Viens no svarīgākajiem šīs politikas uzdevumiem bija lauksaimniecības kolektivizācija, kas paredzēja individuālo zemnieku saimniecību piespiedu apvienošanu kolhozos. Vienlaikus okupācijas režīms centās likvidēt nacionālo partizānu jeb, kā viņus vēl dēvēja, mežabrāļu kustību, kas okupētajā Baltijā vēl joprojām bija aktīva un gana daudzskaitlīga. Tomēr 1949. gada sākumā šie mērķi vēl nebija pilnībā sasniegti.

Sovjetizācijas politika

1948. gada rudenī Igaunijas PSR vadība piedāvāja izveidot īpašas apmetnes pašā republikas teritorijā, kurās tiktu izvietoti tā sauktie kulaki (tā padomju zemē varas iestādes dēvēja jebkuru lauksaimnieku, kas pretojās kolektivizācijas idejai) un viņu ģimenes. Šajās apmetnēs bija paredzēts ieviest stingru militāru kontroli un izmantot pārvietotos iedzīvotājus smagos darbos, piemēram, kūdras ieguvē vai citos darbos nomaļos reģionos. Līdzīgas diskusijas norisinājās arī Latvijā. Arī Latvijas kompartijas vadītāji sākotnēji izteica šaubas par masveida deportāciju efektivitāti, norādot, ka turīgākie zemnieki bieži bija cieši saistīti ar vietējo inteliģenci – skolotājiem, ārstiem, agronomiem un citiem speciālistiem. Līdz ar to plaša mēroga izsūtīšana varētu skart daudz plašāku sabiedrības daļu, nekā sākotnēji paredzēts.

Slepenais lēmums

Maskavā domāja citādi un Baltijas vietējo komunistisko kangaru viedokli vērā neņēma. Igaunijas kompartijas līderis Nikolajs Karotamms, jūtot centrālās varas noskaņojumu, 1949. gada 17. janvārī rakstīja padomju diktatoram Josifam Staļinam, aicinot veikt pavērsienu un izsūtīt “kulakus” kopā ar ģimenēm vēl pirms pavasara sējas, turklāt visās trīs Baltijas republikās vienlaicīgi. 1949. gada 18. janvārī Staļina kabinetā Kremlī ieradās visi trīs Baltijas padomju republiku komunistisko partiju vadītāji: N. Karotamms, Jānis Kalnbērziņš un Antans Sņečkus. Acīmredzot igauņu komunistu vadītāja vēstule bija Kremļa iecerēta, lai, kā tas padomju zemē bija pieņemts, kādu PSRS vadītāja lēmumu pamatotu ar “darbaļaužu vēlmēm”. Un patiesi, šajā tikšanās reizē Staļins paziņoja, ka sāksies cilvēku piespiedu deportāciju operācijas sagatavošana no okupētajām Baltijas valstīm. Visām trijām vienlaicīgi. Šo slepeno operāciju izstrādāt uzticēja PSRS Valsts drošības ministrijas vadītājam, bēdīgi slavenajam Lavrentijam Berijam un operāciju nodēvēja par “Krasta bangu” (kriev. val. “Priboj”).

1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 390-138-cc par iedzīvotāju izsūtīšanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Dokumentā tika definētas izsūtāmo kategorijas, kurās ietilpa turīgie zemnieki jeb kulaki, nacionālo partizānu ģimenes locekļi, kā arī personas, kuras tika turētas aizdomās par palīdzības sniegšanu pretošanās kustībai. Vienlaikus tika noteikts arī aptuvenais izsūtāmo skaits – vismaz 29 tūkstoši ģimeņu jeb apmēram 90 000 personu. Deportāciju bija paredzēts veikt 1949. gada marta otrajā pusē, bet izsūtītos cilvēkus plānoja nometināt attālos Padomju Savienības reģionos uz nenoteiktu laiku.

Kas veidoja sarakstus

Operācijas sagatavošana tika organizēta kā liela mēroga slepena militāra akcija. Tās īstenošanā piedalījās vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku – PSRS Valsts drošības ministrijas darbinieki, iekšējā karaspēka vienības, kā arī vietējie komunistu aktīvisti un tā saukto iznīcinātāju bataljonu dalībnieki. Izsūtāmo sarakstus sagatavoja padomju drošības iestādes, izmantojot dažādus informācijas avotus, tostarp 1939. gada lauksaimniecības statistikas datus, drošības dienestu arhīvus un tiesu dokumentus. Sarakstu sastādīšana notika ierobežotā laikā, tāpēc pārbaudes bieži bija formālas, kas noveda pie situācijām, kad izsūtāmo vidū nonāca arī personas, kuras neatbilda oficiāli definētajām kategorijām. Izsūtāmo ģimeņu sarakstus apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks vai viņa vietnieks, kā arī LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins.

Lai nodrošinātu pilnīgu slepenību, vietējās pagastu un apriņķu varas iestādes sarakstu sastādīšanā netika iesaistītas līdz pēdējam brīdim. Tikai īsi pirms operācijas sākuma vietējie izpildkomiteju vadītāji saņēma sarakstus apstiprināšanai, un jebkādas korekcijas tajos bija minimālas.

Operācija tika plānota kā vērienīga militāra akcija, kurā iesaistīja ne tikai Valsts drošības ministrijas karaspēku un profesionālus čekistus, bet arī vietējos komunistiskos aktīvistus un t.s. iznīcinātājus jeb iznīcinātāju bataljonu kaujiniekus: Baltijā kopumā tika piesaistīti vairāk nekā 76 000 cilvēku, kas tieši piedalījās iedzīvotāju aizturēšanā un konvojēšanā.
Masveida deportācijas sākās un galvenokārt notika 1949. gada 25. martā. Operācijas gaitā no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tika izsūtītas gandrīz 30 tūkstoši ģimeņu jeb vairāk nekā 92 tūkstoši cilvēku. Kopējais deportāciju upuru skaits no Latvijas bija 44 271 cilvēks – tostarp bērni, kas dzimuši pa ceļam uz Sibīriju, vai tie, kuri tika izsūtīti vai pievienojās ģimenēm pēc galvenās deportāciju (t.i., pēc 25. marta) dienas. 94,5% no izsūtītajiem bija latvieši. Izsūtītos netiesāja, nekādu tiesu un spriedumu nebija. Izsūtīto īpašumu un mantu konfiscēja saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu.

Izsūtītos ar vilcienu ešeloniem nogādāja attālos Padomju Savienības reģionos, galvenokārt Sibīrijā – latviešu Golgātas ceļi veda uz Tomskas, Omskas un Amūras apgabaliem. Pēc ierašanās nometinājuma vietās deportētie tika reģistrēti speciālās komandantūrās, kur viņiem tika paziņots, ka viņiem jāpaliek šajās vietās uz nenoteiktu laiku. Izsūtītajiem bija regulāri jāierodas pie komandanta un jāapstiprina sava atrašanās vieta, bet mēģinājums pamest nometinājuma teritoriju tika sodīts.

Pēc izsūtījuma

Operācijai “Krasta banga” bija tieša ietekme uz kolektivizācijas procesu Baltijas laukos. Pēc deportācijām daudzi zemnieki, baidoties no līdzīga likteņa, sāka stāties kolhozos. Rezultātā kolektivizācija tika būtiski paātrināta, un jau īsā laikā pēc 1949. gada marta notikumiem liela daļa lauku saimniecību bija iekļautas kolhozu sistēmā. Deportācijas ietekmēja arī nacionālo partizānu kustību. Lai gan pirmajās dienās pēc izsūtīšanas pretošanās aktivitātes dažviet pat pastiprinājās, ilgtermiņā partizāni zaudēja būtisku sociālo un materiālo atbalstu. Lauku iedzīvotāji, kuri līdz tam bija nodrošinājuši partizānus ar pārtiku, informāciju un patvērumu, tika izsūtīti vai iebiedēti, tādējādi ievērojami apgrūtinot bruņotās pretošanās turpināšanu.

Lielākā daļa deportēto tika atbrīvoti no nometinājuma tikai pēc Staļina nāves. Laika posmā no 1956. līdz 1958. gadam daudziem bija atļauts atgriezties Latvijā, tomēr viņu agrākie īpašumi bija konfiscēti un netika atdoti. Deportācijas atstāja dziļas sociālās, demogrāfiskās un psiholoģiskās sekas Baltijas sabiedrībā, kuru ietekme bija jūtama vēl ilgi.

Soctīklos ļaudis šūmējas, ka bijis nožēlojami: ko īsti Vējonis pateica savā genocīda piemiņas runā?