Ruņģa vadībā “Valmiermuižas alus” kļuva par vienu no pazīstamākajiem Latvijas amatniecības alus zīmoliem, kas strauji attīstījās un guvis augstu popularitāti mājās un ārvalstīs.

Pērn 17. septembrī Konkurences padome (KP) saņēma "Cēsu alus" apvienošanās ziņojumu par izšķirošas ietekmes iegūšanu pār "Valmiermuižas alus", taču oktobra otrajā pusē KP pavēstīja, ka minētajā darījumā ir sākta papildu izpēte, lai padziļināti novērtētu apvienošanās ietekmi uz konkurenci Latvijā.

KP publiskotā informācija liecina, ka lēmuma pieņemšanas termiņš bija 2026. gada 17. janvāris. Jaunais vadības modelis paredz vienu valdes locekli, kuru ievēl dalībnieku sapulce uz nenoteiktu laiku.

Šobrīd visi runā par “Valmiermuižas” pārdošanu, bet es tomēr gribētu sākt ar pirmsākumiem – Uz “Valmiermuižas alus” ir rakstīts skaitlis – 1688, es saprotu ka jūsu posms “Valmiermuižā” ir nedaudz īsāks, ja vien tur nav kāds noslēpums... Varbūt varat pastāstīt – kā dzima “Valmiermuižas alus”?

Viss sākās ar manu piedzimšanu Valmierā. Esmu dzimis valmierietis, izaudzis valmierietis, tēvs, vectēvs ir no Valmieras puses. Kad biju izmācījies biznesu, pavadījis gadus reklāmas, mārketinga nozarē, tad man bija interesanti strādāt tieši ar vietējiem Latvijas ražotājiem un palīdzēt viņiem gūt panākumus.

Un tad tā saucamajā krīzes vecumā man radās vēlme izveidot savu biznesu, savu saimniecību dzimtajā – Valmieras pusē. Tas, ko sapratu, nodarbojoties ar mārketingu - nepatīk, ka tu produktu izauklē, tad atdod un atkal ķeries pie nākamā. Tāpēc ļoti gribējās veidot nelielu, bet savu un ilgā laika termiņā. Līdzīgi kā tad, kad bērns ienāk ģimenē, tu neplāno, ka pēc mēneša viņu atdosi prom. Tā es 18 gadus esmu to auklējis.

Kāpēc tieši alus? Tas sakrita ar to brīdi. Esmu daudz ceļojis pa visu pasauli - Japānā viņi lepojas ar savu sakē, man liekas, tas pat ir UNESCO pasaules mantojumā iekļauts. Aizbraucu uz Beļģiju – viņi, manuprāt, ir pirmie un vienīgie, kuriem alus darīšanas un dzeršanas kultūra ir UNESCO kultūras mantojumā. Viņi tik ļoti lepojas ar savu alu! Aizbraucu uz Skotiju, un tur viņi lepojas ar savu nacionālo dzērienu. Likās, ka mums arī Latvijā ir ar ko lepoties – mēs alu saucam par nacionālo dzērienu! Bet tajā brīdī tā nebija. Protams, visi alu bauda Jāņos, bet, kad pienāk lielāki, nozīmīgāki svētki, kāds smalkāks pasākums vai, piemēram, prezidenta apbalvojumu pasniegšana pilī par nopelniem Latvijas labā, tad alus tur neparādās. Parādās Francijas un citu valstu nacionālie dzērieni.

Tad es uzdevu sev jautājumu, kāpēc ir tā – jo smalkāks pasākums Latvijā, jo mazāk tu tajā redzi alu. Jo acīmredzot alus latviešiem neliekas smalki, vīns saistās ar to smalko! Tad es sāku pētīt alus vēsturi. Man likās interesanti, kāpēc mēs nelepojamies ar alu kā nacionālo dzērienu. Jo, manuprāt, ja tas ir nacionālais dzēriens, tad tev ar to ir jālepojas dzīves īpašākajos brīžos. Tad manās rokās nonāca grāmata, kuru sarakstījusi zinātniece Linda Dumpe – “Alus tradīcijas Latvijā”. Un viņa tur raksta par alus un svētku tradīcijām, ka alus latviešiem vienmēr ir bijis svētku dzēriens. Alus ir bijis lielākajos mūža godos, gadskārtās – klasisks latviešu svētku dzēriens. Viena no retajām tautasdziesmām, kuru es atceros –

Es savā mūžiņā
Trīs reizītes alu daru,
Piedzimdams, nomirdams,
līgaviņu pārvezdams

Alus bija tik svarīgs, ka kāzas centās svinēt rudenī – kad bija miežu raža. Tas man likās svarīgi - ka es varētu likt lietā savu pieredzi zīmolā un mārketingā, varētu atgriezties savā dzimtajā pusē – Valmierā, darīt kaut ko tādu nozīmīgu, ilgtermiņā, un atgriezt alu uz svētku galda, kur tam vajadzētu būt!

Likās arī, ka tas ir tāds drošs bizness. Ja apskatāmies beļģu alus nozari, vācu alus nozari, tad tās simtus gadus ir pastāvējušas un vienmēr arī pastāvēs. Arī, aplūkojot Latvijas alus kultūru, - Dainu skapī ir daudzi simti tautasdziesmu. Jau kopš Rīgas dibināšanas, viduslaikos, pat Rīgas pils, kur tagad mīt prezidents un ir Vēstures muzejs, ir uzbūvēta par to nodokļu naudu, kas iekasēta no alus tirdzniecības. Nevieni svētki Rīgā bez alus neiztika.

Vienmēr alus šeit ir bijis svarīgs. Tad nu es visus savus iepriekšējos biznesus mārketingā pārdevu, un visa tā nauda tika ieguldīta alus darītavā Valmiermuižā. Tieši šogad martā būs 18 gadi kopš pirmā gaišā alus piedzimšanas, kādu to cilvēki arī tagad pazīst. Tā bija tāda mana atzīšanās mīlestībā pret Latviju, caur to, ko es daru – jā, es neprotu komponēt! Ja es būtu maizes cepējs, tad es gribētu būt Normunds Skauģis, ja es būtu komponists, tad es gribētu būt Pēteris Vasks, bet es realizējos caur alus darīšanu. Tagad, pēc 18 gadiem atskatoties, esmu ļoti gandarīts par šo laiku, par to, ko es kopā ar saimi un atbalstītājiem varēju izdarīt.

Liels gandarījums ir, piemēram, tagad mūsu alu ieraudzīt pat pieczvaigžņu viesnīcas un labākajos restorānos! Ir arī gandarījums, ka Valmiermuiža ir kļuvusi arī par tūristu iecienītu galamērķi, par kultūras galamērķi. Un alus kā kultūras sastāvdaļa ir mainījies. Gribētos lepoties un domāt, ka tur ir arī Valmiermuižas nopelns. Arī tas, ka tagad alu dod smukā kausiņā, nevis no pudeles, ka alus var būt arī smalks dzēriens, ka alus ir svētki. Un ka ar alu latvieši var lepoties, ka, braucot ciemos, var vest ne tikai šprotes un melno balzamu, “Liepkalnu” rupjmaizi, bet var arī vest “Valmiermuižas alu”.

Tas bija tas, ko mēs kopā ar komandu darījām un izdarījām! Tas ir tas gandarījums un piepildījums. Ja atver jūsu mammas, Janīnas Kursītes, grāmatu “Virtuves vārdene”, kura iznāca laikam pirms kādiem desmit gadiem, tad tur tikai par maizi un alu ir sarakstītas tik daudzas lappuses. Alus latviešiem ir bijis visnozīmīgākais dzēriens! Kā karogs, kā latviešu valoda!

Ļoti simboliski – jūs nosaucāt skaitli 18 un runājāt par bērnu. Bērns ir sagaidījis savu pilngadību. Es gribētu, lai jūs pastāstāt vairāk par pašu sākumu – teicāt, ka pārdevāt reklāmas biznesu un tad sākāt šo pilnīgi jauno nodarbošanos. Kāds tad bija tas sākums? Kā bija tajā laikā sākt sava alus ražošanu?

Sākums bija dramatiski interesants! Paši pirmsākumi bija, kad bija pieejami Eiropas fondi - cilvēki diennaktīm stāvēja garās rindās pie Latvijas investīciju un attīstības aģentūras. Arī “Valmiermuižas alus” varēja tikt izveidots, pateicoties tai saņemtajai naudai.

Bet ironija bija tāda, ka būvniecība notika būvniecības buma laikā – 2007.-2008. gadā. Bija iecerēts, ka pēc būvniecības pabeigšanas nauda vēl paliks pāri un ieguldīsim to mārketingā, receptes izstrādē, attīstībā… Visa tā nauda aizgāja būvniecības sadārdzinājumā. Praktiski tika uzbūvēts divreiz dārgāk, nekā sākotnēji bija paredzēts un iecerēts.

Rezultātā tev ir uzbūvēta alus darītava, tev ir iekārtas, Eiropas projekts pabeigts, bet viss ir apķīlāts – viss, kas tev pieder! Bet naudas vairs nav... Tad tiek atvestas iekārtas, bet es pats neesmu alus meistars piektajā paaudzē, man ir tikai vīzija. Jā, man bija skaidra vīzija, kādu es to alu gribētu. Un tad, kā šodien atceros – 2008. gada Jāņos vācu alus meistars izbrūvējis pirmo alu, dod man ar tādu lielu lepnumu – skaties, cik kvalitatīvs tev alus sanāca. Bet es viņam saku – “Scheisse!” [Mēsls!] Galīgi nav tas, ko es vēlējos.

Viņš bija uzbrūvējis tādu ļoti klasisku Bavārijas stila aliņu, un man likās, ka Latvijā svētku galdā ir jābūt kaut kam tādam tumīgākam, bagātākam, brangākam! Tā bija tāda interesanta sajūta – ir brūzis, bet nav receptes un nav naudas! Tad nāca talkā vietējie investori, un deviņu mēnešu garumā līdz pavasarim mēs meklējām to savu unikālo recepti, ko šodien mēs arī pazīstam kā Valmiermuižas gaišo alu.

Tā ir izteikti lokāla, šeit, Latvijā, radīta garša un vācu kvalitāte. Otrs grūtais bija tas, ko tu nevari paredzēt – mēs bijām visu iesākuši, sazīmējuši, sarēķinājuši, saplānojuši, kā alus būs zem viena lata, kā un kad viss tiks atpelnīts. Un tad iestājās dižķibele. Dižķibelē atnāca Valdis Dombrovskis un divreiz vienā gadā – 2009. gadā – pacēla akcīzes nodokli.

Nākamā krīze bija 2012. gadā, kad uzņēmums jau bija spējīgs strādāt pa nullēm, tad vietējie latviešu investori izlēma izstāties – mēs negribam vairs tajā piedalīties, galvenais, gribam atgūt ieguldīto naudu. Tajā nebija laba sajūta. Kaut kas nav izdevies, taču meklējām iespējas, un radās jauna sajūta - ka viss vēl ir priekšā. Tad bija brīnišķīga vienošanās ar Austrijas investoriem, kuri aizdeva gan ļoti daudz naudas, gan aizdeva man personīgi naudu, lai es varētu sev pie 30% piepirkt klāt otrus 30%, lai man būtu motivācija iet un darīt savā uzņēmumā.

Protams, tajā brīdī tika arī parakstīta vienošanās, kas notiek, kad kāda no pusēm grib izstāties. Tāds kā laulību līgums (smejas). Nākamajos gados kopā ar austriešiem izdevās brīnišķīgi attīstīt “Valmiermuižu”, kādu to šodien pazīst – cauri visām “kovidkrīzēm” un energokrīzēm un zaļo depozītpudeļu krīzēm, visu, kas ir pēdējos gados bijis, pagājušā gada jaunajiem tirdzniecības ierobežojumiem un akcīzes krīzēm! Par spīti visam tam, es ar lielu gandarījumu un prieku varu teikt, ka pagājušais gads bija vislabākais gads “Valmiermuižas” vēsturē – Latvijas alus tirgus turpināja pikēt uz leju, pagājušā gadā alus ražošana Latvijā samazinājās par 8%, kas ir apmēram piecas “Valmiermuižas” vai 50 “Labieši”, bet “Valmiermuižas” izbrūvētā alus apjoms pieauga, apgrozījums auga par 5%, eksports par 15%, bezalkoholiskais alus par 50%.

Valmiermuižas alus ir, iespējams, savā vislabākajā formā. Tad parādījās jautājums no investoriem – kā varam augt un attīstīties tālāk. Kopā tika domāts, ko darīt – tirgus Latvijā samazinās, valsts alus politika ir diezgan kaitējoša – alus nodokļi ir lielāki nekā Austrijā un Vācijā. Jautājums – kādu mēs to nākotni redzam. Es prezentēju nākotni – lai attīstītos un augtu ļoti pamatīgi jāinvestē, aptuveni septiņi miljoni eiro, lai varētu “Valmiermuižu” iecelt nākamajā attīstības līmenī, lai mēs varētu būt konkurētspējīgi Eiropā un strādāt uz eksportu.

Austrieši negribēja vairāk investēt, rezultātā man bija iespēja – vai nu pašam austriešu daļas atpirkt vai kopā ar viņiem pārdot. Saprotot to cenu, par kādu man būtu jāatpērk, saprotot, ka tai papildus būtu vēl nepieciešami septiņi miljoni ko investēt, lai uzņēmumu dabūtu nākamajā līmenī, parādu slogs “Valmiermuižai” būtu nepanesami liels. To darīt būtu bijis pārāk riskanti un bezatbildīgi.

Esot atbildīgam pret “Valmiermuižu” un mūsu saimi, tika pieņemts lēmums, ka vislabākais attīstības scenārijs ir “Valmiermuižu” pārdot stratēģiskam investoram, kurš ir skaidri paudis to, ka turpinās ražot Latvijā, ka alus nozare ir viņu specialitāte, ka uzņēmumi, apvienojot spēkus, alus ražošanu Latvijā varēs attīstīt. Tā mēs esam nonākuši, kā es ar smaidu saku, pie laulības ar “Cēsu grupu”.

Mums Latvijā bieži vietējo uzņēmumu pārdošana tiek uztverta kā traģēdija, bieži vien neiedziļinoties niansēs – akciju tirgus mums ir tāds, kāds ir, iespējas piesaistīt finansējumu nav nekas vienkāršs. Tad nu daudzi uzņēmumi nonāk šajā punktā – pārdot, apvienoties, lai augtu tālāk, vai stagnēt un, iespējams, iznīkt milzīgajā konkurencē. Manuprāt, pārdošana nav beigas, bet kaut kā jauna sākums...

Tieši tā, tas ir pozitīvs iesāktā turpinājums. Varbūt tas pozitīvais turpinājums nav tieši tāds, kādu es to sākumā biju iecerējis. Ka es kā tautasdziesmā – nomiršu pie arkla, tai pašā laukā, kurā piedzimu. Bet tas ir vispozitīvākais iespējamais turpinājums – “Valmiermuižu” turpinās brūvēt “Valmiermuižā”, tai ir ļoti liels nozīmīgs, stratēģisks investors ar pieredzi simtu gadu garumā, kurš saka – mēs gribam Latvijā būt, mēs gribam Latvijā strādāt. Un Ruņģim šobrīd ir gan zināšanas, gan pieredze, gan nauda, lai viņš varētu uzsākt nākamo biznesu, kurā viņš spēs konkurēt ar relatīvu nelielāku naudu. Varbūt kādā citā žanrā, kas ir saistīts ar pārtiku un dzērieniem, bet mazāku valsts regulāciju.

Es uzskatu, ka Latvijā vajag vēl vairāk investīciju! Pie esošās ģeopolitikas un pie esošās Latvijas produktivitātes un konkurētspējas mums vajag vairāk naudas, mums vajag vairāk, lai šeit cilvēki brauc ar naudu, lai iegulda un attīsta darba vietas, attīsta zināšanas. Man kā vietējam alus darītājam, kam nav daudz simtu gadu uzkrāta gan pieredze, gan kapitāls, kā, piemēram, “Carlsberg”, nav iespējams ilgtermiņā konkurēt, nepiesaistot to ārzemju naudu. “Valmiermuiža” arī izauga pārāk liela, lai varētu, piemēram, samazināties un būt mazais alusdarītājs, ģimenes uzņēmums, bez kredītiem. Tāpēc tika lemts par reāli iespējami labāko attīstības scenāriju - pārdot “Cēsu alus” grupai.

Bet kopumā var teikt, ka pēdējos 20 gados Latvijā ir attīstījusies mazā alusdarītāju kultūra, nu jau ir 60 mazās alus darītavas. Un tā man liekas ļoti pozitīvā lieta, tas ir apliecinājums latviešu mīlestībai uz garšīgu, kvalitatīvu alu.

Tie uzņēmēji, kas paši kaut ko uztaisījuši, nevis privatizējuši vai, atvainojos, nospēruši, parasti neizceļas ar ārišķībām – dārgām drēbēm, milzu mašīnām. Acīmredzot to gandarījumu dod pats darbs, ne tik daudz mantas, ko par to var iegūt. Skatoties uz jums, arī liekas, ka jums svarīgākais ir tieši tas padarītais. Tagad, kad ir fiksēts rezultāts, kad “Valmiermuižas alus” ir pārdots, kādas ir nākotnes idejas, kādi ir nākotnes plāni?

Valmiera, Valmiermuiža bija gan mana dzimtā, gan mana sirds vieta. Pilnīgi visa nauda, kas man bija, tika ieguldīta atpakaļ alusdarītavā, lai tā varētu augt un attīstīties. Tāpēc varbūt daudzas lietas ir atliktas. Bet arī Valmiermuiža kā iedvesmotāja - ar bagāto kultūras vēsturi, par to, kā dzima dziedāšanas tradīcija tur, Valmieras pusē, pirmie latviešu valodā sarakstītie literārie darbi - brāļu draudzēs (hernhūtiešu) sarakstīti. Pie skalu uguns, pēc grūtajām darba stundām. Tur ļoti daudz tādas iedvesmojošas enerģijas!

Un šobrīd pirmdiena, šī pirmdiena, bija simboliski man pēdējā darba diena Valmiermuižā, un šobrīd mans sirds ir salauzta. Turpākajos sešos mēnešos es dziedēšu salauzto sirdi pie Baltijas jūras, tādā Dieva ausī, starp Daugavas un Gaujas ieteku jūrā, kur es gribu 18 gados pirmo reizi pavadīt vasaru.

Tāpēc es gribētu līdz septembrim atpūsties pie Baltijas jūras kopā ar ģimeni, sasmelties spēku, sadziedēt salauzto sirdi un, protams, pārreflektēt un atskatīties, izvērtēt, kas sanāca, kas nesanāca. Un arī mazliet tā radoši pāratjaunoties. Tad es gribētu ticēt, ka tur, restartējoties pie Baltijas jūras, es arī uzzīmēšu to savu plānu nākamajai “Valmiermuižai”, kas varētu būt nākamais veiksmes stāsts. Pensijā noteikti nepošos, un tad ir kaut kāda daļa pārdomas, kā es to pats esmu iedomājies. Un viena lieta, kas man ir svarīgi, lai arī nākamais veiksmes stāsts noteikti dzimst Latvijā. Otrs, ko esmu sapratis, ka tuvākos pāris gadus es gribētu atpūsties no alus nozares.

Tā politiskā cenzūra alum, kas ir izveidojusies arī par tādu ekonomisko cenzūru – ko tu drīksti teikt, ko tu nedrīksti, kad tu drīksti tirgot, kad tu nedrīksti tirgot, un līdz galam tāpat nav zināms, ko tu drīksti un nedrīksti darīt. Piemēram, mūsu interneta veikals, ko Covid-19 laikā fiksi uzrāvām, bet gadu vēlāk lielu naudu iztērējām, jo mums vajag kvalitatīvu veikalu, baigi ieinvestējām. Bet pagājušajā gadā praktiski tas interneta veikals ir beidzies, jo atkal jauni tirdzniecības ieteikumi. Un ko man ar tām investīcijām darīt? Neviens to nekompensē, protams.

Man vienmēr paticis tas radošais process, gan garšā, gan stāstos. Tāpēc gribētos darboties kaut kur, kur nav to ierobežojumu vai tie nav tik lieli. Domāju, ka tas būs kaut kas bezalkoholisks. Man ļoti patīk ideja par to maģiju - kas notiek, kad kaut kas rūgst. Vai bērzu sulā, vai gurķu burkā, vai kefīrā, vai pienā. Raugs ir kaut kas tik ārkārtīgi maģisks, bet tas var brīnišķīgi darboties arī visādos bezalkoholiskos dzērienos. Tas ir tas, kas man šobrīd sajūtiski liekas – visur pasaulē attīstās tā sauktie funkcionālie dzērieni, kad dzēriens nav tikai dzēriens, tam nāk klāt arī kāda funkcija, visvairāk jau cilvēki pazīst enerģijas dzērienus.

Sporta dzērieni, probiotiski vai pretbiotiski dzērieni, ar baktērijām. Tā var daudz turpināt, bet man ļoti patīk, interesē dzērieni un pārtika. Dzērienos un pārtikā ir ļoti daudz izaicinājumu pasaulē, ar kuriem būtu jātiek galā, un tāpēc es tajā virzienā skatīšos un tās idejas domāšu. Un tad, protams, jāsaprot arī, ar ko kopā iet un darīt. Varbūt tas būs tādā esošā biznesā, kas jau ir Latvijā. Iespējams, ieguldīšu, lai viņiem palīdzētu sasniegt jaunu attīstības līmeni. Tā ka līdz septembrim es atpūtīšos, aplūkošu dažādas iespējas un tad, kā saka, atgriezīšos skolas solā, jo ilgāk bez darba es nespēšu nosēdēt. Tā ka būs nākamais Valmiermuižas veiksmes stāsts!

Man ļoti patika tas, ko teicāt par raugu – ka tur ir kaut kas maģisks. Tas saskan arī ar biznesu – kad tu pareizi uztaisi mīklu, tad tā rūgst, bet, ja ir nepareizi uztaisīts, tad tu vari taisīt mārketingu vai dejot apkārt, bet nekas tur nenotiek. Es gribēju pajautāt par “Valmiermuižas alu” – kas ar to notiks tālāk?

“Valmiermuižu” sagaida brīnišķīgs turpinājums, jo jau no pirmās dienas “Valmiermuiža” tika veidota uz drošiem pamatiem. Pirmais drošais pamats bija tas, ka “Valmierumuižu” brūvē tikai Valmiermuižā un sauc par “Valmiermuižu”. Ļoti vienkārši. Līdzīgi kā tāds franču vīns, ja tas nāk no konkrēta Francijas reģiona, tad tas no turienes arī nāk, ne no kurienes citur tas nebūs. Otrs svarīgais pamats, ka visa pamatā ir garšas izcilība. Tā bagātā, īpašā, tumīgā, svētku garša, un uz garšu netiek nekad taupīts. Un trešais ir tas īpašais “Valmiermuižas” solījums, ka mēs esam par latvisko svētku galdu, ka latviešu nacionālais dzēriens ir alus - svētkiem, svinēšanai, svētku galdam. Un svētkos, tā svētku svinēšanas kultūra, kas ir nevis manis izdomājums, bet pārmantots latviešu kultūrā, ko mēs tikai turpinājām, no jauna izcēlām. Un ceturtais ir tā draudzēšanās un atbalsts Latvijas kultūrai. Kā, piemēram, brīnišķīga sadarbība, visvairāk ar teātri. Divus gadus atpakaļ sākās sadarbība ar Nacionālo teātri, atbalstot viņu “Skroderdienas Silmačos”. Kultūrā ir tāda Valmiermuižas vietas attīstība, Valmiermuižas parka attīstība, kur mēs atbalstījām Valmiermuižas kultūras biedrību, kas rīko gan etnofestivālu, gan dažādus tirdziņus. Visas četras svarīgākās lietas, “Valmiermuižai” nonākot “Cēsu grupā”, tiks turpinātas.

Tā ka var teikt, ka visas šīs četras pamatlietas paliks – “Valmiermuižu” turpinās brūvēt Valmiermuižā, brūvēšanas komanda paliek, garšas un receptes paliek, tāpat arī paliek viss “Valmiermuižas” pozicionējums par un ap kultūru, sadarbība ar teātri, atbalsts kultūras pasākumiem. Arī etnomūzikas festivāls jūlijā Valmiermuižā būs vēl brangāks un lielāks nekā jebkad iepriekš. Tāpat arī paliks visas šīs vēstniecības, paliks restorāns Valmiermuižā.

“Valmiermuižas alus” nekad nav saukts par “Ruņģa alu”, to sauc par “Valmiermuižas alu”. Kā tur ir atzīmēts 1688. gads, kad pirmo reizi Valmiermuižā brūvēts alus, tā tas arī turpinās, kamēr Ruņģim tie ir tikai 18 gadi, ar ko viņš bijis pagodināts ar savu pienesumu Valmiermuižas stāstam. Arī pirms tam ir bijuši muižā daudz īpašnieku, un arī pēc manis puses vēl nāks citi, kopā stāstot šo Valmiermuižas stāstu.

Līdzīgi, kā, piemēram, ar “Volkswagen” grupu – ir “Volkswagen” grupa, bet tajā “Porsche” paliek “Porsche” un “Bentley” paliek “Bentley”. Vai Latvijas Radio piemērs – tajā ir vairākas radiostacijas, katra ar savu auditoriju, nosaukumu, komandu, bet visi apvienoti vienā kopīgā stāstā, ar vienu finanšu direktoru, vienu vadību, nevis pieciem dažādiem.

Tāpēc es varu visus alus baudītājus nomierināt, galvenais – turpināt izvēlēties Latvijā ražotu alu, kas šobrīd ir tikai 40% no Latvijā pārdotā alus. Bet Valmiermuižā viss turpināsies, jo šie četri drošie pamati, uz tiem viss arī turpinās balstīties. Tas nekad nav bijis Ruņģa alus, tas ir bijis “Valmiermuižas alus” un tāds arī paliks.

Kaut kā visu laiku mēs meklējam to Latvijas veiksmes stāstu, skatāmies uz citiem, tagad uz vairāk uz Rietumiem. Bet pasaule ir mainījusies un kļuvusi ļoti ātra. Nav kā 19. gadsimtā, kad tu, piemēram, uztaisi velosipēdu fabriku vai audzē kokvilnu un zini, ka tavi mazbērni to pašu darīs. Savukārt mūsdienās viss tik ātri mainās, ka, ja tu nemainies un nokavē to brīdi, tad tevi jau izkonkurē tie, kam ir lielāks kapitāls. Bet vai nav tā, ka mūsu īpašā niša, Latvijas “Nokia” un veiksmes stāsts, ir pati Latvija – latviešu kultūra un tradīcijas, kaut kas tāds, ko varam tikai mēs šeit? Lai cik labi mēs nebūtu, mēs neizkonkurēsim Vidusjūras virtuvi ar labāku Vidusjūras vai franču virtuvi.

Sākot veidot “Valmiermuižas alu”, man bija tāda doma par Latviju, ka Latvija ir kaut kas ārkārtīgi mazs un ārkārtīgi ekskluzīvs. Tas ir kaut kāds brīnums ar savu valodu, ar savu kultūru, kas iepretī vācu vai amerikāņu milžiem ir kaut kas ārkārtīgi unikāls.

Tāpēc jā, man ir liels gandarījums, kad pie mums uz Valmiermuižu atbrauc franči un saka - jūs ar to alu krāmējaties vairāk nekā mēs ar vīnu. Manuprāt, latvieši ir ārkārtīgi talantīgi, ārkārtīgi spējīgi. Vienīgais varbūt, kas traucē - ir tas šobrīd populārais teiciens, ka mēs visi esam vienā laivā. Bet, manuprāt, bieži ir tā, ka alus darītāji vienā laivā, savukārt politiķi ir kādā otrā laivā, un viņi airē pilnīgi pretējos virzienos. Un tie alus darītāji dabū airēt pret straumi.

Mēs, mazie aldari, pirms diviem gadiem rīkojām protesta akciju, simboliski nesot alus mucas no Aldaru ielas līdz Saeimai. Iesniedzām vēstuli Saeimā, personiski to nododot Saeimas priekšsēdētājai, skaidrojot savus argumentus, ka alus nozare ir smagi cietusi gan Covid-19 krīzē, gan energo krīzē. Tā joprojām nav atkopusies, turklāt kopējais alus patēriņš Latvijā samazinās. Alus nav galvenā problēma – Latvijā stiprā alkohola patēriņš ir būtiski augstāks nekā Vācijā, Beļģijā vai Francijā, tāpēc jauni ierobežojumi alus nozarei nav pamatoti.

Mēs tikāmies ar vairākām Saeimas frakcijām, taču daļa politiķu nozares specifikā neiedziļinājās, un gala rezultātā lēmumi tika pieņemti, būtībā neieklausoties argumentos. Dominēja vienkāršota pieeja – jauni aizliegumi kā universāls risinājums.

Mēs sakām skaidri: gribam strādāt Latvijā, augt, pelnīt un maksāt vairāk nodokļu – skolotājiem, mediķiem, valstij. Mēs neprasām subsīdijas, tikai saprātīgāku regulējumu un mazāk ierobežojumu. Vācijā alus patēriņš samazinās vidēji par 3% gadā, un nozare tam spēj pielāgoties pakāpeniski. Latvijā kritums ir ap 8% gadā, un, ja noteikumi tiek mainīti katru gadu, uzņēmumiem kļūst daudz grūtāk pārkārtoties un investēt nākotnē.

Pieredze rāda, ka aizliegumi kopējo alkohola patēriņu nesamazina. Somija iet pretējā virzienā – liberalizē tirdzniecību, un patēriņš no tā nepieaug. Tas parāda, ka stabils un prognozējams regulējums strādā labāk nekā nepārtraukta ierobežojumu pastiprināšana.

Jaunām nozarēm un uzņēmējiem ir vajadzīgs laiks un telpa adaptācijai, nevis pastāvīgs spiediens. Latvijas “Nokia” varētu būt talantīgi jaunie cilvēki, kas grib šeit radīt biznesu ar sirdi un prātu. Un reizēm risinājums ir pavisam vienkāršs – ieklausīties uzņēmējos un pirms lēmumu pieņemšanas godīgi izvērtēt, vai kārtējie ierobežojumi tiešām ir vajadzīgi.

To es patiesībā dzirdu no ļoti daudziem uzņēmējiem, īpaši no tiem, kas biznesu ir izveidojuši paši no nulles. Valdības līmenī vienmēr runā par atbalstu un palīdzēšanu, bet, kad jautā uzņēmējiem, viņu galvenā vēlme ir ļoti vienkārša – netraucējiet un nemainiet noteikumus. Ja gadu, divus, trīs vai četrus regulējums nemainās, uzņēmumi spēj pielāgoties. Problēma sākas tad, kad noteikumi mainās katru gadu – tas būtiski apgrūtina plānošanu un investīcijas.

Runājot par Latvijas alus tirgu kopumā, pozitīvā tendence ir tā, ka kopējais patēriņš samazinās, bet samazinoties pārbīdās uz kvalitatīvāku un dārgāku alu. Cilvēki dzer retāk, mazāk, bet izvēlas garšīgāku produktu – tā saukto “premium” segmentu. Tas nav valsts politikas nopelns, bet dzīvesstila maiņa.

Otra pozitīvā tendence ir mazo alus darītavu attīstība. Latvijā ir izveidojies ļoti plašs un daudzveidīgs piedāvājums – gan no neatkarīgajām darītavām, gan no industriālajiem “craft” segmenta spēlētājiem. Tādas darītavas kā “Labietis”, “Malduguns”, “Nurme” un citas ir izveidojušas spēcīgu alus kultūru, un daļa no tām jau ir nonākušas arī lielveikalu plauktos. Šodien izvēle ir nesalīdzināmi plašāka nekā agrāk – alus kultūra Latvijā ir kļuvusi daudzveidīga un nobriedušāka.

Trešā ļoti būtiskā tendence ir bezalkoholiskā alus straujā attīstība. Kvalitāte ir kardināli mainījusies – tas vairs nav tikai viens bezgaršīgs pils tipa alus, bet plašs stilu un garšu klāsts. Arvien vairāk arī mazās alus darītavas sāk ražot bezalkoholisko alu, jo tehnoloģiski tas vairs nav sarežģīti. Šobrīd bezalkoholiskais alus veido aptuveni 3% no tirgus, bet katru gadu tas aug par 20–30%, kamēr kopējais alus tirgus samazinās. Tā ir pozitīva un ilgtspējīga tendence.

Vienlaikus ēdināšanas un viesmīlības biznesā situācija ir sarežģīta. Covid-19 sekas, ģeopolitiskā spriedze un tūrisma kritums joprojām ir jūtami – daudzi restorāni un bāri nav sasnieguši pirmskrīzes līmeni, un ziemas mēneši kļūst arvien tukšāki. Tas tieši ietekmē arī mazos alus darītājus, jo samazinās iespējas pārdot alu viesiem un tūristiem.

Papildu problēma ir cenas. Latvijā alus restorānos un bāros ir kļuvis ļoti dārgs – bieži dārgāks nekā Čehijā, Vācijā vai Austrijā, kur akcīze alum un PVN ēdināšanai ir zemāki. Tas neveicina ne vietējo patēriņu, ne tūrisma attīstību.

Skatoties nākotnē, es ticu mazajām alus darītavām kā nišas, ģimenes vai kopienu biznesiem ar lojālu auditoriju. Jautājums ir nevis par to, vai tās izdzīvos, bet cik lielas tās varēs izaugt. Lielākajiem spēlētājiem savukārt būs jāspēj investēt, attīstīt jaunus produktus un saglabāt konkurētspēju. Ja regulējums būs prognozējams, tas ir iespējams. Ja ne – tas kļūst ļoti sarežģīti.

Intīms jautājums – kādu alu jūs pats dzerat, kāds alus jums patīk?

Tas tiešām ir mazliet intīms jautājums, jo, ja pats esi no alus nozares, visi tie ali kaut kādā ziņā ir “savējie”. Ne velti neatkarīgo alus darītāju vidū ir tāds joks ar lielu nopietnību – ka Valmiermuižā alu nedzer. Ne tāpēc, ka to negribētu, bet tāpēc, ka alu tur bauda. No glāzes, nesteidzoties, līdzīgi kā labu vīnu. Mums ļoti svarīga ir baudīšanas kultūra – meistarklases, someljē pieeja, doma par svinēšanu, nevis vienkārši dzeršanu.

Latviešu kultūrā jau sen pastāv atšķirība starp “dzērājiem” un “dzērējiem” – vieni dzer, lai piedzertos, otri dzer, lai baudītu. Mēs ļoti apzināti ejam otrajā virzienā un arī mācām, ka alus var būt par garšu, pieredzi un situāciju.

Personīgi man patīk ļoti dažādi ali atkarībā no sezonas un noskaņojuma. Ziemā tie ir tumīgie, bagātīgie ali – porteri, imperiālie porteri, bieži kopā ar desertu, piemēram, rudzu maizes kārtojumu. Vasarā – vieglāki, spirdzinoši pilsnera tipa ali. Situāciju ir daudz, tāpēc arī garšu pasaule ir ļoti plaša.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem man pašam bija kūpinātais alus. Latvijā kūpināšana mums ir kultūrā – pirtis, gaļa, zivis. Alū pietiek ar nelielu daļu kūpināta iesala, lai rastos ļoti niansēta garša. Īpaši interesanti tas strādā kopā ar ēdienu – piemēram, brieža gaļu, kadiķi, dūmu noti. Tad pēkšņi saproti, ka tas viss saslēdzas ļoti organiski un latviski.

Man ļoti patīk arī alus un ēdiena saderības eksperimenti – pat desertos. Cepts bumbieris, īpaša mērce un atbilstošs alus var radīt pilnīgi jaunu pieredzi. Tie vairs nav tikai dzērieni, tie ir garšas stāsti.

Un patiesībā man svarīgākais bieži vien nav pats alus, bet stāsts, kas tam nāk līdzi. Ko alus darītājs ar to gribējis pateikt, kāpēc tieši tāda recepte, tieši tāda garša. Tāpat kā ar vīnu vai viskiju, arī alus ir amatniecība un stāstu pasaule. Tāpēc man patīk ne tikai nogaršot, bet arī klausīties un saprast. Un katrs ēdiena meistars vai alus darītājs var izstāstīt to savu stāstu. Ko tur Ēriks Dreibants gribēja ar šo ēdienu izstāstīt. Vai Valters Zirdziņš, Māris Jansons. Īpaši brīnišķīgi, ja tu vari arī satikt to meistaru un viņš var pats pateikt par to savu garšas stāstu. Piemēram tepat kaimiņos “Labietī” Reinis Pļaviņš. Vai “Malduguns”. Man patīk garšas stāsti!

Man ļoti rezonē tas, ko jūs teicāt par latvisko tradīciju. Vēsturiski alkohola lietošana nebija ikdiena – piedzeršanās bija rezervēta īpašiem brīžiem, kad kaut kas ir noslēdzies, izdarīts, nosvinēts. Tas bija kaut kas īpašs, gandrīz sakrāls, nevis ikdienas ieradums. Tikai vēlāk, mainoties sabiedrībai, šī attieksme sāka izšķīst. Visu laiku mēģinu saglabāt šo intervijas formātu, taču grūti nepāriet uz sarunas formu – man laukos vectēvs kādreiz brūvēja alu. Kad viņam esot prasījuši, vai sanācis labs alus, viņš teicis – ļoti labs, astoņi kritušie! Kad viņš jau bija vecāks, mēs gribējām, lai viņš uzbrūvē alu, bet viņš vairs nevarēja, jo tajā koka alus mucā raugs jau bija miris. Alus kā tāda dzīva būtne...

Jā, mēs pat mēģinājām atdzīvināt seno alus darīšanu ar autentisku aprīkojumu – ozolkoka traukiem, senām metodēm. Tad es pa īstam sapratu, cik tas ir smags, sarežģīts un laikietilpīgs darbs, pat ja iesalu nevis gatavo pats, bet ņem jau gatavu.

Tas uzreiz izskaidro, kāpēc alus agrāk bija kaut kas īpašs. Lai to uzbrūvētu, bija jāiegulda milzīgs darbs, zināšanas un pacietība. Tas radīja cieņu pret pašu dzērienu. Un kaut kur vēsturē, brīdī, kad sabiedrība pārgāja no alus uz šņabi, Krievijas impērijas laikos, arī attieksme mainījās – krogi saprata, ka ar stipro alkoholu var ātrāk un vairāk nopelnīt. Diemžēl šī žūpošanas kultūra pie mums velkas līdzi vēl šodien, un to nevar atrisināt ar vienu likumu vai aizliegumu.

Man personīgi ļoti svarīgi ir saprast un parādīt, ka alus nav par piedzeršanos, bet par baudīšanu. Par procesu, par cieņu pret sastāvdaļām, par darbu, kas tajā ieguldīts. Ja cilvēks kaut reizi dzīvē pats pamēģina uzbrūvēt alu – pat mājas apstākļos –, attieksme mainās uzreiz. Tu saproti, kāpēc to nevar dzert steigā un bez domāšanas.

Man ļoti fascinē arī rūgšanas noslēpums. Līdz mikrobioloģijas atklājumiem cilvēki vispār nesaprata, kāpēc alus rūgst – tas tika uztverts gandrīz kā dievišķa maģija. Latviešu tautasdziesmās runā par ūdeni, iesalu, bet ne par raugu. Raugs bija neredzamais brīnums. Arī šodien, pat saprotot procesu zinātniski, tajā joprojām ir kaut kas maģisks – dažādi raugi, spontānā fermentācija, vietējās sēnes.

Mēs eksperimentējam arī ar ilgtspējīgām idejām – piemēram, kā no alus drabiņām audzēt sēnes, kā izmantot to, kas paliek pāri. Tas viss man šķiet ārkārtīgi interesanti, jo alus nav tikai dzēriens – tā ir kultūra, amatniecība, stāsts.

Tāpēc arī doma par sarunām pie alus man liekas ļoti dabiska. Ne obligāti par alu, bet par dzīvi, idejām, vērtībām. Krogā, pie galda, bez steigas. Alus vienkārši kļūst par sociālo līmi, kas savieno cilvēkus. Un man šķiet, ka tieši šīs sirsnīgās, jēgpilnās sarunas mums mūsdienās sāk pietrūkt, īpaši jaunajai paaudzei.

Man Valmiermuiža vienmēr būs ļoti īpaša vieta – gan sirdī, gan atmiņās. Un viss šis stāsts patiesībā ir par vienu lietu: cieņu. Pret darbu, pret dzērienu, pret cilvēkiem un pret laiku.

Paldies par burvīgo sarunu! Novēlu latviešiem dzerot alu.. – Baudot! (Aigars Ruņģis) – baudot alu, sajust to dievišķo.

Rosina atļaut bērniem līdz 12 gadu vecumam saņemt pakalpojumus "zaļajā" režīmā, ja viņus pavada vakcinēti pieaugušie