"Es nezināju, kas tas ir. Sākumā biju apjukusi, jo iepriekš neko tādu tur nebiju pamanījusi," viņa stāsta Lielbritānijas izdevumam "Metro". "Bet tad es ieraudzīju objektīva atspīdumu un sapratu, ka tā ir sīka kamera."

Sindija, kurai tobrīd bija nedaudz pāri divdesmit un kura tikko bija laidusi pasaulē savu otro bērnu, nezināja, ko domāt. "Es biju šokā," viņa atceras. "Turpināju uzkopt māju un atradu vēl vienu kameru gaismas slēdzī." Pamazām Sindijai kļuva skaidrs, ka viņas toreizējais partneris viņu izspiegoja.

"Es domāju — kāpēc, pie velna, viņš mani filmē?" viņa atceras. "Es tīru māju, rūpējos par mūsu bērnu, baroju jaundzimušo. Nav pilnīgi nekā tāda, ko es darītu un kas attaisnotu manis filmēšanu. Es nespēju tam noticēt."

Pazīstama kā tehnoloģiju vardarbība, šāda veida dzimumvardarbība pēdējā gada laikā ir strauji pieaugusi. Labdarības organizācija "Refuge" norāda, ka nosūtījumu skaits uz tās Tehnoloģiju veicinātas vardarbības komandu 2025. gada pirmajos deviņos mēnešos pieaudzis par 62%, salīdzinot ar 2024. gadu.

Piespiedu attiecību pazīmes

Sindija ar savu bijušo partneri Endrjū (vārds mainīts) bija kopā divus gadus, kad pirmo reizi saprata, kas patiesībā notiek.

Sākumā attiecības bija mierīgas, taču vēlāk viņš kļuva vardarbīgs un sāka izrādīt manipulācijas pazīmes, izolējot Sindiju no viņai tuvajiem cilvēkiem.

"Viņš noniecināja manus ģimenes locekļus un draugus. Viņš teica tādas lietas kā: "Tev ir tikai resnas draudzenes, jo, kad tu ej ar viņām ārā, cilvēku uzmanība vairāk pievēršas tev, jo tu esi tievāka un glītāka"," viņa skaidro. "Bija daudz ļoti smalku piezīmju, kuras viņš atkārtoja atkal un atkal, un tās pamazām mani attālināja no apkārtējiem."

"Covid laikā viņš man pateica, ka, ja es jebkad vakcinēšos, viņš mani izmetīs no mājas un neļaus man redzēt savus bērnus. Manā ģimenē ir vairāki cilvēki, kuri lokdauna laikā tika uzskatīti par īpaši neaizsargātiem, un tas nozīmēja, ka man nācās atteikties no iespējas ar viņiem tikties."

Sindijas izspiegošana pašas mājās

Sindijas filmēšana mājās, kur viņi dzīvoja kopā, kļuva par vēl vienu vardarbības veidu — un to viņa atklāja tikai nejauši.

Endrjū vēroja Sindiju un visas dienas garumā sūtīja viņai ziņas, apliecinot, ka zina, ko viņa dara ik mirkli.

"Viņš rakstīja: "Vai baudi savu tējas krūzi?", un es vienkārši domāju, ka esmu paredzama. Kad atradu kameras, viss kļuva skaidrs — tieši tā viņš zināja, ko es daru," stāsta Sindija.

Kad Sindija konfrontēja Endrjū un jautāja, kāpēc mājās ir kameras, viņš izlikās, ka nesaprot, par ko ir runa. "Viņš bez aplinkiem teica: "Nē, tās nav kameras. Es nezinu, par ko tu vispār runā", un es sāku šaubīties pati par sevi. Viņš mani pilnībā samulsināja un panāca, ka es viņam noticēju," viņa skaidro.

"Pēc tam tās uz kādu laiku pazuda. Pēc nedēļas es to atkal pieminēju un pajautāju, kur palikušas tās sīkās lietiņas. Viņš vienkārši teica: "Es nezinu, par ko tu runā, tur nekā nebija." Tas lika man apšaubīt pašai savu realitātes izjūtu, un es sāku domāt, ka visu iztēlojos."

Pēc dažām nedēļām Sindija pamanīja gaismas atspīdumu no objektīva uz zema galdiņa, kur viņi glabāja "PlayStation" un "Xbox".

Viņa ātri saprata, ka Endrjū kameras ir novietojis atpakaļ citās vietās, un atrada tās arvien vairākās mājas vietās.

"Atšķirībā no gaismas slēdža viena bija ievietota lampas abažūrā," viņa atceras. "Kad es viņam pateicu, ka tās atkal ir parādījušās, viss atkārtojās — "nē, tās nav kameras" — un pēc tam tās atkal pazuda."

"Tad tās atgriezās, man teica, ka es tās esmu iztēlojusies, un tad tās atkal parādījās citā vietā. Tās nekad, nekad netika noliktas atpakaļ tajā pašā vietā."

Pēc tam Sindijas varmāka sāka parādīties visur, kur atradās viņa pati. Bija vairāki gadījumi, kad viņa kafejnīcā dzēra kafiju kopā ar mammu, un viņš pēkšņi ieradās — neaicināts un bez tā, ka Sindija būtu viņam pateikusi, kur dodas.

"Mēs varējām mainīt gan veikalus, gan pilsētas, uz kurām braucām, — bet viņš parādījās visur, kur bijām. Tas bija patiešām biedējoši. Tobrīd mani ļoti satrauca tas, kāpēc viņš uzrodas ikreiz, kad esmu kaut kur devusies," viņa stāsta.

Vēl izteiktāka kontrole ar tehnoloģiju palīdzību

Vēl viens kontroles veids, kuru izmantoja Endrjū - viņš regulāri pārbaudīja Sindijas telefonu. "Ja es biju izgājusi vakarā ar draudzeni — kam viņš ļoti, ļoti ātri pielika punktu —, atgriežoties mājās viņš sāka izjautāt, ar ko esmu sarakstījusies.
Pēc tam viņš pārlūkoja manu telefonu. Domāju, tieši tad viņš varēja tajā uzstādīt spiegprogrammatūru.

Reiz tas bija kāds skolas laika draugs, kuru nebiju redzējusi gadiem un ar kuru apmainījāmies telefona numuriem. Acīmredzot viņam tas nozīmēja, ka es viņu krāpju, tāpēc viņš gribēja regulāri pārbaudīt manu telefonu."

Pēc vairākiem mēnešiem, kuru laikā Endrjū zināja, kur Sindija atrodas, pārbaudīja viņas telefonu un kameras nemitīgi pazuda un tika pārvietotas citās vietās, Sindija galu galā pārstāja viņu konfrontēt par izspiegošanu.

"Es tās vienkārši pagriezu uz otru pusi, bet atstāju turpat un neko neteicu. Tas bija veids, kā izvairīties no konflikta, un es domāju, ka viņš varētu pieņemt, ka tās vienkārši izlādējušās. Es īsti nezinu, ko domāju. Es zināju, ka jebkurā gadījumā plānoju aiziet — jautājums bija tikai par to, kā to izdarīt droši."

Aiziešana no vardarbības

Apmēram sešus mēnešus pēc pēdējās reizes, kad viņa viņu konfrontēja, 2021. gada beigās, Sindijai izdevās izbēgt no vardarbības. Tagad viņa ir vientuļā māte un dzīvo kopā ar diviem bērniem, kuri mācās pamatskolā.

"Bija arī daudz fiziskas vardarbības. Es vairs nebiju gatava to paciest, īpaši bērnu dēļ," viņa skaidro. Taču, pat pēc attiecību pārtraukšanas, Endrjū turpināja Sindiju vajāt.

"Es gāju ar bērniem mājās no skolas, un viņš vienkārši uzradās. Es mainīju maršrutus — dažās dienās gāju kājām, citās braucu ar autobusu — tam nebija nekādas nozīmes. Viņš tur bija," stāsta Sindija.

Tas kļuva par pēdējo pilienu, un Sindija iegādājās jaunu telefonu. Taču, lai gan tas apgrūtināja bijušajam partnerim iespējas viņu izsekot, viņš joprojām atrada veidus, kā viņu vajāt — un turpina to darīt vēl šodien.

Atskatoties uz notikušo, Sindija joprojām nesaprot, kā Endrjū spēja dienu no dienas ielauzties viņas privātajā telpā. Tomēr viņa ir saglabājusi savu veco, vairs neizmantoto telefonu — gadījumam, ja tas kādreiz varētu sniegt kādu pavedienu.

"Es domāju, ka viņš bija noklausījies manu telefonu. Es nekad tā arī neuzzināju, kā viņš zināja, kur es atrodos, kad nebiju mājās," viņa saka. "Ar kamerām un viņa pēkšņo parādīšanos es jutos kā Trūmena šovā. It kā tā būtu mana dzīve, bet vienlaikus — tā nebija mana dzīve."

Skats nākotnē

Šodien Sindija iestājas par stingrāku regulējumu attiecībā uz jebkādu aprīkojumu, ko var izmantot cilvēku filmēšanai bez viņu piekrišanas.

Labdarības organizācijas "Refuge" Tehnoloģiju veicinātas vardarbības komandas vadītāja Emma Pikeringa norāda, ka, lai šo problēmu risinātu, valdībai jāievieš regulējums, kas nodrošina drošību jau produkta izstrādes stadijā, nevis situācija tiek labota tikai tad, kad kaitējums jau ir nodarīts.

Sindija piebilst: "Arī policijai ir ļoti nepieciešama daudz lielāka izpratne. Manā gadījumā [kad par to ziņoju] viņu reakcija bija šokējoša — viņi neatzina, ka tā ir vardarbība. Kāds policists man pat teica: "Nu, jums taču var būt videonovērošana. Daudziem cilvēkiem savās mājās ir CCTV.’"

Šobrīd viņa cītīgi strādā pie tā, lai pieņemtu savu jauno dzīvi ārpus piespiedu un kontrolējošām attiecībām.

"Es cenšos nostāties uz zemes. Tagad es saprotu, ka patiesībā dzīve nebija kārtībā — tā nebija normāla," viņa saka.

"Ir kameras, kad tu ej pa ielu, pilsētu centros ir sejas atpazīšanas sistēmas, lielākoties, esot ārpus mājas, tu tiec novērots. To var sagaidīt, bet ne savās mājās," viņa skaidro.

"Es vēl neesmu pilnībā sadzijusi. Es neticu, ka pēc vardarbīgām attiecībām kādreiz var pilnībā atveseļoties. Kaut kāda veida trauma vienmēr paliek — tu vienkārši iemācies ar to sadzīvot."

Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins iesniedzis atlūgumu