Savulaik bijāt ASV militārais atašejs ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, no kuras turklāt tikāt izraidīts.

Jā, un es pat lepojos ar to, ka viņi izvēlējās mani izraidīt. It kā ar domu, ka viņš zina pārāk daudz, mums viņš nepatīk, tāpēc viņu izdzīsim, bet tos pārējos cilvēkus atstāsim, jo pret viņiem mēs tik ļoti neiebilstam.

Tātad Krieviju labi pārzināt un varbūt tad arī saprotat, kas tur īsti notiek?

Jā, esmu bijis divas reizes izvietots Maskavā, esmu apceļojis Krieviju un domāju, ka saprotu, kāpēc viņi dara to, ko viņi dara. Protams, ja kāds vispār saprot, kāpēc [Krievijas diktators Vladimirs] Putins dara to, ko viņš dara. Tomēr, iespējams, saprotu to labāk nekā to, kāpēc [ASV prezidents Donalds] Tramps dara to, ko viņš dara.

Domāju, ka Krievijas mērķi pēdējo desmit gadu laikā nav mainījušies. Viņi darīs visu, ko spēj, lai sašķeltu NATO, lai liktu tai mazāk izskatīties pēc šādas organizētas alianses.

Iespējams, Putins sākumā domāja, ka pastāv iespēja sadzīvot ar Rietumiem, vismaz to pieļāva. Nezinu, vai viņš kādreiz tiešām vēlējās mieru ar Rietumiem, bet pēc tam, kad viņš redzēja, kā Rietumi neizmantoja savas iespējas un pameta Krieviju 90.gados, viņš teica - nē, mums ir jāatgriežas pie vecā padomju stila, jāatgūst varenība. Šis ir viņa veids, kā to mēģināt panākt. Tomēr krievi smagi nenovērtēja Ukrainas apņēmību, tāpat pilnīgi pretēju reakciju viņi pieredzēja Zviedrijā un Somijā. Viņi vēlas, lai NATO pārtrauktu paplašināties, bet tā vietā paši pārliecina iestāties šajā aliansē divas valstis, kas 70-80 gadus ir bijušas neitrālas...

Jau ilgus gadus esmu skaidri jutis, ka kaut kāda iemesla dēļ krievi ir pilnīgi pārliecināti, ka Rietumi viņiem uzbruks. Viņu galvās jautājums nav par to, vai iebruks, bet gan - kad iebruks. Viņi atceras Napoleonu un Hitleru un ir sevi pārliecinājuši, ka Rietumu iebrukums ir tikai laika jautājums. Naratīvs par to, ka pēc 2004. gada paplašināšanās NATO nonāca Baltijā, bet tagad vēlas pārņemt Ukrainu vai Gruziju, tikai pastiprina šo paranojas psihozi.

Vai tie NATO iebrukuma draudi drīzāk nevarētu būt tikai instruments, ko izmantot savas sabiedrības kontrolēšanai?

Pārāk daudz nezinu par Krievijas ekspertiem, kas konsultē Putinu un viņa ģenerāļus, bet vismaz viņu stratēģiskais naratīvs sludina, ka NATO iebruks - tic viņi paši tam vai netic. Kad dzīvoju Maskavā, es ceļoju apkārt, un, runājot ar ierindas krieviem, kļūst skaidrs, ka viņi patiešām tic tam, ka Rietumi iebruks, jo vienīgais veids, kā piepildīt Rietumu mērķi iznīcināt Krieviju un tās varenību, ir doties uz Maskavu un iekarot to. Protams, tas ir vienkārši smieklīgi. Kāpēc gan lai NATO vispār iebruktu Krievijā? Tāda iemesla vienkārši nav.

Pirms kara viņi arī apgalvoja, ka Ukraina plāno iebrukt Krievijā...

Diez vai viņi domāja, ka iebruks tieši Ukraina. Viņi drīzāk tic naratīvam, ka tad, ja Ukraina pievienosies NATO, tad tas būs atspēriena punkts Rietumu invāzijai. Kā arī tam, ka Ukraina kļūs par kārtējo bijušo Padomju Savienības valsti, kas kļuvusi naidīga pret Krieviju. Domāju, ka viņi savus iedzīvotājus par to pilnībā pārliecināja.

Cik tad tuvu īstai krīzei Krievija varētu būt? Daudzi uzskata, ka tās ekonomika ir balstīta falsificētos datos un patiesībā ir burbulis, kas varētu drīz sprāgt. Piekrītat?

Esam mūsu domnīcā RAND veikuši dažādus pētījumus, lai noskaidrotu, cik ilgā laikā Krievija spētu atjaunoties. Lai tas varētu notikt, Krievijas ekonomikai būtu joprojām jādarbojas. Krievija turpina pārsteigt ekonomistus, kuri apgalvo, ka tās ekonomikai jau bija jāsabrūk, taču tā nav sabrukusi. Vai tā ir kraujas malā, vai burbulis kuru katru brīdi pārsprāgs? Varbūt.

Man šķiet, ka ir viena lieta, par kuru nedzirdu ekonomistus daudz runājam, - tas ir pakalpojumu sektors. Kad biju Krievijā, tajā nebija lielas pakalpojumu nozares - restorānu, viesnīcu un tamlīdzīgu lietu. Parasti pakalpojumu nozare ir cieši saistīta ar naudu cilvēku kabatās. Ja ierindas cilvēkam kabatā ir nauda, tad viņš to tērē. Tagad karavīriem ir nauda kabatās. Viņu ģimenēm tagad ir nauda kabatās. Karavīri pievienojas armijai tieši tāpēc, jo zina, ka viņu ģimene saņems naudu neatkarīgi no tā, vai viņi karā kritīs vai nē. Šīm ģimenēm ir nauda, un tās to tērē. Tātad Krievijā ir izveidojusies jauna pakalpojumu ekonomika, un tas man liek domāt par ASV ekonomiku, kuras pamatā ir pakalpojumi.

Nudien nezinu, cik tas ir ilgtspējīgi. Tomēr tās ir pārmaiņas. Tāpēc man šķiet, ka nepietiekami daudz dzirdu par šo pārmaiņu ietekmi, kad ierindas karavīrs tagad saņem pensiju, kuras tam agrāk nebija, kā arī par visu to miljonu kara upuru ģimeņu, kurām visām tagad ir vairāk naudas nekā pirms kara. Vai tas spēs izmainīt Krievijas ekonomikas dinamiku nākotnē? Iespējams, ka nē, jo viņu dabā nav būt uzņēmīgiem un attīstīt šādas lietas.

Tomēr tam varētu būt nozīme vismaz tik ilgi, kamēr Krievijai ir tāda partnere kā Ķīna, kas turpinās pirkt Krievijas ražojumus, turpinās pirkt viņu naftu, pirks viņu enerģiju, pirks viņu tehnoloģijas un turpinās tehnoloģisko apmaiņu starp abām valstīm. Cik šī sadarbība ir ilgtspējīga, ir cits jautājums. Kādu dienu Krievijai nāksies pamosties un saprast, ka arī Ķīna nav viņu draugs. Kas tad notiks ar Krieviju, es nezinu, jo tā būs pavisam izolējusies no pasaules. Noteikti nav palicis daudz eiropiešu, kas būtu gatavi uzņemt Krieviju atpakaļ, pat ja viņi to varētu. 2009. un 2010.gadā daudzi eiropieši domāja, ka ir iespējams restartēt attiecības ar Krieviju. Cerams, esam viņus pārliecinājuši, ka tas nav īsti iespējams.

Kas notiks, ja Krievija kļūs izolēta? Kādu laiku jau tā spēs turpināt ar savu pašreizējo kara laika ekonomiku - viņi ražo munīciju, ražo tankus un pietiekami daudz pārtikas, lai uzturētu armiju. Krievijai turklāt nav daudz ārējo parādu. ASV ir 37 triljonus liels parāds, un neviens taču neapšauba mūsu ekonomiku.

Krievijai jau neviens arī jaunus aizdevumus nedos.

Vienīgi izņemot Ķīnu, kas ir otrā lielākā ekonomika pasaulē...

Kā vērtējat šodienas transatlantiskās attiecības?

Prezidents Tramps gan savā pirmajā, gan otrajā administrācijā ir uzsvēris to, ko citas administrācijas nav pateikušas skaļi, - ka ASV nevar atļauties turpināt darīt visu un visur pasaulē. Ka ir nepieciešams, lai Eiropa darītu vairāk Eiropā. Domāju, ka viņš ir spējis pārliecināt eiropiešus par to, ka tas ir jādara. Draudi izvest spēkus varbūt tas nav pats taktiskākais veids, kā to panākt, taču galarezultāts ir acīmredzams - Eiropa savai aizsardzībai tērē 5% no IKP. Te nevar noliegt, ka to panācis ir Tramps.

Ir ļoti labi, ka tagad Eiropa tērē vairāk, jo viss aizsardzības jomā ir kļuvis ļoti dārgs. Summa, kas tiek tērēta ASV Aizsardzības ministrijai Pentagonā, tagad sasniedz triljonu dolāru. Vienlaikus armija ir kļuvusi nevis lielāka, bet mazāka. Atalgojums armijā ir pienācīgs, tomēr viss tagad maksā daudz vairāk. Tāpēc, ka ir palielināts ASV armijas budžets, tā nav kļuvusi lielāka - tieši otrādāk, ASV armija skaitliski ir samazinājusies, vienkārši visas tehniskās lietas maksā daudz vairāk.

Nedomāju, ka ASV izstāsies no NATO, tāpat nedomāju, ka ASV karaspēks, kas atrodas Eiropā, varētu samazināties. 2009. un 2010.gadā mēs samazinājām šeit savu karaspēku, jo mums vajadzēja karavīrus, ko nosūtīt uz Afganistānu vai uz Irāku. Tie arī būtu tie rādītāji, kurus es vērotu, ja es būtu eiropietis - ja sāktu doties prom tādi apjomīgi spēki kā tie, kas atrodas Polijā, tad tas kaut ko nozīmētu.

Ja nu amerikāņu karaspēks tomēr tiktu izvests, vai Eiropas valstis spētu ātri aizpildīt šo robu?

Pagaidām vēl nē. Tomēr, runājot par Baltijas valstu aizsardzību, to ļoti stiprināja Somijas un Zviedrijas pievienošanās, tāpat kā arī visu NATO. Jūs taču vēlaties aizsargāties pret Krieviju, jo jums nebūtu vajadzīga militārā alianse, ja jūs nekas neapdraudētu. Zviedrijas pievienošanās ar savu militāro kompleksu ir ļoti būtiska - viņi būvē lidmašīnas, būvē zemūdenes un kuģus. Tas pats arī attiecībā uz Somiju, kurai ir augstas spējas un liels armijas skaitliskais un rezervju sastāvs. Pēc šo divu valstu pievienošanās jebkādas plaisas tagad ir iespējams aizvērt krietni ātrāk.

Vienlaikus dzirdam, ka investori nejūtas droši ieguldīt naudu kādā jaunā objektā Latvijā, piemēram, jaunas rūpnīcas būvniecībā. Vai viņiem ir pamats būt piesardzīgiem?

Es teiktu, ka nav. Protams, ir jāmeklē pazīmes, vai Krievija patiešām gribētu mēģināt salauzt NATO caur Baltijas valstīm, jo kāds uzbrukums caur Baltijas valstīm ir vienīgais veids, kā viņiem tas vispār varētu izdoties. Tomēr tas varētu izdoties tikai tad, ja uz uzbrukumu netiktu reaģēts. Līdz ar to nedomāju, ka tas ir iemesls, lai kāds šeit nejustos drošībā. Tādas lietas kā Baltijas aizsardzības līnijas izveide un austrumu aizsardzības flangs novērš bažas par uzbrukumu, par kuru gadu desmitiem Latvija un Baltija ir uztraukusies.

Cik būtu vajadzīgs laiks krieviem, lai pēkšņi veiktu uzbrukumu? Ziniet, arī krievu tanki neprot lidot. Jums tagad ir šķēršļi, kuru agrāk nebija. Tādi paši šķēršļi kā tie, kuru dēļ 2023.gadā cieta neveiksmi Ukrainas pretuzbrukums, jo ukraiņi pat ar modernu tehniku, ar amerikāņu tankiem un visu pārējo nespēja tikt cauri aizsardzības līnijai, ko Krievija bija uzbūvējusi Ukrainā. Man nepatiktu redzēt mīnu laukus vai kaut ko tamlīdzīgu uz Latvijas robežas, bet tajā pašā laikā es to ieteicu jau pirms 10 gadiem, jo esmu kaujas inženieris. Es būvēju un pārvaru mīnu laukus, būvēju un pārvaru sarežģītus šķēršļus. Ja jums ir šķēršļi, tad Krievijai būtu ļoti grūti tiem tikt cauri.

Tagad kara dinamiku ir izmainījuši bezpilota lidaparāti. Vai tas nozīmē, ka Latvija ir neaizsargātāka nekā pirms pieciem gadiem? Jā, taču, manuprāt, iebrukuma spēku iekļūšana ir mazāk ticama, ņemot vērā to, ko dara NATO, ko dara Latvijas bruņotie spēki, ko dara Kanāda un daudznacionālā aizsardzības divīzija - visas šīs lietas ir padarījušas Baltiju drošāku.

Tātad kopumā Baltijas aizsardzības spējas vērtējat kā labas?

Domāju, ka NATO alianse, kurā ir iekļauta Somija un Zviedrija, ir militāri daudz spēcīgāka. Nepieciešamība aizsargāt Baltijas valstis un alianses spēja to darīt ir ļoti pieaugusi. Krievijai vajadzētu nožēlot visu, ko tā ir darījusi, jo Baltijas valstis no stratēģiskā skatupunkta vienmēr bija apdraudētas ierobežotās spējas sevi aizsargāt dēļ. Tāpat arī mūžīgais jautājums par to, cik ātri NATO un Rietumu sabiedrotie spētu ierasties šeit, lai tās aizstāvētu. Tagad dinamika ir mainījusies, jo jūras ceļi tagad ir atvērti NATO, kaut agrāk domāju, ka Krievija tos spēja noslēgt. Neitralizējot spēkus Kaļiņingradā, Rietumu spēki tagad Baltijā spēj darīt visu, ko vien vēlas. Zviedrijai ir zemūdenes. Tie neitralizē Krievijas zemūdenes, jo nevienam citam reģionā nebija zemūdeņu, kas kaut ko spētu paveikt. Ja es dzīvotu šeit, es justos daudz drošāk, zinot, ka alianse tagad ir lielāka, spēcīgāka un vienotāka.

Kas mums ir visvairāk jādara savas aizsardzības stiprināšanai?

Mums trūkst rūpniecisko aizsardzības spēju un kapacitātes. Tās trūkst ASV, tās trūkst arī šeit, Eiropā. Visi prasa, kāpēc mēs nebūvējam ātrāk? Nu, ja es esmu uzņēmums, man ir jāzina, ka jūs ne tikai iedosiet man 10 miljonus dolāru, lai es varētu modernizēt savu rūpnīcu un saražot simts bumbas. Bet ko es darīšu pēc tam? Vai jūs pasūtīsiet vēl 100 bumbas? Esmu šai rūpnīcai iztērējis daudz naudas, gribu zināt, vai tā būs pietiekami ienesīga. Ja šādas skaidras atbildes nav, tad uzņēmumi neko nebūvē. Mums ir jāatrod veids, kā stimulēt uzņēmumus to darīt, jo mums ir jābūt zināmai jaudai. Es to nosauktu par vienu no mūsu vājajām vietām.

Vēl viena no spējām, kas mums ir jāuzlabo, noteikti ir bezpilota lidaparātu karadarbība. Gan ASV, gan visiem Rietumiem un NATO ir jāmācās taktika, tehnika un procedūras, analizējot to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Tāpat arī elektroniskā karadarbība, elektromagnētiskais spektrs - es nedomāju, ka pietiekami daudz cilvēku to izprot. Mums ir ļoti gudri cilvēki, kas šo jomu pārzina, taču elektromagnētiskais spektrs ir labāk jāizprot arī vidusmēra karavīram, tāpat kā sekas, ko var radīt mobilais telefons kabatā. Ja jums saka, lai neņemiet līdzi mobilo telefonu, tad neņemiet to līdzi. Mēs to visu mācāmies. Ukrainas karš ir licis mums daudz labāk apzināties, ko mums ir jāprot darīt, tagad ir vienkārši jāpilnveido prakse.

Pirms pāris gadiem ģenerālis Bens Hodžess pauda sašutumu par to, ka būvējam skaistas dzelzceļa stacijas, bet joprojām neesam izbūvējuši sliežu ceļus, kas ir nepieciešami militāriem nolūkiem. Tie joprojām nav uzbūvēti.

Ne tikai nav uzbūvēti, pirmais, ko es ik pa laikam jautāju Latvijas amatpersonām, ir tas, kāpēc neesat nojaukuši veco sliežu ceļu gar robežu? Tur ir 40 kilometri sliežu ceļa Krievijas dzelzceļa sliežu platumā. Ja jūs to neizmantojat, ja neveicat piegādes uz Krieviju, ko jūs nedarāt, un nepērkat preces no Krievijas, ko jūs arī nedarāt, tad kāpēc jums vispār ir vajadzīgs šis dzelzceļš? Vienkārši atbrīvojieties no tā!

Mana analīze par Ukrainas karu lika secināt, ka dzelzceļš bija vienīgais iemesls, kāpēc Krievija vispār spēja paveikt to, ko tā paveica pirmajos sešos kara mēnešos un pat pēc tam, kad viņi atkāpās un sakoncentrējās ap Doņecku. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi šodien spēj apgādāt savus karavīrus, ir dzelzceļa izmantošana. Tieši tā Krievija karo, izmantojot dzelzceļu. Ja Baltijas valstis vēlas novērst iebrukumu, tad likvidējiet savus Krievijas sliežu platuma vilcienus. Atbrīvojieties no tiem. Tas nozīmē, ka visam, kas atrodas uz austrumiem no Daugavpils, būtu jāpazūd. Vai jums ir vajadzīgs dzelzceļš uz Daugavpili? Protams. Vai dzelzceļš no Daugavpils uz dienvidiem - uz Lietuvu? Protams. Bet visam pārējam, manuprāt, ir vienkārši jāpazūd. Kas tieši jūs attur no Krievijas dzelzceļa sliežu platuma nojaukšanas?

Es saprotu, kāpēc jaunā sliežu ceļa izbūve prasa tik ilgu laiku. Ir naudas jautājums, turklāt tas ir sarežģīts process. Eiropas dzelzceļa platuma sliežu ceļš ir vajadzīgs daudzu iemeslu dēļ, ne tikai militāru. Lai integrētu ekonomiku, trim Baltijas valstu ekonomikām dzelzceļš paver daudz vairāk iespēju pārvietot preces citādi, nevis ar kuģiem. Jā, kuģniecība joprojām ir lētākais veids, kā pārvietot preces. Tomēr dzelzceļš noteikti būtu vairāk vajadzīgs militārā ziņā.

Mistisku dronu lidojumi un NATO valstu gaisa telpu pārkāpumi mums būtu jāuztver kā kaut kas vairāk par mūsu reakcijas pārbaudi?

Jā, mērķis ir pārbaudīt, kāda ir NATO un alianses valstu reakcija - gan kolektīvi, gan individuāli. Ukraina un Krievija, iespējams, ir divi pasaules lielākie eksperti bezpilota lidaparātu kara jomā. NATO vēl nav dronu kara eksperts. Iespējams, arī Ķīna zina daudz par bezpilota lidaparātu karadarbību, tomēr to neviens skaidri nezina, jo neesam neko redzējuši. Viņi to nav darījuši, bet, kamēr tu to nedari, tu neko neiemācies. Kamēr neesat bijis kaujā, visu neuzzināsiet, neskatoties uz to, cik daudz esat trenējies. Nekas nelīdzinās kaujai, kamēr neesat tajā bijuši, un tur pastāvīgi cīnās tikai Ukraina un Krievija.

Rīgas konferencē bijušais NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs [Robs Bauers] šo Krievijas rīcību vērtēja kā izmisuma pazīmi. Viņš ir ļoti informēts, un es viņa vārdus neapstrīdēšu, tomēr nedomāju, ka tā ir pilnīga izmisuma pazīme. Nez vai izmisums ir īstais vārds. Domāju, ka tā drīzāk ir zīme, ka Krievijai neizdodas sasniegt savus mērķus Ukrainā, tāpēc viņiem ir nepieciešams kaut kas cits, par ko runāt ar saviem cilvēkiem. Tas viss ir ļoti saistīts ar vietējo auditoriju. Kāds gan ir vēstījums, ko Kremlis var nosūtīt visai Krievijai? Viņi joprojām nav uzvarējuši Ukrainā. Viņi turpina apgalvot, ka uzvarēs, bet neuzvar. Viņiem ir vajadzīgs jauns naratīvs. Tāpēc tagad viņi vēlas teikt, ka, lūk, paskatieties, ko mēs izdarījām. Mēs lidojām ar saviem droniem, un viņi neko nedarīja. Viņi tik ļoti baidījās no mūsu droniem, ka neko tiem nenodarīja. Tāpēc es domāju, ka viņi drīzāk meklē jaunu naratīvu. Protams, ja tā patiešām ir izmisuma pazīme, tad jau tas ir labi.

Kā redzat mākslīgā intelekta attīstības ietekmi uz mūsdienu karu?

Vienīgais mākslīgā intelekta aspekts, ko es varētu komentēt, ir spējas. Mākslīgais intelekts ļauj veikt lietas autonomi, piemēram, ar bezpilota lidaparātiem kauju laikā. Tātad, ja jūs spējat ieprogrammēt bezpilota sauszemes transportlīdzekli, lai tas dotos uzņemt ievainoto, pateicoties tam, ka mākslīgais intelekts ir izplānojis, kā braukt pa konkrēto apvidu, pamanījis šķēršļus u.tml., tad tas ir ļoti noderīgi. Jo ātrāk mēs šīs spējas varēsim nodot spēkiem uz zemes, jo labāk. Tā ir daļa no kara nākotnes.

Mulsina risinājumi, ka gala lēmumus pieņem pats mākslīgais intelekts, nevis cilvēks.

Jā, mākslīgais intelekts var kļūdīties, tāpēc tam nav noteikti jāpieņem gala lēmums. Domāju, ka procesa beigās vienmēr ir jābūt cilvēkam. Tomēr ir ļoti efektīvi, ja ar drona kameru spējat identificēt mērķi ar 99% precizitāti, jo to paveikt palīdz mākslīgais intelekts. Tad pēc mākslīgā intelekta brīdinājuma triecienu apstiprina cilvēks, dodot dronam pavēli uzbrukt šim mērķim, kā arī aizstāvēt sevi. Manuprāt, tā ir daļa no autonomijas pretstatā tādu dronu palaišanai, kas dodas medībās, meklē paši mērķus, un tad automātiski tiek pilnvaroti nogalināt mērķi bez jebkādas pozitīvas identifikācijas. Tas ir biedējošāks kara aspekts.

Vienlaikus mums ir arī jābūt gataviem tam, ka pretiniekam tas var nelikties tikpat amorāli, kā tas liekas mums. Tāpēc mums ir jāiemācās labāk aizsargāties pret kaut ko, kas ir pavisam autonoms. Vienīgais veids, kā attīstīt labas aizsardzības spējas pret kaut ko autonomu, ir spēt pašiem uzbūvēt kaut ko tamlīdzīgu, ieskaitot ķīmisko un bioloģisko bruņojumu. Ja jūs neražojat bioloģiskos ieročus, tad esat mazāk gatavs tos neitralizēt, jo nezināt, kā veidot pretlīdzekļus. Tas attiecas arī uz mākslīgā intelekta pielietošanu mūsdienu karadarbībā.

Kāpēc ukraiņi tikai nesen sāka savus efektīvos uzbrukumus naftas pārstrādes rūpnīcām? Viņi to agrāk nespēja, vai arī sabiedrotie tiešām nedeva zaļo gaismu?

Vērojot, kādus triecienus viņi veic, es domāju, ka tā ir ukraiņiem pieejamo spēju kombinācija. Viņi ir izveidojuši iekšzemes spējas, lai veiktu tālāka darbības rādiusa triecienus, un viņi ir iemācījušies, no kurienes un kā veikt šos triecienus, lai tie būtu veiksmīgāki. Es ceru, ka viņi saņem izlūkdatus no ASV un NATO, lai palīdzētu noteikt mērķus. Nevaru apgalvot, ka viņi tos saņem, bet es noteikti ceru, ka saņem. Kara sākumā ukraiņiem noteikti nebija tālās darbības rādiusa sistēmu ATACMS. Tieši ATACMS un HIMARS izmantošana mainīja kara dinamiku taktiskā un varbūt nedaudz arī operatīvā līmenī.

Vēl mainījies ir tas, ka Rietumi neiebilst pret ukraiņu darbībām, ja tās nav attiecināmas uz viņiem pašiem, kamēr agrāk daudzas Eiropas valstis un ASV būtībā atturēja Ukrainu un pašas sevi no noteiktām darbībām, jo baidījāmies no sekām. Dažas no šīm "sarkanajām līnijām" ir pārvietotas, un tāpēc tagad Eiropas valstis vairs neiebilst. Tas nebija iespējams, kamēr bija Eiropas valstis, kas joprojām saņēma enerģētikas piegādes no Krievijas un, iespējams, aicināja nedot triecienus kādiem objektiem, kas viņiem bija vajadzīgi šo piegāžu dēļ. Tagad, kad Eiropa lielākoties ir atteikusies no Krievijas naftas un gāzes, tā visdrīzāk vairāk piekrīt triecieniem naftas un gāzes objektiem Krievijā.

Kādu jūs varat iztēloties stabilu un darbotiesspējīgu pēckara drošības režīmu Ukrainā?

Es domāju, ka stabilitātes pakāpe būs atkarīga no tā, kur tiks novilktas robežas, lai vai kad šis miers reāli iestātos. Ukraina nebūs laimīga, kamēr neatgriezīsies pie pirmskara robežām. Tomēr attiecībā uz daļu Donbasa ir jājautā, vai tur dzīvojošie cilvēki vēlas būt Ukrainas daļa. Ja viņi to tiešām nevēlas, tad kāpēc jūs vispār vēlaties pārvietot šo robežu un iegūt šādu iesaldētu konfliktu paši savā teritorijā? Atsakieties no daļām, kuras patiešām nevēlas būtu ar jums.

Es domāju, ka Krimu atgūt varētu būt iespējams. Krievi darīja to, ko viņi vienmēr dara, - viņi ielaida Krimā daudz krievu, savukārt ukraiņi, kas būtu gribējuši tur palikt, aizbrauca. Krimā būs grūti, tomēr domāju, ka to varbūt var atgūt. Tomēr attiecībā uz dažām Donbasa daļām... Ja viņi vēlas būt Krievijas pilsoņi, tad labāk pārtrauciet karot, neturpiniet zaudēt jauno ukraiņu dzīvības, lai atgūtu kaut ko, ko šie cilvēki tik un tā nevēlas.

Bet tie šo teritoriju iedzīvotāji, kas gribēja būt Ukrainas pilsoņi, bija spiesti aizbraukt - viņi taču gribētu atgriezties savās mājās.

Jā, protams. Kā ANO novērotāji Gruzijā redzējām, ka mingreļi [pirms kara Abhāzijā dzīvojusī gruzīnu subetniskā grupa] vēlējās atgriezties Gali, un viņiem būtu jāļauj to darīt, bet vai tas nozīmē, ka šīs mājas tad būtu Abhāzija vai Gruzija? Mingreļiem mājas ir mājas, ja vien viņi var dzīvot mierā. Tā ir viena no lietām, ko iemācījos Afganistānā - vidējais afgānis vienkārši vēlas dzīvot mierā. Viņiem ir gandrīz vienalga, vai tur valda talibi vai kāds cits, ja vien viņi var dzīvot savu dzīvi. Tāpēc ir jāsaprot, kura robežas daļa ir tā vērta, lai turpinātu vienam otru nogalināt. Nekādi nevēlos nenovērtēt ukraiņus, kuri vēlas atgriezties savā mājā un turpināt būt ukraiņiem, kaut arī tā atrodas nepareizajā robežas pusē.

Patiesībā man nav labas atbildes. Varbūt ar laiku jūs varētu pārliecināt tos, kas domāja, ka vēlas dzīvot Krievijā, pārliecināt, ka viņi kļūdījās. Kad strādāju šeit, Latvijā, tad redzēju vietējos krievus, kuri dzīvo šeit, bet atpakaļ uz Krieviju pārcelties nevēlas. Viņiem jautāju, kāpēc tad viņi nevēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem? Saņēmu atbildi "jo es esmu krievs". Bet kāpēc tad tu gribi dzīvot šeit, kāpēc tu negribi atpakaļ uz māti Krieviju?

Tā ka tas varētu prasīt laiku, varbūt vairākas paaudzes. Varbūt šiem cilvēkiem būs iespēja atgriezties, kad visa Ukrainas teritorija atkal būs Ukrainā. Tomēr vēsture ir savdabīga lieta, kad runājam par robežām. Ir Ukrainas daļas, kas agrāk nekad nav piederējušas ukraiņiem. Tāpat Krima nepiederēja ne ukraiņiem, ne krieviem. Cik gan tālu atpakaļ vēsturē vēlaties iet, lai novilktu robežas?

Uzskatu, ka tad, ja mēs uzņemtu Ukrainu NATO ar visiem tās neatrisinātajiem teritoriālajiem jautājumiem, tad agri vai vēlu ukraiņi gribētu atgūt savas zemes, kas arī būtu pareizi. Tomēr tas nozīmētu jaunu karu ar Krieviju, kurā tad Ukraina ierautu visu NATO. Ja Ukraina būtu pilnībā apmierināta ar savām robežām, tad gan es būtu mierīgāks, ja tā būtu NATO sastāvā. Tāpat jutos arī tad, kad biju Gruzijā un tika aktualizēts jautājums par Gruziju un NATO. Man tas šķita negodīgi. Es saprotu, kāpēc daži cilvēki to gribēja, bet man Gruzija ne vienmēr šķita aizsargājama. Es aizbraucu divas nedēļas pirms iebrukuma 2008.gadā. Tā nebija aizsargājama. Tāpēc kā militārpersona es negribu ielaist kādu savā klubā, kaut arī viņš varētu būt mans labākais draugs, tomēr, ja es nespēju viņu aizstāvēt, jo viņš dzīvo otrā pilsētas pusē - pat tad, ja viņš ir kaujā -, tad tas nenozīmē, ka es vairs neesmu viņa draugs, es vienkārši nespēju garantēt viņa drošību.

Vai Krievijas kodoldraudus uzskatāt par reāliem?

Nevajag tur nevienu piespiest pie sienas, jo tad viņi cīnīsies pretī. Tas ir viss, kas Krievijai ir atlicis. Tomēr viņi nav kodolieročus izmantojuši. Kaujas laukā nav bijusi tāda situācija, kas liktu tos izmantot. Kamēr vien ASV neveic iebrukumu Krievijā, tai nav iemesla izmantot kodolieročus. Tāpēc es nedomāju, ka Krievija kādreiz gribētu būt pirmā, kas tos izmanto. Ja vien viņi nenonāk tādā stāvoklī, kad tā ir vienīgā iespēja. Tāpēc, kamēr vien mēs spējam atturēt Krieviju no kara ar mums, es nedomāju, ka mums ir jāuztraucas par kodolieročiem.

Latvijas džudists de Anželiss izcīna sudraba medaļu Eiropas U-23 čempionātā