Valda Vucāna stāsts ir piemērs tam, kā amatniecība kļūst par dzīves aicinājumu, bet province – par spēka vietu, nevis ierobežojumu.

Uz Rīgu – saprast sevi

Profesionālajā vidē viņu uzskata par vienu no labākajiem valstī. Šodien viņš ir Latvijas Jumiķu apvienības vadītājs, starptautisku nozares sacensību tiesnesis, mentors jaunajiem speciālistiem. Taču sākums nebija viegls.

“Mani sauc Valdis Vucāns, es esmu latgalietis, strādāju par jumiķi un dvēselei spēlēju basģitāru,” tā viņš stādās priekšā, kad pirmo reizi tikāmies. Tas bija pirms vairākiem gadiem – toreiz viņš ar savu brigādi strādāja Rēzeknē, restaurējot kādu senu ēku. Tas bija viens no tiem objektiem, kur pagātne un mūsdienas burtiski satikās.

“Interesants objekts bija, sena ēka. Virsū uzbūvēja otro stāvu un pārklāja ar vara jumtu. Arī fasādē nolēma izmantot varu,” saka Valdis. Viņš pats ir no Preiļiem. Kā jau daudzi, pēc skolas devās uz Rīgu – mācīties, meklēt sevi, pelnīt. “Tā ir normāla lieta, man šķiet,” viņš saka. “Tā bija agrāk, un tā ir arī tagad. Tu kādu laiku dzīvo Rīgā, izmēģini dažādas lietas – meklē sevi. Arī es aizbraucu – bez konkrēta plāna. Vienkārši saprast, kur mācīties, ar ko nodarboties.”

Viņš mācījās par nodokļu inspektoru. Taču paralēli sāka strādāt par jumiķa palīgu. “Sākumā tas bija tikai papildu darbs. Bet tad es sapratu, ka man tas patīk, ka man sanāk. Parādījās pirmie panākumi, man sāka vairāk uzticēties. Un kādā brīdī es sapratu, ka darbs uz jumtiem ir interesantāks nekā sēdēt kabinetā. Protams, bija šaubas. Mācības – tas ir viens, profesija it kā saprotama. Bet te pavisam kas cits – jumts, darbs ar rokām. Taču pēc tam atnāca apziņa, ka arī tā ir profesija. Un ļoti nopietna.”

Sapnis piepildās

Viens no svarīgākajiem posmiem Valda Vucāna dzīvē saistīts ar Rīgas Doma katedrāli. Šodien tas izklausās kā loģisks viņa karjeras turpinājums. Taču toreiz tas bija gandrīz kā sapnis.

“Es atceros to laiku, kad tikko sāku strādāt Rīgā,” stāsta Valdis. “Reiz atnācu uz Doma laukumu, apsēdos āra kafejnīcā, nopirku kafiju. Sēžu, skatos uz katedrāli un domāju – kaut kad būtu labi šeit pastrādāt. Vienkārši doma, bez gaidām. Un pēc sešiem vai septiņiem gadiem man saka: “Ej, strādāsi pie Doma.” Tādi brīži paliek atmiņā.”
Sākumā viņš bija māceklis, strādāja pie galvenās jumta daļas. Vēlāk – jau kā jumiķis vadīja darbus torņa daļā.

“Tornis – tas jau ir pavisam cits līmenis, sarežģīts elements. Tur vajag lielu meistarību. Pie mums pat brauca speciālisti no Vācijas un teica, ka sen nav redzējuši tādu kvalitāti. Pēc Doma katedrāles šķita, ka visi citi jumti ir vienkāršāki. Tur tu visu dienu domā, pieņem lēmumus. Bet, kad aizbrauc uz parastu objektu, jau līdz pulksten vienpadsmitiem viss ir saplānots līdz vakaram.”

Pie Doma katedrāles ir bronzas plāksne ar meistaru vārdiem, kuri restaurēja jumtu. Starp tiem – Valda Vucāna vārds.

Amats, kas ir mūžīgs

Valdis specializējas falcētajos jumtos, tostarp vara segumos. Tas ir viens no sarežģītākajiem un ilgmūžīgākajiem jumta veidiem. Viņš par to runā ar acīmredzamu cieņu pret materiālu.

“Vara jumts – tas ir tavs ieguldījums mājā. Tu dari ne uz desmit gadiem un pat ne uz piecdesmit. Tas ir, lai pēc simt gadiem mūsu mazmazbērni paskatās un saka – jā, tas ir izdarīts labi. Varu izmanto jau simtiem gadu. Un joprojām tas ir viens no uzticamākajiem risinājumiem, īpaši sarežģītiem jumtiem.”

Taču, kā uzsver Valdis, runa nav tikai par materiālu. Par savu amatu viņš runā gandrīz kā par filozofiju. “Šo veidu sauc par falcēto jumtu jeb, kā vēl saka, dubulto falci. Tas ir ļoti sens jumta seguma veids. Un tas joprojām tiek uzskatīts par vienu no uzticamākajiem risinājumiem… Bet falce – tā ir vesela pasaule. To nevar divos vārdos izskaidrot. Tur ir daudz nianšu, kuras apgūsti tikai ar pieredzi.

Agrāk cilvēki brauca pa pasauli, meklēja meistaru, gāja pie viņa par mācekļiem. Mācījās gadiem. Tagad informācijas ir vairāk, tā ir pieejamāka. Taču būtība paliek – vajadzīgs laiks, dažreiz gadi, lai patiešām saprastu un kļūtu par jumiķi.”

Pats Valdis izgāja līdzīgu ceļu – strādāja dažādās pilsētās, tostarp ārzemēs, pakāpeniski uzkrājot pieredzi. Un pēc tam šo pieredzi viņš atveda uz Latgali.

Ātrums, kvalitāte un panākumi

Viena no Valda stiprajām pusēm vienmēr bijis augsts darba temps – saglabājot izcilu kvalitāti. Tieši tas savulaik viņu aizveda uz starptautiskajām sacensībām.

“Vienā objektā mani ieraudzīja – kā es strādāju, kādā tempā. Un piedāvāja braukt uz pasaules čempionātu. Es padomāju – kāpēc ne. Mans pirmais čempionāts bija 2009. gadā Sanktpēterburgā. Tur ļoti daudz kas ir atkarīgs no tempa un kvalitātes. Un mēs ieguvām otro vietu,” atminas meistars.

Šis rezultāts nebija nejaušs. Pēc tam bija Lucerna, Šveice, 2012. gads – atkal otrā vieta. Uz nākamo pasaules čempionātu viņš jau devās kā treneris, paņēma līdzi jauniešus, sagatavojās – un atkal sudrabs.

Vēlāk Valdis Vucāns kļuva par starptautiskas kategorijas tiesnesi. Pirmais viņa čempionāts šajā statusā bija Rīgā 2018. gadā. Tagad starptautisko sacensību tiesāšana ir arī daļa no viņa profesijas. Vēl viena daļa – pieredzes nodošana: “Uz jumta tu vari apmācīt ierobežotu cilvēku skaitu. Bet, ja piedalies izglītības programmās, strādā ar tehnikumiem – tas jau ir pavisam cits mērogs.”

Šodien viņš māca, piedalās mācību programmu izstrādē, organizē profesionālās tikšanās.

Mūzika kā iespēja atelpoties

Neskatoties uz lielo noslodzi, Valda dzīvē ir vēl viena svarīga daļa – mūzika: “Tas arī kaut kā pats no sevis sanāca. Nebija tā, ka no bērnības gribēju spēlēt. Vienkārši draugi mani reiz uzaicināja grupā Bez PVN. Teica: vajag basistu. Nācās ātri mācīties. Pāris mēnešus vakaros mājās sēdēju ar basģitāru, tiešām trenējos – skaņas iegūšana, rifi, notis… Un tā pamazām ievilkos.”

Grupa kļuva pazīstama ne tikai Latgalē, bet arī Latvijā – koncerti, ieraksti, videoklipi. Bija arī lieli koncerti, tostarp Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē. Pilnas zāles. Tā, protams, ir cita pieredze, bet arī ļoti svarīga. Valdis atzīst: “Mūzika – tā ir vieta, kur es varu, tā teikt, izlikt dvēseli. Būt kopā ar puišiem, parunāt latgaliski, pārrunāt plānus. Un tas ļoti palīdz atpūsties no darba.”

Šobrīd grupa Bez PVN ir paņēmusi radošu pauzi. Taču Valdis turpina spēlēt citā projektā – Jezups i Muosys. Protams, arī tur dzied latgaliski.

Atgriešanās mājās

Neskatoties uz plašajām iespējām, Valdis nepalika Rīgā. “Es zināju, ka kādreiz atgriezīšos. Dzīvoju, dzīvoju, un parādījās tā iekšējā sajūta – laiks doties mājās. Kādu velk mājās, kādu ne. Kāds sēž un sūdzas, piemēram, Anglijā, ka grib mājās. Bet kāds vienkārši paņem un atbrauc.

Es nopirku savas vecvecmāmiņas māju, kur viņa bija dzimusi, netālu no Preiļiem. Ilgi meklēju, un tā sagadījās, ka varēju iegādāties tieši šo māju. Tagad pamazām to remontēju,” stāsta meistars.

Pagaidām Valdis kopā ar sievu un sākumskolas vecuma meitu dzīvo Daugavpilī, bet sapņo pārcelties uz savu māju pie dzimtās pilsētas. Viņa darbs joprojām saistās ar jumtiem – viņš maina segumus Latgales skolās un baznīcās. Viens no svarīgākajiem objektiem – Svētā Pētera ķēdēs baznīca Daugavpilī. Jau pārklāts kupols un daļa jumta ar jaunu cinkoto skārdu. Otrā daļa tiks pabeigta šogad. Ir objekti arī citos Latvijas reģionos. Piemēram, Cēsīs – tur viņš ar savu brigādi veic nelielus remontdarbus Cēsu pilī. Taču galvenais darba lauks joprojām ir Latgalē.

Sarunā ar viņu dzimtā reģiona tēma skan pastāvīgi – redzams, cik ļoti viņš mīl šo zemi un cilvēkus, kas šeit dzīvo.

“Latgalieši ir atvērtāki… Domā nedaudz citādi, vairāk rūpējas viens par otru, palīdz bez liekiem jautājumiem. Dažreiz vienkārši kāds piezvana – kaut ko vajag, tātad jāpalīdz. Tu pats saproti un jūti, ka tā ir jābūt. Un tā arī ir.” Liela nozīme viņam ir arī latgaliešu valodai. Viņš pats aktīvi piedalās tās popularizēšanā. “Neviens valodu neaizliedz. Cik paši gribam to attīstīt, tik tā arī attīstās. Mēs cenšamies to izmantot pēc iespējas vairāk – mūzikā, dzīvē. Ir dažādi pasākumi, konkursi, kur cilvēki uzstājas latgaliski. Un tas ir normāli.”
Neskatoties uz mīlestību pret Latgali, Valdis situāciju vērtē reāli: “Iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Gribētos lielāku valsts uzmanību. Bet arī pašiem jādara vairāk, nevis jāgaida palīdzība no kāda cita. Tā ir mūsu māja. Tāpēc daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem.”

Tukuma Vakara un neklātienes vidusskolas darbinieku atlaišanas pabalstiem nepieciešami 36 000 eiro

Komentāri (2)