Savulaik populārās mūzikas grupas "Eolika" ilggadējais vadītājs un daudzu tautā iemīļotu dziesmu autors pēc smagas slimības mūžībā devās īsi pirms gadumijas 78 gadu vecumā pēc smagas slimības mūžībā devies komponists Boriss Rezņiks.

Boriss Rezņiks mūzikas vēsturē paliks ar savu unikālo daudzbalsības izjūtu un spilgtu melodisko rokrakstu. Vairākas Rezņika komponētās dziesmas kļuvušas par hitiem, un daudzi šīm melodijām joprojām dungo līdzi, piemēram, dziesmas "Tava atnākšana", "Es neesmu Džeina Fonda", "Tu smējies sapnī" un "Pasaule, pasaulīt". Kopā ar Valdi Pavlovski viņš radījis arī vienu no Atmodas himnām "Atmostas Baltija" – dziesmu, kura tiek dziedāta latviešu, lietuviešu un igauņu valodā un padarīja komponistu slavenu visā Baltijā.

Muzikālo izglītību Boriss Rezņiks ieguva Emīla Dārziņa mūzikas skolā, vēlāk absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, iegūstot kordiriģenta diplomu. Tieši kordiriģenta izglītība ļāva viņam veidot īpaši bagātīgu un harmonisku daudzbalsību, kas kļuva par "Eolikas" vizītkarti. Viņš bija arī skaņu ierakstu studijas Studio 55 līdzīpašnieks un aktīvs mūzikas nozares dalībnieks vairākus gadu desmitus.

Likteņa cilvēks Daiņa Dobelnieka dzīvē

Dziedātājs Dainis Dobelnieks savā jaunajā albumā iekļāvis dziesmu "Likteņa horeogrāfija", kas, kā viņš pats uzsver žurnālam "Kas Jauns", ir atgādinājums par cilvēku, kurš viņa dzīvi apgrieza pilnīgi kājām gaisā. Viss sākās 1980. gadā, kad Boriss Rezņiks meklēja jaunu sastāvu "Eolikai". Pretendentu bija daudz, un viens no tiem bija arī Dainis Dobelnieks, lai gan viņš pats par pārcelšanos uz Rīgu tobrīd pat nedomāja. Tajā laikā viņš mācījās Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā. Pēc iepazīšanās ar mūzikas pārstāvi no Rīgas sekoja telefona zvans ar ziņu, ka "Eolikai" vajadzīgi jauni, talantīgi dziedātāji. Dainis sākumā kategoriski atteicās – bija sesija, nebija vēlmes braukt, un viņš mēģināja no šī piedāvājuma izvairīties.

Tomēr sekoja vēl viens, ļoti konkrēts zvans: “Es tevi gaidīšu pie Laimas pulksteņa tad un tad”, un saruna tika pārtraukta. Dainim neatlika nekas cits, kā doties uz Rīgu, jo viņam vienkārši bija neērti neierasties. Toreiz viņš domāja, ka aizbrauks, pieklājīgi parādīsies, un ar to viss arī beigsies. Pārbaude, kas sekoja, kļuva par izšķirošu brīdi. Tajā laikā Boriss Rezņiks jau bija izlēmis sadarboties ar Olgu Rajecku, sastāvā bija arī Viktors Zemgals, sākumā dziedāja Ligita Zeile, pēc pusgada atgriezās Ilona Stepanova. Sākotnēji šķita, ka sastāvs jau ir nokomplektēts.

Tomēr Rezņiks, būdams kordiriģents pēc izglītības, augstu vērtēja daudzbalsību un harmoniju, iedvesmojoties arī no Zviedrijas supergrupas "ABBA" skanējuma. Kāda koncerta laikā Dzintaru koncertzālē viņš pieļāva domu, ka arī puisis no Cēsīm varētu būt īstais. Tā tapa klasiskais kvarteta modelis – divi puiši un divas meitenes. Dainim šis brīdis izrādījās liktenīgs. Viņš ir no Alūksnes, nāk no muzikālas ģimenes, un sapnis par lielo skatuvi viņam bijis jau kopš bērnības – kaut vai uz mirkli muzicēt kopā ar Raimondu Paulu. Līdz ar Rezņika uzticēšanos piepildījās daudzi sapņi – dzīve Rīgā, darbs filharmonijā un atrašanās mūzikas centrā.

Kolēģu un tuvinieku atvadu vārdi

Dziedātājs Viktors Zemgals žurnālam "Kas Jauns" atzīst, ka par Borisu Rezņiku varētu stāstīt ļoti daudz, jo viņus vieno vairāk nekā 45 gadi kopīga darba, kas lielākoties aizritējuši koncertos. To bijis ārkārtīgi daudz, un katrs no tiem veidojis daļu no kopīgā ceļa. Zemgals atzīst, ka sēru brīdī atrast īstos vārdus nav viegli. Viņš zinājis, ka komponists jau kādu laiku slimojis. Abu pēdējā tikšanās notikusi apmēram pirms gada ikdienišķā gaisotnē – studijā, kur kopā ar Rezņiku strādājis Zemgala dēls. Pēdējos gados cieša sadarbība mūzikā vairs neesot bijusi, taču saglabājusies savstarpēja cieņa un pieklājīga saziņa.

Viktors uzsver, ka visi četri "Eolikas" dalībnieki šo vārdu nes sev līdzi visu mūžu. Viņš atgādina, ka grupas vēsturē bijuši divi nozīmīgi posmi – sākotnēji desmit gadi Latvijas Valsts filharmonijas ansambļa sastāvā, bet vēlāk jau darbība kvarteta formātā.

Šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns" lūkojiet arī citas ziņas un notikumus!

Klīniskā nāve un atmiņas zudums. Aleksandrs, kurš pārvācās uz Latviju, stāsta par dzīvi pie mums