Par savu aktīvo kara nosodījumu Krievijā pret viņu tika ierosināta krimināllieta, viņš pasludināts par ārvalstu aģentu un iekļauts teroristu un ekstrēmistu sarakstā.

Nesen Artūrs Smoļaņinovs piedalījās režisora Dzintara Dreiberga filmā Tīklā. “TTT leģendas dzimšana”. Pirmizrāde, kas solās kļūt par vienu no nozīmīgākajiem Latvijas kino notikumiem šogad, paredzēta 6. novembrī. Artūrs atveido Valsts drošības komitejas darbinieku jeb čekistu, kam uzticēta sieviešu basketbola uzraudzība. “Kas Jauns Avīze” iztaujā aktieri, kā viņam klājas Latvijā, kā mācās latviešu valodu un ko domā par savu jaunāko filmu.

Jums Krievijā bija spoža karjera. Kāpēc nolēmāt aizbraukt?

Tas bija lēmums, kas saistīts ar to, ka mana Krievija pārstāja eksistēt tajā brīdī, kad tā sāka karu pret Ukrainu.

Vai bija grūti pielāgoties dzīvei Latvijā?

Nezinu. Man šķiet, ka salīdzinājumā ar miljonu vai simtiem tūkstošu citu cilvēku, ar kuriem tagad dalos šajā liktenī, nebija nemaz tik grūti. Drīzāk – nē, nebija grūti.

Kas jums šeit patīk un kas ne tik ļoti?

Ļoti patīk laiks, ainavas, dzīves ritms, arhitektūra. Patīk cilvēku mierīgums. Ne tik ļoti patīk tas, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas – no tā kļūst ļoti skumji. Tā ir kultūras telpa, tā ir vēsturiska telpa, šī valsts vēl ir tik jauna, tā ir cilvēku kopiena ar tik interesantu un sarežģītu vēsturi un kultūru. Tā pelna labāku attieksmi pret sevi pašu.

Protams, arī sabiedrības šķelšanās ir skumja, kaut arī, iespējams, vēsturiski neizbēgama. Žēl, ka tā pastāv. Ceru, ka varbūt arī es būšu viens no daudziem iemesliem, kas palīdzēs šo plaisu mazināt.

Jūs mācāties latviešu valodu. Vai tā šķiet grūta?

Nē, pats valodas pamats nav grūts, tā tomēr ir indoeiropiešu valoda, ir daudz līdzīgu vārdu un locījumu. Sarežģītākais ir atrast laiku un darīt to regulāri. Ja ir disciplīna un gribasspēks to darīt katru dienu, tad tas nav grūti.

Vai jau mēģināt ar kādu runāt latviski, vai līdz tam vēl tālu?

Gan mēģinu, gan runāju. Valodu zinu labi A1 līmenī, varbūt pat tuvojos A2. Runāju, bet tā, lai sarunu varētu ilgāk uzturēt – vēl ne. Taču strādāju pie tā. Saprotu labāk nekā runāju. Saprotu jau diezgan daudz.

Vai, dzīvojot ārpus Krievijas, jums pietiek darba kā aktierim?

Ziniet, nesūdzos. Bet gribētos, lai būtu vairāk, mīļotā darba nekad nav par daudz.

Nesen filmējāties filmā par Latvijas basketbola komandu TTT. Vai bija grūti iekļauties latviešu kolektīvā?

Nē, mākslai piemīt pārsteidzoša spēja vienot cilvēkus. Par to mēs to arī mīlam. Laikos, kad pasaulē valda tik spēcīgi centrbēdzes procesi un šķiet, ka tā plīst gabalos, māksla, gluži pretēji, kļūst par apvienojošu spēku.

Mākslai ir savs valodas veids – tēla, formas un sajūtas valoda. Tā ir universāla, cilvēciska valoda. Bet verbāli mēs sazinājāmies angliski – visi lieliski runā angliski. Ja bija nepieciešams paskaidrot kādas nianses, režisors ar mani runāja krieviski.

Es neredzu tajā problēmu, jo valoda taču ir tikai instruments. Valoda nav vainīga. Zināt vēl kādu valodu, izņemot dzimto – vēl labāk divas vai trīs –, īpaši tādas bagātas un sarežģītas kā krievu, angļu vai latviešu, tikai bagātina cilvēku. Mēs runājām visās valodās, kādās varējām, un jautājums par to pat neradās.

Filmēšanas procesā vienmēr ar kādu satuvinies – kļūsti par labiem paziņām, biedriem, reizēm pat draugiem. Tāpēc jebkurā filmā vai radošā projektā kolektīvs nav nacionāls, tas pirmām kārtām ir cilvēcisks. Un māksla visspilgtāk parāda, kā cilvēki var apvienoties – ne tikai karot, pretoties vai šķelties, bet arī vienoties.

Vai pirms filmēšanas zinājāt kaut ko par Latvijas basketbolu vai sportu kopumā?

Protams. Pirmā asociācija, kas nāk prātā – lieliskais hokeja vārtsargs Artūrs Irbe. Man pat patika, ka viņš ir mans vārdabrālis. Viņš spēlēja arī PSRS izlasē, bet es vienmēr zināju, ka viņš ir latvietis.

Protams, zinu, kas ir basketbolists Kristaps Porziņģis. Bet pirmām kārtām man Latvija asociējas ar hokeju – ar Helmutu Balderi, Hariju Vītoliņu, Oļegu Znaroku, ar Rīgas “Dinamo”. Par Latvijas basketbolu zināju maz, izņemot Porziņģi. Man šķiet, ka Latvija vairāk bija slavena ar savu hokeja tradīciju.

Kas jums visvairāk palicis atmiņā filmēšanas laikā?

Droši vien Stūra māja jeb Latvijas VDK ēka. Visas tās kameras, pagrabi, vēsture, ekspozīcija, kā viss tur izveidots. Tas rada ļoti spēcīgu iespaidu – kā iekāpt laika mašīnā.
Ar pietiekamu iztēli var iedomāties, kā tur bija, kad tur vēl bija cilvēki. Ļoti spēcīgu iespaidu atstāja filmēšana šajos pagrabos, drūmajos kabinetos, kas glabā tik daudz sāpju. Dīvaini, bet tieši tas man palicis atmiņā visspilgtāk.

Un, protams, Agnese Budovska. Es uzskatu, ka viņa ir īsta lielā zvaigzne. Un vēl būs. Ļoti, ļoti talantīga. Latvijai patiešām ir paveicies, ka šeit dzimusi tāda aktrise.

Ko jūs varētu pateikt skatītājiem par filmu Tīklā. “TTT leģendas dzimšana”? Kāpēc to būtu vērts noskatīties?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo pats vēl filmu neesmu redzējis. Te vajadzētu pateikt kaut ko reklāmiski pievilcīgu vai skaistu. Vai ka to noteikti vērts redzēt, jo tur filmējos es. Bet nezinu, kāpēc cilvēkiem jāskatās kino. Varbūt tāpēc, ka tas ļauj iejusties tajos laikos, kuros interesanti pabūt – paskatīties uz pagātni, kaut arī mākslinieciskā interpretācijā. Man šķiet, tas ir ļoti interesanti. Ziniet, kino – tie ir sapņi, kurus var skatīties atkārtoti. Un, manuprāt, šis ir labs sapnis.

Kā pavadāt laiku ārpus darba? Vai jums ir kāds hobijs, mīļākais nodarbošanās veids?

Arī ārpus darba es strādāju – pie sevis. Mans mīļākais nodarbošanās veids ir darbs ar sevi.

Vai sapņojat kādreiz atgriezties Krievijā? Vai tas vispār iespējams?

“Never say never” (Nekad nesaki nekad), bet šodien es par to nedomāju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Kino ir sapņi, kurus var skatīties atkārtoti" krievu aktieris Artūrs Smoļaņinovs par pagātni Krievijā un tagadni Latvijā" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".

Saruna ar Gada sportistu Oskaru Melbārdi: "Pat medaļu brīžos es nedomāju, lai konkurents kaut kur iemauc vai, nedod Dievs, nokrīt"