Kad Uģis dzīvoja un auga Liepājā, tēvs viņam 16 gados uzdāvināja binokli, un puisis staigāja pa kāpām gar jūru, pētīdams pīles, vārnas, baložus, kaijas un citus dzīvniekus.

Dabai lielā mērā pievērsa tēvs

Tieši tēvs ļoti ietekmēja Uģi pievērsties dabai. Viņš bija vispusīgs – ķirurgs, mednieks, burātājs. “Attieksme pret dabu man nāca no tēva. Braucām ar laivām katru vasaru, arī rudeņos pa upēm, Gauju, Salacu, Ventu. Tur arī vērojām dabu un putnus,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Uģis.

Pērn tēvs aizgāja aizsaulē, bet binoklis joprojām glabājas plauktā. “Reizi gadā es to paņemu rokās un paskatos caur to. Tas ir padomju laiku binoklis, tagad jau ir krietni labāki, bet tā ir atmiņa no tēva. Ar to es sāku savas putnu gaitas, vērtīgākā manta, kas man bērnībā bija. Visur, kur gāju, man bija binoklis līdzi.”

Sākotnēji viņš darbojās Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas Engures ezera bāzē, pēc tam Teiču dabas rezervātā 29 gadus. Bergmanis ir izveidojis slimnīcu, kur atlabst savainotie plēsīgie putni. Viņš, cik vien iespējams, cenšas, lai tie atgrieztos dabā, tomēr Uģa draudzene, jūras ērglis Ērglene, šeit dzīvo jau 14 gadus.

Kaimiņienei bēda, Ērglenei prieks

Bergmanis sākumā palīdzēja putniem, cik vien pats spēja, mājas apstākļos. “Pie manis nonāca vairāki novārguši putni. Mēģināju viņus turēt un barot savā kūtī un šķūnī, bet vēlāk sapratu, ka tas nav risinājums, bija jāved uz Rīgas zooloģisko dārzu,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Uģis. “Padomju laikos ar “moskviču” aizvest ērgli līdz zoodārzam bija izaicinājums.”

Tomēr vēlāk viņš piepildīja savu sapni – Barkavas pagastā Madonas novadā 2014. gadā izveidoja speciālu savvaļas putnu rehabilitācijas staciju par saziedotajiem līdzekļiem.

Tajā vietā pajumti radusi arī Ērglene, kas dabā neizdzīvotu, jo bojāta spārna dēļ nekad vairs nespēs lidot. “Dzīvo būrī un gaida, ka es viņai iedošu ko ēdamu,” saka pētnieks. “Kādreiz no zvejniekiem zivi nopērku, citreiz kaimiņienei vista nosprāgst, un tad Ērglenei izbaroju. Diezgan daudz, braucot ar džipu pa ceļiem, redzu kādu sabrauktu dzīvnieku – stirnu, zaķi, caunu, tos arī dodu.”

Ērglene savu labdari vienmēr sagaida ar prieku. “Kad pieeju pie būra, viņa izdod savu prieka saucienu, pazīst mani, zina, ka es viņu baroju. Arī aprunājamies, es viņai kaut ko pasaku, ka, ka, ka, un viņa pretī.”

Pašlaik rehabilitācijas stacijā citu putnu nav. Maija beigās Uģa aprūpē nokļuva pieaudzis mazais ērglis, visticamāk, saindējies ar kādu ķīmisku vielu. “Kaut arī sākotnēji stāvoklis šķita bezcerīgs, tas strauji atlaba, sāka ēst, un jau jūnija sākumā palaidu savvaļā atrašanās vietā.”

Pavisam 11 gados rehabilitācijas stacijā uzņemti 68 putni (pūces, ērgļi, melnie stārķi, peļu klijāni, vistu vanagi), no tiem 43 izdevies atgriezt savvaļā. Galvenokārt gūtas traumas sadursmēs ar auto un citiem šķēršļiem, bija novārguši putni ziemā, dažkārt no ligzdas izkritis jaunulis.

Ne vienmēr labas beigas

Kaut gan Bergmanis koncentrējas uz plēšiem, kā ornitologi sarunvalodā dēvē plēsīgos putnus, palīdzību neliedz arī citiem. “Vienreiz manā aprūpē bija nonācis melnais stārķis. Jauns putns, kurš bija izlidojis no ligzdas un atpakaļ ligzdā netrāpīja – nolaidās mežā novārdzis.”

Uģis to baroja līdz brīdim, kad putns atveseļojās. “Pienāca laiks, un es viņu no savas stacijas palaidu vaļā. Izrādījās, ka vēlāk viņš man pa mājas pagalmu staigā un ķer kukaiņus. Prasīja arī barību, tad putniem ir jāliek saprast, ka mūžīgi tā nebūs.” Uģis, kad spārnotie pacienti ir veiksmīgi izārstēti, bieži dzen putnus prom un vairs nedod ēst, jo putniem jāsaprot, ka tagad viņiem ir savs ceļš lidojams un pašiem jātiek galā, kā jau dabā.

Atvadas no putniem Uģim nesagādā emocijas: “Es saprotu, ka tas ir jādara, un es arī rēķinos, ka ir liela varbūtība, ka tie putni neizdzīvo un iet bojā. Tā jau dabā arī notiek. Lielākā daļa no visiem jaunajiem putniem iet bojā jau pirmajā dzīves gadā. Ja to ņem vērā, tad var iztikt bez puņķiem un asarām.”

Pie Uģa nonāca viens īpašs ērglis – mežizstrādes laikā zāģeri nejauši nozāģēja koku ar ligzdu. “Mežstrādnieki pamanīja ērglēnu, kas bija nokritis uz zemes līdz ar koku, paveicās, ka izdzīvojis,” saka Uģis. Viņš savā rehabilitācijas stacijā to izaudzināja, apgredzenoja un palaida savvaļā.

“Šķiet, ka pasaule ir liela, bet tomēr tik liela nemaz nav. To putnu atrada diemžēl mirušu, tā paša gada rudenī Izraēlā tuksnesī pēc gredzena, uz kā rakstīts “Latvija, Rīga”,” jaunajam ērglim neizdevās sasniegt Āfriku.

“Mazie ērgļi ziemo uz dienvidiem no ekvatora Āfrikā. Lai nokļūtu līdz turienei, viņi lido cauri Izraēlai un tālāk Ēģiptei. Mans mazais ērglēns bija ticis līdz Izraēlai, izvēlējies pareizo migrācijas trasi,” skaidro ornitologs.

Kritiens no astoņiem metriem

Uģis joprojām kāpj kokos un arī pats būvē ligzdas, tādu nav daudz: “No maniem pazīstamajiem kādi desmit cilvēki kāpj, ne vairāk. Man no augstuma nav baisa sajūta, tagad jau ir moderns aprīkojums. Atceros, kad es sāku kāpt kokos puikas gados, nebija nekādas drošības. Brīnos, ka esmu tik ilgi nodzīvojis.”

Vidusskolas laikā Liepājā Uģis kārtoja eksāmenus un uzzināja, ka netālu atrodas melnā stārķa ligzda. “Braucu uz turieni, man nebija nekāda aprīkojuma, kokā kāpu kā kaķis augšā. Biju ticis aptuveni astoņu metru augstumā un ieķēros nokaltušā ozola mizā, kas atdalījās no koka. Man izdevās pieķerties pie zara, kur bija ligzda un mazuļi, bet tad pēkšņi kritu lejā un salauzu kāju. Bet tagad ir moderns alpīnistu inventārs, drošības jostas, kāpšļi, ķiveres. Nekas jau nav pilnīgs drošs, risks vienmēr saglabājas.”

Pirmā ligzda savām rokām

1981. gadā Uģis izveidoja pirmo ligzdu – bija lasījis, ka zivjērgļiem var būvēt mākslīgas ligzdas. Šie putni lielākoties būvējas priežu galotnēs. “Zivjērgļu ligzdu biju redzējis, un ar kursa biedriem izdomājām, ka vienā priedes galā uzbūvēsim mākslīgu rāmi. Nepagāja mirklis, un zivjērglis jau bija iekšā. Ir forši, ka tu esi kaut ko uzmeistarojis un gadus vēlāk ej pārbaudīt un skaties, johaidī, tur melnais stārķis ligzdo. Tā ir forša sajūta,” priecājas Uģis. Viņš ir būvējis ligzdas arī melnajiem stārķiem un klinšu ērgļiem, kuri labprāt tās aizņem.

Darināt un uzcelt ligzdu kokā nav viegls darbs. “Klinšu ērgļiem mēs būvējam pusotru metru lielu ligzdu. Tā ir nopietna konstrukcija, kas jādabū augšā un prasa fizisku piepūli. Ar striķiem viss ir jāuzvelk, agrāk to darījām diezgan primitīvi, tagad aprīkojums nāk palīgā.”

Palīdzot putniem un tos gredzenojot, ērgļi arī Uģi savaino. “Rokas visu laiku ir nedaudz asiņainas. Rokās ieķer gan ar knābi, gan nagiem, bet tas jau nieks. Rētu nav. Tik traki nemaz nav, mazi caurumiņi, kas ātri aizdzīst, ka nekas nepaliek,” smejas ērgļu pētnieks. Viņš nelieto aizsargcimdus, jo tie neļaujot sajust zarus un putnu: “Es bez tiem labāk jūtu koku, zaru, satvērienu un tamlīdzīgi. Zinu, ka ir ornitologi, kas lieto cimdus, iespējams, tā ir gaumes lieta.”

Starp dabu un biznesu

Lai palīdzētu putniem, Uģis aicina cilvēkus lieki tos netraucēt: “Ja kāds grib ļoti redzēt mazo vai klinšu ērgli, nevajadzētu prieka pēc meklēt ligzdu, iet klāt un skatīties, kas notiek, bet gan vērot internetā tiešraidē “Latvijas valsts mežu” mājaslapā.”

Mežu apsaimniekošanā būtiski atrast balansu starp mežsaimniecības interesēm un dabas aizsardzību. Būtībā dabas aizsardzība ir ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas sastāvdaļa. Ērgļu pētnieks saprot, ka Latvijā nevar aizliegt cirst mežus un nevajag arī iet galējībās, jo cilvēkiem jādzīvo un jāpelna. Tomēr Bergmanis norāda: “Labāk necirst mežu pavasarī, ja ir tāda iespēja. Ideālā variantā saimnieciskajai darbībai ir jābūt līdzsvarā ar norisēm dabā. Lai intensīvā saimniekošana dod iespēju putniem un neskar visu teritoriju, piemēram, izvēlēties – šeit mēs cērtam un šeit necērtam.”

Saņemot informāciju par atrastu lielu ligzdu, vismaz pusmetru diametrā, “Latvijas valsts mežu” reģiona atbildīgais putnu eksperts izveido 500 metru lielu aizsargzonu, kurā līdz sugas noskaidrošanai ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība bez saskaņošanas ar ekspertu. Ja atklājas īpaši aizsargājamas putna sugas ligzdošana, tiek nodrošināta dzīvotnes aizsardzība un noteiktā attālumā ap ligzdu mežs netiek zāģēts.

Piemēram, “Latvijas valsts mežu” izveidotā buferzonā melno stārķu, mazo ērgļu un zivjērgļu aizsardzībai mežsaimnieciskā darbība ir aizliegta līdz 31. augustam, par mēnesi ilgāk, nekā to paredzētu izveidota mikrolieguma buferzona.

Dažreiz Latvijā iemaldās kāds putns, kas parasti Latvijā nav sastopams, vidēji gadā sarakstu papildina viena vai divas sugas. Ornitologi un putnu vērotāji tad mēro tālu ceļu, lai tikai redzētu pa lielu gabalu binoklī vai teleskopā un ieliktu ķeksi.

Uģi gan tas neaizrauj: “Es samierinos ar to, kas man pieejams manā darba vidē, un to arī vēroju. Kādreiz man bija laime redzēt baltirbi. Tās praktiski ir izzudušas, viens no retākajiem putniem. Pirms pāris gadiem Latvijas austrumos tā vēl tika novērota.”

Ērgļi Latvijas mežos

* Latvijā ligzdo aptuveni 4000 mazo ērgļu pāru, ap 250 jūras ērgļu un līdz desmit klinšu ērgļu pāru.

* Zivjērgļu skaits pēdējo 17 gadu laikā ir vismaz dubultojies, līdz apmēram 230 pāriem.

* Uģis Bergmanis jau 1980. gados sāka mazā ērgļa izpēti. Latvijai ir svarīga loma šīs sugas saglabāšanā. Aptuveni 99% no visas populācijas mīt Eiropā, bet Latvijā – 20% no visas pasaules populācijas jeb aptuveni 4000 pāru. Kopš 2000. gada to populācija Latvijā ir nedaudz samazinājusies. Mazajam ērglim nav piemēroti jauni meži, jo tādi koki nav pietiekami stabili ligzdas noturēšanai, tāpēc svarīgi saglabāt vecas mežaudzes. Negatīva ietekme ir arī intensīvai lauksaimniecībai.

* “Latvijas valsts meži” veic septiņu putnu sugu – mazo ērgļu, klinšu ērgļu, jūras ērgļu, zivjērgļu, vistu vanagu, melno stārķu un medņu – monitoringu.

* Piemēram, ik gadu tiek atrastas vismaz 400 lielās ligzdas, tādas veido visu sugu ērgļi, peļu klijāni, vistu vanagi, ķīķi, klijas, melnie stārķi. “Latvijas valsts meži” katru gadu vidēji atrod, piemēram, 20 melno stārķu ligzdas, tiesa, ne visas ir apdzīvotas.

Jaunā popmūzikas sensācija Billija Ailiša beidzot parāda kaut ko priecīgu