Golfa nodarbības gan pieaugušajiem, gan bērniem viņš pasniedz “OZO” golfa klubā Mīlgrāvī. Savulaik arī bijis profesionāls golfa spēlētājs, taču sapratis, ka golfa pasaulei vairāk var dot kā treneris, nevis kā profesionāls spēlētājs. Savulaik trenējis gan jau talantus, gan turīgus uzņēmējus Ķīnā, Indonēzijā, Vācijā un citviet pasaulē līdz nonācis Latvijā.

Viņš ļoti atzinīgi izsakās par “OZO” golfa kluba laukumu – tas esot pasaules klases līmenī, taču Latvijas klimats šim sporta veidam nav vispateicīgākais. Proti, no oktobra beigām līdz aprīļa sākumam par golfa treniņiem atvērtā laukumā var aizmirst. Tāpēc šie daži “dīkstāves” mēneši visnotaļ aktīvajam Džastinam Grifitam ir kā zobu sāpēs – ir jādomā, kā pavadīt brīvās dienas, kas sezonas laikā tiek pavadītas golfa laukumā. Tā, piemēram, pagājušā gada rudenī viņš nolēma pasniegt sporta stundas skolā Rīgā, kur mācās viņa bērni.

Lai vai kā, gluži kā no zilām debesīm Džastinam Grifitam radās ideja uzzināt ko vairāk par dažādiem golfa rekordiem un viņš nonāca pie secinājuma, ka neviens līdz šim nav spēlējis golfu (precīzāk – uzsitis golfa bumbiņai ar nūju) pasaules augstākajā kalnā Everestā. Šis fakts uz laiku vien apziņā arī palika vien kā fakts, līdz vienu dienu ar viņu sazinājās draugi, kas viņu aicināja doties paskatīties kriketa spēli uz Jaunzēlandi. “Aprunājos ar sievu, viņa teica, lai droši dodos “izvēdināt galvu”. Sāku interesēties par iespējamo lidojumu, un izrādās, ka izdevīgākie lidojumi no Latvijas uz Jaunzēlandi ir nevis pāri Āzijai, bet gan caur Ameriku un pāri Klusajam okeānam, un tas ir saistīts ar karu Ukrainā – Krievija ir slēgusi savu Transsibīrijas gaisa telpu rietumu aviokompānijām,” stāsta Grifits, “labprāt aizlidotu uz Jaunzēlandi, taču tas ceļojums būtu pārlieku ilgs, taču atcerējos par Everestu. Pirmkārt, mani kā golfa spēlētāju intriģēja kļūt par pirmo cilvēku, kas spēlētu golfu Everestā. Otrkārt, arī ceļojums uz Āziju man šķita laba alternatīva Jaunzēlandei.”

Trīs dienas un Nepālā

Džastins Grifits kļuva pārņemts ar ideju par golfu un Everestu, tāpēc ātri vien sakārtoja visu, lai varētu piepildīt savu mērķi. “Ceļojums uz Nepālas galvaspilsētu Katmandu ilga trīs diennaktis. Sākumā reiss Rīga – Stambula. Tad no Stambulas un Kuveitu, no kurienes tad jau lidoju uz savu galamērķi – Nepālas galvas pilsētu Katmandu,” stāsta Džastins Grifits.

Pārlidojumi noritēja bez aizķeršanās un Grifits sekmīgi sasniedza Katmandu, no kurienes viņam bija ieplānots lidojums uz Tenzinga-Hilarija lidostu Luklā – tuvāko lidostu Everestam Himalaju kalnos.

“Šī lidosta ir ārkārtīgi nozīmīgs transporta punkts visiem tiem, kas grib kāpt Everestā. Cits transports nemaz uz Luklu nav iespējams – alternatīva tad paliek ar ēzelīt vai savām kājām,” stāsta Grifits, atklājot, ka nav tā, ka Himalajos visu laiku valdītu lidošanai labvēlīgi laika pastākļi. “Ir tā, ka lidmašīnas apkalpei dod atļauju lidot, tad arī visi lec lidmašīna un lido, jo labvēlīgo laika apstākļu logs var beigties.”

Džastins, gan atzīst, ka viņam kopumā paveicies ar laika apstākļiem gan lidojuma laikā, gan arī kāpšanas laikā – visu laiku spīdējusi saule, kas februārī nav tipiski Nepālai.

Everesta bāzes nometne – 5 dienās

Interesanti, ka Džastins Grifits uz Everestu devās nesezonā, un tas nozīmē, ka gidu pakalpojumi bija visnotaļ brīvi pieejami. Sasniedzot Luklu Džastins Grifits atrada savu gidu, kas viņu pavadītu ceļā no Luklas līdz Everesta bāzes nometnei, 5364 metru augstumā virs jūras līmeņa, kur Grifits bija nolēmis realizēt savu mērķi.

No Luklas līdz Everesta bāzes nometnei ir vairāki maršruti – tas ir visnotaļ populārs maršruts kalnos kāpt gribētāju vidū, turklāt ne visi vēlas un ne visi var atļauties veikt pēdējo posmu – no Everesta bāzes nometnes līdz kalna smailei.

Maršruti ir ar dažādu sarežģītības pakāpi, un arī attālumu, kas jāveic no Luklas līdz Everesta bāzes nometnei. Grifits izvēlējās 7 dienu maršruts, kas ļautu viņam nonākt galamērķī.

Stāstot par pašu kāpšanu, Grifits godīgi atzīst, ka nebija domājis, ka tas būs tik grūti un sarežgīti, un, ja viņam, tas būtu jādara vēlreiz, viņš krietni padomātu vai vēlas piedzīvot tās pašas grūtības. “Esmu diezgan sportisks un sākotnēji domāju, ka kāpšana Himalajos man nekādas grūtības neradīs. Savulaik esmu uzkāpis arī Āfrikas augstākajā kalnā Kilamandžāro, kas man likās nudien viegli. Himalaji ir daudz, daudz grūtāki. Lasīju, ka tikai ap 50% no visiem, kas uzsāk ceļu uz Everesta bāzes nometni, nonāk līdz galamērķis. Kādu pieviļ fiziskā sagatavotība, kādam sākas augstuma slimība,” par kāpienu stāsta Grifits, “taču tas ir to vērts, kad ieraugi Everestu. Tas ir tik majestātisks!”

Viņš atklāj, ka, kāpjot uz Everesta bāzes nometni, papildus fiziskai slodzei, emocionāli grūtākais bijis tas, ka ceļš vedis augšup un lejup, jo taisnas taciņas uz galamērķi dabā neesot. “Tu uzkāp 200 metrus augšā, un tad 100 lejā, tad atkal augšā un atkal lejā. Tā fiziskā slodze ir nopietna un dažbrīd sevi nākas piespiest, lai turpinātu ceļu,” par gājienu stāstā Grifits.

Ceļojuma laikā Grifits ar gidu nakšņoja vietējos nepāliešu ciematos, kur, pēc viņa teiktā, dzīve vēl arvien rit kā pirms daudziem simtiem gadu. “Tur kalnos viņiem ir savs dzīves ātrums,” par redzēto stāsta Grifits.

Tā kā viņš bija vienīgais kāpējs gida grupā, abiem kāpiens uz Everesta bāzes nometni noritēja diezgan raiti – plānoto 7 dienu laikā, galamērķis tika sasniegts piecās dienās.

Rekorda uzstādīšana

Pēc negulētas nakts Everesta bāzes nometnē, pienāca rīts, kad Džastins Grifits bija gatavs realizēt savu mērķi. “Tur kalnos naktis ir ārkārtīgi aukstas. Naktī, Everesta bāzes nometnē temperatūra nokritās līdz -15 -20 grādiem, un nekāda izgulēšanās īsti nebija,” stāsta Grifits, “rītā, kad biju gatavs beidzot spēlēt golfu, biju stīvs un nosalis.”

No Rīgas uz Everestu Grifits bija paņēmis līdz golfa nūju un tikai trīs golfa bumbiņas. “Tā biju paredzējis. Cik tālu aizsitīšu, tik arī būs,” par savu ieceri stāsta Grifits. Bumbiņas bija oranžā krāsā, lai tās būtu vieglāk pamanīt sniegā.

Sagatavojis miniatūru palikni, novietojis uz tās oranžo bumbiņu, Grifits veica pirmo sitienu. “Aukstais laiks bija darījis savu, aukstumā sist bumbiņu tomēr ir grūtāk,” atceras Grifits. Viena pēc otras trīs bumbiņas tika aizsistas un ar tālummērītāju tika noteikts to attālums. Izrādījās, ka vissekmīgākais bijis otrais sitiens – bumbiņa bija aizlidojusi 276 metrus. “Šis noteikti nav mans tālākais un labākais sitiens, bet ņemot skarbos apstākļus un aukstumu, esmu apmierināts,” par paveikto priecājas Grifits.

Pieteikums Ginesa rekordam

Kārtīgi visu dokumentējis, Grifits paveikto nosūtījis Ginesa rekorda organizācijai, lai rekords tiktu oficiāli atzīts un iekļauts prestižajā Ginesa rekordu grāmatā.

“Atbildes gan pagaidām nav, acīmredzot rekords tiek kārtīgi izvērtēts pirms tas tiek iekļauts rekordu grāmatā, taču pilnīgi noteikti zinu, ka pirms manis neviens Everesta bāzes nometnē un 5364 metru augstumā kalnos golfu nav spēlējis,” priecīgs ir Džastins Grifits, “manuprāt, esmu pirmais!”

Sveiciens Latvijai no Hilarija tilta

Pēc mērķa sasniegšanas sācies ceļš lejup, aptpakaļ uz Luklu, kas jau bijis ievērojami vieglāks, jo kopumā tomēr nācies kāpt lejā, nevis augšup. “Kad ar gidu kāpām lejā, satikām pāris tūristu grupas, kas sarkaniem vaigiem un elsojot kāpa augšup, uz Everesta bāzes nometni. Prasīja, cik tālu vēl jākāpj līdz vienam vai citam punktam. Godīgi atbildēju un redzēju, ka mana atbilde entuziasmu satiktajos cilvēkos nerada,” atceras Grifits, “bet, nu jā, tas kāpiens nav no vieglajiem.”

Kāpjot lejā uz Luklu, sasniedzis leģendārā alpīnista Edmunda Hilarija vārdā nosaukto tiltu, Džastins Grifits arī ierakstīja video sveicienu Latvijai.

Tas ir vairāk nekā 130 metrus garš tilts, rotāts ar nepāliešiem rakturīgajiem dažādas krāsas audumie. Tas ir virvēs iekārts tilts 125 metru augstumā virs aizas un, stipros vējos tas bieži šūpojas. Tilts ir pēdējais, kas jāšķērso, lai sasniegtu kalna nogāzes pilsētu Namche Bazaar, kas pazīstama kā “vārti uz Everestu".

Demonstrējot iespaidīgo aizu, kurai pāri iet virvju tilts, Grifits mūs visus sveicina un, ja dzīvē rodas iespēja, iedrošina kādreiz doties uz Himalajiem, lai mēģinātu uzkāpt vismaz Everesta bāzes nometnē, kas ir vairāk nekā iespaidīgs piedzīvojums.

"Izdarīts! Augstāk nav kur kāpt!" Alpīnisti uznesuši Everestā Latvijas un Ukrainas karogus