Karte, ar iespējamo iebrukumu Baltijas valstīs, kuru pirms dažām dienām publicēja vācu izdevums "Bild", izraisīja plašu diskusiju vilni. Tā kā agresorvalsts neizpilda uzdevumus Ukrainā un nevar pastāvēt bez kara, krievi var pieņemt lēmumu par šādu soli jau šī gada laikā.

Intervijā žurnālam "Glavred" Ziemeļu Eirāzijas transformācijas institūta izpilddirektors Vladimirs Gorbačs pastāstīja, kā NATO valstis varētu reaģēt uz Krievijas uzbrukumu, pie kādiem nosacījumiem Kremlis varētu turpināt agresiju divās frontēs un kā jaunā iespējamā agresija ietekmētu Ukrainu.

Cik ticama ir šāda konfigurācija, ņemot vērā, ka izdevums "Bild" pirms četriem gadiem jau publicēja līdzīgu karti attiecībā uz Ukrainu?

"Vispirms vēlos uzsvērt, ka es personīgi neesmu pārbaudījis šo informāciju – vai tiešām izdevums "Bild" publicēja tieši šo karti, kas vēlāk izplatījās sociālajos tīklos. Taču patiesībā tas nav tik svarīgi, jo, pat bez šīs publikācijas, Krievijas Federācijas provokācijas iespējamība Baltijas valstīs ir diezgan augsta.

Krievijā jau tiek veikti noteikti pasākumi, kurus var uzskatīt par priekšnoteikumiem vai sagatavošanu šāda veida uzbrukumam vai ierobežotai provokatīvai operācijai.

Piemēram, tiek izskatīts likumprojekts par "Krievijas pilsoņu aizsardzību ārzemēs". Šādu pilsoņu ir daudz Baltijas valstīs, īpaši Latvijā. Tajā pašā laikā tur notiek tiesas procesi pret Krievijas pilsoņiem, kurus tur aizdomās par izlūkošanas darbību. Un, ņemot vērā viņu "aizsardzību", Krievija faktiski draud atļaut savām spēka struktūrām veikt attiecīgas operācijas."

Otrais moments ir saistīts ar Igauniju – jo īpaši ar tā saukto Narvas tautas republiku: simbolika, informatīvā aktivitāte sociālajos tīklos, atbilstoša fona radīšana. Tas atgādina sagatavošanās darbības, kuras mēs jau novērojām Krimā un Donbasā.

Pirms daudziem gadiem mēs to jau pieredzējām, redzējām un varam noteiktā mērā prognozēt turpmāko notikumu attīstību. Nākamais posms varētu būt militāra operācija. Es uzskatu, ka tā, ja ne vienmēr ir neizbēgama, tad vismaz ļoti, ļoti ticama.

Ja balstāmies uz iekšējo loģiku, kas raksturīga Krievijas vadībai – lai arī tā ir paradoksāla – viņiem ir nepieciešami šādi soļi. Bez kara viņi nevar pastāvēt, jo impērija var eksistēt tikai tad, kad tā paplašinās, pat ja tas notiek pakāpeniski.

Turklāt Krievijā ir izveidojušies gan iekšpolitiskie priekšnoteikumi, gan ārpolitiskie apstākļi, un drošības nosacījumi, kad Krievija, iespējams, mēģinās pārbaudīt gan NATO, gan Eiropas Savienību.

Visdrīzāk tas varētu notikt jau šogad, līdz vēlēšanām ASV novembrī, kamēr Tramps turpina pilnīgu varas monopolu, un, visticamāk, viņš neiejauksies vai neuzsāks karu.

Tādējādi runa nav obligāti par pilna apmēra iebrukumu, bet iespējamas ir lokālas operācijas atsevišķos posmos – piemēram, Igaunijā (Narvas apkaimē vai tuvumā) vai Latvijā. Mazāk ticami ir scenāriji, kas attiecas uz Lietuvu, Suvalku koridoru vai Poliju. Tomēr no Krievijas var gaidīt jebko."

Kāpēc tieši Suvalku koridors šobrīd tiek uzskatīts par mazāk ticamu virzienu?

"Pirmkārt, tur ir ievērojami mazāk vai gandrīz nav Krievijas pilsoņu. Otrkārt, tur atrodas Polija, kas ir vairāk apņēmības pilna. Ja runājam par iespējām veikt provokācijas, piemēram, Igaunijā, Krievija varētu vairāk paļauties uz lokālu sadursmju scenāriju.

Suvalku koridors nozīmētu tiešu Polijas iesaisti, un attiecīgi – ja ne amerikāņus, tad citus Eiropas sabiedrotos. Turklāt Krievijai (tās galvenajai, kontinentālajai daļai) nav kopējas robežas ar Lietuvu. Lai realizētu šādu scenāriju, tai būtu jāizmanto Baltkrievijas teritorija, kas rada papildu grūtības."

Baltkrievi šajā scenārijā var arī nepiedalīties atklāti?

"Vispār – viss ir iespējams. Kā mēs zinām, no Aleksandra Lukašenko nekas nav atkarīgs. Krievijas spēki var staigāt pa Baltkrievijas teritoriju, kur viņi vēlas, un nebrīdināt viņu. Tajā pašā laikā situācija ar Suvalku koridoru jau ir pilnvērtīga militāra operācija. Runa ir praktiski par sauszemes koridora izlaušanos līdz Kaļiņingradas apgabalam. Un tas jau nav provokatīvs solis, bet tieša agresija.

Tomēr ticamāki ir tieši hibrīdu uzbrukumi. Tie paredz formāla iemesla esamību – piemēram, "krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzība" vai it kā kāda tiesību pārkāpšana. Bet Suvalku koridora gadījumā tāda iemesla faktiski nav.

Ja Eiropā sāksies militāri konflikti, Donalds Tramps neiejauksies? Vai Putins, noteiktos apstākļos, varētu atlikt šādu agresiju?

"Ja runājam par laika faktoru, tad pašreizējā situācija izskatās labvēlīgāka vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, gan Donaldam Trampam, gan ievērojamai daļai pasaules uzmanība ir novirzīta uz situāciju Persijas līcī un pretstāvi ar Irānu. Tur arī turpinās karadarbība, tiek iztērēti resursi un munīcija.

Tāpēc starptautiskā sabiedrība ir ievērojami koncentrējusies tieši uz to. Attiecīgi var rasties kārdinājums veikt provokācijas, cerot, ka nebūs adekvāta atbildes reakcija. Galu galā "rokas ir aizņemtas", arī Amerikas politiskajai vadībai.

Tomēr tas nenozīmē, ka Krievija jau tagad ir pilnībā gatava šādam scenārijam. Tas ir ļoti riskants solis arī tai. Es esmu vairāk noskaņots domāt, ka šāds scenārijs ir iespējams, bet tas negarantē Krievijas panākumus.

Tomēr tas var notikt šī gada laikā – ne tikai pavasarī, bet arī vasarā vai pat rudenī. Piemēram, septembrī, kad šādas darbības varētu būt maskētas kā militārie mācības. Putinam vēl ir laiks sagatavot šādas provokācijas. Ja jau tagad notiek informatīvs sasprindzinājums, tad, visticamāk, tas turpinās attīstīties.

Tas nenozīmē, ka tas ir tūlītējs uzbrukums – drīzāk tas ir par kādām sērijveida provokācijām, kas pakāpeniski veidos nepieciešamo informatīvo fonu un sabiedrisko viedokli Krievijā par "nepieciešamību" šādiem soļiem. Tātad tas nav obligāti scenārijs "šeit un tagad", bet tas ir pilnīgi iespējams šī gada laikā."

Cik gatavas ir ASV sniegt palīdzību Eiropai, ja sāksies Krievijas provokācijas?

"Donalds Tramps nevienu reizi nav demonstrējis šādu gatavību. Gluži pretēji, viņš vairākkārt norādījis, ka tas viņu neuztrauc: Eiropa ir tālu, "aiz skaistā Atlantijas okeāna", un tai pašai jāatbild par savu drošību un aizsardzību. Saskaņā ar šādu loģiku, ASV loma varētu aprobežoties ar tā saukto "kodollietussargu" – tas nozīmē, ka tieši piedalīšanās kaujas darbībās nebūtu, bet būtu pretestība Krievijai attiecībā uz kodolieroču pielietošanu.

Citiem vārdiem sakot, ja Krievija rīkosies bez kodolieroču izmantošanas, ASV varētu ierobežot savu rīcību ar NATO sabiedroto atbalstīšanu: ieroču, munīcijas piegādēm, "dziļas satraukuma" izteikšanu un agresijas nosodīšanu. Tajā pašā laikā nav izslēgts, ka Tramps mēģinās pozicionēt sevi kā starpnieku – līdzīgi kā tas notiek Krievijas un Ukrainas kara kontekstā.

Vai Krievija spēj cīnīties divās frontēs?

"Ja runa ir par hibrīda scenārijiem, tad jā, noteiktā mērā Krievija spēj. Tam Krievija gatavojās iepriekš. Piemēram, apmēram pirms diviem gadiem tika atjaunots un stiprināts Ļeņingradas militārais apgabals – tas tika paplašināts gan strukturāli, gan resursu ziņā.

Tomēr pilna mēroga karam, kāds notiek Ukrainā, šo resursu nepietiek. Bet ierobežotām lokālām operācijām – pilnīgi pietiek. Īpaši, ja runa ir par bezpilota lidaparātu, raķešu un aviācijas līdzekļu izmantošanu, bez plašiem uzbrukumiem un būtiskiem zaudējumiem dzīvā spēkā, kā tas notiek Ukrainā.

Ukrainai tas nenozīmētu būtisku frontes atbrīvošanu. Lielāks iespējamais ieguvums mums būtu tas, ka Rietumi, īpaši Eiropa, varētu daudz aktīvāk iesaistīties cīņā pret Krieviju, jo uztvertu to kā tiešu uzbrukumu sev. Un tad tā varētu izturēties daudz izlēmīgāk pret Krieviju, arī tās agresiju Ukrainā."

Ja tomēr hipotētiski pieņem, ka Krievijai neizdosies realizēt šādu operāciju, kādas sekas tai varētu būt?

"Pirmkārt, tas varētu būt mēģinājums novirzīt sabiedrības uzmanību no Ukrainas uz Baltijas valstīm. Paralēli Krievija varētu mēģināt pārtraukt aktīvās ofensīvās darbības Ukrainā un daļēji "sasaldēt" fronti.

Turpmākā notikumu attīstība būs atkarīga no daudziem faktoriem: Krievijas panākumiem vai neveiksmēm, Baltijas valstu reakcijas, to sabiedrības nostājām, Eiropas sabiedroto un ASV pozīcijām. Tieši šo faktoru kopums noteiks Krievijas tālāko taktiku.

Kopumā šādi pasākumi iederas stratēģijā, kas paredz likmes paaugstināšanu pretstāvot Rietumiem. Šīs stratēģijas mērķi ir NATO kā aizsardzības alianses reputācijas graušana un Eiropas Savienības kā vienotas ekonomiskās un politiskās varas vājums. Jo dažādas valstis var reaģēt dažādi, un tām būs arvien grūtāk saglabāt vienotību.

Ko tad var gaidīt Ukraina?

"Ja Krievija saņems pienācīgu atbildi, tas nāks par labu Ukrainai: pretinieks cieš zaudējumus un būs spiests samazināt aktivitāti citos virzienos, īpaši Ukrainā. Tomēr, ja, pasarg Dievs, Krievijai izdosies panākt zināmus panākumus, Ukraina varētu iegūt tikai īslaicīgu pauzi, taču karš jebkurā gadījumā turpināsies.

Ir jāizprot, ka šādus scenārijus ir grūti precīzi prognozēt, jo tā ir avantūra. Taču es ceru, ka pat šādā gadījumā tas mobilizēs Eiropas partnerus uz Ukrainas atbalsta pastiprināšanu. Galu galā tieši šeit ir koncentrētas galvenās Krievijas spēku vienības – un tieši šeit tās ir jāuzveic."

Par Nacionālā Kino centra vadīšanu Rietuma pērn algā saņēmusi nepilnus 25 000 eiro