Kā norāda Evardsone, katru gadu Valsts policija fiksē simtiem bērnu pazušanas gadījumu, kurus iespējams novērst, ja pieaugušie ir vērīgi un nebaidās nekavējoties ziņot par notikušo policijai – kas daudzos gadījumos ir izšķiroši, lai bērnu ātri atrastu.

Kad katra minūte ir izšķiroša: kā jārīkojas, ja bērns nav pārnācis mājās

"Ja bērns nav pārnācis mājās, atcerēsimies, ka pirmkārt – pēc likuma bērniem līdz 16 gadu vecumam mājās jābūt līdz pulksten 22.00. Tas ir jāmāca un jāizskaidro – bērniem jāzina, ka šāds likums pastāv. Viņus var arī brīdināt, ka situācijā, ja viņš nebūs mājās līdz 22.00, mani kā mammu vai tēti policija var sodīt. Dažkārt tieši šāds skaidrojums bērnam atstāj vislielāko ietekmi. Tātad – ja mēs paši izturamies atbildīgi pret likumu, arī mūsu bērni cenšas būt atbildīgi," uzsver Evardsone.

Pēc viņas teiktā, ja bērns nav ierastajā laikā pārradies mājās – piemēram, no pulciņa, skolas vai pēc kopā pavadīta laika ar draugiem –, pirmais solis vienmēr ir mēģināt ar bērnu sazināties. "Vai nu mēs viņam zvanām, rakstām īsziņu vai sazināmies caur sociālajiem tīkliem – WhatsApp, Messenger vai jebkuru citu platformu, par kuru zinām, ka bērns to izmanto."

"Tātad vispirms cenšamies sazināties ar pašu bērnu. Tajā pašā laikā svarīgi noskaidrot arī viņa pēdējo zināmo atrašanās vietu – vai viņam bija jābūt skolā, pulciņā vai pie draugiem. Attiecīgi – sazināmies arī ar citiem pieaugušajiem," skaidro Evardsone. "Es vienmēr aicinu vecākus zināt savu bērnu draugu vecāku telefona numurus, lai nepieciešamības gadījumā būtu iespējams ātri sazināties. Ja, piemēram, es zinu, ka bērns bija kopā ar Ilzīti, tad man jāzina arī Ilzītes mammas telefona numurs – lai varu viņai piezvanīt. Tāpat sazināmies ar skolotāju, treneri vai citiem radiniekiem. Varbūt bērns vienkārši aizgājis pie vecmāmiņas ciemos un aizkavējies.”

Viņa gan vienlaikus uzsver, ka vecākiem ir ļoti svarīgi situāciju vērtēt objektīvi. "Protams, tas nav viegli, īpaši, ja pārņem satraukums – un tieši tāpēc mēs ne vienmēr spējam būt objektīvi. Piemēram, ja runājam par pusaudžiem, sākot jau no 13 gadu vecuma – pat ap 12 gadiem –, mūsdienu bērni jau iekāpj pusaudžu čībās,” norāda Evita.

"Mēdz būt situācijas, kad bērns dažādu iemeslu dēļ vienkārši aizkavējas vai pavada laiku ar draugiem – jo tieši šajā vecumā draugi viņiem kļūst par prioritāti," skaidro Valsts policijas pārstāve. "Reizēm viņi arī apzināti ignorē vecāku īsziņas, lai vienaudžu acīs izskatītos pieaugušāki. Tas ir posms, kad bērni sāk pamazām atdalīties – un tas ir pilnīgi dabisks process. Viņi vēlas lielāku neatkarību, grib būt patstāvīgāki. Reizēm viņi pat apzināti rīkojas pretēji vecāku norādījumiem, īpaši tad, ja jūtas pārlieku ierobežoti vai kontrolēti."

Vienlaikus viņa norāda, ka ja vecāki zina – bērnam nav raksturīga šāda aizkavēšanās, tad nedrīkst vilcināties un jāveic nākamais solis – jāzvana policijai. "Svarīgi ir šo zvanu neatlikt. Ir jāzvana uz 112 nekavējoties, nevis jāgaida vēl pāris stundas," uzsver Valsts policijas pārstāve.

Bieži vien vecāki tomēr vilcinās zvanīt policijai, baidoties, ko par viņiem padomās citi, norāda Valsts policijas pārstāve.

"Reizēm sabiedrībā ir izskanējis mīts, ka pirms bērna meklēšanas jāgaida 24 stundas, taču tas nekādā gadījumā neatbilst patiesībai," uzsver Evita Evardsone. "Ja mums rodas bažas – pat ja tās šķiet nepamatotas –, ir svarīgi nekavējoties zvanīt policijai. Jo ātrāk tiek uzsākti meklēšanas pasākumi, jo lielākas iespējas bērnu atrast."

Viņa norāda, ka zvanot policijai, ir svarīgi jau iepriekš sagatavot pamata informāciju par bērnu, lai operatīvās darbības varētu sākt pēc iespējas ātrāk. "Būtu jāsniedz informācija par bērna pēdējo zināmo atrašanās vietu, kāds viņam bijis apģērbs, jāatrod arī jaunākā fotogrāfija. Tāpat jāinformē par iespējamiem maršrutiem, kuros bērns mēdz pārvietoties, par draugiem un viņu dzīvesvietām, kā arī par vietām, kur bērns parasti uzturas vai mēdz pulcēties," skaidro Valsts policijas pārstāve.

"Es gribētu aicināt arī neko neslēpt. Ja pastāv aizdomas, ka bērna pazušana varētu būt saistīta ar konfliktu ģimenē – un bieži vien tieši šādu iemeslu dēļ bērni aiziet no mājām –, par to noteikti jāinformē policija," uzsver eksperte.

No konflikta mājās līdz pirmajai mīlestībai – kāpēc bērni pazūd

Runājot par biežākajiem iemesliem, kāpēc bērni pazūd, Evita Evardsone atgādina, ka visbiežāk pazūd bērni no ārpusģimenes aprūpes iestādēm – bērni, kuri klaiņo, un bieži vien tas notiek pamatotu iemeslu dēļ. "Viens no galvenajiem iemesliem ir saiknes trūkums ar pieaugušo. Ja bērns nejūtas saprasts, pieņemts, viņš nereti izvēlas aiziet," skaidro Evardsone. "Otrs būtisks iemesls ir vardarbība ģimenē – emocionāla vai fiziska. Tas var izpausties kā bērna noniecināšana, pastāvīga kritizēšana, ignorēšana, nepieņemšana vai lamāšana. Ja bērns šajā vidē nejūtas labi, viņš meklē iespēju no tās aizbēgt."

Viņa uzsver vēl vienu svarīgu aspektu – robežu trūkumu. "Bērnam ir vajadzīgas skaidras un saprotamas robežas – kas ir atļauts un kas nav. Šie noteikumi ir jāizrunā un jāskaidro, lai bērns saprastu, kāpēc tie pastāv. Piemēram, ja noteikts, ka bērnam jābūt mājās līdz konkrētam laikam, tad viņam ir jāzina, ka šis laiks ir jāievēro.”

Tāpat viņa norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc bērni klaiņo, nav tikai vardarbība vai visatļautība, bet arī viņu iekšējās emocionālās sajūtas. "Tas ir vecuma posms, kad hormonālo izmaiņu dēļ var svārstīties garastāvoklis, parādīties nomāktība vai pat depresīvas izjūtas. Tā var būt arī pirmā mīlestība, atraidījums vai emocionāla sāpe, ar ko bērns netiek galā,” skaidro Evardsone.

Evita Evardsone iesaka vecākiem nepazaudēt saikni ar bērnu, ko nereti var zaudēt tieši pusaudžu vecumā. "Reizēm vecākiem šķiet, ka bērns jau ir pietiekami liels, bet tā nav. Viņš joprojām ir bērns, arī tad, ja kļūst pieaugušāks un labāk saprot dažādus procesus. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt cieņpilnu saskarsmi, izrādīt patiesu interesi par viņa dzīvi, izjūtām un grūtībām."

Viņa uzsver arī robežu un skaidru noteikumu nozīmi:"Ir būtiski, lai bērns pasaka, kurp viņš dodas, un ja plāni mainās – vienojas ar vecāku, ka par to tiek paziņots. Vecākiem jāskaidro, ka šī interese nav kontroles nolūkos, bet gan bērna drošībai. Jo pusaudži ļoti jūtīgi uztver, ja viņus kāds vēlas kontrolēt. Bērnam vienmēr jājūt, ka viņš pie vecākiem var vērsties jebkurā situācijā – arī tad, ja ir izdarījis ko nepareizu. Mamma var teikt: "Es zinu, ka, iespējams, kādā brīdī būšu dusmīga, bet atceries – tās ir tikai manas emocijas. Patiesībā es vienkārši ļoti uztraucos par tevi un vēlos, lai tu būtu drošībā.””

Viņa piekrīt, ka mūsdienās pusaudžiem ir raksturīga vēlme izzināt pasauli, pārkāpt robežas un pārbaudīt to, ko drīkst un nedrīkst, tāpēc ir ļoti svarīgi bērnam atkal un atkal atgādināt: vienmēr jāpastāsta, ar ko viņš dodas un kurp, īpaši, ja plāns ietver arī nepazīstamus cilvēkus vai svešas vietas. "Ja kāds svešs pieaugušais vai nepazīstams jaunietis aicina doties uz nezināmu vietu – tas vienmēr ir brīdinājuma signāls. Bērniem ir jāmāca pateikt "nē"," uzsver Evita Evardsone.

"Un tas nenozīmē, ka tu esi slikts draugs. Tev nav jādara viss, ko dara citi, ja tev pašam šķiet, ka tas nav pareizi."

Viņa aicina vecākus ar bērniem pārrunāt arī to, kādās situācijās ir nekavējoties jāsazinās ar vecākiem, kā arī būt īpaši vērīgiem pret bērna emocionālo stāvokli. "Pusaudži var piedzīvot nomāktību, skumjas, un bieži vien vecākiem par to neko nestāsta. Tā var būt pirmā mīlestība, tas var būt vienaudžu mobings. Bet mums kā vecākiem ir jāmācās pamanīt, ka kaut kas bērna uzvedībā ir mainījies," uzsver Evardsone.

Vai 12 gadus veca māsa drīkst pieskatīt divgadnieku? Likums saka – nedrīkst

Savukārt, runājot par iemesliem, kādēļ visbiežāk pazūd mazi bērni, Valsts policijas inspektore Evita Evardsone norāda, ka šādas situācijas visbiežāk ir saistītas ar pašu vecāku nolaidību un nespēju pilnvērtīgi pildīt savus aprūpes pienākumus. "Protams, var gadīties situācija, kad pēkšņi jāizkar veļa vai jānovēršas uz brīdi, un bērns pa to laiku pazūd. Taču būtiski ir atcerēties – nekādā gadījumā bērnu nedrīkst atstāt vienu pašu, un arī likums to aizliedz,” uzsver Evardsone.

Viņa atgādina, ka bērnus līdz 7 gadu vecumam nedrīkst atstāt bez pieaugušā klātbūtnes, savukārt viņus drīkst pieskatīt tikai no 13 gadu vecuma. "Tātad 12 gadus veca māsiņa, brālītis vai kaimiņu bērns nedrīkst pieskatīt piecgadnieku vai divgadnieku. Tas nav droši un neatbilst likumam," uzsver inspektore.

"Protams, dzīvē mēdz būt dažādas situācijas – var pienākt brīdis, kad vecāks jūtas pārguris vai izsmelts. Taču arī šādos gadījumos ir svarīgi savlaicīgi lūgt palīdzību radiniekiem vai uzticamiem kaimiņiem," uzsver Valsts policijas eksperte Evita Evardsone.

Viņa arī atgādina, ka nereti reģistrēti gadījumi, kad bērns pats atver durvis un iziet ārā nepamanīts. "Tāpēc ir ļoti svarīgi sekot līdzi tam, lai ārdurvis vienmēr būtu aizslēgtas," norāda eksperte. "Lai mazulis netiktu klāt atslēgai, to ieteicams novietot bērnam nepieejamā vietā – piemēram, augstu plauktā vai citā neredzamā vietā. Tāpat nepieciešams pārbaudīt, vai ir aizvērti logi un balkona durvis, lai novērstu iespēju, ka bērns varētu izkāpt vai pat izkrist," brīdina Evardsone.

Arī šajos gadījumos, kā norāda Evita, galvenā kļūda ir tā, ka vecāki laikus neziņo policijai un paši uzsāk meklēšanas pasākumus, baidoties iesaistīt tiesībsargājošās institūcijas.

"Ja runājam par lielākiem bērniem, tad nereti vecāki sūta draudu vēstules, piemēram: "Tik parādies mājās – tad redzēsi! "Taču šādās situācijās bērns var negribēt atgriezties," skaidro VP inspektore. "Drīzāk būtu jārīkojas pilnīgi pretēji – rakstīt bērnam: "Es tevi ļoti mīlu, tu man esi ļoti svarīgs. Lūdzu, dod ziņu – es par tevi ļoti uztraucos.""

Pazušanas gadījumu patiesais apjoms – daudz lielāks, nekā oficiāli redzams

Tāpat vecākiem ir svarīgi ar bērniem pārrunāt, ka, ja viņš nebūs mājās noteiktajā laikā, pēc likuma par to būs jāziņo policijai.
Savukārt, runājot par kopējo pazudušo bērnu statistiku, Evita atzīst, ka tā saglabājas nemainīga. "Ja mēs runājam par oficiāli meklēšanā izsludināto skaitu, tie ir 500 līdz 600 gadījumi gadā. Tie ir gadījumi, kad bērni tiek izsludināti meklēšanā kriminālprocesa ietvaros – proti, ja 24 stundu laikā nav izdevies bērnu atrast."

Tiklīdz Valsts policija saņem informāciju par pazudušu bērnu, tiek reģistrēta ziņa un meklēšana uzsākta nekavējoties. Šādu situāciju faktiskais skaits ir krietni lielāks nekā oficiāli reģistrētie 500 gadījumi – tās var būt pat astoņas reizes vairāk. Šādus signālus Valsts policija saņem katru dienu, un lielākoties tie attiecas uz bērniem, kuri dzīvo ģimenes aprūpes iestādēs. "Varbūt no malas var šķist, ka šādu gadījumu kļūst vairāk, taču patiesībā šobrīd nevaram teikt, ka bērnu pazušanas gadījumiem būtu augšupejoša tendence," piebilst Evita.

Kā sabiedrība var palīdzēt bērnam, kas ir apmaldījies

Savukārt, runājot par to, kā sabiedrība var iesaistīties pazudušu bērnu meklēšanā, īpaši, ja runa ir par maziem bērniem, Valsts policijas inspektore atgādina – sabiedrībai nevajadzētu palikt vienaldzīgai. "Ja redzam, ka bērns ir mazs, vēl nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, un rodas aizdomas, ka viņš ir nomaldījies – vai arī redzam, ka vecāki vienkārši paļāvušies un ļāvuši piecgadniekam vienam doties uz veikalu –, mums noteikti ir jāpievērš uzmanība. Ja bērns ir viens, izskatās apjucis vai raud, sabiedrības pienākums ir iesaistīties – pārliecināties par bērna drošību, novērtēt apkārtējo vidi, vai tuvumā nav kādi bīstami objekti vai ceļš, kur viņš varētu izskriet. Tad pieejam bērnam, cenšamies izveidot acu kontaktu, jo tas ir ļoti svarīgi, lai nodibinātu savstarpējo uzticību. Un būtiski – noliecamies viņa acu līmenī, jo tas palīdz bērnam justies drošāk," uzsver VP inspektore.

Pēc viņas teiktā, vissvarīgākais ir saglabāt mierīgu attieksmi. "Protams, mēs piedāvājam bērnam palīdzību, sakot: "Es tev palīdzēšu, nebaidies, tūlīt piezvanīsim policijai." Dažkārt bērns var sabīties, redzot svešinieku, jo vecāki bieži māca bērniem neuzticēties nepazīstamiem cilvēkiem. Svarīgi ir nepārvietot bērnu – jāpaliek kopā ar viņu tajā pašā vietā, kur esam viņu atraduši. Jācenšas, lai bērns jūtas droši. Mēs varam teikt, piemēram: "Piezvanīsim policijas tantei vai onkulim, viņi drīz atbrauks un tev palīdzēs. "Svarīgi ir runāt bērnam saprotamā valodā. Mēģinām noskaidrot bērna vārdu, kā arī adresi, kur atrodamies, lai policija varētu pēc iespējas ātrāk ierasties. Un pats būtiskākais – būt bērna tuvumā, mēģināt viņu nomierināt un nekādā gadījumā neatstāt viņu vienu," uzsver VP inspektore.

Roberts Zīle nominēts Eiropas Parlamenta viceprezidenta amatam