Pēdējos gados Centrāleiropa regulāri pieredz plūdus. Plūdi mēdz piemeklēt arī Latviju, aizvadītajā vasarā pludoja daudzas Jelgavas ielas un piemājas dārzi. Tobrīd par izmirkušajiem gurķiem un tomātiem maz kāds domāja, jo bojā gāja lielākas vērtības, taču jautājums ir aktuāls. Vai ražu no dārza, kam bija uzplūduši notekūdeņi, drīkst lietot uzturā? Skaidro Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior” vadītāja Olga Valciņa.

Sākšu ar personisku jautājumu. Vai jūs mēdzat tirgū pagaršot ābolus? Dažreiz pārdevēji piedāvā izvēlēties.

Reizēm, jā. It īpaši, ja pērku vietējos ābolus un man ir svarīgi, lai tiem būtu noteikta garša. Ir reizes, kad gribas vienkārši nopirkt ābolus ēšanai, un tad tiem jābūt saldiem un sulīgiem. Ja konservēšanai, tad vajag stingrākus un skābākus. Es ļoti subjektīvi skatos, kā to, manuprāt, dara visi, vai viss ir tīrs – vai āboli kopumā ir tīri, vai nazis ir tīrs, vai cilvēks, kurš tirgo, ir tīrs. No visiem pēc kārtas negaršoju, bet atzīstos, mēdzu to darīt.

Cilvēki nereti piesauc agrākos laikus, kad izrāva burkānu no zemes, noberza gar sānu un apēda. Ko mēs šādā veidā kopā ar burkānu vēl varam apēst?

Mēs varam apēst zarnu parazītu oliņas, mēs varētu dabūt tā saukto žurku slimību – leptospirozi –, mēs varētu dabūt jersiniozi, arī saistītu ar grauzējiem (izkārnījumiem jersiniozes gadījumā un urīnu leptospirozes gadījumā). Abas ir nepatīkamas slimības, kuras skar vēderu, zarnu traktu, nervu sistēmu – nekā patīkama tur nav. Parazīti arī nav patīkami – vienkāršākie kā cērmju oliņas ir viegli nomazgājami, arī salīdzinoši viegli ārstējami, bet nekas labs tas nav. Tāpēc vienmēr ir jādomā. Ja dārzā nav bijuši izmantoti kūtsmēsli, ja dzīvnieki ir pārbaudīti, ir garantija, ka tie ir veseli, tad nekas briesmīgs nenotiks no viena burkāna vai viena nemazgāta ābola apēšanas. Būsim godīgi, nevajag arī pārspīlēt. Bet, kad mēs iedomājamies par rūpnieciski iegūtiem augļiem, piemēram, veikala āboliem, to katru ābolu ir aptaustījis liels skaits cilvēku. Un mēs par viņiem neko nezinām. Mēs arī nezinām, kā tika mazgātas kastes, kurās tie āboli (vai citi augļi) tika iekrauti. Tāpēc augļi ir jāmazgā.

Vai atšķiras iespējamais piesārņojuma daudzums augiem, kas ir zem zemes, un tiem, kas aug virs zemes?

Protams, tur var būt atšķirības sastāvā, jo kopā ar zemi, ar smiltīm mēs dabūjam arī dažādas nenoberžamas lietas. Tur var būt lielāks piesārņojums, kas ir ilgstošāk uzglabājies nekā uz augļu miziņas. Lielākā daļa mikrobu jau mūžīgi nedzīvo, jo viņiem nav visu vajadzīgo apstākļu – nav mitruma, tie izkalst ātrāk –, savukārt augsnē apstākļi ir labvēlīgāki, un mikroorganismi var saglabāt dzīvotspēju un inficētspēju ilgāk.

Mēs runājam par mikrobioloģisko piesārņojumu. Kas tas vispār ir?

Mums apkārt ir daudz visādu mikrobu, un tas ir normāli, viņiem ir jābūt, viņi veido lielu daļu no pasaules biomasas, bet jāatceras, ka ir labie mikrobi, kuri palīdz, piemēram, skābējot gurķus un kāpostus, un ir sliktie mikroorganismi, kuri izraisa slimības. Kad runājam par piesārņojumu, mēs nekad nedomājam labos mikroorganismus, vienmēr runājam par sliktajiem. Piemēram, salmonellas, zarnu nūjiņas, tās, kas ir patogēnas, citu slimību ierosinātāji – augsnē lielākā daļa parasti nedzīvo. Visbiežāk zarnu infekciju ierosinātāji ir fekālā piesārņojuma rezultāts. Vai notekūdeņu piesaiste bijusi, vai no slimiem dzīvniekiem ar izkārnījumiem kaut kas nonācis, vai no citas vides kaut kas atnests – kāds pa kūti staigājis, pēc tam pa smukajām zemeņu dobēm izgājis, un zemenes ir uzgūlušās uz tā pēdas nospieduma. Mikroorganismu pārnese var notikt ļoti ātri. Tas nozīmē, ka tas, no kā cilvēkiem visvairāk, runājot par dārzu, ir jāpiesargājas, ir fekālais piesārņojums. Vai tie būtu kūtsmēsli vai vistu mēsli, ko tagad izmanto, – kāds no sliktajiem mikroorganismiem, salmonella vai kampilobaktērija, tur varētu būt.

Jūs minējāt notekūdeņus. Vasaras plūdu laikā uzplūda kanalizācijas ūdeņi un applūda dārzi. Ja augi ar to saskārās, tātad nekas vairs nav ēdams?

Es teikšu tā – dabā pašattīrīšanās procesi notiek diezgan labi, citādi mēs visi būtu ar biezu fekāliju kārtu apauguši, ja tā nenotiktu. Ir organismi, kas to visu attīra: lielāki – vaboles, dažādi kukaiņi, mazāki, kas veic šos attīrīšanas darbus. Nav tā, ka nevar ēst, bet, kā mēs visiem sakām, ir jādomā līdzi un jādomā ar galvu. Ja pilsētas piemājas dārziņā notikuši plūdi, ir pārplūdusi pilsētas kanalizācija, kas ir, piedodiet par tiešumu, ne tikai mūsu ģimenes kakas un čuras, bet svešu cilvēku, par kuriem mēs nezinām, kādas viņiem ir infekcijas, tas nozīmē, ka būtībā viss, kas dārziņā bija, aizgāja bojā. Neviens taču negribētu ēst tomātus, kuri ir kanalizācijā izpeldējušies!

Arī tad, ja ūdeņi skāruši tikai augu saknes?

Augu saknes vai pat tikai sēklas. Patogēni augsnē, vidē var saglabāties ilgi. Atceramies gadījumu Vācijā, kad 2011. gadā cilvēki masveidā saindējās ar toksigēno Escherichia coli, un pie vainas bija diedzēti graudi. Šķiet, toreiz tas bija sieramoliņš. Pašā sēklā iekšā jau bija baktērijas. Brīdī, kad tā sēkla dīgst, sliktās baktērijas aug līdzi uz dīgsta. Mēs nerunājam tikai par konkrēto momentu, kad ir noplūdis, un par to, ka tad, ja tur nebija neviena gatava tomāta, tad viss ir labi. Pat tad, ja zemē kaut kas ir iesēts, baktērijas var tur palikt, un tas ir risks.

Ko es tādā gadījumā iesaku, ja galīgi pārņem skopums un negribas visu iznīcināt, tad tā applūdusī daļa ir jāizmanto tikai un vienīgi termiski apstrādāta. Termiskā apstrādē lielākā daļa fekālā piesārņojuma mikroorganismu aiziet bojā. Ja tie ir tomāti, tad konservējam, burkānus vārām, zupā arī var izmantot, ievērojot higiēnu un visu pārējo, – nevajadzētu mizas atdot mājdzīvniekiem, tiem arī slimības nav vajadzīgas.

Bet mēslojumu taču izmanto arī tad, kad augļi jau ir aizmetušies. Cik ilgā laikā tas “izstrādājas”?

Man ļoti gribas cerēt, ka kūtsmēslus parasti ražo no lielo lauksaimniecību dzīvniekiem, kuriem veselību pārbauda. Ka tad, ja kādā saimniecībā dzīvniekiem masveidā ir akūta caureja, tos mēslus neizmanto dārzu mēslošanai, jo, visticamāk, saslimšanu ir izraisījis kāds kaitīgs organisms, kurš ar fekālijām izdalās. Tātad mēslojumu iegūst no dzīvniekiem, kas ir veseli. Ja tiem nav nekādu redzamu slimības pazīmju un arī visas analīzes, kas veiktas, ir labas, tad īpaši uztraukties nevajadzētu, nevajadzētu būt lērumam slikto baktēriju. Protams, pasargāts neviens nav, un statistikā kādam arī tajos divos trijos riska procentos jābūt. Bet es saku – ir jādomā un jāskatās līdzi!

Ko var nomazgāt?

Tas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Ja tas ir kaut kas zaļš, kas kruzuļojas, piemēram, redīsu vai zirņu dīgsti, kurus ēd svaigus, tos nevar nomazgāt. Tos fiziski nevar nomazgāt, jo katrā tajā krociņā nevar iekļūt ne ar ūdens strūklu, ne birsti. Dezinfekcijas līdzeklī tādas lietas arī nemērcēs. Visticamāk, tur piesārņojums paliks. Es nedomāju, ka tāds pats risks ir, piemēram, tomātiem. Iesaku visu laiku domāt un mēģināt saprast, kā mikrobs, ja tas ir augsnē, izplatīsies tālāk.

Kādas sajūtas liecinās, ka ir bijis tas mikrobs? Mēs to sajutīsim uzreiz? Pēc nedēļas?

Lielākajai daļai pārtikas infekciju inkubācijas periods ir dažas dienas, reti ir stundas. Lielākoties ir no vienas līdz piecām dienām. Var būt arī ilgāk, piemēram, jersīnijām izņēmuma gadījumos inkubācijas periods var būt līdz divām trijām nedēļām, bet visbiežāk tās ir dažas dienas. Tas sākas klasiski (kā kuram – var būt visi vai daži simptomi): vemšana, vēdera sāpes, caureja, drudzis, temperatūra, slikta dūša. Tas ir klasiskais komplekts. Var būt muskuļu vājums, nespēks, un to parasti cilvēki pamana. Bieži vien tā arī saka: “Es kaut ko apēdu.”

Kā pārtikas piesārņojums laika gaitā ir mainījies?

Aina mainās ik pa daudziem gadiem. Mikrobioloģijā bija vairāki zelta laikmeti. Bija periods, kad par mikrobiem neko nezināja, tad atklāja veselu strēķīti jaunu.

Agrāk galvenā pārtikas infekcija, no kā visi baidījās, bija bruceloze, tagad tā daudzviet pasaulē gandrīz vairs nav sastopama, mēs no tās vairs nebaidāmies. Visas kontroles metodes ir vērstas, lai to pašu brucelozi izskaustu jau saknē, ganāmpulka pirmajos aizmetņos. Tagad parādās infekcijas, kas ir raksturīgas ledusskapja temperatūrām, tātad tie ir mikroorganismi, kas var izdzīvot ledusskapī vai pat vairoties ledusskapī. Piemēram, jersīnijām ledusskapī patīk, listērijām ledusskapī patīk daudz labāk nekā siltie grādi. Tāpēc aina, uz ko skatījās epidemiologi un veterinārārsti pagājušā gadsimta 20.–30. gados, mūsdienās ir pilnīgi atšķirīga. Tās pašas kampilobaktērijas, kas ir galvenās zarnu infekciju ierosinātājas Eiropā jau daudzus gadus, – tās atklāja salīdzinoši nesen, pagājuša gadsimta vidū, jo viņas aug citādi, tām vajag citādus laboratorijas apstākļus, tolaik cilvēki nemaz nemācētu tās kultivēt. Kampilobaktērijas, kā mēs sakām, ir mikroaerofilas, viņām nepatīk, kad ir daudz skābekļa, bet nav arī tā, ka nemaz nevajag. Viņas ir pa vidu, un tā laika zinātnieki nezinātu, ka šīm baktērijām vajag īpašus apstākļus nodrošināt.

Ja agrāk bija periods, kad zinātnieki savstarpēji sačukstējās, ka mikrobioloģijā viss ir atklāts, viss zināms, tikai katrus desmit gadus bija kāda jauna infekcija, par kuru uzzināja, tad tagad gadā tiek atklāti vairāki desmiti dažādu jaunu infekciju. Mikroorganismus vispār simtiem atklāj, par kuriem mēs vēl šobrīd nezinām, vai kāda no slimībām ir ar kādu no tiem saistīta. Tāpēc visas uzraudzības un kontroles metodes pielāgojas jaunajām zināšanām.

Uzskata, ka arī higiēna uzlabojusies.

Aina, kas mikrobioloģijā mainās, ir saistīta nevis ar konkrētu cilvēku, bet to, kā mēs organizējam uzraudzību un kontroli no lauka līdz galdam. Latvijā par to atbild Pārtikas un veterinārais dienests. Ja runājam par metodēm, ar kurām tajā strādā, un arī par pašu uzņēmumu, ir obligātas sakaru sistēmas, jaunas sistēmas, kas nosaka, kā jārīkojas. Piemēram, agrāk visi dzēra nepasterizētu pienu, un te attiecībā uz brucelozi ir diezgan augsti rezultāti. Tagad mēs nepasterizētu pienu gandrīz nedzeram. Daudzi zinātnieki saka, ka nepasterizēta piena dzeršana līdzinās krievu ruletei, un tā arī ir. Ir daudzas lietas, kuras, ja mēs nekontrolētu, tad nemaz nezinātu, ka tādas pastāv.

Protams, mēs arī par higiēnu zinām daudz vairāk, nekā zināja mūsu vecvecmāmiņas.

Jūs minējāt mikroorganismus, kas vairojas ledusskapī. Nesen zinātnieki tieši veica pētījumu ar salātiem un atklāja, ka dažiem piesārņojums palielinās ārpus ledusskapja, bet citiem ne.

Ir mikroorganismi, kas ārpus dzīva organisma vispār nevairojas, piemēram, tās pašas kampilobaktērijas – cik to uz gaļas gabala ir, tik ir, tās nevairojas. Savukārt listērijas ārpus organisma vairojas. Arī listērijas, starp citu, ir salīdzinoši jauns patogēns, par kuru pagājušā gadsimta 20. gados neviens vēl nezināja.

Bet kā mums zināt, kur glabāt augļus un dārzeņus?

Tradicionālā rekomendācija par augļiem un dārzeņiem ir, ka tie nav jāglabā ledusskapī. Un tas nav saistīts ar mikrobioloģiju, bet ar šo augļu un dārzeņu struktūru, uzbūvi. Kad, piemēram, salātu lapas dabū pārāk lielu aukstumu, tās vairs nav kraukšķīgas, tās zaudē savu tekstūru.

Runājot par šiem kaitīgajiem mikroorganismiem, vai ir kāds viskaitīgākais un nešpetnākais, no kā visvairāk jābaidās un jāpiesargājas?

Es teikšu, ka jautājums ir nevis par to, vai kāds mikroorganisms ir sliktāks, bet vai ir cilvēku grupas, kurām īpaši jāpiesargājas. Un te rodas atšķirības arī ar mikroorganismiem. Piemēram, jaunam un spēcīgam cilvēkam gandrīz nekas briesmīgs nenotiks, ja viņš saslims, piemēram, ar kampilobakteriozi vai salmonelozi. Pasēdēs, piedodiet, ilgāk uz poda, varbūt pāris dienu darbā nebūs, bet tam cilvēkam nedraud strauja atūdeņošanās vai milzīgas ilgtermiņa blaknes. Bērniem, veciem cilvēkiem, imūnsupresētiem cilvēkiem tas gan var būt ļoti, ļoti bīstami! Tā pati listērija – jauniem cilvēkiem lielākoties būs gastrointestināli simptomi. Veciem cilvēkiem tā var būt nāvējoša infekcija!

Ir infekcijas, kas ir bīstamas vēl šaurākai cilvēku grupai – atkal listērija, kas ir bīstama grūtniecēm. Un nevis bīstama viņai pašai, bet gaidāmajam bērnam. Tur var būt gan attīstības anomālijas, bet visbiežāk ir spontānie aborti. Mums ir nepietiekami dati, vai Latvijā spontānā aborta gadījumā tiek pārbaudīts, vai sievietei bija listērijas vai nebija, bet pasaulē par to daudz runā, un grūtnieces ir riska grupa. Tieši tāpēc pasaulē ir valstis, kuras izmanto īpašu marķējuma sistēmu, kur norāda (piemēram, uz auksti kūpinātiem produktiem, kas ir listēriju topa produkts), ka tos neiesaka ēst grūtniecēm. Tieši listēriju riska dēļ.

Arī tad, ja šos produktus glabā pareizi?

Tos jau glabā pareizi – vakuumā –, tātad skābekļa nav pārāk daudz, bet mazliet vēl paliek. Dažās šķēlītēs, kurās patogēni neaiziet bojā, jo aukstā kūpināšana notiek zemā temperatūrā, – pēc tam tās iepako, produkta bojāšanās process ir apturēts, bet listērijas jūtas labi.

Un kas viņām nepatīk? Termiska apstrāde?

Jā, termiska apstrāde. Listērijas ir produktos, kas nav apstrādāti augstos grādos. Piemēram, Eiropā ļoti bieži listēriju avots ir no nepasterizēta piena gatavoti sieri, Latvijā mums tādu, man šķiet, nav, bet Itālijā…

Varbūt tirdziņos…

Arī pasterizē, lai patogēni aiziet bojā. Biežākais avots ir desiņas, kūpinājumi, kūpināti cīsiņi, sardeles – tās lietas, kas ir apkūpinātas un kuras pēc tam vairs nekarsējam.

Ar listērijām viss notiek pilnīgi citādi. Ar salmonelozes uzliesmojumu, piemēram, viss ir skaidrs – visi ēda pie viena galda, aizbrauca mājās un visi reizē saslima tajā pašā dienā vai pēc trim. Ir skaidrs uzliesmojuma centrs, bet listērijām tā nav. Listērijām uzliesmojums velkas lēni – viens vecītis nomirst pansionātā, otrs un tikai tad, kad kopā nomirst vairāki, var aizdomāties par iespējamo vaininieku. Dānijā tas bija viens gaļas ražotājs, kas piegādāja pansionātam produkciju, tāpēc cilvēki nomira, lai gan būtu varējuši dzīvot.

Gribēju vēl pavaicāt par augļu mazgāšanu. Šajā ziņā pastāv dažādi uzskati – vieni saka, ka neko nevar nomazgāt, otri, ka ir jāizmanto speciālas ziepes. Kā īsti ir?

Es speciālas ziepes nepērku, bet izstāstīšu, ko var izdarīt ar mazgāšanu.

Ir maz tādu infekciju, kam ir ļoti, ļoti zema infekciozā deva. Tas pats enterohemorāģiskās baktērijas Escherichia coli serotipa O104:H4 uzliesmojums Vācijā 2011. gadā – tur tiešām infekciozā deva ir ļoti maza, un tur gandrīz neko jūs nevarētu izdarīt. Pietiek ar vienu šļuku, lai saslimtu un nomirtu. Tur ir jāatrod cēlonis, un tas ir jādara atbildīgajiem dienestiem. Savukārt lielākajai daļai pārtikas infekciju, lai inficētos, ir jāapēd vairāki tūkstoši baktēriju šūnu.

Ko ar mazgāšanu var panākt – visu jūs nenomazgāsiet. Ja, piemēram, uz āboliem bija salmonellas – kāds ar netīrām rokām bija aizticis – , jūs nedabūsiet tos tik tīrus, ka neviena salmonella nebūs palikusi. Bet lielumu gan varat dabūt nost. Un tas ir tas galvenais, kā varat sev palīdzēt, – samazināt devu, kuru apēdat, un cerēt, ka ar to, kas būs palicis, nebūs pietiekami, lai saslimtu.

Salātiem pietiek ar noskalošanu? Ābolus var paberzēt, tie ir stingri.

Tas, ko var darīt ar salātiem, – iemērkt vispirms bļodā. Es nedomāju ilgu berzēšanu, bet nevis pabāziet tos zem krāna un skaliniet (tā neko nevar izdarīt), bet ielieciet salātu bunti bļodā, paturiet minūti, tad nomainiet ūdeni, un tad zem krāna mazgājiet. Tas, kas krunciņās būs pielipis kopā ar dubļiem, tas pašķīdīs un aizies bļodā ar ūdeni, un pārējo jūs noskalosiet.

Salmonellas jau lielākoties nav pašas par sevi – nesēž viena pati salmonella uz lapiņas –, viņa sēž kopā ar dubļu piciņām, ar smilšu graudiņiem, un tos var nomazgāt.

Tātad apskatot var jau mazliet novērtēt.

Kaut ko var. Ja ir stipri smilšains, dubļains, netīrs, risks ir lielāks.

Un ja ir mazliet iebojājies, mazliet pelējums?

Tā ir otra lieta par mikrobiem. Tātad ir mikrobi, kas ir bīstami paši par sevi, un ir mikroorganismi, kuri producē toksīnus. Toksīnus producē pelējuma sēnes un tādas baktērijas kā klostrīdijas. Ir vairākas tādas baktērijas, un visriebīgākā ir tā, kas producē botulīna toksīnu (starp citu, to pašu, ko izmanto skaistumkopšanā). Tas ir neirotoksīns, kas paralizē un var paralizēt elpošanas sistēmu. Pirmkārt, šie pelējumi ir bīstami ar to, ka veido sporas. Tas nozīmē, ka, pat termiski apstrādājot, piemēram, mājās konservējot sēnes, jūs neredzat, ka tur ir palikušas baktēriju sporas, kuras pēc tam, kad pabeigsiet konservēšanu un noliksiet sēnes glabāties, sāks dīgt un ražot toksīnu. Visbiežāk tā notiek zema skābuma produktos, kas nav pārāk skābi. Piemēram, dzērvenēs neviens mikrobs nelien, jo dzērvenes ir pārāk skābas, lai mikrobi augtu. Sēnes marinē tādā viegli skābā marinādē, un tur botulisms varētu ļoti labi attīstīties. Kad jūs pasterizējat, veģetatīvās šūnas – tās šūnas, kas šobrīd ir dzīvas, – aiziet bojā, bet sporas paliek. Noliekot glabāties, sporas sadīgst, saražo toksīnu, un, šo toksīnu apēdot, jūs saindējaties un varat pat nomirt.

Pelējumi ražo toksīnus, ko sauc par mikotoksīniem. Baktēriju toksīni iedarbojas uzreiz – dabūjāt marinētas sēnes no kaimiņa, apēdāt, sajutāt simptomus. Starp citu, viens no pirmajiem varētu būt redzes traucējumi, kas ir raksturīgi botulīna toksīnam, un tie parādās uzreiz. Savukārt mikotoksīniem tā nav. Tie darbojas lēni un pamazām, deva uzkrājas ar gadiem. Un lielākā visu pelējuma toksīnu bīstamība ir tāda, ka tiem ir kancerogēna darbība un izpausmes nav uzreiz. Līdz ar to cilvēkam ir sajūta – ja es uzreiz nesaslimu, tātad bija labs!

Visbiežāk ar pelējuma sēņu toksīniem, mikotoksīniem, saista aknu vēzi, bet cilvēki nesasaista ar to, ka, piemēram, jaunībā ēduši kilogramiem pistāciju – nez no kurienes maisos ievestas un nez kur glabātas. Bet, iespējams, tur ir saistība.

Pistācijās taču nevar redzēt pelējumu!

Jā, ir jāpaļaujas uz to, ko saka atbildīgie dienesti, jāpaļaujas uz oficiālo kontroli, bet ir viena lieta, ko var darīt. Nepērciet sveramās! Jo jūs nezināt, cik ilgi un kur tās ir glabātas, nezināt, kāds tām ir derīguma termiņš un vai tur nav sabērtas kopā vecas ar jaunām. Pērciet iepakojumos. Pērciet no lielajiem, uzticamajiem izplatītajiem, ja gribat lielu iepakojumu. Pērciet no tiem, kas kontrolē, un pērciet iepakojumu, kuru paši atverat un zināt, cik ilgi tas ir bijis vaļā.

Bet uz sēnēm var redzēt.

Neko nevar. Tas, kas ir jādara ar sēnēm, vairāk etiķa jāpievieno, lai būtu lielāks skābums, vai jāpasterizē divreiz. Tāpat kā zirnīšus. Kāpēc zirnīši uzsprāgst, ja pasterizē vienreiz? Tāpēc, ka sporas, ko veidojušas baktērijas, paliek, baktērijas ar pirmo pasterizāciju nogalina, bet sporas ne, un tās izdīgst.

Ja cepam sēnes, tad tā nav?

Tas ir cits. Atvedām no meža sēnes, uzreiz uz pannas vai novārījām un tad – uz pannas, par to nav runas. Runa ir par to, ka mēs pasterizējam un noliekam glabāties. Marinētās sēnēs ir bezskābekļa vidē, jo tās ir aizvalcētās burkās.

Atgriežoties pie augļu bojāšanās. Veikalos dažreiz ir stendi, kur par lētāku naudu pārdod mazliet iebojājušos, iepelējušus augļus un dārzeņus. Vai tad, ja ir nedaudz iebojājies, to var izgriezt?

Ja mēs jau redzam pelējumu, tas nozīmē, ka tā tur ir daudz, jo vispirms pelējums ir neredzams un tad tikai kļūst redzams. Tas ir neredzams, vairojas, ražo toksīnus un tad, kad kļūst redzams, tad jau ir par vēlu. Tad ir pilns ar pelējumu. Tāpat ir ar āboliem. Visi saka, ka bojātus ābolus nevar ēst. Ja bojājums ir no kritiena, apdauzītus ābolus var mierīgi ēst, nevienam no tā nekas slikts nebūs. Bet ja tas ir tas brūnais bojājums, tad gan tos nevajag ēst. Mikotoksīni iet dziļumā. Tāpat arī ievārījumiem – iet dziļāk un tālāk.

Ja ievārījums mazliet appelējis, tātad nevar noņemt kārtu.

Nē, jāmet ārā.

Vēl gribēju pajautāt saistībā ar bioloģisko atkritumu šķirošanu. Varbūt smieklīgs jautājums, bet man lūdza uzdot. Vai mēs varam kaut ko saķert vai ieelpot no miskastēm, pa kuru vākiem tārpi rāpo?

Tikai pelējuma sporas, nekas cits tur slikts nav. Ja ir kaut kas sapelējis, tad pelējuma sporas var ieelpot. Jutīgi cilvēki var būt uz to alerģiski. Dažos, ļoti retos gadījumos, ir tāda slimība aspergiloze, kad pelējums var ieaugt pat plaušās. Piemēram, vistām pelējuma pavedieni varēja nākt pa muti ārā. Bet tie bija ļoti reti gadījumi. Cilvēkiem es neatceros, ka kāds būtu par to runājis pēdējos 20–30 gados.

Es arī, pienākot pie smirdoša konteinera, saprotu, ka nekas briesmīgs jau tur nav – pūšanas process, tāpēc nekas labi smaržot nevar, tam visam ir jāpārstrādājas.

Viss pelējums ir vienādi slikts? Tas, kas mājās uz sienām arī?

Tas, kas mājās uz sienām, ir cits pelējums, tas neveido toksīnus, kas ir saistīti ar pārtiku, bet kaut ko savu veido gan. Un tas var būt tiešs plaušu slimību cēlonis – tas gan var ienākt plaušās, var būt alerģijas. Un tas nav labi, ar to jācīnās. Bet skaidrs, ka mēs to neapēdīsim.

Vai ir kādi augi, kas ir uzņēmīgāki pret piesārņojumu?

Nevaru atbildēt, un es domāju, ka tādas atbildes nemaz arī nav.

Ogas mežā?

Meža dzīvnieku vidū dažādu parazītu slimību incidence ir diezgan augsta, mēs tur varam sastapt dažādus organismus. Mūsu parazitologi saka, ka obligāti meža mellenes ir jāmazgā. Es tā nesaku.

Ne tāpēc, ka neticētu parazitologiem, es viņiem ticu, protams. Ja tas ir dzīvnieku takas tuvumā, tad nevajag tās mellenes ēst, bet negribu nevienam stāstīt, ka neēdīsim mežā no krūma mellenes, bet skriesim uz māju un mazgāsim. Vai meža zemenes. Vai, piemēram, meža avenes. Tur vienkārši ar prātu jāizvērtē, vai nestaigā garām dzīvnieki. Mežā var redzēt tās vietas, kur dzīvnieku mītnes bijušas īstermiņā. Vienkārši neēdiet tur ogas, ejiet tālāk!

Ko mēs darām nepareizi? Ar ko visvairāk grēkojam?

Nedomājam līdzi. Tas ir pats pirmais. Domā līdzi! Atnāci uz tirgu, gribēji ābolus pagaršot – netīrs saimnieks ar netīrām rokām, turpat blakus cūkas tirgo – nepērc no viņa! Ieraudzīji, ka tirgotājs jau no rīta visu dienu bez ledusskapja tirgo savas desas, smuki izlicis uz letes, bet tur ir vārītās desas – nepērc no viņa! Vārītās ir jātur vitrīnā, it īpaši vasarā. Tas pats par augļiem un dārzeņiem – redzi, ka salāti tirgū ir smilšaini, zemaini, ar dubļiem, ar visu – nu, nepērc! Gribi ļoti lētas zemenes, kas ir netīras, – pērc vārīšanai. Domā līdzi!

Nodarbinātības valsts aģentūra uzkrās jaunus datus par bezdarbniekiem