Viņa glezno spilgtas, kaleidoskopiskas Izraēlas ainavas, bet ik pēc diviem mēnešiem dodas uz Ukrainu, lai piegādātu palīdzību armijai, vadītu apmācības un kopā ar bērniem apgleznotu bumbu patvertnes. Viņas ģimenes saknes ved no Transilvānijas un Daugavpils uz Donecku un Ļvivu, bet pēc tam uz Izraēlu. Sarunā ar Zoju Severu - par mākslu, karu, atmiņu, Izraēlu un to, kāpēc arī visdrūmākajos laikos cilvēkam jāturpina radīt.

“Mani sauc Zoja Severa. Esmu Izraēlas māksliniece un trīs puiku mamma. Izraēlā dzīvoju kopš piecpadsmit gadu vecuma, bet piedzimu Ļvivā, Rietumukrainā. Izraēlā pabeidzu skolu, trīs gadus dienēju armijā. Esmu Izraēlas armijas leitnante, bet lielāko daļu laika pavadu savā studijā, gleznojot. Mani darbi tiek izstādīti un pārdoti galerijās un izsolēs dažādās pasaules valstīs. Pārsvarā gleznoju Izraēlas ainavas - urbānās un pastorālās,” stāsta māksliniece.

“Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma kopā ar draugiem izveidojām fondu, kas palīdz Ukrainas armijai. Tāpēc ik pēc diviem mēnešiem uz pāris nedēļām braucu uz Ukrainu. Dažreiz vedam ekipējumu vai palīdzību militārpersonām, dažreiz vadu apmācības. Mana militārā specialitāte ir ļoti smaga - esmu tā kura paziņo tuviniekiem par kritušajiem karavīriem. Tāpēc Ukrainā reizēm palīdzam arī civilmilitārajām struktūrām apgūt šos protokolus.

Taču ir arī otra mūsu darba puse - projekts “Logs uz pasauli”. Tā ietvaros kopā ar bērniem apgleznojam bumbu patvertnes skolās un bērnu slimnīcās. Mēs gribējām šīs telpas padarīt mazāk biedējošas un drūmas. Šobrīd šādas patvertnes jau ir izveidotas Odesā, Harkivā, Dņipro, Zaporižjā, Sumos, Kijivā un citās pilsētās pie frontes līnijas.

Svarīgākais nav tikai atstāt aiz sevis skaistāku telpu. Svarīgi ir tas, ka bērni paši piedalās šajā procesā. Tajā brīdī viņi no cilvēkiem, kuri vienkārši slēpjas un baidās, no upuriem kļūst par radītājiem - viņi paši sev rada citu pasauli. Tā arī dzīvoju - divi mēneši Izraēlā, divas nedēļas Ukrainā,” atklāj Zoja.

Viņa stāsta, ka par mākslinieci kļuvusi gandrīz nejauši. Viņa studējusi arhitektūru, bet negribējusi strādāt šajā profesijā, tāpēc apmēram desmit gadus darbojusies reklāmā un sabiedriskajās attiecībās. “Tad vienkārši atcerējos, ka kopš bērnības man patīk zīmēt. Sāku gleznot sev, savam priekam. Vēlāk atvēru studiju. Pamazām mani darbi sāka interesēt galerijas un izsoļu rīkotājus, un tagad jau apmēram piecpadsmit gadus tā ir mana galvenā nodarbošanās.”

Savu mākslu viņa raksturo kā krāsainu kaleidoskopu: “Kāds to ir nosaucis par maģisko ekspresionismu. Man pašai īsti nav konkrēta nosaukuma tam, ko daru. Izraēla ir ļoti spilgta, trokšņaina, saulaina valsts. Man šķiet, ka tur viss sadalās mazos krāsainos fragmentos un pēc tam saliekas kopā no jauna. Tieši tā izskatās arī manas gleznas.” Māksliniece strādā ar akrilu un reizēm arī ar eļļas krāsām, apvienojot dažādas tehnikas.

Viņas ģimenes vēsture savieno vairākas valstis un laikmetus. Māte piedzimusi Ļvivā, lai gan ģimenes saknes nāk no Transilvānijas. Tēvs dzimis Doneckā, bet viņa vecāki bijuši no Daugavpils. “Vecmāmiņa no Latvijas aizbrauca uz Mariupoli 1925. gadā. Dzīvas no visas ģimenes palika tikai divas māsas. Pārējie gāja bojā Rīgas geto.”

Vēlāk Otrais Pasaules karš ģimeni pārsteidzis Doneckā, no kurienes viņi evakuēti uz Taškentu un vēlāk pārcēlušies uz Ļvivu: “Tur mani vecāki iepazinās, un tur piedzimu arī es.”

Runājot par Latviju, Zoja Severa atzīst, ka šeit jūt īpašu vēstures slāņu klātbūtni: “Rīgā satikos ar cilvēkiem, kuri strādā gan ar ebreju mantojumu, gan mūsdienu Izraēlas realitāti. Es neesmu reliģiozs cilvēks, tāpēc manas attiecības ar ebreju identitāti ir sarežģītas. Es pat uzskatu, ka izraēlieši un ebreji savā ziņā ir atšķirīgas tautas.”

Tomēr personiskā ģimenes vēsture Latvijā viņai izrādījusies ļoti svarīga: “Es nevarēju nedomāt par to, ka mana vecmāmiņa piedzima Latvijā. Viņa bieži pieminēja 1905. gadu, un tikai tad, kad atbraucu uz Rīgu un vietējie draugi man izstāstīja par tā laika notikumiem, es pēkšņi sapratu, ko viņa bija domājusi. Viss pēkšņi savienojās vienā kopīgā stāstā.”

Viņa uzskata, ka agrāk visa šī telpa - Latvija, Ukraina, Transilvānija - bijusi daudz ciešāk saistīta: “Šo saikni ļoti bieži uzturēja ebreji, kuri daudz migrēja. Tas viss bija kultūrā, valodā, cilvēkos. Pēc tam abi totalitārie režīmi šo pasauli saplēsa un sadalīja.”

Savukārt tagad apmeklējot Latviju, viņu īpaši aizkustinājusi kopīga meistarklase ukraiņu un ebreju bērniem Rīgā: “Es atbraucu no Izraēlas un Rīgā vadu kopīgu meistarklasi ukraiņu un ebreju bērniem. Tas izklausās gandrīz absurdi, ņemot vērā pasaules situāciju. Taču mani ļoti priecē, ka šādas lietas ir iespējamas.”

Pēc viņas domām, tieši šādās mazās lietās vēl iespējams saglabāt cilvēcību: “Politiskajā līmenī notiek pilnīgi citi procesi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Bet, ja mēs spējam kaut ko salabot vismaz mikrolīmenī, tas jau ir svarīgi. Tā it kā pamazām tiek atjaunots saplēstais tīkls, kuram normālā pasaulē vajadzētu savienot cilvēkus.”

Runājot par Ukrainu, Zoja Severa atzīst, ka joprojām emocionāli reaģē uz ukraiņu valodu un Ukrainas simboliem ārvalstīs: “Man bija ļoti svarīgi redzēt Ukrainas karogus Rīgā. Latvija daudz labāk nekā vairākas Rietumeiropas valstis saprot, pret ko Ukraina karo.”

Tomēr viņa neslēpj arī nogurumu un vilšanos: “Ar laiku viss kļūst grūtāk. Karogu kļūst mazāk, cilvēki nogurst. Un es pati esmu zaudējusi daļu sava optimisma. Ar karogiem vien nepietiek, lai kaut ko mainītu.”

Viņu īpaši kaitina sajūta, ka milzīgs cilvēku darbs bieži sabrūk politisku lēmumu dēļ: “Mēs būvējam savas mazās lietas, un pēc tam kārtējā politiskā muļķība tos nogāž. Tad viss jāsāk no sākuma.”

Par Izraēlas sabiedrības attieksmi pret karu Ukrainā viņa runā bez ilūzijām: “Tas atkarīgs no tā, par kuru Izraēlas sabiedrības daļu runājam. Ivritā runājošie izraēlieši galvenokārt domā par Izraēlu un mūsu pašu karu. Un tas ir normāli.”

Savukārt viņas vidē - krievvalodīgo izraēliešu kopienā - atbalsts Ukrainai esot daudz izteiktāks: “Mani sekotāji zina, ka esmu brīvprātīgā Ukrainā, palīdz fondam, seko līdzi notikumiem. Bet nevar teikt, ka Izraēla kopumā ļoti labi saprot, kas notiek Ukrainā. Tā ir maza valsts, kas dzīvo pastāvīgā izdzīvošanas režīmā.”

Māksliniece stāsta, ka lielākā daļa fonda ziedotāju ir tieši krievvalodīgie izraēlieši. Kara sākumā viņiem izdevies savākt ļoti lielus līdzekļus palīdzībai Ukrainai: “Vēlāk bija sponsors gandrīz divu miljonu dolāru apmērā, lai iegādātos bruņuvestes un ķiveres Ukrainai. Tagad viss notiek daudz mazākos apjomos, taču es joprojām uzturu savu lapu un rakstu par Ukrainu, lai cilvēki nezaudētu saikni ar notiekošo.”

Īpaši siltus vārdus Zoja Severa velta Latvijas brīvprātīgo organizācijai “Tavi draugi”, ar kuru iepazinusies iepriekšējās vizītes laikā: “Viņi bija neticami atsaucīgi. Pat manam draugam - Ukrainas karavīram, kurš bija ieradies uz apmācībām Ādažos - viņi sagādāja mašīnu, lai viņš varētu izbraukt pa Rīgu. Tas bija ļoti cilvēcīgi. Man ir liels prieks redzēt, ka latvieši joprojām turpina palīdzēt Ukrainai.”

Sarunas noslēgumā Zoja Severa pasmaida, kad jautāju, vai viņa ir optimiste vai pesimiste: “Zināt veco joku? Optimists mācās angļu valodu, pesimists - ķīniešu, bet reālists mācās Kalašņikova automātu.”

Pēc īsas pauzes viņa piebilst: “Es laikam esmu reāliste. Šobrīd es neredzu, kam būtu izdevīgi pārtraukt karus - ne Ukrainā, ne Izraēlā. Toties ļoti labi redzu, kam ir izdevīgi tos turpināt. Kad pasaulei kļūs izdevīgāk karus pārtraukt, nevis turpināt, tad droši vien kļūšu optimiste.”

Un tomēr viņa uzskata, ka cilvēkiem ir pienākums turpināt radīt: “Jāglezno. Jāraksta grāmatas, jārada mūzika, jāfilmē kino. Mums vismaz jāglābj savas dvēseles.”

No 15.-28.maijam Zojas Severas darbus var aplūkot Mencendorfa namā, bet septembrī to varēs redzēt Bauskā.

Premjers gaida Šuplinskas priekšlikumus par turpmāko rīcību LU rektora jautājumā

Komentāri (1)