrisi un dzejnieci Birutu Skujenieci Rainis bijis pazīstams vēl pirms trimdas. “Pāvila Gruznas romānā Jaunā strāva viņa notēlota visai negatīvi, kā izlaidīga hetēra. Rainis, aiziedams trimdā, paņēmis līdzi no viņas mīļas atmiņas, sarakstījies ar viņu, dēvēdams par savu skolniecīti, un viņa to arī apmeklējusi Šveicē. Pēc atgriešanās Latvijā Biruta Skujeniece bijusi kādu laiku viena no viņa visintīmākām draudzenēm.”

Tomēr ar laiku šīs attiecības kļuvušas distancētākas un vēsākas. Dziļleja raksta: “Nepārprotami skaidrs kļūst tas, ka tās bijušas vairs tikai druskas, ko Rainis uzlasījis no Birutas dvēseles mielasta galda, un ļoti jāšaubās, vai viņas krāšņā, baudkārībā rafinētā miesa maz vairs solīja un deva sirmajam dzejniekam kādu baudījumu.”

Piedzīvojums ar Mēness meitiņu

Visciešākās attiecības Rainim izveidojās ar studenti, par Mēness meitiņu dēvēto Olgu Kliģeri, kura bija 33 gadus jaunāka par dzejnieku. Kā noprotams, Aspazija par šīm attiecībām zinājusi, taču publiskus skandālus nav rīkojusi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Olgu Kliģeri intervēja Imants Ziedonis, saruna bija publicēta laikrakstā Literatūra un Māksla. Protams, par savām seksuālajām attiecībām ar Raini viņa nestāstīja, tomēr kaut kādus faktus par dzejnieku atklāja.

Olga Kliģere: “Ar Raini personīgi es iepazinos 1920. gadā Muitas ielā, kur Rainim bija dzīvoklis un es biju noīrējusi istabiņu. Vienu vakaru pie durvīm zvana, un ienāk Rainis. Es biju ļoti pārsteigta un izbijusies. Rainis vēlāk sacīja, ka es tā kā nobijusies meitene esot stāvējusi maliņā. Tāda būtiska saruna ar Raini man bija pēc Jāzepa un viņa brāļu izrādes. Es uz pirmizrādi netiku, visi skrēja – tas bija notikums! Visa Rīga bija kājās! Es tiku uz kādu trešo izrādi. Viņš ļoti gribēja zināt ..., bet ko es... Es gan nevaru teikt skuķis, es biju precēta sieva jau, bet duma...”

Olga stāstīja, ka Raiņa personībā viņu piesaistījusi sirsnība un vienkāršība. “Man Rainis vecs nekad nelikās. Viņam bija tik dzirkstošs viss. Viņam tāpat patika viss, kas man arī patika. Nekad viņš nebija kā veci cilvēki, saguris, viņš nekad tāds nenolaidās. Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, es palikos uz Baznīcas ielas stūra, un viņš aizgāja stalts.”

Ar Raini viņai nekad nav bijis garlaicīgi. “Viņš mani bija tā okupējis, ka tad, kad viņš nomira, es biju pilnīgi viena. Katru manu soli viņš bija pārraudzījis – kur es eju, ko esmu sacījusi. Un man likās, ka es viņu sapratu, ko viņš man gribēja teikt un ko pasaulei. Es viņu ļoti ilgi vēl pēc nāves redzēju sapņos, man tie ir pierakstīti. Es katru dienu pēc darba braucu uz kapiem un sēdēju ilgu laiku.”

Kā stāsta zinātāji, Aspazijai bijis rūgtums sirdī, tomēr šķirties viņa dzejniece nav bijusi gatava. Pie Raiņa viņu saistījusi ne tikai 19. gadsimtā iesāktā kopdzīve, bet arī visa mūža daiļrade. Vērtējot šo mīlas dēku, šodien tiek izteikta versija, ka Olgai tā bijusi mīlestība, Aspazijai – situācijas nenovērtēšana, bet Rainim – aizraušanās. Dzejnieks juties dzīves noguris, viņam bijis nepieciešams kāds gaišs piedzīvojums.

Kādā no savām vēstulēm Kliģere Rainim rakstīja: “Mīļo manu actiņ, ko lai tev pasaku tādu iepriecinošu, to, ka Tavs Lulits Tev ir mīļš, to jau tu sen zini, bet ja nu Tev gribās vēlreiz to dzirdēt, tad klausies: mīlu, mīlu, mīlu, mīlu, vairāk par visu puķu smaržu kopā, vairāk kā visu zvaigžņu mirdzumu, vairāk kā pati savus priekus – mīlu Tevi…”

Dzirdēts nostāsts, ka tad, kad iznācis krājums Mēness meitiņa, Aspazija grāmatu iemetusi Rainim sejā. Dzejnieka dienasgrāmatā nekas tāds nav minēts, konkrētā epizode figurē tikai atmiņu pārstāstījumos. Raiņa attiecības ar Kliģeri brīžam bijušas tuvākas, brīžam atsvešinātākas. Vienubrīd Rainis pat bijis gatavs šķirt laulību ar Aspaziju, taču reāli šāds solis netika sperts. Vērtējot savas attiecības ar Olgu, Rainis dienasgrāmatā ierakstīja: “Atvelk no šīs lielās pasaules un no darbiem, atpūtina, dara maigu. Bet darbā nevar palīdzēt.”

Vai Rainim bija dēls?

Runājot par Raini un Aspaziju, nevar apiet jautājumu, kāpēc viņiem nebija bērnu. Vai tā bija abu apzināta izvēle? Varbūt veselības problēmas? Viena versija ir tāda, ka vaina meklējama Aspazijas pusaudzes gados. Meitenei sākušās pirmās mēnešreizes, viņa nav zinājusi, ko darīt, un devusies mazgāties aukstā dīķī, apsaldējusies, un sekas – iekaisums un neauglība. Izteikta arī versija, ka neauglīgs bijis Rainis.

Režisors Viktors Jansons, kurš pētījis Raiņa arhīvu, jau agrāk presē izteicies, ka dzejnieka dzīvē bijis brīdis, kad viņš padevies vieglprātīgai uzdzīvei, tā iegūdams slimību, kuras sekas bijusi neauglība, bet uz mūža nogali centies atjaunot savas spējas, nododamies dēkām ar jaunām meitenēm, kuras pat pircis par naudu. Turklāt Aspazijai ne reizi vien nācies Raini pestīt no tiesu darbiem par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu. Tiesa, ne visi Raiņa dzīves un daiļrades pētnieki ir vienisprātis ar Viktoru Jansonu, tieši otrādi. Viņi uzskata, ka režisors šādus pieņēmumus izteicis bez jebkādiem pierādījumiem.

Nevar nepieminēt vēl kādu sensacionālu faktu, kas nāca gaismā vien 2005. gadā. Presē parādījās ziņa, ka Rainim un Kliģerei bija dēls – Dailes teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš. Vietā piebilst, ka Ozoliņš jau no mazotnes zinājis, ka ir adoptēts, jo viņa audžuvecāki Anete un Kārlis Ozoliņi to nekad nebija slēpuši.

Kā presei apliecināja aktiera atraitne Nellija Ozoliņa, 1999. gada 3. janvārī, kad Miervaldis jau bija smagi slims ar vēzi, viņu pēkšņi apciemojusi radiniece – māsīca Velta Ābelīte. Viņas māte esot uzticējusi viņai kādu svarīgu misiju – brīdī, kad Miervaldim vairs nebūs atlicis daudz laika šajā saulē, pastāstīt, kas bijuši viņa īstie vecāki. Un viņa atklājusi rūpīgi glabātu noslēpumu – viņš ir Raiņa un Olgas Kliģeres dēls. Izrādās, Aspazija, sargājot savu un Raiņa reputāciju, parūpējusies, lai tikko dzimušais puisēns nokļūtu audzināšanā pie Anetes Ozoliņas, ar kuru Aspazijas brālim kādreiz bijusi mīlas dēka.

Tagad zināms vien tas, ka Miervaldim Ozoliņam bērnībā tik tiešām bijuši turīgi aizbildņi, bet, kas viņi ir – tas turēts noslēpumā. Bērnībā viņam nekā neesot trūcis, kaut arī viņa audžutēvs bijis sētnieks, bet audžumāte – bērnu apģērbu šuvēja. Turklāt Ozoliņi vasarās Jūrmalā īrējuši vasarnīcu, lai mazajam puisītim būtu dzīvošana svaigā gaisā. Tas ne sevišķi bagātajai ģimenei nebūtu bijis pa kabatai.

Ļoti ticams, ka aktieris Miervaldis Ozoliņš tik tiešām bija Raiņa dēls. Olga Kliģere savulaik atsacījās atbildēt uz jautājumu par viņas un Raiņa iespējamo bērnu, tikai kādai radiniecei atzina, ka tiešām ir grēkojusi. Miervaldis Ozoliņš devās mūžībā 1999. gada 8. maijā.

"Necieņa pret mākslinieci, kurai gar vaigiem berzīsies tūristu koferi!": mākslas zinātniece asi kritizē Aspazijas pieminekļa konkursu