“Jebkuras vēlēšanas saistās ar cerībām uz pozitīvām pārmaiņām. Taču pašvaldības Latvijā ir ļoti dažādas, tāpat arī cilvēku priekšstati par to, kas pašvaldību vadītājiem būtu jādara. Tādēļ vienotu atbildi te ir grūti sniegt. Būtībā mums ir triju līmeņu pašvaldības: Rīga, lielās valstspilsētas un lielie novadi, kā arī mazākie novadi,” atgādina Freimanis.

“Rīgā noteikti kādas pārmaiņas būs, jo jau pēc kampaņu norises var just, ka kaut kas briest. Līdzšinējie varas un koalīcijas modeļi liekas sevi jau izsmēluši, un te pat vairs nav runa par padarītiem vai nepadarītiem darbiem, bet gan par vēlētāju protesta izpausmēm, kas Latvijā vispār ir diezgan raksturīga lieta. Patlaban priekšvēlēšanu kampaņās dominē “Latvija pirmajā vietā” ar Aināru Šleseru priekšgalā, kurš ar savu agresīvi uzbrūkošo stilu visus pārējos nobīda otrajā plānā.”

Tāds kā Latvijas Donalds Tramps?

Jā, jā, jo ilgu laiku jau Trampam un viņa piekoptajam stilam bija daudz piekritēju visā pasaulē, arī Latvijā. Tiesa, pēdējās pāris nedēļās Tramps publiskajā retorikā tiek pieminēts arvien mazāk, jo tai par labu nenāk Trampa prokrieviskā uzvedība un ķēmošanās Ukrainas jautājumā. Tādēļ tiem zēniem, kuri Latvijā visu laiku ir slavinājuši Trampu, ir diezgan liels jautājums, jo iesākt tālāk.

Kaut gan noteikti ir arī diezgan liela vēlētāju grupa, kurai Trampa nostāja var likties pieņemama – kādēļ gan tādai Ukrainai vispār būtu jāpastāv? Jo ir taču lielā Krievija, kuras sastāvā Ukraina vienmēr ir bijusi! Taču šie cilvēki parasti klusē un savu nostāju skaļi nepauž.

Manā ieskatā Šleseram apkārt ir ļoti vāji konkurenti. Visu cieņu pašreizējam Rīgas mēram Vilnim Ķirsim, taču viņš nav runātājs un tribūns. Viņš var tikai sarindot četrus vai piecus uz papīra iepriekš uzrakstītus vārdus pusminūtes laikā, kamēr Šlesers pa to laiku ir jau pateicis piecdesmit. Un tam ir nozīme. Citi kandidāti vispār nav pamanāmi.

Šleseram nenoliedzami ir harisma. Vai bez tās politikā vispār var cerēt uz panākumiem?

Harisma jau patiesībā ir tāds temporāls veidojums, kas darbojas savā vietā un savā laikā. Arī Vilnim Ķirsim noteikti ir sava harisma, taču ne šajā vietā un ne šajā laikā. Tomēr es uz harismas lomu skatītos diezgan piesardzīgi, jo tā ir iracionāla. Tā sprādzienveidīgi kaut kur parādās un tad pazūd. Vēsturiski mums ir bijuši politiķi, par kuriem saka, ka viņiem piemīt harisma, taču attieksme pret viņiem ir dažāda.

Par pašreizējiem politiķiem jāsaka, ka viņiem šīs harismas nav, jo problēmu valstī ir daudz, taču gatavības uzņemties atbildību nav. Protams, ir daudz tādu cilvēku, kuri ir gatavi bļaut, ka viņi ar dažiem lēmumiem ieviesīs kārtību, taču skaidrs, ka tas nebūs tik vienkārši. Te ir vajadzīgs nopietns un racionāls skats uz lietām, kura, manuprāt, pašlaik nevienam nav. Ir tikai inerce un ļaušanās straumei. Un patiesībā tur nav nekā dramatiska, jo nekas briesmīgs nav noticis, viss pats no sevis kaut kā notiek. Krīzes nojausma ir lielāka nekā krīzes pazīmes, ko redzam ikdienā.

Krīzes sajūtu noteikti vairo gan Ukrainas karš un Krievijas draudi Latvijai, gan arī tas, ka valsts pārvalde ir diezgan tālu no ideālas. Tas cilvēkos rada sajūtu, ka labi nav, taču nav arī neviena, kurš nāktu ar risinājumu...

Tā tas ir. Trauksme ir pašreizējais sabiedrības mentālais stāvoklis, taču tai piemīt tāda īpatnība, ka no trauksmes ar laiku nogurst. Manuprāt, patlaban sabiedrība no tās ir pagurusi un tā īsti pat nemeklē izeju. Visi valdības solījumi šķiet diezgan tukši, jo reāli jau nekas nenotiek.

Vai nogurums ir vainīgs, ka daudzi neiet uz vēlēšanām? Un ko varētu darīt, lai palielinātu nobalsojušo skaitu, kā motivēt?

Ideāli jau būtu, ja visi ietu balsot. Ir bijuši dažās valstīs mēģinājumi vēlēšanas padarīt par obligātām un pat paredzēt sankcijas par izvairīšanos no balsošanas, taču īsti labi tas tāpat nestrādāja. Ja cilvēkam nav motivācijas, tad viņš vienkārši neiet vēlēt.

Parasti nostrādā divu veidu antimotivācija. Pirmā: kāda jēga iet vēlēt, jo tāpat nekas nemainīsies! Šo sajūtu pastiprina apziņa, ka tādu kā es ir ļoti daudz, jo vēlēt neaizgājušo skaitliski ir vairāk nekā aizgājušo.

Otrā antimotivācija vairāk raksturīga pārtikušajām Rietumu valstīm: kāda jēga iet balsot, ja viss tāpat ir kārtībā! Pat ja mainīsies pie varas esošās partijas, tas būtiski neietekmēs manu labklājību, tādēļ nav vērts tērēt laiku, lai ietu vēlēt. Latvijā ir vērojamas abas šīs antimotivācijas, turklāt tās mierīgi var sadzīvot viena cilvēka galvā.

Kā to mainīt, es nezinu. Ar sankcijām noteikti nē, vismaz ne Latvijā, jo tāda pieeja vairāk atbilstu pustotalitārai sabiedrībai. Varbūt kaut ko var ietekmēt paaudžu maiņa. Vai arī ļoti liela krīze, kas prasa ne tikai pašam mainīt savu uzvedības modeli, bet arī pieprasīt pārmaiņas no valsts varas puses.

Latvijā sabiedrību mēģina motivēt, arī biedējot ar krievu briesmām – nāks, lūk, pie varas prokremliskās partijas, un tad viss būs slikti! Vai ir pamats uztraukumam, ka Rīgā vai Daugavpilī vēlēšanas varētu ietekmēt Kremlis?

Bažas par kādu ietekmi vienmēr ir, un savs pamats tām ir. Piemēram, nesen parādījās informācija, ka Rīgas ostā glabājas liels daudzums ķīmisko vielu, kādas pirms dažiem gadiem izpostīja Beirūtu. Taču ne no varas iestāžu, ne no sabiedrības puses nesekoja nekāda īpaša reakcija, kas, manuprāt, liecina par to, ko es jau minēju – cilvēki ir noguruši no nemitīgās trauksmes sajūtas. Ne sabiedrība mēģināja jautāt, vai tas tā tiešām ir, ne arī valsts iestādes kaut ko skaidroja. Tādēļ rodas iespaids, ka visiem viss ir vienalga. Un tā ir riebīga sajūta, jo neko labu neliecina par pašreizējo situāciju. Šķiet, ka esam nonākuši kādā dīvainā transā.

Brīžam rodas iespaids, ka arī valdība ir transā: nav naudas “Rail Baltica” – nekas, varbūt tāpat kaut kā viss nokārtosies! Nav naudas “airBaltic” – bet arī tur varbūt pats no sevis viss atrisināsies

Tieši tā – viss notiks pats no sevis, labāk aizņemsimies vēl kādus miljonus! Tas ir līderības trūkums, kas Latvijā ir ļoti spilgti redzams. Mazai valstij jau tā līderība objektīvu iemeslu dēļ parasti ir diezgan nosacīta un vairāk lokāla, taču tā neapšaubāmi ir problēma.

Kur tos līderus ņemt? Arī Eiropā šos līderus diez ko neredz...

Mana atbilde droši vien daudziem nepatiks, bet teikšu tā – mēs pārāk labi dzīvojam. Tādēļ lietas, kas saistītas ar tālākiem un lielākiem mērķiem, mums nešķiet svarīgas. Bet tā ir vispārēja demokrātijas krīze, par ko liecina autoritārās tendences, kas parādās, piemēram, Trampa vai Krievijas līdera personā, tāpat līdzīgus procesus redzam reģionālajās lielvalstīs kā Turcijā. Arī tas, ka parādās galēji labējās vai kreisās partijas, kuras šķeļ sabiedrību objektīvu problēmu dēļ – piemēram, Eiropā tā ir migrācijas problēma. Šajā jautājumā trauksme pieaug arī Latvijā – ka tuvākā vai tālākā nākotnē notiks kaut kas ļoti slikts.

Varbūt ir pamats cerēt, ka tādā situācijā mums beidzot parādīsies spēcīgs līderis – kā savulaik Kārlis Ulmanis vai tagad Ukrainai ir Volodimirs Zelenskis?

Vai Ainārs Šlesers, kurš arī pretendē uz autoritāra līdera lomu – manā ieskatā ar diezgan izteiktām kalifātiskām iezīmēm. Kaut kas tur ir tāds, kas atrodas ārpus ierasto vērtību rāmja, ko pierasts saukt par latviskajām vērtībām. Man jau ļoti patiktu, ja Rīgas domes vēlēšanās kāds no kandidātiem spētu izšūpot Šleseru no viņa totālās pārliecības. Tas ir izdarāms, un tādā gadījumā kļūs redzams, ka viņš nav nemaz tik neaizskarams un tāls no visiem pārējiem.

Gan jau uzradīsies vēl kāds; kaut kur tepat jau viņi apkārt klaiņo, tikai pagaidām šiem cilvēkiem nav radusies interese par politiku vai arī nav tādu komunikācijas iespēju, kas ļautu kļūt redzamam, atpazīstamam un kaut kādā mērā novērtētam.

No otras puses, mūsdienās sociālie tīkli ļauj pamanāmiem kļūt arī tādiem cilvēkiem, par kuriem tradicionālo mediju laikā neviens vispār neko nezinātu – Glorija Grevcova, piemēram, to ļoti labi parādīja!

Jā, pie zemas politiskās līdzdalības tas ir iespējams. Cik balsu tad Šlesera partija dabūja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās? 57 000 balsu! Un tas ir Latvijas mērogā, kur ir vairāk nekā miljons vēlētāju! Tie skaitļi nepavisam nav lieli, kas nozīmē to, ka, izmantojot sociālo tīklu iespējas un mobilizējot salīdzinoši nelielu sabiedrības burbuli, tu vari paveikt lielas lietas un uzbūvēt savu politisko karjeru. Tas arī rada iespaidu par politiku kā Klondaiku, kur var realizēt savu alkatību un pelnīt naudu.

Šis faktors ir viens no vārdā nesauktajiem motivatoriem, kas daudziem avantūristiem liek doties politikā. Es pats laiku pa laikam sociālajos tīklos uzduros cilvēkiem, kuri mēģina veidot politisko karjeru, bet, kad pameklēju viņu CV, tad izrādās, ka tur nekā nav. Iepriekšējo dzīves sasniegumu nav nekādu, ja neskaita kādu formāli iegūtu izglītību. Taču šādi cilvēki reizēm nonāk politikā un tur veido ļoti veiksmīgu karjeru, kaut gan sākumā ir balstījušies uz ļoti nelielas sabiedrības grupas balsīm.

Varētu šķist, ka mazajās pašvaldībās šādā veidā balsis medīt varētu vieglāk – tur taču pietiktu ar pāris tūkstošiem balsu?

Mazajās pašvaldībās tomēr atpazīstamības līmenis ir cits un vēlētāju prasības tik sadzīviskas, ka grūti atnākt kādam avantūristam. Pašvaldību līmenī tas neiet cauri. Mazajās un vidējās pašvaldībās lielu lomu spēlēs to līdzšinējo vadītāju pieredze, jo ir netrūkst taču pašvaldību, kurās līderi ir pie varas jau daudzus termiņus. Nešaubos, ka daudzi no viņiem savās vietās paliks arī pēc šīm vēlēšanām.

Paradoksālā kārtā vairums reģionālo līderu neraujas uz lielo politiku. Kādēļ?

Manuprāt, viņi lieliski apzinās, ka lielā politika ievērojami atšķiras no pašvaldību līmeņa. Ir taču diezgan daudz pašvaldību vadītāju, kuri ir pamēģinājuši iet lielajā politikā, bet pēc tam devušies atpakaļ. Piemēram, Andrejs Elksniņš Daugavpilī, Aleksandrs Bartaševičs Rēzeknē. Te darbojas vecais teiciens – labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.

Atskatāmies vēl pēdējo reizi... Viņus 2020. gads mums Latvijā atņēma pēkšņi un negaidīti