Aptieka un jūrskola ar 105 audzēkņiem

Saskaņā ar Rīgā 1893. gadā izdoto Aleksandra Vilhelma Krēgera adrešu uzziņu grāmatu (Livländisches Verkehrs- und Adressbuch: Ergänzungen zur Ausgabe 1892–1893), Ainažos bija 4. kategorijas osta, raksta vēsturnieks Heiki Pjardi.

Apdzīvotajā vietā bija 50 koka un vairāki mūra nami, un tur dzīvoja apmēram 400 iedzīvotāju. Šeit darbojās sava aptieka, jūrskola ar 105 audzēkņiem, luterāņu pagasta skola un pareizticīgo skola, kurās par skolotājiem strādāja Ivans Purgas un Georgs Kasks.

Trīs vietējie tirgotāji – Reitfelds, Irmejs un Petaks – nodarbojās ar linu, graudu, koloniālo, manufaktūras un metālizstrādājumu tirdzniecību. Apdzīvotajā vietā bija vējdzirnavas, un to dzirnavnieks bija Praukins.

Starp amatniekiem minēti divi maiznieki, četri kalēji, divi kurpnieki, četri šuvēji, viens grāmatsējējs, divi galdnieki un viens miesnieks.

Ainažu muižnieks Oskars fon Štrjuks, kā arī Jans Miķelsons, Juris Veide, Mihels Veide, Voldemārs Veide un Augusts Kleiņš bija kuģu īpašnieki. Loča amatu pildīja M. Miķelsons. Kuģu īpašnieku biedrība uzturēja Ainažu jūrskolu.

Apdzīvotajā vietā atradās arī krogs, divas reizes gadā – 10.–11. janvārī un 20.–21. septembrī – tur notika gadatirgi. 1895. gadā tika pabeigta grieķu katoļu baznīca, kas bija veltīta Svētajam Arsēnijam.

Ainažu attīstība turpinās

20. gadsimta sākumā, pēc 1909. gada Ādolfa Rihtera adrešu uzziņu grāmatas datiem (Richters Baltische Verkehrs- und Adressbücher I Band. Livland. Riga 1909), Ainaži turpināja attīstīties: apdzīvotajā vietā jau bija desmit mūra un 64 koka nami.

Ainažu Imperiālās jūrniecības biedrības nodaļā bija 70 biedru. Tās priekšsēdētājs bija MārtiņšM Veide, bet jūrnieku biedrības priekšsēdētājs – Miķelis Miķelsons. Apdzīvotajā vietā darbojās sava aptieka, kuras nomnieks bija Bremans.

Ainažos darbojās muižas zāģētava un skaidu (dranču) ražošanas fabrika, kā arī tvaika un vējdzirnavas, kuru īpašnieks bija Miķelsons, kā arī ķieģeļu fabrika, kas arī piederēja viņam. Tolaik vietējā osta bija ceturtā lielākā Latvijā. Apdzīvotajā vietā bija arī sava krājkase.

Pirmais pasaules karš

Pirmā pasaules kara laikā Ainaži smagi cieta, īpaši jūrniecība: osta tika uzspridzināta, kuģi nogrima. 1919. gadā Neatkarības kara laikā Igaunijas armija izspieda no šejienes vāciešus un ieņēma apdzīvoto vietu. Nosakot valsts robežu, lielākā Ainažu daļa nonāca Latvijā, bet Igaunijas pusē palika tās mazākā ziemeļu daļa – mūsdienu Ikla. Otrā pasaules kara laikā osta, kas bija atjaunota Latvijas Republikas laikā, atkal tika iznīcināta.

Pazīstami jūrnieki

Runājot par Ainažu vēsturi, jāpiemin arī vietējie igauņi, no kuriem visdziļākās pēdas atstāja Veidu dzimta. Brāļu Jura un Andreasa Veidu darbība bija cieši saistīta ar citiem pazīstamiem jūrnieku brāļiem – Janu un Miķeli Miķelsoniem: Jura un Andreasa sievas Anna un Trīne bija Miķelsonu brāļu māsas.

Kopā ar Krišjāni Valdemāru Veidu un Miķelsoni 1864. gadā nodibināja Ainažu jūrskolu, kurā mācībām tika uzņemti arī zemnieki. Sākotnēji skolā mācību valodas bija igauņu un latviešu, bet no 1880. gadiem – krievu, raksta "Postimees.ee".

Ainažos uzbūvē 50 lielus jūras buriniekus

Juris Veide (1830–1894) un Andreass Veide (1832–1889) piedzima Igaunijas Ikla ciemā, no kurienes viņu vecāki 1842. gadā pārcēlās uz kaimiņu ciemu Ainažiem.

Viņu tēvs Mats Veide (*1800) šeit kļuva par Dreimaču (Dreymatsch) sētas saimnieku. Līdz 1868. gadam Ainažos jau bija 16 lielu un mazāku kuģu, kas tika klasificēti kā kuģi; Jānim Miļelsonam piederēja seši burinieki, bet Jurim Veidem – trīs.

Laika posmā no 1857. līdz 1913. gadam Ainažos kopumā tika uzbūvēti 50 lieli jūras burinieki, bet 1909. gadā no septiņiem vietējiem kuģu īpašniekiem pieci bija Veides dzimtas pārstāvji, bet divi – Miķelsonu dzimtas pārstāvji.

Juris Veide kļūst bagāts Krimas kara laikā

Juris Veide kļuva bagāts Krimas kara laikā, pārvadājot sāli no Gotlandes. Pēc kara viņš nodarbojās ar kokmateriālu tirdzniecību, vedot koksni uz Latvijas un Pērnavas ostām, kā arī transportēja ģipsi no Rīgas uz Pēterburgu. Viņa uzbūvētais trīs mastu kuģis "Georg" (283,31 brt) kļuva par pirmo igauņu kuģi, kas 1870. gadā šķērsoja Atlantijas okeānu.

19. gadsimtā J. Veide bija viens no bagātākajiem kuģu īpašniekiem lībiešu piekrastē, un piekrastes ļaudis viņu iesauca par Veco Milleru. Lai nodrošinātu saviem kuģiem izglītotus kuģošanas speciālistus, viņš kopā ar savu brāli Andresu, Miķelsonu brāļiem un Krišjāni Valdemāru sāka organizēt jūrskolu.

Andress Veide uzbūvēja 15 buriniekus. 1889. gadā viņš sāka būvēt lielāko burinieku Rīgas līča piekrastē, taču nomira pirms tā pabeigšanas, un kuģis viņa piemiņai tika nosaukts par "Andreas Weide".

Mārtiņš Veide nodarbojas ar Ainažu ostas attīstību

Vecākais Juri Veides dēls Jāns Roberts Veide (1860–1910) 1882. gadā iestājās Ainažu jūrskolā. Vēlāk viņš bija sava tēva kuģa "Matador" līdzīpašnieks un kapteinis, kā arī kopā ar brāļiem piedalījās jaunu kuģu būvē vai iegādē. Uz viņa ziedotā zemes gabala 1902. gadā tika uzcelta jauna Ainažu jūrskolas ēka.

Otrais dēls Mārtiņš Teodors Jūliuss Veide (1865–1923) arī bija tālbraucēju kapteinis, pabeidza Ainažu jūrskolu 1887. gadā un kā kapteinis kuģoja uz sava tēva kuģiem.

Pēc Jura Veides nāves viņš mantoja vairākas kuģu daļas un nodibināja savu kuģniecības uzņēmumu. 20. gadsimta sākumā Mārtiņš Veide nodarbojās ar Ainažu ostas attīstību: viņš bija ostas molu un noliktavu īpašnieks, 1904.–1912. gadā vadīja viļņlaužu būvniecību ostas aizsardzībai un kuģuceļa padziļināšanu, kā arī iegādājās ostai velkoni un prāmjus.

Trešais Juri Veides dēls Miķelis Vilhelms Augusts Veide (1869–1941) 1892. gadā pabeidza Ainažu jūrskolu, iegūstot tālbraucēju kapteiņa diplomu. Sākumā viņš bija sava tēva kuģa "Georg" kapteinis, vēlāk – kapteinis uz ārvalstu kuģiem, bet pēc tam līdz 1940. gadam – uz Latvijas tvaikoņiem. Viņš arī piedalījās sava brāļa Mārtiņa kuģniecības biznesā. Miķelis gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.

Spilgts atgādinājums par Veides dzimtas ietekmi

Spilgts atgādinājums par Veides dzimtas ietekmi Ainažos ir tā sauktā Veides pils, kas tika uzcelta 1902. gadā. Lielā trīsstāvu ēka veidota atbilstoši tā laika modei.

Ēka, kas novietota uz šķelto laukakmeņu mūra pamatiem, izceļas ar ļoti sadrumstalotu, dinamisku ārējo veidolu. Galvenajā fasādē no pamatapjoma izvirzās divas trīsstāvu daļas ar šķērsām lauztiem jumtiem; visu jumtu kores ir noslēgtas ar zemu paaugstinājumu, ko savieno neliels plakans jumtiņš.

Starp abiem izvirzījumiem galvenajā fasādē atrodas balkons, kas norobežots ar profilētiem dēļiem un balstās uz diviem slaidiem balsta stabiem. Zem tā, pirmajā stāvā, atrodas atvērts lievenis ar dēļu nožogojumu un diviem profilētiem kvadrātveida balsta stabiem; stabu augšdaļā ir dekoratīvas zāģētas konsoles, bet lieveņa apakšdaļu norobežo balustrāde no profilētiem dēļiem.

Mājas labajā pusē atrodas izvirzījums, kas atgādina fasādes daļu. Tajā pašā labajā pusē, abās gala izvirzījuma pusēs, atrodas divas stiklotas verandas zem vienslīpju jumtiem.

Sākotnēji visi jumti, kā arī torņa smaile bija klāti ar skārda lokšņu jumta segumu, kas tagad ir aizstāts ar šīferi; uz visu jumtu ārējām plaknēm ir nelieli jumta lodziņi.

Mājas aizmugurējā pusē izvirzījuma veidā atrodas divstāvu kāpņu telpa ar vienslīpju jumtu, tai blakus – neliela ieeja pagrabā no sarkaniem ķieģeļiem ar divslīpju jumtu.

Ap visu trīs izvirzījumu trešā stāva logiem ir izvietoti izvirzīti dekoratīvi frontoni ar izliektu formu. Trešā stāva dzegas no apakšas balsta liels skaits zāģētas dekoratīvās konsoles. Visi logi ir rotāti ar dažādu formu kokgriezumiem.

Arī pašreizējais īpašnieks nespēj apturēt degradāciju

Ar horizontālajiem dēļiem apšūto sienu stūri ir pārklāti ar dekoratīviem vertikāliem dēļiem. Agrāk mājā bija lieliskas baltas krāšņu podiņu krāsnis, bet grīdas bija klātas ar ozolkoka parketu.

Blakus tā sauktajai Veides pilij atrodas liels šķūnis, kas būvēts aptuveni tajā pašā laikā. Nedaudz tālāk, aizmugures pagalmā, atrodas Juri Veides vecā saimniecības māja, kur sākotnēji darbojās Ainažu jūrskola; tagad tur atrodas skolas muzejs.

Padomju okupācijas gados villai nebija īsta saimnieka, tās stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās, un arī pašreizējais īpašnieks nespēja apturēt šo degradāciju — labi vismaz, ka jumts vēl ir savā vietā.

Veides pils tiek aprakstīta kā ievērojams kultūrvēsturiskā mantojuma objekts, kas šobrīd ir pamanāma ēka Ainažos, taču nav skaidri norādīts, vai tā pieder privātpersonai, uzņēmumam vai pašvaldībai. Vēsturiskās īpašumtiesības piederēja Veides ģimenei, bet par aktuālo īpašnieku šobrīd nav neviena publiska avota, kas to apstiprinātu.

Latvijas prezidents rīkojas Kristīnes Misānes lietas sakarā

Komentāri (1)