Vācu okupācijas režīms

1918. gada rudens rādījās drūms ne tikai laika apstākļu ziņā. Jau kopš februāra visu Latvijas teritoriju bija okupējis ķeizariskās Vācijas karaspēks. Bija ieviesta vācu militārā pārvalde, noliegtas jebkādas pilsoniskās brīvības, ierobežota iedzīvotāju pārvietošanās, Rīgas pilsēta apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, ieviesta normēta pārtikas sadale. Okupācijas varas iestādes uzsāka pastiprinātu pārvācošanas politiku: vācu valoda kļuva dominējoša teritoriju pārvaldē un izglītības sistēmā, radās plāni par vācu kolonistu nometināšanu Kurzemē.

Pienāca 1918. gada oktobris. Mēneša sākumā Vācija sāka viļņoties revolūcijas priekšnojautās. Nomainījās valdība, par Vācijas valdības vadītāju kļuva Bādenes princis Maksis, kura vadībā Vācijas austrumu okupēto zemju politika kļuva liberālāka.

Situācija kardināli mainījās pēc novembrī Vācijā notikušās revolūcijas un pēc 11. novembrī Francijas pilsētiņā Kompjēnā noslēgtā pamiera, kas nozīmēja Pirmā pasaules kara beigas un Vācijas zaudējumu šajā karā. Saskaņā ar Kompjēnas pamieru Vācijas karaspēks austrumos ieņemtajās teritorijās mainīja savu statusu no okupācijas karaspēka uz miera uzturētāja spēku līdz šo zemju patstāvīga bruņotā spēka izveidošanai. Latvijā vācu militāro okupācijas varu nomainīja civilvara, lai gan praktiskajā dzīvē redzamu atšķirību nebija. Toties nebūtībā nogrima dažu Baltijas baronu lolotā Baltijas lielhercogistes izveidošanas ideja.

Solis pretī neatkarībai

Ideju par Latvijas valstiskumu propagandēja 1917. gadā izveidotā latviešu pilsonisko politisko organizāciju Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), kura līdz tam bija savu darbību izvērsusi galvenokārt ārpus Latvijas teritorijas, kā arī “Demokrātiskais bloks” (DB) – organizācija, kura savu darbību bija sākusi neilgi pēc tam, kad Vācijas karaspēks bija ieņēmis Rīgu. Šī organizācija, kurā bija pārstāvēti visi latviešu politiskie virzieni, izņemot boļševikus un vācu okupāciju atbalstošo Friča Veinberga Tautas partiju, sēdes noturēja slepeni, bet par pārrunātajiem jautājumiem centās informēt sabiedrību.

1917. gada oktobra sākumā radās DB dokuments, kuru vēlākais Latvijas Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš pamatoti nodēvēja par Latvijas neatkarības rezolūciju. DB noraidīja jebkuru iespēju ģermanizēt, rusificēt vai kolonizēt Baltiju, kā arī latviešu zemes vai tās daļas pievienot Vācijai. DB priekšgalā atradās Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš, Fricis Menders.

Dibina Tautas padomi

1918. gada vasarā uz Rīgu pārcēlās arī LPNP. Abas latviešu politisko spēku pārstāvju organizācijas sāka sarunas par kopīgu darbu Latvijas valsts izveidošanā. Sarunas ritēja smagi – kā jau tas latviešu politiķiem pierasts. Neiztika bez savstarpējām ķildām, kuras nemazināja pat kopīgs mērķis – Latvijas valsts.

LPNP pārstāvji protestēja pret sociāldemokrātu mazinieku iesaistīšanos sarunās par topošo valsti, jo uzskatīja, ka tie darbosies pret latviešu nacionālajām interesēm. Kopš 1918. gada oktobra pēc DB iniciatīvas sarunas noritēja katru dienu, taču tikai 17. novembra vakarā pēc daudzkārtējām pārrunām astoņas latviešu politiskās partijas vienojās par jaunas pārstāvniecības izveidošanu, kuru nosauca par Latvijas Tautas padomi (LTP).

Par priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti, kurš pats šajā sēdē nepiedalījās un viņam par ievēlēšanu tika paziņots ar vēstules starpniecību. (Čakste nepiedalījās arī Latvijas Republikas proklamēšanas aktā.) Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu un publicistu Marģeru Skujenieku.

Vēsturiskais brīdis

Tautas padome nolēma nekavējoties pasludināt Latvijas neatkarību, to nosprieda izdarīt nākamajā dienā – 1918. gada 18. novembrī. Šo notikumu aculiecinieks, vēlākais LR iekšlietu ministrs un Saeimas deputāts, rakstnieks Gotfrīds Mīlbergs 1928. gadā rakstīja: “Tautas padomes kopsēdē 17. novembra naktī pieņēma galīgu lēmumu par Latvijas republikas proklamēšanu, apvienojot Vidzemi, Kurzemi un Latgali vienā valstī. Proklamēšanu nolēma izdarīt jau nākamajā vakarā. Kā sapulcēšanās vieta šim nolūkam bija izraudzīts toreizējais Krievu drāmas nams (tagadējais Nacionālais teātris). Viss notika lielā slepenībā. Lai neiekļūtu nevēlamas personas un lai neizceltos varbūtēji sarežģījumi, nolēmām uz svinību aktu ielaist tikai uzticamus cilvēkus un partiju darbiniekus, bet par kontrolieriem – durvju sargiem pielikt latviešu virsniekus un studentus. Pie ieejas lepni plīvoja divi mūsu nacionālie karogi. (..) Visa šī rīcība tomēr bija nākusi zināma vācu pilsētas komandantam. Kaut kur bija izprasīta atļauja – izkārt pie teātra un arī teātrī dažus karogus. Okupācijas varaskungi bija tik ļoti aizņemti ar savām revolūcijas darīšanām, ka šim apstāklim nepiegrieza nekādu nopietnāku vērību. Vēlāk izrādījās, viņi uzskatījuši mūsu valsts proklamēšanas aktu par vienkāršu teātra izrādi. Tajā vērā liekamajā vakarā bija drūms, apmācies laiks. No visām pusēm steidzās simtiem cilvēku, zem lietussargiem slēpdamies, saceltās apkaklēs galvu ierāvuši. Pie durvīm nopietni, koncentrētām sejām, savu svarīgo uzdevumu apzinādamies, stāvēja latviešu virsnieki un studenti, pušķojušies nacionālo krāsu rozetēm un lentītēm. Laiku pa laikam garām iedami apstājās kādi vācu karavīri un ziņkārīgi raudzījās neparastā skatā. Teātris bija stāvgrūdām pilns līdz beidzamai iespējai. Visi valdījās zināmā uztraukumā, jo katru brīdi varēja ierasties vācu policijas kontrole. Virs skatuves vijās milzīgs sarkanibaltisarkans karogs.”

Svinīgo sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēža biedrs Gustavs Zemgals. Sekretārs, jurists Erasts Bite nolasīja 17. novembra sēdes protokolu. Zemgals paziņoja, ka, pamatojoties uz vienošanos, tagad suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi Latvijas Tautas padomes rokās. Paziņojumu visi noklausījās, stāvot kājās. Pēc tam Teodora Reitera koris pirmo reizi kā himnu nodziedāja tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”. Tūlīt pēc valsts proklamēšanas tika izveidota jaunā Latvijas Pagaidu valdība ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā.

1918. gada 18. novembra vakarā Tautas Padome un Pagaidu valdība izdeva uzsaukumu Latvijas iedzīvotājiem, kurā pasludināja, ka Latvija ir apvienota etnogrāfiskajās robežās, ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiska republika, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks Satversmes sapulce, kas sasaucama pēc iespējas tuvākajā laikā.

Ministrs Pūce necer, ka Rīgas vietvaru paspēs atlaist šogad