“Vai gribi zināt, ko cilvēki par tevi zina?” jautāju Katrīnei Vasiļevskai. Viņa smejas un vēl pat nenojauš, ka TIK DAUDZ. Bet es pirms šīs intervijas tiešām pajautāju saviem draugiem, ko viņi zina par Katrīni. Pirmkārt, visi viņu zināja. Otrkārt, uzskatīja, ka Katrīne ir neticami enerģiska. Bet tas ne tuvu nebija viss…

Visplašāko atbildi man audioziņā atsūtīja draudzene, kura vienkārši bija regulāri skatījusies šovu Slavenības. Bez filtra. Un tātad: “Bērnībā Katrīne dzīvo Vecrīgā vienā mājā ar Olgu, kura tagad Kambala. Mācās 3. vidusskolā un spēlē basketbolu, bet tiek izmesta, jo ir neganta. Satusēja ar sportistiem, bija kopā ar basketbolistu, ka tik ne ar Kristapu Janičenoku… Pēc šķiršanās satiek pāris gadus jaunāko hokejistu Kasparu Saulieti, ir mīla, un piedzimst divas meitas. Vīrs beidz karjeru, sāk spēlēt azartspēles un tusēt, tāpēc Katrīne viņu pamet. Brīva pusgadu, tad draudzenes saved kopā ar pilotu Pēteri. Pirmajā randiņā Pēteris izrāda savu jauno dzīvokli un stāsta, kur viņam te būs geimingrūms, te tas un šitas, bet Katrīne savā galvā jau izdomā, ka te būs istaba vienai viņas meitai, te otrai, te viņiem abiem guļamistaba – un tā viss arī notiek. Neizsargājas viņi jau no pirmās dienas un plāno ģimenes pieaugumu. Viņa daudz strādā, tā ir kaut kāda skaistumkopšanas produktu un uztura bagātinātāju tiešās izplatīšanas tirdzniecība, jo vajag naudu, – Kaspars nemaksā alimentus un vispār ir viņai parādā. Tagad ir ļoti laimīga ar savu Pēteri.”

Kas te ir taisnība, kas ne?

(Smejas) Šajā tekstā ir 80 % taisnības un 20 % – gandrīz taisnības. Azartspēles mans bijušais vīrs nav spēlējis. Dzēra, jā – viņš pats ir sniedzis intervijas, kurās to neslēpj. Bet vispār šis bija ļoti jautrs teksts – dažreiz cilvēki par mani zina vairāk nekā es pati par sevi. Jā, un mēs ar Pēteri nebijām viņa dzīvoklī jau pirmajā randiņā. Tas bija apmēram pēc divām nedēļām.

Sarežģītā mazgāšanās bērnībā ir atstājusi uz tevi kādas traumatiskas sekas?

Mēs mazgājāmies bļodā – bija aukstais ūdens, kas jāsilda. Vecrīgā tolaik riktīgi vecās mājās vispār nevienam nebija vannasistabu, bija tikai tualete. Tas bija deviņdesmitajos – 1991. gadā es gāju 1. klasē. Tad arī iepazinos ar Olgu. Mēs dzīvojām ceturtajā stāvā, viņas ģimene ievācās pirmajā. Un viņi pirmie mūsu mājā virtuvē uztaisīja tādu norobežojumu, kur ielika vannu ar gāzes boileri siltajam ūdenim. Ko mēs pašas, mazi bērni, ar spičku aizdedzinājām. Dažreiz zvanīju Olgas mammai, kad Olgas nebija mājās, – “Zdrasti, možna v vannu?” – un kāpu no ceturtā stāva ar savu dvielīti lejā.

Nē, tāda bērnība uz mani nav atstājusi nekādu iespaidu. Vispār nekādu! Bet kas cits gan. Tolaik nekā nebija, un tad parādījās kaut kādas pirmās lietas, un draugiem bija vairāk nekā man… Lūk, tas gan uz mani ir atstājis iespaidu! Jo tagad man ir tā, ka visu laiku kaut kā pietrūkst, kaut visa kā ir gana un man ir vairāk nekā vidējam latvietim. Mēs dzīvojam pārticīgi, bet ne bagāti. Daudz ceļojam, bet dodam arī visu saviem bērniem, nu jau viņas ir mūsu kopīgie bērni. Un man visu laiku liekas, ka “kaut kā nav”. Laikam taču tas ir no bērnības, kad visu laiku likās, ka kaut ko vēl vajag… Atceros, kad parādījās Snickers, kas maksāja 50 santīmu, bet Manija – 10 santīmu: tu par to naudu varētu piecas manijas nopirkt, bet gribi to snikeru! Un tagad man gribas nevis piecas lētākas somiņas, bet – vienu dārgu.

Gribas, lai maniem bērniem nav tās sajūtas. Es mammai neprasīju naudu mēnešbiļetei, braucu uz treniņiem VEF’ā par zaķi. Domāju: nu, ko es viņai prasīšu, zināju taču, cik viņai ir tās naudas. Un, kad ir kontrole, tad tu stāvi tāds ar pieliektu galvu… Laikam tāpēc es strādāju tik daudz, lai maniem bērniem tā nav. Jo, zini, nav foršas sajūtas, kad tev nav. Vai kad jāsaka saviem bērniem: nē, šo nevaram un arī šo ne…

Tu strādā tāpēc, ka gribas vairāk naudas, vai tāpēc, ka tev gribas un patīk strādāt?

Abi varianti. Ja būtu jāstrādā tikai tāpēc, ka vajag naudu, būtu bēdīgi. Strādāju “pa kaifam” un tikai tur, kur varu labi nopelnīt. Es daru to, kas man nav apgrūtinājums. Lai gan es arī sagurstu daudz, tā ir mana problēma. Man ir daudz problēmu, tu dzirdēsi… (smejas) Bet mana lielākā problēma ir, ka es atdodos cilvēkiem ļoti daudz un cilvēki to izmanto. Viņi man izsūc enerģiju. Bet es tāpat atkal dodu! Dodu un daru. Un, jo vairāk tu dari, jo vairāk tev sanāk.

Es pelnu no tā, ka kaifoju par to, ko daru. Es varētu cilvēkiem pat mācīt kaifot! Starp citu, es nekad neesmu bijusi pie psihologa – zinu, ka daudzi iet un iesaka arī citiem. Bet es nesaprotu, ko man var pateikt psihologs, ja es pati sevi varu izvilkt ārā no visa – vismaz pagaidām, paldies Dievam!

Tāpat jau es daudz ko klausos – visu, kas ir saistīts ar izaugsmi, piemēram. Mani interesē, kā citi cilvēki darījuši. Jo man ir svarīgs tas darīšanas fails – darām, man sanāca, tev arī sanāks! To es arī mācu. Pamēģini! Neatliec un nebaidies!

Ja es nemēģinātu, man arī nesanāktu. Ja nesāc – tas ir 100 % feils. Ja sāc – ir 50 pret 50, var sanākt vai nesanākt. Un man pārsvarā viss dzīvē sanāk – esmu piedzimusi kaut kādā laimes krekliņā, kāds augšā mani ir nobučojis. Man visur ir labi. Šobrīd nemainu jomas, bet viss, ko esmu pamēģinājusi, man sanāk. Viss! Varbūt tāpēc, ka tad, kad eju, es eju ar visu jaudu. Ir tāds labs teiciens: “Nevis mēģini – bet dari!” Nevis mēģini apsēsties un tad paliec pussēdus, bet apsēdies! Un tev paliek viegli. Bet problēma ir, ka ar šo baigo jaudu es arī atdodos citiem – un daudzi mani piečakarē… Cilvēki izmanto to, ka esi atklāts. Ar vecumu (smejas) sāku domāt, kam es ko saku, ar ko gribu vai negribu satikties. Jo man patīk satikties, man patīk būt atklātai – bet to izmanto.

Tu esi tāda… ar ļoti nelatvisku temperamentu.

Esmu meksikāniete, itāliete, jā! Noteikti ne latviete! Amerikāniete gan ne, viņi ir lišķīgi. Meksikāņi ir skaļi un traukus plēš, Margaritas dzer! Es esmu tāda, kas ar rokām un kājām vicinās. Bet mana problēma – atkārtošu, ka man ir ļoti daudz problēmu, es te kā pie psihologa esmu atnākusi! – es cilvēkam saku uzreiz taisnību. Un uz vecumu sāku jau vēl arī koriģēt cilvēkus: iztaisno muguru, te tev kaut kas netīrs! (smejas)

Un tā ir problēma, jo…?

Jo, ja tev vienreiz pasaka – te kaut kas netīrs, tev visu laiku liksies, ka ir netīrs, tu sāc justies slikti, jo tev aizrādīja. Es negribu aizrādīt, gribu palīdzēt cilvēkam, lai viņš labāk izskatās. Mani apkārtējie to jau zina.

Mazliet žēl tavu meitu…

Jā, jaunāko es tiešām visu laiku koriģēju. “Mugura, mugura, mugura!” Bet mājās ir cita situācija – viņas mani koriģē vairāk nekā es viņas.

Ko tu tomēr nevienam nestāsti un nestāstīsi? Tagad ir iespēja to izstāstīt!

Ir stāsts, ko esmu stāstījusi, bet, ja nu vajag ko traumatisku par mani, tad šis ir tas gadījums. Man bija 16 gadi, kad mamma un tētis šķīrās. Nē, tur nebija nekā tāda, vīrietis pusmūža krīzē vienkārši aizgāja pie jaunākas. Bet man ir 16 un māsai 18, visu mūžu esam dzīvojušas tajā skaistajā ģimenē, kur tētis mīl mammu un nes sarkanas rozes… Visiem apkārt vecāki šķiras, mums – nē, un tad pēkšņi! Stulbākais jau bija tas attaisnojuma teksts: ka mamma ir visu laiku bērniem, visu tik ar bērniem, bet viņam nav pievērsusi uzmanību. Tad nu viņš tagad aizies un dzīvos savu laimīgo dzīvi. Aizgāja pie 25 gadus vecas sievietes – un ko grib tāda vecuma sieviete bez bērniem? Bērnus grib! (smejas) Vēl plus trīs bērni bez mums – tu gribi dzīvot sev, bet sāc atkal pamperus mainīt. Man ir divas foršas māsas un brālis, tagad viss ir labi, bet tajā brīdī bija sāpīgi: kā tad tā, mēs bijām sliktas – vai kas tev bija?

Jūs viņam uzgriezāt muguru vai tomēr labas attiecības saglabājāt?

Mana māsa vienmēr svin visus svētkus un radus aicina, es neaicinu nevienu, jo nesvinu neko. O, to varbūt cilvēki nezina – es nesvinu svētkus! Mēģinu pati tos nerīkot. Tāpēc ka tad, ja man IR jārīko, tas paņem ļoti daudz laika un katra detaļa ir pārdomāta, katrs trauciņš man izmaksās sazin ko, visdārgākie man ir dekori… Esmu svinējusi tikai savus 25, 30 un 40, citas dzimšanas dienas nekad. Labāk aizlidoju projām uz ārzemēm kopā ar vīru vai draudzeni. Pagājušajā gadā man bija 40. dzimšanas diena, to es tiešām plānoju, un tas man izmaksāja pie 10 tūkstošiem eiro. Jā, tāda maza ballīte kā kāzas! Dīdžeju vajag, fotosienu vajag, vajag vadītāju, vajag kādu, kurš spēlējas ar bērniem… Ēdienu un dzērienu vajag – un tu saproti, ka katru gadu nerīkosi tādas balles!

Šoreiz mani draudzenes aizveda nosvinēt četratā uz jauku namiņu. Sēdējām, smējāmies, iedzērām proseko, un man tas patika labāk par lielām svinībām.

Bet māsa svin un aicina visu ģimeni: tēvu, māsas, brāļus. Es nesvinu arī tāpēc, ka man dzīvē ir tik daudz svētku citur. Es aktīvi eju uz pasākumiem. Kad ienāku kādā pasākumā, diemžēl esmu diezgan skaļa un visi redz, ka esmu atnākusi. Es pati to negribu, man tā sanāk: reku, es esmu atnākusi! Visa uzmanība tiek pievērsta man. Tas arī man laikam ir ielikts zvaigznēs.

Tev tas tīri labi patīk?

Man tas der, bet tam, kuram ir svētki, ne vienmēr patīk. Un es netīšām to daru, tiešām! Nedod Dievs, vēl vīnu iedzeru, tad vispār! Es visus aicināšu dejot, lai nestāv, uzmundrināšu, ja tu stāvēsi viena maliņā, pienākšu parunāties. Tā ir mana enerģija, kuru es atdodu visiem. Tas ir mans liktenis – atdot sevi.

Tikai nesaki, ka tu nekad neesi raudājusi.

Es visu laiku raudu! Ak Dievs, kā tad bez tā?! Esmu liela fantazētāja, tas man ļoti patīk. Safantazējos – un tad tā nenotiek! Lūk, iemesls raudāšanai. Bērnībā man bija tāds iedomu saldumu skapītis – pilns ar saldumiem. Un arī tagad es dzīvoju ar iedomu, ka viss man notiks, viss būs. Un daudz kas arī tiešām notiek. Ir forši tā dzīvot – ar domu, ka jābūt tā, un viss. Ka citādi nevar.

Ko tu mēdz iedomāties tagad?

Savās iedomās es jau sen dzīvoju mājā. Tur ir dārzs, ko esmu iekopusi, un tur būs mana oliņa, kurā sēdēšu un dzeršu savu aperolu. Un es zinu, ka man būs! Man jau tagad ir ļoti labi, Pēterim ir milzīgs dzīvoklis – trešajā stāvā, bet ar milzīgu terasi, tur ir dīvāns, krēsli, galdi, es tur varu arī sauļoties. Man jau iedeva to, ko es gribēju, bet man vēl vajag to vietiņu, kur varu paplunčāties. Jo tu vairāk ceri, domā un gribi, jo vairāk tev nāk. Ja neko negribi, tad arī nekas nenāk…

Tavā dzīvē ir bijis arī tāds laiks?

Jā. Un tas bija vēl nesen. 2023.–2024. gads. Kovidā, kad citiem viss bija slikti, man gāja labi. Jā, šitas arī man ir – kad citiem ir slikti, man ir labi; kad cilvēkiem ir krīze, man ir labi. Un 2020.–2021. gadā man bija TĀDA izaugsme, bet 2023. gadā viss sāka krist lejā. 2023.–2024. gadā man neko negribējās, jo es jau biju tik daudz ko izbaudījusi. Ceļojumu daudz, visas brendu somiņas ir… Kur nu kurš tērē, kad lielāka pirmā nauda parādās. Es vairs nesapratu, ko man gribas, ko negribas, un – viss pārtrūkst. Tev vairs nedod tik daudz. Tikai ēšanai, komunālajiem, vēl kaut kādam ceļojumam – bet vairs ne tik daudz, jo tu jau neko negribi. Laikam bija pārpārēm iedots, nemācēju apieties. Tāpēc ka skrēju kā traka, šķērdējos – biznesa klase katru reizi, kad lidoju. Un tikai tāpēc, ka tur šampanieti dod! (smejas) Smadzenītēs notika kaut kas… Tagad, kad viss atkal paliek normāli, saprotu, ka vairs negribu biznesa klasi un somiņas, gribu īpašumus. Vairs tā nešķērdējos. Smadzenes laikam izaugušas uz tiem 40 gadiem. Es nekad neesmu gribējusi būt ar četrdesmitgadnieka smadzeni – bet man tā parādās! Tā smadzene taču laikam zina, ka man pasē rakstīts 41! Nevari tu būt iekšējais bērns mūžīgi. Lai kā arī gribētos.

Ar smadzeni ir kā ar celulītu – hop, un ir!

Es visu mūžu esmu bijusi gara un tieva, man ir 1,80 m augums, vienmēr bija 58–59 kilogrami, ļoti maz. Tāda gara slieka, bet man vienmēr ir bijis celulīts. Man tas ir bijis visu mūžu, un tagad man ir vēl plus 15 kg pie tā, kas bija agrāk. Jo es ēdu čipsus, ēdu ceptus kartupeļus… Es apzinos, ka būs tas celulīts – bet man vajag atstāt tās dzīves baudas. Mani arī tas celulīts īpaši neuztrauc, lai gan tāpat visu laiku mēģinu no tā atbrīvoties.

Zini, ko es darīju skolā? Nu, kā totāla meitene! Mēs, meitenes, vienmēr tievējām “uz kefīra un griķīšiem”. Bet skolai pretī veikals – un tur ir siera bagete! Tu ēd to maizi un vienlaikus tievē ar kefīru. Nu, nesaprotamas mēs esam! Tu gribi apēst to bageti un arī tievēt gribi. Kā saka mans vīrs: jums nav nekādas loģikas, un tāpēc mēs jūs mīlam!

Vai vīrs tev ir teicis praktiskas lietas, par ko tevi mīl?

Es viņam to visu laiku prasu. Par ko tu mani mīli? Par visu… Ja tu redzētu, kāda mana bilde viņam ir telefona ekrānā… Kaut esmu darījusi tādas stulbības, mēģinājusi viņu provocēt, pārbaudot, cik daudz varu pret viņu atļauties… Mēs visas tādas esam. Un tad ir tas moments, kad saproti: nu, ja viņš man šitā ļauj uzvesties, tad jau tiešām mīl! Es tik stulbi uzvedos, bet viņš tikai pajautā: peļuk, tev mēnešreizes? Tad jau viss kārtībā, es tev tūlīt saldējumu atnesīšu!

Vēl arvien – un mēs esam pazīstami jau piecarpus gadus – katru dienu, aizgājis no mājas, viņš atsūta ziņu: peļuk, es tevi ļoti mīlu! Es pati tā nedaru. Bet, ja viņš tādu ziņu neatsūtīs, tad es pārmetīšu, kāpēc nav atsūtījis. Es viņu par kaut ko rāšu, bet viņš man atnesīs rozes!

Tev tomēr arī kaut kas labs jādara pretī.

Es visu laiku daru labu. Esmu ar viņu mīļa, bet – arī diezgan strauja. Un viņš mani tādu iepazina. Problēmas rodas, ja tu sākumā tēlo, bet es jau no paša sākuma neko netēloju. Lai zina un redz visu.

Agrākajās attiecībās tēloji?

Attiecībās jau grūti tēlot, to var tad, kad tikai centies iepatikties un stāsti nevis to, kāda esi, bet gan to, kāda neesi. Man ir bijušas tikai trīs nopietnas attiecības īstenībā. Ar Kristapu Janičenoku, tad – Kaspars, tagad – Pēteris. Ar Kristapu sākām draudzēties, kad man bija tikai 14 vai 15 gadu. 21 gada vecumā satiku Kasparu… Pēc šķiršanās ar Kasparu pusgadu biju brīva, tad iepazinos ar Pēteri.

Un jūs neizsargājaties kopš pirmās dienas…

Man pašai bija bail no sākuma, attiecības ir tikko sākušās, un tu nezini, kā tas beigsies. Domāju: varbūt viņam tagad ir “rozā brilles”? Kad mēs tikko sākām draudzēties, viņam nebija briļļu – tās parādījās pēc mēneša. Pēkšņi viņš tās uzlika, jo kaut kādā brīdī pasliktinājās redze. Un tad kliedzu: aaa, neliec brilles, kad esi man tuvumā! Izrādās, tu visu laiku mani neredzēji un tikai tagad redzi! Varbūt tu iemīlējies pavisam citā tēlā?!

Es jau sākumā teicu, ka negribu būt “draudzene, kura paliek stāvoklī”, lai cilvēki teiktu: ak Dievs, paņēma jaunu un vēl pilotu, sasēja un uzreiz palika stāvoklī! Kurš tad tā domās? Visi! Bet viņš teica, ka no pirmās dienas zināja, ka grib bērnus. Viņam bija 27, kad iepazināmies. Man 35 un jau divi lieli bērni…

Atceries savu pirmo iespaidu par Pēteri?

Kaut kas ļoti, ļoti garš izkāpa ārā no mašīnas. (smejas) Viņam bija maziņš sestais bembis, un viņš tāds garš kāpj, kāpj un kāpj ārā… Turklāt viņam nebija puķu līdzi! Pirmais – aklais – randiņš, bet viņš atnāk bez puķēm… Mana draudzene, kas mūs saveda kopā, teica, ka šis čalis nāk uz randiņiem ar ziediem un limuzīnu pasūta! Un nekā… Bet tad viņš sāka runāt. Tā vienkārši, atklāti, ar humoru. Šausmīgi nopietns un pareizs – tas nebūs mans cilvēks. Jo es neesmu nopietna, neesmu pareiza, es pat teiktu, ka esmu tāda diezgan rupja. Nelamāšos uz ielas, protams, bet mājas apstākļos mana vācelīte atveras vaļā… Varu arī melnus jokus mest ārā – un viņš ir tāds pats! Mēs abi neko nezinājām viens par otru, viņš piecus gadus nebija dzīvojis Latvijā, jo mācījās Spānijā un pēc tam braukāja pa aviācijas bāzēm. Mums arī nesakrīt vecums, lai mēs būtu pazīstami, nebija pilnīgi neviena kopīga drauga. Abi gan bijām mācījušies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, tikai viņš mācījās pirmajā klasē, kad es jau devītajā.

Ko tu jaunu uzzināji šajās attiecībās tādu, ko agrāk nezināji?

To, ka tiešām jaunāks vīrietis spēj tavus bērnus pieņemt kā īsts tētis. Pirmkārt, liekas, ka varētu nepieņemt, otrkārt, vai nu viņš tagad būs kāds audzinātājs? Bet manas meitas viņu pieņem pilnībā, esam riktīga un īsta ģimene. Tēvs ir Kaspars – dzīvs, bet tikai uz papīra, tāpēc ka nerūpējas… Kerija gadu bija Amerikā, jūnijā atgriezās, un viņš viņu nav saticis pusotru gadu. Kortniju šajā laikā satika vienreiz. Es viņu visur esmu nobloķējusi un neko nezinu, laikam ir kaut kur ārzemēs.

Kāpēc nobloķēji?

Viņš man izraisa trauksmi. Kad viņš zvana, man pilnīgi rokas trīc. Ļoti lielu trauksmi izjūtu. Viņš ar mani uzreiz runā tā, it kā sprauslājot virsū. Ir tādi vīrieši, kuri šādi runā un uzvedas, it kā viņi nu būtu baigi kruti. Bet viņi nav kruti un pilnīgi bez pamatojuma runā ar tevi kā ar tādu zemāku cilvēku – nonievājot. Kad tev nekā nav un viss ir slikti, tad tu šo nievāšanu patiešām arī attiecini uz sevi un pieņem ar pazemību. Bet man viss ir kārtībā dzīvē un arī ar pašcieņu, es skatos un brīnos: un es ar tevi biju precēta?! Man pat kauns tagad. Pat ja viņš mēģina runāt normāli, tiklīdz vienu vārdu ne pa prātam pateiksi, tā atsākas.

Tāpēc nobloķēju – man ir vīrs, ja ko vajag, lai runā ar viņu kā vīrietis ar vīrieti. Ja gribi runāt ar meitām, jums ir kopīgs čats – lai pats sarunā, kad tiekaties. Es vairs viņam nekas neesmu, tāpat viņš man arī. Materiāli viņš bērniem nepalīdz. Tiešām neko par viņu nezinu; vai dzīvs un vesels, arī nezinu.

Tātad Pēteris no paša sākuma gribēja kopīgu bērnu…

Pēteris ir teicis: nekas – ja arī nebūs, mums jau ir bērni! Meitenes viņš uzskata par savām, un tas nav izdomāts vai tēlots. Var notēlot sākumā, lai iepatiktos meitenēm, bet ilgtermiņā to notēlot nevar. Ne no vienas, ne otras puses. Meitenēm Pēteris patīk, viņas ir laimīgas, kad viņš brauc mājās. Laimīgākas nekā es, jo man viņš dažreiz traucē! (smejas)

Reizēm domāju: kāpēc man nedod arī to mūsu kopīgo bērnu? Varbūt tāpēc, ka es kā personība līdz galam neesmu izaugusi? Pati savā galvā neesmu izaugusi līdz tam, par ko gribu izaugt. Varbūt es vēl augu, augu, augu – un bērnam vēl nav vietas? To es savā iedomu pasaulē tā esmu izdomājusi.

Savā iedomu pasaulē tu esi sieviete vai meitenīte?

Tur es esmu haizivs! Tāda wow, wow, wow – biznesa haizivs! Apmācījusi ļoti daudz cilvēku, tur es esmu uz Forbes vāka. Valsts prezidente es esmu savā iedomu pasaulē! Un nevis Latvijas, bet pasaules prezidente! (smejas) Savā iedomu pasaulē es esmu lielāka, nekā esmu.

Tu daudz runā par naudu, neslēpjot tās nozīmību savā dzīvē. Tas nav tā ierasti.

Nauda ir ļoti svarīga. Ja saka, ka svarīgākā ir ģimene – tad kā tu šo ģimeni pabarosi, kā tu viņus apģērbsi, kā izskolosi? Kā pasauli viņiem parādīsi, kā veselību uzturēsi?

Cik mēnesī tev vajadzētu?

Tā, man tagad jāsaprot, ka pēc tam šo izvilks interneta virsrakstos. Man gribētos 30 000 mēnesī. Bet man ir ap 10 000 – citreiz vairāk, citreiz mazāk.

Kas mainīsies, ja būs tie 30 tūkstoši?

Tad man beidzot būtu māja! Es neesmu izdomājusi mistisku ciparu no gaisa. Es zinu, cik man vajag, lai tiktu pie savas mājas. Man ir dzīvoklis, Pēterim ir dzīvoklis, mums ir zemes gabals, mums vajag vēl atsevišķu māju.

Tagad man ir 10 tūkstoši mēnesī – ar šādu naudu tu nevari lidot biznesa klasē, īpaši, ja bērns mācās Amerikā. Un arī māju tik ātri, cik es gribu, nevar sakrāt. Jā, man viss ir, bet, piemēram, šopingos es neeju – bērni iet, es ne. Tam man nepietiek. Un māju man gribas vairāk nekā jaunu somu.

Bet es apzinos, ka varu pelnīt tādu naudu. Šobrīd mans lielākais atalgojums mēnesī bijis 27 900 eiro. Tātad es to varu katru mēnesi! Vienkārši jāstrādā vairāk.

Cik stundu dienā tu strādā?

Visu laiku. 24 stundas. Jo es to neuzskatu par darbu, man tas ir dzīvesveids – es saņemu naudu par savu dzīvesveidu. Tā es dzīvoju. Kad nedzīvoju, bet meklēju naudu, lai izdzīvotu, tad viss – nauda nostopējas. Tad tu esi atkarīga no tā, ko tev samaksās. Un es esmu nolēmusi, ka tā man nekad nebūs.

Esmu bijusi pārdevēja, esmu bijusi stjuarte, strādājusi nekustamajos īpašumos. Ja man nebūtu tagadējā darba, vienīgais, kas mani saistītu, būtu nekustamie īpašumi – jo arī tur tu vari pelnīt vairāk, ja strādā vairāk. Ja tu nedarīsi, tev nekā nebūs, bet, ja darīsi, var būt ļoti daudz!

Man ļoti ir čujs un ņuhs uz naudu. Skolā matemātikā man negāja labi, mans matemātikas skolotājs teica: nekas viņai te nav labi ar cipariem! Man tikai ar naudu ir labi. Pat bērnībā es pelnīju naudu. Vecrīgā dzīvojot, ar Olgu un manu māsu sapratām, ka uz Vecrīgu visu laiku brauc ārzemnieki – un viņi kaut ko pērk. Nopirkām pastkartītes ar Vecrīgas skatiem, 10 gabalus par vienu latu, bet pārdevām katru par dolāru. Izdod vienu latu, nopelni piecus. Saucām – “One dollar, one dollar!”, un tu zini, ka tā nauda kaut kā taisās! Jo saldumus gribas – un, ja gribas, tad pelni.

Vēlāk rakstīju basketbola protokolus spēļu laikā. Ar draudzeni no desmitiem rītā sēdējām un rakstījām tos punktus; tās bija 6–7 spēles, vienā dienā pelnījām pa 8 latiem. Un mums jau patika puišus skatīties – izvēlējāmies no komandām puišus, kuri mums patīk, un “sadalījām”, kurš ir kurai. Viņi jau nezināja, ka mēs viņus dalām! (smejas)

Janičenoku tev iedalīja… vai tu izvēlējies?

Es viņu noskatīju!

Kad uzzināji par Janičenoka reibumā izraisīto avāriju, tu viņam zvanīji un atbalstīji, vai arī jums vairs nav nekādu attiecību?

Man bija tik žēl! Es viņu satiku, apķēru, lai samīļotu. Apķēru tā stingrāk, nelaidu vaļā, un viņš prasa: Kača, kas ir? Es teicu: man šausmīgi žēl! Tāpēc ka zinu, cik viņš ir normāls, labs cilvēks. Tik stulba sakritība, tā nebija jābūt! Basketbolisti ir dažādi, ir arī neadekvāti cilvēki – bet viņš bija un ir no tiem, kas ir adekvāts un labs cilvēks. Viņš atbildēja: nevajag mani žēlot, viss ir kārtībā, tā sanāca, es stulbi rīkojos. Bet man vienalga ir ārkārtīgi žēl, ka tik labi, gudri cilvēki var rīkoties tik stulbi…

Kāpēc jūs tajos sensenajos laikos izšķīrāties?

Mēs bijām ļoti jauni – kad iepazināmies, man bija 15, viņam 16 gadu. Izšķīrāmies, kad man bija 21. Viņš bija mani bildinājis, gatavojāmies kāzām… Un tad bija moments, ka viņš labi pelnīja, spēlējot basketbolu ārzemēs, es braucu līdzi, vienu gadu dzīvojām Sicīlijā, Romā, Beļģijā… Naudu, ko vajadzētu kāzām, viņš gribēja ieguldīt kādā zemes gabalā, biznesā, lai nauda nāk atpakaļ. Bet es uzvedos kā jauna meitene – nē, tagad mani ir jāprec un jārīko lielas kāzas! Faktiski izšķīros es. Bet visdrīzāk tas bija liktenis. Jo viņam tagad ir sieva Rita – viņš atrada to savu cilvēku, viņš vienalga būtu viņu atradis – un tad mēs vienalga būtu izšķīrušies.

Savukārt man vajadzēja satikt Pēteri. Un satikt Kasparu, lai man būtu tādi bērni, kādi man tagad ir. Pēc tam jau tu saproti, ka tas viss ir loģiski. Kad tas notiek, tad viss ir neloģiski un viss ir slikti! Pasaule brūk… Jo jaunība – tā ir tik spēcīga! Bet mūsu attiecības ar Kristapu palika lieliskas, mēs priecājamies viens otru redzēt. Iedomājies, mēs taču dzīvojām kopā no 16 gadu vecuma, viņa mamma mani veda uz skolu 11. un 12. klasē. Viņš atveda mani mājās un pateica: viņa tagad dzīvos šeit! Iedomājos, ka tagad atnāktu Kerija ar kaut kādu puisi un pateiktu: viņš tagad te dzīvos! Nezinu, ko es darītu… Un bija Kristapa omīte, kura teica: ak Dievs, ja viņas mamma būtu gudrāka, tevi tagad cietumā ieliktu – te tāda nepilngadīga meitene! Taču arī Kristapa omīte mani mīlēja, mēs ilgi dzīvojām kopā. Un toreiz likās, ka esi tik pieaudzis tajā vecumā… Tagad skatos uz saviem bērniem – viņas taču vēl ir bērni!

Vadot šovu Slavenības. Bez filtra, tu iepazinies ar kādu slavenību, kas tevi pārsteidza?

Agrāk man bija bail no tādiem “augstākiem” cilvēkiem – politiķiem un citiem –, man likās, ka viņi tādi gudri, kā es ar viņiem tagad runāšu. Bet es ar ļoti daudziem cilvēkiem iepazinos raidījumā Slavenības. Bez filtra. Tagad, pēc piecām novadītām sezonām, es varu runāt ar jebkuru. Es tiešām māku atrast kopīgu valodu ar pilnīgi visiem. Arī agrāk to varēju, bet man bija tāda pietāte vai bailes, ka izskatīšos muļķīga citu acīs. Ja cilvēks lasa grāmatas – tad es viņam esmu par skaļu, par ātru… Bet es arī nevaru sevi izmainīt, un es neiešu tēlot no sevis ko citu. Apzinos, ka daudziem nepatīku. Bet daudziem es arī tīri labi patīku. Es iešu un darīšu savu lietu.

Raidījumā visas tikšanās bija pārsvarā patīkamas, bet, ja tagad jāpiemin tāda viena, tad Jūlijs Krūmiņš, protams. Man likās – viens no pirmajiem Latvijas miljonāriem, ko nu mēs runāsim… Bet jau no pirmās sērijas ar viņu bija ļoti viegli. Beigās es vēl Jūlija 80 gadu jubilejā sēdēju pie viņa ģimenes galda, kur bija viņa mazbērni un labākie draugi. Iepazīstināja ar Maksimu Galkinu un Allu Pugačovu, ar Raimondu Paulu un viņa māsu Edīti, visiem draugiem. Viņš man vēžus gatavoja. Sēdēju un domāju: wow, Jūlijs Krūmiņš – 20 gadus es par viņu lasīju žurnālos, tagad viņš man vēžus gatavo!

Vēl mani pārsteidza Laima Vaikule. Bijām sabiedēti – ja viņai būs slikts garastāvoklis, viņa var arī ļoti rupji atbildēt. Bet viņai laikam bija kolosāls garastāvoklis. Kad abas ar producenti izgājām no viņas Jūrmalas mājas, pat apskāvāmies – ak Dievs, cik Laima ir forša! Bet, liekas, man pat balss trīcēja, kad ar viņu runāju.

Starp citu, vēl viens fakts – kad tu precies un maini uzvārdu, kaut kas mainās arī tavā liktenī. Jā, man tajā brīdī bija kritums pamatdarbā, bet es atplauku televīzijā. Producenti teica: tik labas atsauksmes, tik labi reitingi! Mani arī sāka uztvert nopietnāk. Ļoti pieauga sekotāju skaits soctīklos.

Sāku pirms 11 gadiem sporta televīzijā, tur man bija savs raidījums. Sekoja daudzi šovi – gan kopā ar ģimeni, gan vienai. Mani zināja vairāk, nekā parasti zina hokejistu sievas. Ja man prasīja interviju, es nekad neatteicu. Negribēju, lai par mani kaut ko izdomā, labāk pati pastāstu. Mani pazina jau kopā ar Kristapu, kad man bija 20 gadu. Man bija 19, kad vinnēju konkursā Mis Rīga, pēc tam piedalījos Mis Latvija. Kā Latvijas pārstāve piedalījos Misis Pasaule Ķīnā – tad jau katru nedēļu par mani bija raksts žurnālā Kas Jauns.

Cik sekotāju tev?

Tagad pāri 70 tūkstošiem, apmēram 71 000.

Vai no tā cipara ir kāds ieguvums?

Protams! Es strādāju tiešajā pārdošanā – ja parādu produktu daudziem sekotājiem, to daudz pērk. Maz sekotāju – maz pircēju. Tāpat ar sadarbībām, es gan daudzām atsaku.

Arī meitām saku, lai viņas izmanto iespējas. Kerijai ir jau ap 25 000 sekotāju TikTok un ap 10 000 Instagram. Ja 16 gados ir 10 tūkstoši… Instagram sekotāji ir maksātspējīgā auditorija, un viņai jau ir piedāvājumi, sadarbības. Arī piedalīties X Faktorā es viņai ieteicu kā ieguldījumu nākotnē.

Ko dara Pēteris, varbūt viņam vispār nav soctīklu?

Viņš tur nedara pilnīgi neko. Viņam ir aizvērts profils, kam piesekojuši ap 3000 manu sekotāju. Un viņš pats neko dzīvē tur nav ielicis, tikai pāršēro manus ierakstus. Pirms sākām draudzēties, viņam bija tikai feisbuks. Nevajag viņu tur! Ko viņš darīs manā vidē? Katram ir sava vide: viņš pa gaisu dzīvojas, es – tepat lejā.

Ko tu mācītos, ja tev tagad būtu 18 gadu?

Klavieres mācītos spēlēt. To man ļoti gribas. 1. janvārī es jau trīs gadus pēc kārtas savā nākamā gada mērķu lapiņā esmu rakstījusi – spēlēt klavieres. Bet kaut kad es iemācīšos! Jau divus gadus ierakstu arī lietuviešu valodu. To man biznesam vajag. Tāpat igauņu valodu vajag.

Vienmēr tur ir ierakstīta māja. Un – kāds būs mans atalgojums šajā gadā. Cik cilvēku būs manā biznesā, cik viņi pelnīs.

Ko jaunu tu ierakstīsi nākamajam gadam?

Būs jauninājumi, noteikti. Jā, summa izaugs! (smejas) Es rakstu to, kas tajā brīdī ir uz sirds. Galvenais ir gribēt. Kā tad sasniegt to, par ko pat nenojaut?

Nesen biju Albānijā uz pasākumu, tur bija ļoti labs koučs – man uzdeva divus jautājumus, pēc kuriem es raudāju divas minūtes. Tie jautājumi mani izvilka ārā no manas iedomu pasaules, kurā “viss ir labi”. Tas, kas tur, ārā, notiek, nav par mani. Bet bija par mani – kad sākās karš, mums sabruka komanda no 4000 līdz 500 cilvēkiem. (Mēs tirgojām Krievijas produktus.) Un līdz ar to atalgojums sabruka no 20 000 uz pieciem. Tad bija jāiemācās dzīvot.

Tirgojam uztura bagātinātājus – veselības un skaistuma produktus. Mācu, kā to visu tirgot. Man bija savs bizness – trīs solāriji, kur es nenormāli daudz ieguldīju, bet pēc trim gadiem redzēju, ka nekas neatmaksājas. Bet te ir gatavs bizness, kur tev viss ir iedots, nav jādomā par ražošanu, piegādēm, mājaslapām. Ir vienkārši produkts un mārketinga plāns, kas jābīda uz priekšu. Es mācu cilvēkiem, ka var pelnīt no nekā – bet ar produktu. To visi var – ir bijis cilvēks ar ratiņkrēslu, kurlmēmas meitenes... Jā, es visu laiku runāju, visu dienu. Mājās, kad esmu viena, nerunāju nemaz. Šodien pasēdēšu viena, vīnu iedzeršu vai nedzeršu – un atkal būs labi. Rīt pamodīšos ar jaunu enerģiju, iešu atkal mācīt cilvēkus.

Enerģiju saglabāt palīdz tas, ka tu neļauj sev iet skumju zonā?

Fakts! Un es nerunāju par problēmām – visiem ir savas problēmas, tavas nevienu neinteresē. Visu apspriežu ar tuvākajām draudzenēm, vairāk jaunu cilvēku – draugu man nevajag. Man vajag biznesa partnerus, bet caur biznesu mēs bieži vien sadraudzējamies, daudz laika pavadām kopā čatos.

Ko vēl – bez klavierēm un valodām – tu mācītos? Varbūt ekonomiku?

Nē. Man jau ir augstākā izglītība uzņēmējdarbībā. Man nepatīk skolas, un es negribu, lai mani vērtē. Lai gan esmu izteikts atzinības cilvēks. Man vajag, lai es būtu labākā pārdevēja kompānijā, labākais līderis. Un es sekoju cilvēkiem, kuri ir augstāk par mani.

Bet es labprāt klausos dažādus podkāstus, pērku arī apmācības. Pēdējo par 400 dolāriem nopirku no meitenes, kura dzīvo Kazahstānā, satiku viņu Instagramā. Es to visu zināju, jo pati to mācu, bet man vajadzēja to enerģijas lādiņu klāt, lai varu atkal iet un mācīt cilvēkiem.

Atskatoties – vai tu ko savā dzīvē darītu citādāk, ja būtu tāda iespēja?

Pieliktu dienai vēl piecas stundas. Tas tik daudz ko mainītu, jo es varētu pabūt ar ģimeni un draugiem vairāk kopā. Tā man pietrūkst. Citādi pārāk ātri atnāk vakars – jau laiks gulēt iet.

Es nemainītu laikam neko. Man šobrīd ir perfekta dzīve. Jo es to dzīvoju sev, saviem tuvākajiem. Man citi pārmet, kā tā var būt – bet es sev esmu pirmajā vietā. Tad ir bērni, tad – Pēteris, tad – visi pārējie. Un Pēteris zina, ka viņš nav pirmajā vietā. Viņš man pat teica, ka ir to sapratis jau no paša sākuma.

Mana mamma man ir kā role model – viņa bija tā, kam mēs ar māsu bijām pirmajā vietā. Viņa vienmēr cīnījās par mums. Vienalga, kas mums klupa virsū vai ko pateica, viņa gāja un cīnījās par mums. Man kā bērnam tas bija svarīgi, un es to tradīciju turpinu.

Ozoliņa/Skrastiņa piedzīvo zaudējumu arī otrajā mačā un turnīru noslēdz dalītā 25.vietā