“Režisore Ināra Slucka prot sagādāt pārsteigumus, un viens no tiem ir liels. Sieviete, ko es – tāpat kā daudzi citi – uzskatu par vēsu, atturīgu, snobisku un pat nepieejamu, izrādās viens no komunikācijā patīkamākajiem cilvēkiem, ko esmu intervējusi. Tā labvēlība pret sarunu un vispār dzīvi ir gluži vai taustāmi silta. Tas padara mūsu tikšanos par tādu kā brīnumu. Tik tiešām,” saka intervijas autore Ieva Broka.

Neliels fragments no intervijas.

Jaušās nejaušības

Teicāt, ka nepatīk sniegt intervijas, jo jautājumi jau bieži vieni un tie paši, bet izdomāt jaunas atbildes katru reizi grūti. Kurš jautājums jums uzdots visbiežāk?

(Smejas.) Kas jauns teātrī? Ar ko jūs tagad nodarbojaties? Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Skaidrs, nebūs. Ziniet, mani vienmēr visvairāk interesē cilvēka dzīves sākums. Pastāstīsiet, ko spilgti atceraties no savas bērnības?

Laikam jau tā kopābūšana, spēlēs pavadītais laiks. Mēs tās spēlējām ārā – kariņus un mājas, bērni mums dzima… Es ļoti agri izmēģināju ievilkt pirmo cigaretes dūmu – seši vai septiņi gadi man bija, kad es “Prīmu” pamēģināju, jo vīrieši “karā”, kā zināms, visi pīpē. Vēl man nāk prātā ievākšanās mūsu jaunajā, tēta uzceltajā mājā, kad malkas krāsnī – gāzi tur ievilka tikai vēlāk – tika cepti kartupeļi mundierī. Mēs sēdējām pie balti klāta galda, bija saulaina diena, un tā bija pirmā maltīte, un mēs ēdām. Pirms tam mēs dzīvojām pie Saldus dzelzceļa stacijas. Vīriešus no tuvākajām mājām lūdza iet palīgā kraut vagonus, kad veda arbūzus. Viņi mums tos arbūzus meta lejā, lai it kā nejauši pārplīst… Atceros to ainu: viss stacijas perons ar gataviem sarkaniem arbūziem, un mēs, bērni, tos ēdam, ka šņakst. Mana pirmā dzīvesvieta – pirms tētis mums uzcēla savu māju – bija divstāvu namā; tur kopā dzīvoja astoņas ģimenes, katram bija sava saimniecība, savs šķūnītis. Vairāki mājas iedzīvotāji turēja cūkas; atceros cūku bēres, tad taisīja putraimdesas.

Un, protams, kino. Pie stacijas bija neliels kinoteātrītis, un pirmās filmas, ko tur redzēju, – “Fantomass”, “Šī trakā, trakā, trakā, trakā pasaule” – ir mans neaizmirstamais filmu fonds. Mana bērnība saistīta vairāk ar būšanu ārā, nevis iekšā. Savukārt visas jaunības atmiņas – tās ir tikšanās, komunikācija, vienaudžu sarunas, pārrunas, tusēšana, iedzeršana un dzīves jēgas meklējumi. (Smaida.)

Kāds cilvēks beigās no tā visa izveidojas? Introverts vai ekstraverts?

Mana profesija pieprasa būt komunikablam cilvēkam. Bet man nav grūti veidot sarunu. Vienmēr jau labi strādā viena lieta – ja tev nav, par ko runāt, vari interesēties par to otru cilvēku. Un saruna būs saturīga, jo otrs cilvēks var ļoti daudz ko pastāstīt. Man nav grūti uzdot jautājumus. Man ir interesanti. Vispirms saprast, par ko ar šo cilvēku var runāt – ar ko viņš nodarbojas, kas viņu interesē –, un tad jautāt. Mani interesē ļoti daudzas lietas un jomas.

Piemēram.

Kino, politika, māksla… Mani interesē, kas notiek operā, ko rāda kinoteātros – manas ļoti labas draudzenes Daira (Āboliņa, – red. piez.) un Dita (Rietuma, – red. piez.), savulaik braucot no lielajiem kinofestivāliem, stāstīja, kādas filmas jānoskatās, kādas ir jaunās tendences. Mani interesē, kas notiek citos teātros. Mani interesē aktuālais modē.

Jums vispār mēdz būt garlaicīgi?

Tieši šodien uzdevu sev šo jautājumu: vai man kādreiz varētu būt garlaicīgi? Un sapratu, ka laikam ne. Ir tik daudz skaistu lietu pasaulē! Gan grāmatu, gan izstāžu, gan iespēju aizbraukt kaut kur… Tik daudz ko gribas, ko vajadzētu izlasīt, ko varētu izdarīt. Tagad man teātrī nav tik saspringts darba grafiks, es varu palūgt trīs četras brīvas dienas, lai aizbrauktu un paskatītos, kas notiek pasaulē. Lai gan es to esmu darījusi vienmēr.

Ir tik daudz jaunu iestudējumu, ko var noskatīties “Arte TV” – tur gan visbiežāk klausos un skatos operu iestudējumus. Tad vēl jāatrod arī laiks miegam. Sporta nodarbības – pilnīgi obligātas. Ja nu es sev varu ko novēlēt, tad – lai man arī turpmāk nekad nebūtu garlaicīgi.

Kura filma tagad jāredz?

“Sentimentālā vērtība” ir viena no pēdējām filmām, ko redzēju. Brīnišķīga filma. Tēmā jūtama Bergmana ietekme, tāpat pauzēs, dialogos, vizualitātē, un ar ļoti labiem aktieriem. Režisors Joahims Trīrs – esmu redzējusi visas viņa filmas. Un otra svaigi redzētā – režisores Dženiferas Lorensas “Mirsti, mana mīla”. Romantiska traģēdija.

Ir vēl kāds tāds režisors?

Ksavjē Dolans man vienmēr ļoti paticis. Provokatīvais Larss fon Trīrs. Pirmie, kuri iešāvās prātā. Arī visas šo režisoru filmas esmu noskatījusies. Varētu jau saukt vēl un vēl... Kad es strādāju pie vienas no savām pirmajām izrādēm “Zudušo laiku citējot”, Dita Rietuma man iedeva savu promocijas darbu par “film noir” žanru. (Ir arī grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Film noir”.) Noskatījos kādas 30–40 filmas, lai saprastu šo filmu stilistiku. Patiesībā filmu skatīšanās ir mans hobijs. Ja nezinu, ko šovakar noskatīties, paņemu Ditas un Normunda Naumaņa grāmatu “500 visu laiku labākās filmas”.

Kas jūs interesē mākslā: izjust emocijas, saprast mākslinieka domu gājienu, radīšanas struktūru? Kad reiz Kasparam Vanagam stāstīju, ka no mākslas darba gaidu asaras vai smieklus, viņš aizrādīja, ka “mākslas uzdevums nav tevi izklaidēt”. Bieži to atceros, bet tāpat gaidu gan asaras, gan smieklus.

Lai cik dīvaini būtu, bet teātrī uz mani vairāk iedarbojas aktieris un viņa enerģija, un dialogs, un materiāls, ar ko tiek strādāts, savukārt kino laikam vispirms vizualitāte, tikai tad viss pārējais. Esmu vizuāliste.

Jums nav žēl, ka pati vairs neesat kino?

Tā īsti nav. Ik pa laikam jau parādos arī kino. Nesen nofilmējos nelielā epizodē galvenās varones mātes lomā Lindas Oltes filmā “Bērns”, patlaban platformā “Tet TV” var noskatīties režisora Andreja Ēķa seriālu “Slepkavības lieta Nr. 2”. Arī mātes loma. (Smejas.)

Es jūs tik labi atceros filmā “Māja bez izejas”. Tā vispār ir hipnotizējoša filma droši vien joprojām, bet padomju gados un ar pusaudža acīm… tas bija kaut kas! Tāda erotiska noziedzība.

Cik interesanti, es pati šo filmu vismazāk izceltu. Bet nekad neaizmirsīšu, kā tās režisore Dzidra Ritenberga, kura bija arī izcila aktrise, man mācīja, kā sievietei vajadzētu staigāt. Viņa tolaik bija manos tagadējos gados, un tas viņas šarms, tā sievišķība, kas izstaroja un plūda no viņas, bija kaut kas tik ļoti, ļoti skaists… Tas, kā viņa sarunājās ar vīriešiem, arī filmas aktieriem – viņa mācēja tik ļoti pievilkt un saistīt. Tas tiešām bija hipnotizējoši.

Un es joprojām atceros, kā sievietei jāstaigā! Tā, lai krūtis uz priekšu, un galva arī jātur ne uz zemi, ne uz augšu, bet taisni. Es tikai vēlāk sapratu, ka tas, par ko Dzidra Ritenberga runāja, bija sevis kā sievietes apzināšanās. Apzinātība.

Vēl kādi nozīmīgi cilvēki un padomi?

Gan tādu cilvēku, gan padomu ir daudz. Bet, tā kā šī ir saruna žurnālam “Pastaiga”, pastāstīšu vienu padomu par stilu. Man jaunībā bija draugs – tikai draugs – , viņš man, toreiz septiņpadsmitgadīgai, teica: kāpēc tu ģērbies tā, it kā tev būtu 40 gadu?! Atceries, tev vienmēr jāģērbjas atbilstoši savam vecumam un nedaudz atpakaļ, nevis uz priekšu. Tas man ļoti spilgti palicis atmiņā.

Šo padomu es atceros, bet ne vienmēr ņemu to vērā. Ir lietas, ko varu uzvilkt, un lietas, ko nekad neuzvilkšu. Un tam pat nav nekāda sakara ar gadiem. Es nestaigāšu mini – to es vairs nedarīšu, pat ja arī varētu. Tas ir par iekšējo sajūtu. Ģērbties kā tīnim manos gados diez vai vajadzētu, taču esmu redzējusi arī astoņdesmitgadīgas sievietes, kurām ļoti piestāv tas jauneklīgi trakulīgais stils, viņas izskatās tik dzīvespriecīgas; no viņām burtiski staro dzīves garša.

Jūsu izvēle ir melnas drēbes. Bet arī melno atrast ir jāprot, un jums tas izdodas.

Man ir melns, balts un pelēks, nav tik traki. Ir iemaldījusies arī kāda krāsa, bet noteicošie ir tumšie toņi. Eksperimentēt man ir ļoti grūti, esmu konservatīva – to var redzēt pat pēc mana matu griezuma, kas jau diezgan ilgi ir nemainīgs. Atceros, kad aizsākās festivāls “Baltijas pērle”, es tajā aktīvi piedalījos – gan vadīju pasākumus, gan biju žūrijā, esmu arī saņēmusi balvu, Džinas Lolobridžidas veidoto statueti –, un man bija jāiet uz ceremoniju, bet nebija, ko vilkt mugurā. Tad Artis Bandonis, mans ilggadējais frizieris–stilists, ieteica uzrunāt Keitu. Lai viņa man kaut ko aizdod. Kad ieraudzīju, kas Keitai bija viņas “Kioskā”… kā man tas viss patika! Viņas minimālisms, materiāli, piegriezums. Viss. No tās reizes esam strādājušas kopā teātrī, viņa ir bijusi kostīmu māksliniece manās izrādēs. Arī pirms “Viss par Ievu” pirmizrādes – parasti uz pirmizrādēm neko nešuju – es aizgāju pie Keitas: “Vai tu varētu man uzšūt bikškostīmu?” Viņa saka: “Kur tu biji agrāk, divās nedēļās to nevar, nepieciešamas daudzas pielaikošanas. Bet es tev kaut ko piedāvāšu. Franču zīds ar metālisku spīdumu, pusgatavs, tikai sadiegts...” Es piemērīju, un man ļoti patika. Tā atkal būs klasika manā garderobē. Valkāšu ilgi un daudz.

Zinu, ka šoruden modē ir brūnā krāsa, bet es apzināti neesmu nopirkusi neko brūnu, jo tas ir tikai laika jautājums. Pēc gada būs nākamā krāsa. Joprojām aktuāli ir melni, smagnēji briļļu rāmji – es zinu, ka man tādi ne visai labi izskatās, un es tos nenēsāšu. Bet, ja modes tendence sakrīt ar manu sajūtu, es noteikti pamēģināšu. Apģērbu pārsvarā iegādājos vai nu ārzemēs, vai interneta veikalos. Reizēm trāpu, reizēm netrāpu.

Tās astoņdesmitgadīgās kundzītes, kas jums patīk, – kā tad viņas ģērbjas?

Es novērtēju to, ka cilvēks pats labi jūtas, ka nedomā: ai, esmu vecs, mani jau neviens neredz, un man viss ir vienalga… Man liekas, ka sieviete vienmēr grib būt sieviete. Man pašai patīk sportiskais stils. Tas padara jauneklīgāku, ne tik “piezemētu”. “Instagram” ik pa laikam var redzēt krāsu eksploziju astoņdesmitgadīgām sievietēm. Mani tas sajūsmina. Es tā nevarētu, bet apbrīnoju cilvēkus, kuri tā var. Fantastiski.

Jūs aktīvi lietojat “Instagram”?

Nē, “Instagram” es neskatos bieži, arī feisbuku varu nelietot dienām. Un, ja kaut ko skatos, tad maksimāli 10 minūtes – man žēl tērēt laiku. Vienmēr atceros par tiem pētījumiem, kuros atklāts, kādu ietekmi uz mūsu smadzenēm atstāj īsie klipiņi. Ir ļoti jāuzmanās ar to, ko tu lasi, ko tu skaties. Tas viss uzkrājas mūsu smadzenēs. Mēs nezinām, kādas ķīmiskās reakcijas tas izraisa, tomēr arī tas noteikti veido mūsu apziņu, mūsu uztveri, mūsu redzējumu.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” janvāra numurā!

Vēl žurnālā:

Modes nākotnes arhitekti

Mode vienmēr ir bijusi pārmaiņu bizness. Nekas te nav pastāvīgs un akmenī iekalts. Pērn, kad lielākie modes nami paziņoja par galveno dizaineru maiņu, pasaule uz brīdi aizturēja elpu: kas tad būs aktuāls šogad, kuri zīmoli tagad pacelsies uz augšu, kuri paliks, kur bijuši? Tas pats attiecas uz klientu interesi un modes namu pārdošanas rādītājiem: kam izdosies paplašināt savas biznesa impērijas, kuri iekritīs aizā?

Paredzams, ka vismaz zīmolu kults paliks spēkā – uzticīgie klienti sekos dizaineram vai modes namam... Vai tomēr ne? Arī tas būs viens no svarīgajiem 2026. gada jautājumiem.

Ziņkārība, kas dzen mācīties

Jau 13 gadus latviešu dizainers Germans Ermičs dzīvo un strādā Amsterdamā, pamazām ir izpelnījies starptautisku atpazīstamību un ieguvis vairākas prestižas dizaina balvas. Bet te pēkšņi viņa vārds Latvijas kultūrtelpā izskanēja kopā ar titulu Gada scenogrāfs – par režisores Olas Mafālani izrādes “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” scenogrāfiju Germans saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu. Izrādās, visus šos gadus viņš teātrim bijis tuvāk, nekā pats sev to ļāvis atzīt.

Apjoms, vintāža un kvalitāte

Šajā sezonā vīriešu modē atkal dominē brīvāka griezuma uzvalki – ar platu siluetu, izteiktu plecu līniju un ērtām biksēm. Un tos lieliski papildina apjomīgi ādas mēteļi vai kažoki. Tumšās sezonas krāsu palete ir mierīga un balstīta uz zemes toņiem – no mokas brūnā (un visām citām brūnā nokrāsām) līdz olīvu zaļajam ar maigu akcentu un pūderrozā. Pasteļrozā un pūderrozā toņus izmanto kontrastējošos salikumos ar tumšajām krāsām, atmaidzinot to tradicionālo vīrišķīgo stingrību.

Atgriežas klusās modes filozofija – akcents tiek likts uz kvalitatīviem materiāliem un ilgtspējīgiem ieguldījumiem apģērbā, kas pauž izsmalcinātu gaumi un eleganci. Neiztikt arī bez ādas mēteļiem, biksēm vai šortiem – lielākoties no vegānās ādas un kažoka imitācijas. Vīriešu mode kļūst vīrišķīgāka, atgriežoties pie klasiskajām rūtīm dažādās nokrāsās. Tagad rūtoti ir ne tikai uzvalki vien, bet arī džemperi, krekli un aksesuāri. Un, jā, savā slavas gājienā dodas vintāža! Šosezon īpaši aktuāli ir 80. gadu iedvesmoti uzvalki ar platiem pleciem un rūtiņu rakstiem, kā arī ikoniski kažoki un ādas jakas. Ja vēl tev izdodas atrast baltu kažoku vai mēteli, esi drošs – tu kļūsi par rudens stila karali!

Tiesnese un cilvēka faktors

“Šis ir laiks, kad pasaulē mijas nemiers un cerība. Pasaule ir nogurusi no krīzēm un neskaidrībām, bet vienlaikus tā atkal sāk meklēt to, kas ir patiesi svarīgs, proti, cilvēka drošību, savstarpējo cieņu un atbildību,” intervijā teiks Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina. Mēs satiekamies laikā, kad šajā svarīgajā un augstajā amatā viņai pagājis pirmais gads. Juridiski precīza un cilvēciski sievišķīga – tāds būtu īsais raksturojums. Cilvēks, cilvēcība – šie vārdi mūsu sarunā izskanēs bieži. Un Irēnai tie nav tikai vārdi.

La dolce vita mūžīgajā pilsētā Romā

Dzirdot vārdus “Braukšu uz Romu!”, uzreiz iedomājies Spāņu kāpnes vai Trevi strūklaku, vai ne? Tomēr Roma ir tik daudz kas vairāk…

Skaidrs, ka, pirmo reizi apmeklējot Mūžīgo pilsētu (jo Roma ir viena no pasaules senākajām pilsētām, Romas impērijas galvaspilsēta, un tas ir tikai viens no skaidrojumiem, kāpēc tā vēl joprojām tiek dēvēta par Mūžīgo), gribas apmeklēt visu vai vismaz tūrista must see minimumu, ko reklamē visi ceļveži un tūrisma aģentūras.

Roma ir tik daudz apdziedāta, aprakstīta, filmās iemūžināta un apdzejota, ka šķiet – tur neko jaunu vairs nevar atklāt. Bet vai esi gājis meklēt zudušos dārzus La Villa Doria Pamphilj? Uz dullo nedaudz novirzoties no trajektorijas, var atrast vēl kādas aizaugušas strūklakas kaskādes kāpnes un uz mirkli pārcelties uz pagājušo gadsimta Romu, lai iztēlotos, kā te pastaigājās dāmas garās kleitās, ar mežģīņu lietussardziņiem, galantu kavalieru pavadītas...

Vai atklāts jaunības gēns?

Arvien biežāk sastopamies ar terminu “longevity”, kas tulkojumā nozīmē – ilga dzīve. Tā ir pieeja, kas atspoguļo iespēju dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk. Ir pat izskanējis pieņēmums, ka paaudze 40+ varēs sasniegt 150 gadu slieksni. Jautājums: kāda tam būs jēga, ja lielu daļu šā dzīves laika cilvēks nespēs pilnvērtīgi funkcionēt? Vai tomēr spēs?

Dodamies slēpot!

Sportiskās modes segmentā tehnoloģijas un dizains ir cieši saistīti. Un kas gan varētu būt labāks par sniegotu brīvdienu vilinājumu? Tāpēc aicinām ikvienu izbaudīt šo stila, jautrības un progresīvas domāšanas kokteili!

Mājas sienas, tuksnesis un dēli

Lietuvas iedibinātais mūsdienu filmu festivāls “Lācis, lauva un zars” arī šogad notiks Rīgā, Cēsīs un Liepājā no 16. līdz 25. janvārim. Kā sola nosaukums, tas izrāda filmas, kas godalgotas Berlīnes, Kannu, Venēcijas un citos prestižos kinofestivālos. Daudzu nosaukumi lasāmi arī kino gada bilances listēs, proti, starp “Zelta globusa”, Eiropas Kinoakadēmijas balvu un “Oskaru” nominantiem.

Šogad festivāla moto ir “Ceļš paveras ejot...”, un cerība ir tas dzinējspēks, kas mudina filmu varoņus doties pa neparedzamām takām. “Pastaigas” izlasē dažas no šīm filmām.

Ēd, strādā, mīli!

Kompānijas “Lage” vadītājas Nataļjas Andrejevas pārziņā ir “Gan Bei” restorāni visā Baltijā, veikalu tīkls “Lage Gastronomija”, itāļu restorāns “Limone”, japāņu–peruāņu restorāns “Gongu” un decembrī atvērtais jaunums – modernais japāņu bistro “Kama Kura”. Žurnālam “Pastaiga” Nataļja atklāj savus dzīvesstila pieturpunktus un karjeras atziņas.

Uga Dumpis nosaucis, viņaprāt, bīstamāko sporta veidu no Covid-19 viedokļa